I-paaudze un vecāki. Kā sadzirdēt vienam otru
Laikā, kad auga astoņdesmito gadu paaudze, bērni pagalmā iepazina dzīvi, tvarstot kartona kastēs baložus, no ziedlapiņām un akmentiņiem, saspiestiem zem stikla lauskas, veidojot noslēpumus, liekot uz sliedēm metāla monētas, izsitot pamestu māju logus. Paši to nezinot, viņi mācījās sakarību starp rīcību un sekām. Nožēloja, raudāja, taisnojās, uzņēmās atbildību.
Šodienas pusaudži dzīvo ekrānierīču paralēlajā realitātē, kurā nav nožēlas, pieskārienu, īstu sāpju un prieka. Veidojas emocionāli mazattīstīta i-paaudze jeb iGen, stāsta psihoterapeite Inese Ruka.
Kamēr tūkstošiem cilvēku Liepājā meklēja piecgadīgo Ivanu Berladinu, agrā rīta stundā ar segu un spilvenu padusē pa pilsētu soļoja samiegojies astoņgadnieks. Pie veikala viņu pamanīja kāda sieviete un izsauca policiju. Mazais raudāja un teica, ka aizbēdzis no mājām un devies pie tantes, jo vecāki viņam darot pāri. Izrādījās, ka briesmīgie vecāki viņam atņēmuši datoru, iznesuši no istabas televizoru un likuši mācīties. Tāds, lūk, vienlaikus komisks un mūsdienu datorpaaudzi raksturojošs sižets.
Reiz seminārā, kas bija veltīts datoratkarībai, kāda māte klausītājus satrieca, teikdama, ka labprāt gribētu, lai viņas četrpadsmit gadu vecais dēls sāktu smēķēt. Tik ekscentrisks viedoklis nebija dzirdēts. Vecāki saausījās – kāpēc gan? “Tad viņš vairāk satiksies ar cilvēkiem, runās dzīvu valodu, nevis tikai sēdēs datorā un nekustēs ne no vietas. Lai uzsmēķētu, ir jāiziet uz ielas,” viņa atbildēja.
Saruna turpinājās, jo interesanti taču – tik ļoti radikālas vēlmes. Izrādījās – pavisam normāla ģimene, audzinājusi bērnu nelutinot, radinot pie darba, uz vienpadsmit gadiem uzdāvinājuši puikam portatīvo datoru, lai nejūtas sliktāk par vienaudžiem. Tad arī sākušās problēmas. Grimis virtuālajā realitātē arvien dziļāk, izlicies, ka iet gulēt, bet tad cēlies un sēdējis internetā līdz rīta gaismai. Vārdu sakot, no labā, dzīvā puisēna ēna vien palikusi.
Māte tad draudējusi, atņēmusi datoru, bet puika sēdējis, rokas uz ceļiem salicis, zinot, ka aparātu atdos, kad sodu izcietīs. Tāda sajūta, ka viņš bijis kaut kur prom, ne klāt. Pēdējais piliens mātes pacietības biķerī ielijis, kad reiz pēc atgādinājuma, ka jāiznes miskaste, jāizmācās un jānomazgā trauki, kas saķepuši stāv uz palodzes jau trīs dienas, puisis burtiski uzsprādzis.
Kad pieaugušie eksaltētā tonī lasa morāli par interneta un datorspēļu kaitīgumu, viņiem der atcerēties, cik grūti divos naktī pārtraukt skatīties seriāla Troņu spēles jaunāko sezonu, lai gan ir skaidri zināms, ka jāceļas astoņos un jāiet uz darbu
Sācis kliegt, ka pietiek skalot smadzenes un lai nemāca viņam, kā jādzīvo. Lai paskatās pati uz sevi, jo arī sēžot internetā katrā brīvā brīdī.
Inese Ruka skaidro bez aplinkiem: “Kad pieaugušie eksaltētā tonī lasa morāli par interneta un datorspēļu kaitīgumu, viņiem der atcerēties, cik grūti divos naktī pārtraukt skatīties seriāla Troņu spēles jaunāko sezonu, lai gan ir skaidri zināms, ka jāceļas astoņos un jāiet uz darbu; cik grūti nestiepties pēc otrā un trešā zemeņu krēma tortes gabaliņa.
Ekstravertajai, ātrajai mammai ir jābūt pacietīgai, lai sagaidītu, kad lēnais, introvertais puika sāks runāt. Ja gribas saglabāt emocionāli tuvas attiecības, abiem kaut kas sevī ir jāpārvar un jāmācās.
Mēs esam emocionālas būtnes, un tur, kur virsroku ņem emocijas, veselais saprāts stāv malā. Kad bija izdevīgi, ka bērns klusītiņām skatās ekrānā, vecāki neko neteica, bet tagad, kad bērns paaudzies un laiku pavada viedierīcē, dusmojas un kliedz.”
Turklāt jāņem vērā, ka, ilgstoši skatoties agresīvas ainas vai spēlējot spēles, pārslēgties uz realitāti kļūst aizvien grūtāk, pieaug aizkaitināmība, nervozitāte. Pusaudzis visu laiku ir noguris. “Tāpēc no mazotnes būtu jācenšas radināt bērnu pie mērenības: “Mēs neizēdīsim visu saldējuma kasti uzreiz, bet uzliksim uz šķīvja vienu porciju.” Vēl jāpadomā, kurā brīdī pusaudzim kontaktēšanās realitātē bijusi tik neveiksmīga, ka gribējās no tās atteikties un doties virtuālajā. Mēs tomēr esam sociālas būtnes…”
Inese Ruka teic – bieži vien vecākiem šķiet, ka viņi sarunājas ar bērnu, bet viņi dara to formāli. Mamma paver dēla istabas durvis un pajautā: “Kā iet, ko dari, kā gāja pa skolu?” Viņš kaut ko noņurd zem deguna, un mamma aizver durvis: “Negribi, nevajag.” Ekstravertajai, ātrajai mammai ir jābūt pacietīgai, lai sagaidītu, kad lēnais, introvertais puika sāks runāt. Ja gribas saglabāt emocionāli tuvas attiecības, abiem kaut kas sevī ir jāpārvar un jāmācās.
Reti, tomēr gadās, ka pusaudzis vicina kulakus vecmāmiņai zem deguna, pieprasot atdot pensiju. Vecmāmiņai neceļas roka zvanīt policijai – žēl bērna, nabadziņš tak nesaprot, ko dara. Ja pusaudzis pieprasa vecmāmiņai naudu, situācija ir daudz nopietnāka, saka Inese Ruka.
Visai ticams, ka viņš nav juties mīlēts un atbalstīts. Viņš neizjūt pret vecmāmiņu ne mīlestību, ne cieņu, jo viņa pieredzes kontā šādu jūtu nav. Otrs variants – bērnam ir psihiska rakstura problēmas. Par šādu monstriņu var izveidoties arī bērns, kurš bērnībā cietis no hiperaktivitātes, par ko ticis strostēts. Visu laiku piedzīvojot negatīvu attieksmi, bērns sevi sāk uztvert kā slikto, kas ne uz ko labu nav spējīgs.
Laikam jau ikviens kādreiz ir bezspēcībā plātījis rokas, domājot, ka bērnu audzināšana līdzinās neiespējamajai misijai. Varam sevi mierināt ar domu, ka būt par vecākiem nav bijis viegli nevienos laikos – ne izslavētajos Ulmaņa, ne padomju.
Psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis uzskata, ka audzināšanas formula ir šāda: “Negaidīt un pieņemt. Piedot. Mīlēt. Neaudzināt, bet ļaut būt. Būt klātesošiem, būt mīlestībā. Ļaut kļūdīties.”
Lasi arī:
Teksts: "Patiesā dzīve"
Informācija no ziņu portāla Kasjauns.lv