Apvainoties un dusmoties atļauts! Jeb kāpēc emocionālā inteliģence svarīgāka par izglītību

Par ko visbiežāk tur rūpi vecāki – drošība, veselība un bērna intelektuālā attīstība. Lai bērns ir siltumā, lai bērns apmeklē labu skolu, izvēlas perspektīvus pulciņus un turas “līmenī” atzīmju ziņā. Sarunu tēma, par ko visbiežāk interesējas vecāki – kādas ir tavas sekmes? Vai esi izpildījis mājas darbus? Kā klājas skolā?  

Kur paliek interese par bērna emocionālo labklājību un emocionālo inteliģenci? Dažādos pētījumos arvien biežāk atklājas, ka dzīves veiksme biežāk uzsmaida pat ne tiem, kam ir izcila izglītība un augsts intelektuālais koeficients, bet gan emocionālā inteliģence – spēja labi sadzīvot ar līdzcilvēkiem, izprast viņu un vispirmām kārtām – prasme izjust sevi, savas emocijas un vajadzības.  Par veselīgu emociju pašregulācijas nozīmi savās publiskajās uzstāšanās runā Ričards Brensons un citi vadošie uzņēmēji. Emocionālās inteliģences pamati būtu jāmāca skolā un, iespējams, jau pat bērnudārzā. 
 

Turpretim mūsdienu sabiedrībā joprojām liela daļa cilvēku uzskata, ka emocijas paust drīkst tikai sievietes.

Zēni un vīrieši neraud un nebēdājas, viņi drīkst dusmoties. Konfliktsituācijās puiši gan drīkst iekaustīt pretinieku no blakus pagalma, bet nekādā gadījumā viņiem nav atļauts dusmoties uz ģimenes galvu – tēvu. 

“Tu taču esi puika! Tu nedrīksti baidīties!" mudina tēvs vai mamma, ļaujot dusmoties tikai noteiktos apstākļos un uz noteiktiem cilvēkiem. 

Tas gan nenozīmē, ka noslāpētās emocijas kaut kur pazūd. Puika nebeigs dusmoties vai baidīties tāpēc, ka to vēlas vecāki. Tieši otrādi – viņš baidīsies vēl vairāk, jo padalīties ar savām sajūtām viņam ne ar vienu nav ļauts. Toties viņš iemācīsies vēl rūpīgāk savas emocijas slēps. Dusmas paliks, un, iespējams, ka vienkāršāk tās būs izpaust pret kādu vājāku - iekaustīt mazāku pagalma draugu, uzkliegt uz večuku vai iespert kaķim. 

Ar meitenēm ir nedaudz savādāk. Meitenes nedrīkst dusmoties, toties viņām ir atļauts raudāt! Tomēr arī ne pārāk daudz un ne ļoti bieži un skaļi. Ja netiec galā ar savām emocijām, ej uz istabu un tiec ar tām galā tur – prom no visu acīm. Tad nu sēdēs meitene savā istabā un, klusībā raudot, pamazām iemācīsies pieņemt mocekles un upura lomu. kas ar šādām meitenēm notiek vēlāk? Izaug lieliskas alkoholiķu un manipulatoru sievas, kas uzskata, ka " nest savu krustu"  ir katras sievietes pienākums.
 

Ikdienā ir desmitiem sīku situāciju, kurās vecāku un bērna vēlmes, viedokļi un vajadzības nesakrīt. Nākas piemēroties vecāku viedoklim, rodas dusmas, neizpratne, aizvainojums, bet mamma nesaprot... un tētis neklausās... un nav īsto vārdu, kā noraksturot to, kā jūties... Kaut kur jau šī spriedze ir jāliek, tāpēc vienkāršāk ir izgāzt to uz mazāko un vājāko. Mazo māsu, pagalma kaķi vai klases kautrīgāko. Pusaudži, kas ilgstoši jūtās nesadzirdēti, bieži vien ļoti agri aiziet no mājām un uzsāk patstāvīgu dzīvi. Vecāki problēmu nesaredz, bet visu "noveļ"  uz smagajiem pusaudžu gadiem. Plaisa palielinās un bērni vienkārši... aiziet. Pazaudē emocionālo saiti ar vecākiem, bet pieauguši turpina tādu pašu audzināšanas modeli pielietot savā ģimenē. 

Ko tad īsti bija jādara vecākiem, lai tik tālu viss nenonāktu? 

• Biežāk izrādīt sapratni, līdzjūtību un ieklausīties gan maza bērna argumentos, gan spuraina pusaudža spriedumos.
• Nevairīties runāt par neērtām situācijām vai situācijām, kur bērna un pieaugušā viedokļi nesakrīt.
• Nebiedēt bērnu ar sodiem un privilēģiju atņemšanu, ja viņš nerīkojas tā, kā sagaida vecāki.
• Konflikti ir visās ģimenēs, svarīgi, lai tie neievelkas un nesāk krāties viens un otra.
• Iemācieties vispirms vārdā nosaukt savas emocijas, tad iemāciet to pašu darīt bērnam. Pieņemot visas emocijas, ne tikai pozitīvās un patīkamās.
• Pajautājiet "Kāpēc tu šobrīd tā uzvedies?", ja bērna uzvedības izpausmes nav saprotamas ne pašiem, bet bērnam. Neķerieties uzreiz pie sodiem, mēģiniet saprast iemeslus.
• Rēķinieties, ka sākumā bērns jūs vainos visās pasaules nelaimēs, ko viņš ir piedzīvojos, bet toties viņš runās ar jums, nevis izgāzīs dusmas ar stūra vai svešā kompānijā.
• Nebaidieties atzīties, ka kaut ko neprotat, nesaprotat vai esat rīkojies nepareizi. Sevišķi šādu atklātību novērtēs pusaudži. Esiet pacietīgi, ja attiecības jau sākušas šķobīties. Lai tās atjaunotos, vajadzēs laiku, bet tas izdosies.