Ģimenē pieteicies mazulis. Kā kopā būt?

Emocionāli gan viņi ir viens veselums – visas tās sajūtas un emocijas, ko piedzīvo mamma, piedzīvo arī mazulis. Tas nav ne labi, ne slikti. Tas vienkārši tā notiek. Tāpēc būtiski ir, ka sieviete to apzinās, ievēro savas sajūtas, nosauc tās vārdā kaut tikai pati priekš sevis, un ļauj sev tās piedzīvot, iet cauri. Ja tas notiek konstruktīvā, veselīgā veidā, nav iespējams nodarīt pāri mazulim. Bet ir iespējams ļaut viņam sākt apgūt emocionālās inteliģences pamatus – to, ko mēs no viņa sagaidīsim, kad viņš būs paaudzies, - lai pastāsta, kā klājas, kā jūtas, ko piedzīvo, un arī lai parūpējas par sevi – paēd, kad ir izsalcis, atpūšās, kad ir noguris, painformē, kad ir dusmīgs vai bēdīgs.

Lai piedzīvotu māmiņai un mazulim visdabiskāko piedzimšanu, lai atvērtos savam bērniņam, sievietei ir izteikta vajadzība būt maksimāli fiziski un emocionāli atslābušai. 

Un lai gan cieši savienots, bet arī ar mammu un, protams, citiem tuvākajiem – tēti, māsām un brāļiem, bērniņš puncī jau ir attiecībās. Viņš ir cilvēks un jebkura cilvēka veselīgas attīstības sastāvdaļa – viena no pamatvajadzībām – ir saskarsme ar citiem cilvēkiem. Saskarsme – tas ir ne tikai šobrīd vēl neiespējamais acu kontakts, bet arī nosacīti iespējamais ķermeņa kontakts, tie ir pieskārieni, tie ir vārdi. Tā ir savstarpēja saruna. Jo īpaši no brīža, kad mazuļa kustības jau ir manāmas ne tikai pašai mammai, bet arī citiem tuviniekiem. Saskarsme – tā ir saruna ar viņu, pieskārieni (ja mamma neiebilst, ka pieskaras viņas vēderam), tā ir atbildes sagaidīšana no bērniņa, atbildes, kas bieži vien nāk līdz ar viņa kustību. Tā ir kopābūšana, kuras laikā mazulis sajūt to, ka viņš ir piederīgs šai ģimenei, ka viņš tiek gaidīts, ka viņu jau tagad mīl un ciena. Un tā ir arī komunicēšana ar bērniņu par to, kas notiek, ko piedzīvo/pārdzīvo mamma, vai kas ir gaidāms viņiem abiem, kā par to jūtas mamma un pārējie. 

Tas viss ir nepieciešams ne tikai mazulim, bet arī mammai – gan paust savu prieku, gandarījumu, sajūsmu, apmierinājumu, gan jo īpaši neslēpt un neuzkrāt, tas ir – pieņemt savas dažādās nepatīkamās sajūtas un emocijas – bailes, dusmas, aizvainojumu, neērtību, neziņu, kaunu, skumjas u.tml. Neapslāpēt tās sevī, savā ķermenī, bet ļaut sev iziet tām cauri – apzināties, tad nosaukt vārdā un piedzīvot, izdzīvot, izraudāt, ja nepieciešams. Vai darīt ko citu, kas pašai šķiet piemērotākais un ir gana veselīgs, – izrunāties ar kādu, doties pastaigā, varbūt nelielā skrējienā, izbraucienā, pavingrot, padejot, padziedāt, izzīmēt, izkrāsot, veidot kaut ko no māla... jebko, kas pašai ir sirdij tuvs un šķiet noderīgs. Svarīgākais – apzināti nodoties šim procesam, tādā veidā nodrošinot arī sava ķermeņa maksimālu atslābumu, atbrīvošanos un ļaušanos. Jo īpaši aktuāli tas ir, gatavojoties dzemdību brīdim. Lai piedzīvotu māmiņai un mazulim visdabiskāko piedzimšanu, lai atvērtos savam bērniņam, sievietei ir izteikta vajadzība būt maksimāli fiziski un emocionāli atslābušai. Tas nav iespējams, ja dienām, mēnešiem un varbūt pat gadiem ir krātas dažādas sajūtas un emocijas, jo īpaši nepatīkamās. 

Šis patiesi ir vērtīgs psiholoģiskais darbs, kas apgūstams un veicams ikdienā. Tas ir viens no būtiskiem priekšnoteikumiem, kļūstot par pietiekami labu mammu. 

Protams, tā kā mazuļa tētis arī ir cilvēks, arī viņam ir vērts apgūt šo gana vienkāršo, bet tomēr pietiekami sarežģīto ieradumu – būt un runāt par savām sajūtām. Jā – viens no svarīgākajiem vīrieša  uzdevumiem, jo īpaši, ja ģimenē ienāk bērns, ir un paliek sargāt, aizstāvēt un nodrošināt, bet lai ģimenes ikdienā būtu arvien vairāk prieka, miera un savstarpējas sapratnes, uzdrošinos lūgt un aicināt arī vīriešus atbalstīt savas sievietes, ne tikai uzklausot, ļaujot izrunāties un ik pa laikam droši vien arī izraudāties uz pleca, šad tad pat mudinot vairāk satikties ar draudzenēm vai izmantot profesionāļa (psihologa, psihoterapeita, dūlas, PEP mammas u.c.) pakalpojumus, jo tie ir cilvēki, kas ir patiešām gatavi to darīt, bet arī dalīties pašiem savās pārdomās, sajūtās un vajadzībās, jo īpaši kas skar savstarpējās attiecības. Tas būtu vēlams gan grūtniecības laikā, gan kopš brīža, kad mazulis ir piedzimis un ģimenei rit pavisam citāda ikdiena nekā kāds to līdz šim ir spējis iedomāties. 

Abiem vecākiem, rūpējoties par mierpilnu kopdzīvi, ir svarīgi apjaust, noformulēt un palūgt otram, ko no viņa gaida, lai abi justos labāk. Un kopīgiem spēkiem rast šo vajadzību apmierinājumu. 
Tas ir veids, kā mazināt spriedzi ikdienā, uzlabot emocionālo gaisotni ģimenē, un veids, kā būt attiecībās ar bērniņu. Tieši tāpat. Arī bērniņš vēlas tikt pieņemts, saprasts un uzklausīts tāds, kāds ir, ar visām sajūtām, ko tobrīd piedzīvo.

Lai gan vecākiem tas dažkārt ir biedējoši – daudzi apkārt runā par to, ka ātri vien taču izprotama bērna dažādā raudāšana – viņa valoda, bet reālajā dzīvē tas tā īsti neizdodas. Reti kuri vecāki pamana, ka vēl pirms sākt raudāt, jau pat  jaundzimušais savas vajadzības pauž ar ķermeņa valodu, žestiem un mīmiku. To var apgūt tad, ja vismaz pirmos trīs dzīves mēnešus, kas ir ļoti svarīgais cilvēka dzīves sākums, kurā notiek strauja gan iekšējo orgānu, gan smadzeņu, gan psihes nobriešana, daudz ir ar mazuli kopā, tuvu, blakus, tādā veidā ne tikai parūpējoties par viņa fizioloģiskajām vajadzībām, bet arī nodrošinot svarīgāko emocionālo vajadzību, kas nepieciešama pilnvērtīgai augšanai un attīstībai, – drošību. Drošība, kas visus 9 mēnešus, augot mammas puncī, bijis pamatā mammas ķermenis, nevar strauji pēc piedzimšanas šajā plašajā, nepazīstamajā, dažādajā skaņu, krāsu un faktūru pasaulē bērna apziņā pēkšņi mainīties uz kaut ko citu. Mammas vai tēta tuvums, klātbūtne, ķermeņa pieskārieni – tas ir kaut kas tik mīļš, tik pazīstams, tik svarīgs... Tas ir kaut kas, kas ļauj sajusties labi un atslābt, būt pa īstam. 

Bet dažkārt arī tad, ja mazulis ir pietiekami aprūpēts, pabarots, samīļots un sev svarīga cilvēka tuvumā - drošībā, viņš tomēr vēlas kaut ko pastāstīt – viņš raud. No tā nevajag baidīties, bet gan vispirms pārliecināties, ka bērniņš ir atbilstošā siltumā un sausumā, pietiekamā mierā, pieņemamā klusumā, nav gaismas apžilbināts un ir paēdis, ar viņa veselību viss kārtībā. Ja tas tā ir, bet mazulis turpina raudāt, acīmredzot viņa stāsts ir par kaut ko citu, kas var būt par to, kas noticis nupat, – mazulis sabijies no skaņas vai gaismas, uztraucies par mammas vai tēta prombūtni, vai arī stāsts ir par to, ko viņš piedzīvojis līdz šim, – iespējams, no pat ieņemšanas brīža, mammai puncī esot, vai arī fiziski un emocionāli tik jaudīgajā notikumā kā piedzimšana, bet varbūt par pirmajām stundām, dienām, nedēļām, mēnešiem pēc tās. Ir svarīgi viņu uzklausīt. Turēt klēpī, skatīties acīs, ja iespējams, sarunāties, minēt iemeslus un dzirdēt, ko viņš stāsta. Pašam pieaugušajam šajā brīdī ir svarīgi būt stabilā ķermeņa pozīcijā (sēdēt, pilnībā atbalstot muguru, plecus un elkoņus), pietiekami dziļi elpot, apzināties, vai viņa paša pamatvajadzības ir apmierinātas (viņš nav pārāk noguris, izsalcis vai satraucies) un uzklausīt. Tādā veidā tiek piedzīvota mazuļa un mammas vai tēta saruna, bērniņš sajūtas sadzirdēts un saprasts, un nepārprotami apgūst to, ka viņš arvien drīkst ar vecākiem dalīties savos pārdzīvojumos, ka vecāki to pieņem. Jo nav cita emocionāli veselīgāka veida, kā vien iet tam cauri, piedzīvot. 

Protams, visu var ietērpt dažos teikumos un teorētiski pamatot ar zinātnieku atziņām un hipotēzēm, bet ikdienā tas dažkārt nav ne viegli, ne vienkārši izdarāms, tāpēc ir svarīga gan informācija, gan konkrēti piemēri un darīšana. 

Par to, kā šis viss un daudz kas cits varētu notikt katrā ģimenē, kā mainīt attieksmi un, iespējams, vairāk atslābt un ļauties attiecībām ar bērniņu, kā parūpēties par sevi un tad ar savu mieru sniegt mieru bērniņam, vairākās tikšanās reizēs  stāstīs Līga Zelmene-Laizāne. Līga ir pedagoģe, sertificēta PEP (pirmā emocionālā palīdzība) mamma, kas sniedz profesionālu psiholoģisko atbalstu vecākiem ar bērniem no dzimšanas līdz 3 gadu vecumam.
Tikšanās jeb sarunas notiks Pumpurniicā (https://www.facebook.com/pumpurniica/ ). 

Vakara tikšanās – 13. decembrī, 19. decembrī, 16. janvārī, 13. februārī un 13. martā. Dienas tikšanās – no janvāra, sekojiet līdzi informācijai Facebook vietnē. Ir iespēja apmeklēt visas sarunas vai katru atsevišķu tikšanās reizi. Pāriem un visam sarunu ciklam – atlaides.