Vecvecāki, vecāki un mazbērni zem viena jumta. Mīlestības vadīta vēlme vai nepieciešamība?

Vai tradīciju turpinām? 

2014. gadā kompānijas SKDS veiktās aptaujas dati liecināja, ka gadu gaitā sarucis tādu ģimeņu daudzums, kurās kopā dzīvo trīs paaudzes. Aptaujas veikšanas brīdī trīs paaudzes kopā dzīvoja vien 5,2% ģimeņu, bet aptaujāto cilvēku bērnībā viņu vecāku ģimenēs trīs paaudzes kopā dzīvoja 26,5% ģimeņu.

Visvairāk ģimeņu kopā dzīvoja divas paaudzes – 52,7%, taču salīdzinoši daudz ģimeņu dzīvo tikai viena paaudze - 40,6%. Respondentu bērnībā salīdzinoši divas paaudzes kopā dzīvojušas 47,7% ģimeņu, bet viena paaudze – 21% aptaujāto.

Kāpēc dzīvot kopā? Te stāsts no tālās Austrālijas

Džoisa un Makss Makkendriji izdarīja to, ko daudzi melburnieši dara, kad aiziet pensijā - nopirka māju jūras krastā. Taču pēc 17 gadiem, kad vairums viņu draugu pārcēlās uz veco ļaužu pansionātu, vecvecāki sakrāmēja savas mantas, atvadījās no jūras un viļņiem un pārvācās uz pilsētas ziemeļiem pie saviem bērniem. 

Lai gan viņi mīlēja savu pensijas laiku jūras krastā, pāris atzīst, ka ir laimīgi to visu pamest, lai pavadītu vairāk laika ar saviem 10 mazbērniem un 4 mazmazbērniem. Makkendrijas kundze gan atzīst, ka nekad nebija domājusi pamest jūras krasta dzīvi, jo tur bija daudz draugu, lieliska vide. Taču tagad viņa mīl katru brīdi, ko pavada ar ģimeni. Ģimeņu pētnieki saka, ka Austrālijas vecvecāki arvien biežāk maina savus dzīvošanas paradumus, lai palīdzētu bērniem ar mazbērnu pieskatīšanu, dalītu dzīvojamo telpu ar saviem bērniem finansiālu apstākļu dēļ vai vienkārši ar mērķi pavadīt vairāk laika ar mazbērniem.

"Mūsdienās vecvecāku lomai tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība kā jebkad, un viņu atbalsts ģimenēs ir daudz vairāk nepieciešams," apgalvo Anne Makleiša, biedrības “Vecvecāki Austrālijai” direktore. Divi galvenie iemesli vecvecāku dzīvesvietas maiņai ir augstā maksa par bērnu pieskatīšanas pakalpojumiem un izglītību. "Pensijas sapnis jau sen ir mīts," viņa apgalvo. "Tagad vecvecāki strādā daudz ilgāk un vienlaicīgi palīdz pieskatīt mazbērnus, kas ir daudz lielāka slodze par parastu pilnu darba dienas slodzi - viņi savā ziņā kļūst par otriem vecākiem."

Makleiša saka, ka vecvecāki bieži vien ģimenes vajadzības uzskata par svarīgākām nekā savējās. Ja uz pilnu laiku ir jāpieskata mazbērni, jo to nevar darīt viņu vecāki, šie vecvecāki vienmēr savas vajadzības noliek malā.

Nesen Austrālijas institūtā veikts pētījums, kurā piedalījās 8000 bērnu, parādīja, ka apmēram pusi no aptaujātajiem bērniem aprūpēja kāds no vecvecākiem vismaz reizi nedēļā, kamēr ceturtdaļa atzina, ka vecvecāki to dara 2 dienas nedēļā. Pētījuma eksperti apgalvo, ka rezultāti nav pārsteidzoši un ka tiem ir tendence pieaugt. Šim par iemeslu kalpo fakts, ka arvien vairāk mātes strādā, kamēr bērni nav sasnieguši skolas vecumu.

Faktori, kas lika vecvecākiem pārvākties, ietvēra mājokļu cenas, senioru pansionātu izmaksas, ērtumu dalīt izmaksas un rūpēties par bērniem, kā arī ģimenes vērtību stiprināšana.

77 gadīgās Makkendrijas kundzes bērnu audzināšanas dienas ir krietni aiz muguras, taču viņa apgalvo, ka viņa ar lielāko prieku palīdzēs rūpēties par mazbērniem, ja būtu nepieciešamība. Tas ir viens no iemesliem kādēļ viņi pārvācās atpakaļ - jo viņi ilgojās pēc ģimenes. Makkendrijas kundze pati izaudzinājusi 4 bērnus, un bērni turpinājuši dzīvot savā bērnības pilsētā, kamēr viņi 17 gadus dzīvoja pie jūras. Tādēļ atgriešanās bijusi īpaši emocionāla, jo meita sagaidot teikusi: "Es 17 gadus gaidīju šo brīdi!". Makleiša cer, ka vecvecāku dzīvošana kopā vai tuvumā ģimenei sniegs arī atbalstu, viņiem novecojot. 

Kā sadzīvot? 

Iesūtītie stāsti ģimenes portāla speciālistiem liecina, ka sadzīvošana vairākās paaudzēs patiesībā ir ļoti grūts un sarežģīts uzdevums. Lūk, divi stāsti un divas atbildes.

1. stāsts

"Varu teikt, ka beidzot tas ir noticis, ka esam visas paaudzes izlamājušās, lai cik dīvaini tas neskanētu, bet man beidzot ir labi. Situācija šāda. Esmu ar savu nu jau vīru kopā ilgi, 10 gadus, gāja visādi, bet mēs pārvarējām grūtības, šad tad kopā, šad tad atsevišķi, bet nu patiesi var teikt, ka esam laimīgi. Arī mūsu ģimenes ir tādas, par kurām znots vai vedekla varētu sapņot. Bet nekad jau nevar būt tā, ka viss ir gludi, dažiem krājas emocijas, citi nesaka, citi atkal ļoti saasināti uztver visu. Īsāk sakot, man piedzima bērniņš laiku atpakaļ, bija ļoti grūti tieši no emocionālās puses, bet ne bērna dēļ, tādēļ, ka visi, kas vien varēja, mani aplidoja, es nevarēju pateikt stop, jo baidījos aizvainot, bet pie sevis niknojos un dusmojos par to, ka mani tracina visi cilvēki. Vakar bija situācija, kad maziņais raudāja, stipri, niknojās pret zeķu vilkšanu, nu labi, negrib, lai nevelk, bet viņš tā saraudājās, ka tas ieilga, uz sitienu nomierināt bija grūti, pēkšņi istabā ieskriet vīra vecā māte, jautā, ko mēs raudinām bērnu, vīrs saka, ka neviens neraudina, bet viņa savā garā tik turpina, rezultātā, viņš arī pateica, izej ārā, aiztaisi durvis. Un tajā mirklī es ieraudzīju sava vīra dusmas, un es kā pārņemta tādēļ izskrēju ārā ar mazo un ļoti riebīgi atteicu, lai nebāžas, kad nevajag. Es tagad zinu, ka varēja arī mierīgi un citādāk pateikt, bet kas bijis, bijis. Mēs šodien mēģinājām ļoti mierīgi runāt, izskaidrot, ka mūs viss apmierina, tikai viena lieta, ka vēlamies mirklī, kad mēs ar mazo mēģinām kaut ko risināt, mierināt, lai nejaucas. Un to, diemžēl, vecvecāki nesaprata, nekā nenonācām līdz kopsaucējam. Uz mums viņi noteica, ka esam pārgudri, par daudz skolojušies utt.

Neatstāstīšu visu, bet vīra māte pa telefonu pārmeta man visus manus grēkus, 

kuri, protams, ir man un katram, bet mani sāpināja tas, ka viņa minēja, ka viņa dod tādu lielu naudu, un mēs tādi nepateicīgi. Es vīram teicu jau sen, jādzīvo atsevišķi un, diemžēl vai par laimi viņš tikai tagad man pats teica, ka tā jaukties nedrīkst. Mēs palūdzām tikai vienu lietu, ko gribam paši, visur citur viņi lai piedalās, bet nekā. Tālab es bušu godīga pret sevi un jums, es nevēlos neko risināt, jo mani nesatrauc, ko par mani domā vīra māte, vīrs ir manā pusē, es atbalstu vīru, vienīgais, kas mani satrauc, ir veco cilvēku veselība. Baidos, lai nekas nenotiek, jo viņi nav pelnījuši tādu izturēšanos, kā es vakar izcēlos, taču man sakrājās. Es daudz ko nepastāstīju, bet tomēr gribētu lūgt jūsu viedokli. Man ir tāda sajūta, ka ir jāvācas projām, jo dzīvot viņu dzīvi, izdzīvot visu, kam viņi gājuši dzīvē cauri, es nevēlos un arī nevajag. Gribas dzīvot savu dzīvi, jo es vienmēr uzklausīšu padomus, bet negribas, lai ar tiem bāžas visu laiku! Lūk, šāda ir mana situācija. Es gan atvainojos, jēga nulle, ko darīt?"

Atbild psihoterapeite Aelita Vagale: 
"Vēstules beigās Jūs pati esat atbildējusi uz savu jautājumu – gribat dzīvot savu dzīvi. Dzīvot vienā mājā un saglabāt veselīgas robežas – katrai ģimenei un sev – mēdz būt grūti, jo gan paaudzēm, gan katram cilvēkam izpratne par robežām ir atšķirīga. Tas, ka ilgi sevī bijāt krājusi neapmierinātību un beidzot šī situācija lika to izteikt, norāda, ka grūtības varētu būt arī turpmāk, jo šāds nesaskaņu risināšanas/noslāpēšanas veids varētu radīt grūtības Jums pašai noskaidrot nesaskaņas, pirms vēl tās ir sakrājušās. Līdzīgas situācijas, kad mājās ir mazulis, un visi satraucas, grib palīdzēt, grib „kā labāk” nav nemaz tāds retums. Jo nodomi tiešām ir tie labākie, tikai izpratne par to, kas ir labi un kā – katram sava. Protams, dzīvošanai kopā ir arī savi labumi un ērtības, arī vēlāk tādas noteikti būtu. Tomēr 

laikam prātīgāk būtu aprunāties ar vīru un izlemt, vai šīs ērtības atsver emocionālo diskomfortu, kas neizbēgami var rasties. 

Pat ja jūs esat nolēmuši savu attieksmi mainīt, jālemj mainīties arī citiem šis mājas iedzīvotājiem, īpaši – pēc notikušā, kas ir signāls, ka līdzsvara īsti nav. Jauki, ka spējāt atvainoties par savu rīcību. Jācer, ka tas sniedza atvieglojumu. Tomēr īstā problēma laikam būs tā, ka nejūtaties brīvi un neesat pārliecināta, ka notikušais vēlreiz neatkārtosies. Ja mierīgā atmosfērā, jau bez dusmām, un kopā ar vīru spējat ar vecākiem izrunāties un pēc tam pieņemt lēmumu, ko darīt, ieguvumi būs vairāki, arī nākotnei. Jo, pat ja aiziesiet dzīvot atsevišķi, ar tuviniekiem satiksieties joprojām, tādēļ mierīga sirds par pārdomātu un pārliecinātu lēmumu palīdzēs."

2. stāsts

"Situācija tāda, ka nu jau manam bērniņam ir gadiņš un 2 mēneši, esmu ļoti laimīga māmiņa, man ir kolosāls vīrs. BET! Es tiešam nevaru vairāk tā dzīvot. Tātad: dzīvojam privātmājā, kopā ar vīra vecvecākiem, jo tā ir viņu māja. Mums paredzētais 2. stāvs tiek remontēts, tāpēc pagaidām mēs bieži uzturamies lejā, kopējā tualete un virtuve, principā tas nav nekas, mani tas netraucē, bet traucē citas lietas. Tā rīvēšanās kopā ar citiem cilvēkiem. Viņi ir labi, mīļi cilvēki, veci un dažkārt pārāk satraukti par visas pasaules notikumiem. Un es to nespēju vairs izturēt. 

Mani tracina katru rītu jautājumi, ko ēda mans mazais, kā ēda, kā gulēja. 

Visas dienas garumā man ir sajūta, ka man kaut kāda ēna velkas pakaļ, jo vīra vecā mamma grib būt līdzās. Viņa netraucē, neko sliktu nedara, bet mani kaitina jau tas, ka viņa ir. Vīra vecāki arī bieži brauc apciemot savus vecākus, tāpēc ar tiem mēs tiekamies arī bieži. Es atzīstu, ka palīdzība dažkārt man ir nepieciešama, un es godīgi arī lūdzu pēc tās un man palīdz, bet ir reizes, kad viņu visu ir par daudz, ka gribas nošauties vai apšaut viņus visus. Zinu, ka tā nevar runāt, bet es ceļos katru rītu ar briesmīgām sajūtām, ka man atkal jāiet lejā un jārunā, kā es eju koridorā mazo ģērbt ārā staigāšanai, tā vecā mamma klāt, kā es taisu ēst, tā viņa klāt, pie tam viņa nav no tām riebīgām sievietēm, kas traucē sava mazdēla sievai dzīvot. Viņa ir patiešām superīgs cilvēks, viņi visi tādi ir, bet man ir par daudz. Ko lai es iesāku, ar vīru esam runājuši, un viņš jūt līdzi, saprot, bet mēs nespējam dzīvot citur, attiecīgi man jāsamierinās, es nevaru. Tāpēc man nepieciešams padoms, kā man apslapēt šīs sajūtas, kā nepievērst tam uzmanību, kā lai es sevi neskrūvēju? Jo es tā īsti nezinu, vai mani sapratīs, ja es runāšu skaļi par to, ka man grūti dzīvot barā, grūti katru dienu runāt ar visiem, dalīties ar domām. Man pārsvarā gribas vientulību. Atceros, kad man tiešam nepatika kaut kas, vīra vecmamma tā īsti nesaprata, jo viņi visu mūžu ir dzīvojuši pa 10 un vairāk cilvēku kopā. Bet es saviem vecākiem biju viena, un tas miers man tā pietrūkst. Man pat pietrūkst, ka es varētu sailgoties pēc vīra radiem, bet es to nevaru, jo viņi ir visur un bieži!!! Teikšu godīgi, es jūku prātā!"

Atbild pedagoģijas un psiholoģijas speciāliste Ineta Tunne: 
"Pēc Jūsu stāstītā man padomā ir tikai viens risinājums. Ņemot vērā to, ka jums ir vajadzīga lielāka vienatnes norma nekā pārējiem ģimenes cilvēkiem un tas ir saistīts gan ar jūsu bērnības pieredzi, gan temperamentu un personību kopumā, mainīties jums būs grūti. Ceru, ka privātmājā ir iespēja nodalīt jūsu apdzīvotās telpas no vecvecāku telpām.

Kāpēc gan jūs nevarētu atsevišķi izveidot ieeju un varbūt nodalīt kādu istabu, kurā saimnieki būsiet tikai jūs? 

Padomājiet, varbūt ir kāds risinājums. Es varētu jums stāstīt par to, kā samierināties un pielāgoties, bet, kā zināms, lai atrisinātu problēmu ir jāatrod tās cēloņi un jāizmaina situācija, nevis jācīnās ar sekām..."