Pieredze: atkal iemīlējos savā vīrā uzreiz pēc dzemdībām

"Es un mans vīrietis jau sen zinājām, ka dzemdībās būsim abi. Tam bija dažādi iemesli, gan praktiski, gan emocionāli. Un bija skaidrs, ja kopā sākām šo piedzīvojumu, tad kopā arī jāturpina. Tās bija mūsu abu pirmās dzemdības, attiecīgi gājām cauri 9 mēnešu priekam (atskaitot tos pirmos 3 mēnešus, kad man bija slikti un viss krita uz nerviem), bailēm, šaubām, neziņai, sajūsmai un visam, kas vien notiek grūtniecības laikā. Nebūt viss nebija ideāli, bija arī strīdi un nesaprašanās, puņķi un asaras, utt.

Pienāca liktenīgais vakars, kad bija skaidrs, ka jādodas uz slimnīcu. Kaitinošākais bija tas, ka manai otrajai pusei bija ārkārtīgi daudz darba, un vēl līdz pēdējam brīdim viņš sēdēja pie datora un strādāja. Ikdienas dzīvē neapstājās ne uz mirkli. Labi, ka soma bija gatava, un bijām gatavi doties. Pēc pusnakts devāmies uz slimnīcu. Vēl diezgan mundri, samulsuši, vēl nezinādami, ko gaidīt un kas notiks.

Tajā brīdī viņš manās acīs bija klints, spēcīgs, nesatricināms, stabils un pilnībā uzticams.

Slimnīcas istabiņā bijām mēs ar manu otru pusīti. Viņš bija atlaidies uz otras gultas un miga ciet, jo bija vēla nakts. Viņš bija pārguris no darbiem un emocijām. Tā nu mēs tur bijām. Abi divi. Man sāpēja, nāca miegs, satraukums. Klausījos, kas notika blakus istabās. Neziņa par to, cik ļoti patiesībā dabīgās pirmās dzemdības ir sāpīgas. Brīdī, kad es izdvesu kādu skaņu, viņš nekavējoties pamodās un nāca pie manis. 

Es atceros viņa skatienu – satraukuma, neziņas un gādības skatiens. Viņš nezināja, kā tieši var palīdzēt, bet bija klāt pie manis un skatījās uz mani ar bezgalīgu maigumu un līdzcietību. Es tik spilgti atceros tieši viņa acis. Mēs kopā ieritināmies uz šaurās slimnīcas gultas, viņš mani apskāva. Sāpes palika aizvien spēcīgākas un pienāca brīdis, kad īsti vairs nezināju, kas notiek ap mani. Jutu tikai viņa spēcīgās rokas, kas mani turēja, skāva, masēja, un viņa vīrišķīgo balsi, kura mani nomierināja. Es tagad saprotu savu bērniņu, kuram sāp vēderiņš, viņš nezina, ko darīt, bet jūt manas rokas, apskāvienus un nomierinošo balsi. Tas tik ļoti nomierina un ļauj sajusties drošībā... Un tas ir tik daudz!

Es atkal ieraudzīju viņā visas tās labās īpašības, kuras ikdienas skrējienā piemirstās

Mans vīrietis dzemdību procesā izrādījās drosmīgs un ļoti pacietīgs. Redzēja visu, elpoja ar mani kopā, klāt bija visu laiku un pēc bērniņa veiksmīgas piedzimšanas arī pārgrieza nabassaiti. Un drīz pēc pirmās zīdīšanas, bērniņš bija tēta apskāvienos, un saldi iemiga. Iemiga, dzirdot tēta sirdspukstus, ļaujoties tēta siltumam un spēcīgo roku apskāvienam. Tajā brīdī viņš manās acīs bija klints, spēcīgs, nesatricināms, stabils un pilnībā uzticams.

Un tieši šis bija tas brīdis, kad man acīs saskrēja asaras, un es iemīlējos savā vīrietī no jauna. Es atkal ieraudzīju to vīrieti, kurā es biju kādreiz iemīlējusies, tikai šobrīd šis vīrietis no jaunekļa ir kļuvis par tēvu... Es atkal ieraudzīju viņā visas tās labās īpašības, kuras ikdienas skrējienā piemirstās. Es atkal ieraudzīju viņa pārliecību un drosmi, viņa spēju būt drošam stresa situācijā, viņa maigumu un sirsnību, viņa skaistās acis un vīrišķīgās rokas un viņa rūpes par mani, par viņa bērniņa māti. Šis bija tas brīdis, kad ir vienalga par netīrajām zeķēm istabas vidū, pārlieku ilgu pļāpāšanu, mūžīgo kavēšanos un nenopelnītajiem miljoniem, brīdis, kad es saprotu, ka mīlu šo vīrieti par to visu, kāds cilvēks viņš ir. 

Paldies Tev, mans mīļais, par to, ka bija ar mani nozīmīgākajā notikumā manā dzīvē!"

Ja arī tu vēlies dalīties kādā savas dzīves notikumā, raksti redakcija@mammam.lv!