Vīrs saka, ka atkal viņu zāģēju... Kā pareizi otram izteikt iebildumus?

Daži no lasītāju iesūtītajiem jautājumiem:

„Viss it kā labi, bet manam vīram nepatīk, ja es saku taisnību par viņa pieļautajām kļūdām. Viņš paliek dusmīgs. Kāpēc? Es tik reti to saku, bet sanāk tā, ka man jāklusē un jāpieņem viss, ja negribas strīdēties.”

„Kā otram pateikt kaut ko, kas nepatīk, neapmierina sadzīvē, ikdienā? Vīrs visu uzreiz pagriež tādā gaismā, ka tas ir pārmetums, nu jau šķiet esmu bezspēcīga pret šo vārdu… Nezinu jau vairs, kā pateikt to, kas lāga nepatīk, jo viss tiek pagriezts tā, it kā viņam tiekot ''skalotas smadzenes'', sanāk, ka man viņš tikai jāatbalsta un jāpieņem viss klusējot?”

„Ar vīru bieži sanāk dažādas konfliktsituācijas, kuru laikā mēs viens otru kritizējam un piesaucam pagātnes grēkus.” Stāsta geštaltterapeite Aija Baha-Velvele.

Runāt par savām sajūtām!

Samērā bieži dzirdu sievietes ar skumjām sakot, ka viņu vīrieši nesaprot teiktos ne tik patīkamos vārdus, viņi pārprot un sadusmojas. Tā tas tiešām ir, bet ne tāpēc, ka sievietes saka par savu neapmierinātību ar domu aizvainot, bet gan tādēļ, ka vīrieši vienkārši uztver teikto burtiski un pa vienkāršo, viņi neko nemēdz paspilgtināt vai emocionāli izcelt.

Savā darbā ar pāriem esmu saskārusies ar situācijām, kad cilvēki viens otram par to, kas viņiem nav pieņemami vai ir nepatīkami, pasaka otru aizvainojot vai pazemojot.

Sievietēm (un arī vīriešiem) nepavisam nav jādzīvo ar sajūtu, ka drīkst otram teikt tikai jaukas un patīkamas frāzes un uz pārējo it kā pievērt acis. Tas, ko šādās situācijas es parasti iesaku darīt, ir runāt ar otru godīgi un atklāti, bet stāstot par sevi, savām sajūtām. Piemēram, ja Jūs skumdina fakts, ka vīrs daudz strādā, varat teikt nevis: „Tevis nekad nav mājās, Tu atgriezies tik vēlu!”, bet gan: „Kad Tu strādā tik garas stundas es ilgojos pēc Tevis un jūtos vientuļa!” Lai vīrs neuztvertu teikto kā pārmetumu vai „smadzeņu skalošanu”, iesākat savu sakāmo ar to, kā viņa rīcība vai vārdi ietekmē Jūs, kā Jūs jūtaties to redzot vai dzirdot. Vēl varat mēģināt sākt, piemēram, ar frāzi: „Es zinu, ka tas, ko es teikšu Tev varētu nepatikt, bet man ir svarīgi to pateikt...” vai „Es nevēlos Tevi kontrolēt vai sadusmot, tomēr kad Tu nepaziņo man, ap cikiem varētu būt mājās, es, Tevi gaidot, uztraucos!”

Kad sakāt vīram par lietām, kas nav patīkamas, svarīgi būtu sākt ar to, kas notiek ar Jums, ja viņš rīkojas tā, kā rīkojas. Piemēram, Jūs varat teikt apmēram šādi: ”Es jūtos samulsusi, kad redzu, ka tu nelabprāt komunicē ar maniem kolēģiem,” vai „ Man kļūst skumji, kad tu, pārnākot no darba, skaties TV, nevis paspēlējies ar bērniem, jo es zinu, ka viņi ir noilgojušies pēc tevis” , vai „Es zinu, ka tev izdodas labi vadīt auto, tomēr man kļūst baisi, kad tu tik ātri brauc un es esmu ar tevi kopā mašīnā!” Protams, dialogā ar vīru nav jāizmanto tieši šādi teikumi, bet svarīgi, lai vispirms runātu par sevi, jo bieži vien ir tā, ka otrs cilvēks nemaz nav iedomājies, kā viņa rīcība vai frāze ietekmē līdzcilvēku, un tikai par to pasakot tiešā tekstā, vīrietis var sākt aizdomāties!

Neaizvaino un nepazemo! 

Sievietēm nereti pietrūkst izpratnes par to, kāpēc vīrs dusmojas, ja viņam saka taisnību (kā pati sieviete domā), kā arī tas, ka ir jāklusē, lai nerastos lieki strīdi. Tomēr bieži vien stāsts ir par to, kā un kad sieviete saka savam vīram šo taisnību. Iespējams, ka teikto vīrs uztver kā kritiku, nosodījumu, varbūt viņš pārprot un viņā rodas sajūta, ka viņš nav pietiekami labs, ka nespēj izdarīt visu tā, lai sieviete būtu apmierināta. Tas ir iemesls, lai viņš kļūtu dusmīgs - vispirms uz sevi, tad uz partneri, jo viņa ir likusi vīrietim sajusties nelāgi.

Savā darbā ar pāriem esmu saskārusies ar situācijām, kad cilvēki viens otram par to, kas viņiem nav pieņemami vai ir nepatīkami, pasaka otru aizvainojot vai pazemojot. Sirds dziļumos to nemaz negribot, tikai balss tonis vai piemeklētie vārdi ļauj aizrādījumu saprast tieši tā un ne citādi. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kā mēs otram sakām par kādām lietām, darbiem vai notikumiem. Man šķiet, ka mums katram ir svarīgi, ka mūsu otra pusīte mūsos redz mūsu stiprās puses un pozitīvās lietas, bet tās, kas ir ar mīnusa zīmi, mums pašiem īsti nepatīk, tāpēc mēs nevēlamies, ka par tām asi tiek aizrādīts, nevēlamies, ka mūsu mīļotais cilvēks uzsver mūsu trūkumus un izdara tādu kā kļūdu labojumu.

Mēdz būt arī tā, ka vīrietis, izdzirdot sievietes teikto, to iztulko apmēram šādi: ”Nu ja, viņa mani grib pārveidot un gūt pār mani virsroku, grib mani mainīt!” Reizēm šīs dusmas var izraisīt arī tas, ka vīrietis jūtas par sevi nepārliecināts, viņam ir zems pašvērtējums un viņš jebkuru kritiku uztver pārāk saasināti un sāpīgi. Un vēl - mēs neviens nezinām visas dzīves patiesības un taisnības, mēs nevaram teikt, ka pareizi ir tikai tā, kā es domāju un ne citādi, jo patiesība ir tāda, ka mēs visi esam cilvēki, personības ar savu skatījumu uz pasauli, ar savu attieksmi un uzskatiem, mums katram ir sava taisnība.

Dzīvojot kopā, ir jāiemācās daudz un dažādi kopdzīves likumi, viens no tiem ir pieņemt otra taisnību un viedokli. Jūs varat nebūt reizēm mierā ar to, ko un kā dara vīrs, tomēr ir svarīgi atcerēties, ka viņš var domāt savādāk un tas nenozīmē, ka nepareizi - tikai savādāk. Ikvienam ir pilnīgas tiesības paust savas domas, savas sajūtas, tomēr vērts ir padomāt, kā Jūs to darāt, jo mērķis taču nav otru kritizēt, bet gan pateikt, kas notiek ar Jums, ja viņš rīkojas tā vai citādi.

Neliec otram aizstāvēties!

Prasme strīdēties bez aizvainojuma, otra kritizēšanas un pagātnes grēku piesaukšanas sākas ar sevis savaldīšanu un spēju pēc iespējas mierīgāk paust savu viedokli. Kā arī ir svarīgi saprast, ka visbiežāk strīdamies par izdarītiem vai neizdarītiem darbiem, nevis par otra cilvēka personību. Ja mēs gribam, lai strīdam ir jēga, mums ļoti uzmanīgi jāizvēlas vārdi, kurus izsakām. Ja iemācīsimies formulēt, par ko strīdamies, mēs arvien retāk aizvainosim otru personīgi. Turklāt - ja mēs uzbrūkam, tad otrs strīdā iesaistītais cilvēks automātiski ieņem aizsardzības pozīciju, taču strīds ir vajadzīgs nevis tādēļ, lai kāds būtu zaudētājs un justos kā kara laukā, bet gan, lai varētu labāk viens otru iepazīt, izprast un lai spētu rast kopīgu risinājumu problēmām.

Mums būtu jāsaprot, ka drīkstam strīdēties, bet mums būtu jāiemācās uzklausīt otru un jāiemācās pieņemt, ka arī viņam ir savs viedoklis un ka arī viņš var pie tā palikt, gluži tāpat kā es varu palikt pie sava viedokļa.

Mums būtu jāsaprot, ka drīkstam strīdēties, bet mums būtu jāiemācās uzklausīt otru un jāiemācās pieņemt, ka arī viņam ir savs viedoklis un ka arī viņš var pie tā palikt, gluži tāpat kā es varu palikt pie sava viedokļa. Un vēl - ir jārēķinās, ka sieviešu un vīriešu uztvere ir atšķirīga. Mēs vienu un to pašu vārdu un teikumu varam saprast pavisam atšķirīgi. Piemēram, sieviete saka vīrietim, ka vēlas, lai viņš vairāk rūpētos par viņu, ar to domājot, lai viņš biežāk viņu samīļo, atbrauc pretī uz darbu vai vienkārši uzklausa, bet vīrietis saprot, ka sieviete viņam pārmet, ka viņš par maz nopelna, sāk strādāt vēl vairāk un vēl retāk var sievieti samīļot, aizbraukt pretī uz darbu, jo ir vēl vairāk noguris nekā iepriekš. Tāpēc ir ļoti svarīgi formulēt savu domu un vēlmi, reizēm ir vērts pajautāt vīrietim, kā viņš to saprot, tādējādi var atklāties cits redzējums, kas palīdzēs rast risinājumu un izvairīties no strīdus situācijas.

Nekrāt sevī

Lai cilvēks spētu justies komfortabli un dzīvot saskaņā ar savām sajūtām, ir svarīgi par tām runāt, nevis noslēgties un krāt sevī nepatiku vai drūmumu, jo pienāk brīdis, kad tā lādīte ar nelāgajām sajūtām ir tik pilna, ka vairs nav vietas, un tad cilvēks mēdz par savu nepatiku otram pavēstīt daudz skarbāk, daudz asāk un bieži vien visnepiemērotākajā brīdī. Tas ko es ar to vēlējos pateikt - arī strīdēties un otram teikt taisnību var bez apvainojumiem un strīdi nebūt nenozīmē, ka ģimenē kaut kas nav kārtībā, svarīgi ir, kā mēs strīdamies, sakām taisnību un kad mēs to darām.