"Rakstu raudot..." - mamma Sarmīte atklāj, kā jūtas, audzinot dēlu ar īpašām vajadzībām

"Bērnus audzinu viena, nav iespējas papildus iet strādāt, jo Patriks ir pieskatāms 24 h diennaktī, 7 dienas nedēļā," viņa atklāj, "godprātīgi pildu savus mātes pienākumus, jo nepieņemu pat domu ievietot aprūpes iestādēs, jo tas ir mans bērns un viņš ir pelnījis dzīvot ģimenē, kur par viņu rūpējas un mīl.

"Rakstu raudot, jo valsts mani ir nospiedusi uz ceļiem, celiakijas pabalsts noņemts. Jums liekas, ka pēc 18 gadiem ēst vairs nevajag, bet jūs taču ēdat, jūsu bērni ēd?!, Kāpēc manam bērnam jāpaliek ar tukšu vēderu, ja viņš nevar aiziet un nopelnīt sev pārtikai?!," viņa vaicā.

"Pamperiem atlaide 50 procenti... Jums noteikti nav pat nojausmas, cik tādam bērnam nepieciešami pamperi, jau tagad pērku lētākos un piepērku trūkstošos, jo jebkuram skaidrs, ka ar 90 pamperiem par maz."

"Dzīvojam dzīvoklī, kur par visu jāmaksā. Esam mammas, kas cīnās par saviem bērniem, un tādi viņi paliks uz mūžu. Taču  mums jāraud, ka valstij nospļauties par šādiem bērniem. Es ietu strādāt, bet šeit nav dienas centru, šeit nav valsts apmaksātu aukļu. Tad, lūdzu, apmaksājiet striķi, jo tā būs humānāk pret mani un maniem bērniem, jo es nespēju skatīties acīs meitiņai un teikt, ka šodien ēdīsim tikai roltonus:(."

"Jums nospļauties, ka man pēc maksājumiem makā gandrīz nepaliek nekas, jo arī šeit pašvaldība liek šķēršļus, lai būtu grūtāk dzīvot, jeb, pareizāk sakot, izdzīvot."

Sarmīte atklāj, kāda ir ģimenes finansiālā situācija šobrīd: tie ir 352 eiro pabalsts par invaliditāti un kopšanas pabalsts + 56,9 eiro bērnu pabalsts.

"Tagad - 127 komunālie - 34.6 elektrība - 10.- gāze, no jūlija būs pašvaldības dzīvoklim īre 1.05 par kvadrātmetru; man ir 53.8, bet pieskaitītas papildu telpas man nezināmas 57.8kw aptuveni. Saskaitām: ir 60,69 un pēc pašu gribas TV + internets.
Tur nepaliek pat Patrikam, kur nu vēl meitiņai un man. Tā ir klaja ņirgāšanās par vecākiem, kad audzina, rūpējas un mīl savus savādos, īpašos bērnus, bet valsts, pašvaldības, viss, kas saistās ar valdību, mūs mīda kājām, spiežot atdot bērnus tajos "aprūpes" namos jeb piebeigšanas namos, jo viņi nav valstij izdevīgi, cenšas samest bedrēs."

Sarmītes sirds ir pilna. "Beidziet veikt reformas savām vajadzībām un pievērsiet uzmanību akūti smagām lietām un rīkojieties, jo - kāpēc aprūpes nami saņem 1500-1700 un mums vecākiem atmet 300?! Kauna nav?" viņa raksta.

"Jābeidz klusēt un tupēt telpās ar bērniem invalīdiem, lai valdība zina, ka tādi ir un ka visi nav vienādi. Visiem neder viens likums, ir izņēmumi, kam diagnozes ir daudz smagākas, kam aprūpe un diētas vajadzīgas arī tad, kad 18 un vairāk.

Kauns par valsti,kas pēc 18 atstāj uz maxi minimālo, lai piebeigtu cilvēku! Beidziet ņirgāties par mums, pārskatiet un mainiet likumus arī par pāreju no bērna invalīda uz pieaugušo statusu, neskaitāmas papīru kaudzes, jāsavāc, lai VDEĀK var piešķirt grupu, plus tiesa, kas noņem rīcībspēju un iecelšana vēl pat pagaidu aizgādni, paātrināts process notiek 3+-labākajā gadījumā mēneši, šo laiku nauda uzglabājas valsts kasē. Un klāt viņai netiek, līdz tiesa noņem rīcībspēju."

"Vienu mēnesi pašvaldība sniedza mums finansiālu atbalstu. Paldies viņiem par to!

VALDĪBA BEIDZIET ZAGT UN SĀCIET STRĀDĀT TAUTAS LABĀ!
Zinu, tas nenotiks... bet ceru un novēlu visiem smagi slimajiem komfortablu un cilvēka cienīga dzīvi!" viņa teic.