Veidojot uzkrājumus bērnu nākotnei, vecākiem jārēķinās ar atskaitēm bāriņtiesai

Kāpēc tas notiek un ar ko šādos gadījumos ir jārēķinās vecākiem,  Latvijas radio -1 raidījumā “Ģimenes studija” sarunājas Latvijas Komercbanku asociācijas pārstāvis, Swedbank Finanšu institūta vadītājs Reinis Jansons un uzklausīti viedokļi, sazinoties ar Bāriņtiesu asociācijas priekšsēdētāju Auriku Zīveri un Tieslietu ministrijas speciālisti Vispārējo civiltiesību nodaļas vadītāju Zandu Staru.

Trīs uzkrāšanas veidi
 

Banku un kompāniju piedāvājumos tiek izmantoti dažādi apzīmējumi - aktīvais uzkrājums bērna nākotnei, aktīvais depozīts, bērna krājkonts, būtībā vienam un tam pašam produktam, proti, tie piedāvājumi uzkrāt naudu bērna nākotnei, skaidro Reinis Jansons. 

Ir trīs veidi, kā vecāki var veidot uzkrājumus saviem bērniem - konts vai krājkonts uz mammas vai tēva vārdu, krājkonts uz bērna vārda un uzkrājošā dzīvības apdrošināšana, kur polise tiek pirkta uz vecāka vārda, bet labuma guvējs tiek norādīts bērns.

Krājkonts, kas pieder kādam no vecākiem, bet kura mērķis ir uzkrājuma veidot bērnam. Sasniedzot pilngadību, šie līdzekļi tiek nodoti bērnam. Ar uzkrājamajiem līdzekļiem vecāki rīkojas pēc saviem ieskatiem. 

Var atvērt kontu vai depozītu bērnam, ko dēvē arī par bērna vai pilngadības krājkontu. Šis konts ir uz bērna vārdu. Visi līdzekļi, kas tiek tajā ieskaitīti, pieder bērnam. Neviens cits, kā vien bērns, nav tiesīgs ar šo naudu rīkoties. Sasniedzot pilngadību, bērns pats izlemj, ko ar šo naudu darīs. Ja nauda ir vajadzīga ātrāk vai arī notiek jebkādas izmaiņas, kas ir saistītas ar kontu, piemēram, tiek mainīta konta valūta, iesaistās bāriņtiesa. Izskatot situāciju, tā dod piekrišanu un atļauju naudu rīkoties aizbildņiem vai vecākiem. Ja nauda vajadzīga tieši bērna vajadzībām, bāriņtiesa šādu atļauju dod. Par naudas izņemšanu šādā gadījumā banka soda procentus nepiemēro. Izveidojot krājkontu bērnam, jāņem vērā, ka likmes šai naudai vienmēr būs zem inflācijas līmeņa, toties krājkonta uzturēšanai nav komisijas maksas. Nav arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksas.


Trešais un populārākais variants ir uzkrājošā dzīvības apdrošināšana, ko piedāvā apdrošināšanas kompanijas. Būtībā arī šie līdzekļi pieder vecākiem. Vecāki ver vaļā polisi uz savu vārdu, bet kā labuma guvēju norāda bērnu. Polise pieder vecākiem. Šim uzkrājuma veidam piemēro iespēju atgūt iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Turklāt lēmuma par šo naudu joprojām pieņem vecāks. Piemēram, vecāki var noteikt, ka šo naudu var novirzīt tikai mācībām. Bieži vien ir tā, ka 18 gados bērns vēl nespēj pieņemt atbilstošus lēmumus.
Vecāku nāves gadījumā dzīvības apdrošināšanas uzkrājums, ja labuma guvējs ir bērns, tiek ieskaitīts bērna krājkontā. Nauda ir pieejama bērnam, kad viņš sasniedz pilngadību.

​
 

Zem bāriņtiesas uzraudzības lupas

​Mammas Janas stāsts: Viss sākās ar Krājbankas bankrotu 2011. gadā, kur mums bija izveidots krājkonts bērnam. Lai šo naudu varētu pārcelt uz citu banku, mums bija jādodas uz bāriņtiesu. Saņēmuši atļauju, mēs šo naudu pārcēlām un par to laimīgi aizmirsām. Pēc gada mums pienāk vēstule no bāriņtiesas, kur rakstīts, ka mums ir jāatskaitās par to, kas notiek ar mūsu bērnu naudu, un to, ka turpmāk bāriņtiesa pārstāvēs bērna intereses uz šo naudu.
Tagad mums katru gadu par šo naudu ir jāatskaitās. Katru gadu tiek atsūtīta vēstule, kurai pievienota veidlapa, kur jāaizpilda dati. Tad jāiet uz banku, jāsaņem izziņa un tad darba laikā jādodas uz bāriņtiesu jāiesniedz šos dokumentus. Kad mēs šīs prasības ignorējām, tad saņēmām zvanu ar brīdinājumu, ka var iestāties sekas par prasību nepildīšanu.
Mūsu bērns pilngadīgs būs 2026. gadā, līdz tam laikam mums ir jāatskaitās katru gadu. Sākumā bijām samulsuši un domājām, ka tā ir kļūda. Jo ar ko asociējas bāriņtiesa? Viņi strādā ar bērniem, kuriem dara pāri. Mēs kā vecāki, kas krāj bērnam naudu, esam iekļuvuši kaut kādā sarakstā, kuru dēļ mūs uzrauga. Turklāt naudai, kurai mēs klāt netiekam un nekādas darbības veikt nevaram, mums ir jādod kaut kādas atskaites. Likums paredz, ka katram vecākam, kura bērnam pieder kaut kāda naudiņa vai īpašums, bāriņtiesai ir jāatskaitās katru gadu.

Bāriņtiesu asociācijas priekšsēdētāja Aurika Zīvere skaidro, ka šajā gadījumā vislielākā problēma ir ar bankām, kurās savulaik bija likvidācija. Bija jāpieņem lēmums pārvirzīt naudu no vienas bankas uz otru. Lai to izdarītu, jāsaņem bāriņtiesas piekrišana. Līdz ar to tika atvērta lieta un tā palika bāriņtiesas kontrolē, savukārt Civillikuma 191. pants nosaka, ka par lietām, kas ir Bāriņtiesas uzskaitē, ir reizi gadā jāsniedz atskaite. Šī informācija paliek bāriņtiesas rīcībā, tā ir ierobežotas pieejamības informācija. Tieši tāda pati procedūra ir arī tad, ja vecāki, piemēram, vēlas mainīt bērna noguldījuma valūtu. Savukārt, ja uz bērna vārdu ir atvērts jauns krājkonts, tad par to bāriņtiesai jāatskaitās nav, jo Bāriņtiesā nav ierosināta lieta.

Civillikuma 300. un 301. pants nosaka, ka reizi gadā bērna aizbildnis (tas attiecas uz arī uz vecākiem) Bāriņtiesai atskaitās arī par bērnam piederošu nekustamo īpašumu.

Piemēram, vecmāmiņa novēlējusi īpašumu mazbērnam, kam ir knapi padsmit gadu. Vecmāmiņa nomirusi, vecākiem nav līdzekļu īpašuma uzturēšanai un nodokļu nomaksai, tāpēc viņi vēlas to pārdot un nopirkt īpašumu citā vietā. Bet bāriņtiesa šādu risinājumu nepieļauj, jo aizstāv pusaudža intereses, kuram arī nav līdzekļu īpašuma uzturēšanai.

Civillikums paredz - ja bērna manta nākotnē nesīs zaudējumus, tad ir iespējama šīs mantas atsavināšana vai maiņa. Būtu jāizvērtē, vai šis darījums ir bērna interesēs. Svarīgas ir konkrētas nianses, skaidro Bāriņtiesu asociācijas priekšsēdētāju Auriku Zīveri.
 

Sazinoties ar Tieslietu ministrijas Vispārējo civiltiesību nodaļas vadītāju Zandu Staru, tiek noskaidrots, ka visos šajos gadījumos svarīgākais jautājums ir bērna intereses: “ Var saprast vecākus, kuri nav apmierināti ar formalitātēm, bet arī starptautiskā līmenī darbojas līdzīgi mehānismi, kas aizstāv bērna intereses. Ja vecāki ir pieņēmuši lēmumu atvērt bērnam krājkontu, tad tas ir bērnam piederošs īpašums. Tā pārvaldība nebūs tik vienkārša, kā tas būtu, ja īpašums piederētu pilngadīgam cilvēkam. Ja manta pieder personai, kas nav rīcībspējīga, ir jābūt kādam aizsardzības mehānismam.”