Kā es meklēju psihoterapeitu ģimenes "glābšanai". Personīgā pieredze

Varu sacīt, ka pieredze šajā procesā ir pietiekami plaša un daudzveidīga, tāpēc padalīšos ar to, kā ir meklēt savu psihoterapeitu ģimenes attiecību "salabošanai" un ar ko tas var beigties. Nevienu no speciālistiem nesaukšu vārdā, vien to, ka neviens nebija "kaktu dakteris", visi sertificēti un izglītoti savas jomas profesionāļi.

Lasi arī:

Krīze attiecībās. Iet pie speciālista vai cīnīties pašam?

6 attiecību periodi, kas jāpārdzīvo, lai nonāktu līdz patiesai mīlestībai

Pirmā pieredze ar profesionālu psihoterapeitu man sākās vēl tad, kad Latvijā vārdus psihologs, psihiatrs, trakais, nenormālais un psihoterapeits meta vienā katlā pat diezgan izglītoti un inteliģenti cilvēki. Proti, apmēram 90. gadu vidū. Patiešām paveicās, jo tiku pie lieliskas, profesionālas, sertificētas un iejūtīgas ārstes, kas no psihiatra bija pārkvalificējusies par psihoterapeitu, studējusi ārzemēs un bija viena no pamatlicējam psihoterapijas apmācībai Latvijā.  Pēc apmēram 3 gadu terapijas procesu pārtraucu, gandrīz vai aizmūkot, jo man - jaunai sievietei, prātā vēl diezgan bērnam, apnika. Iespējams, ka biju nonākusi pie robežas, kuru nebiju gatava šķērsot. Tomēr terapija palīdzēja, jo atbrīvojos no hroniska bezmiega un sāku apjaust, kas un kāpēc ir manas vājās vietas.

Cilvēks, kuram mēs uzticēju pašas intīmākās sajūtas, izrādās, aiz manas muguras bija ticies ar manu vīru un pat pieļāvis iespēju kopā ar viņu doties uz pasākumu.

Pēc dažiem gadiem nodibināju ģimeni, piedzima pirmais bērns, tad sāku gaidīt otru. Ģimenē iestājās pamatīga "bedre". Jutu, ka galā netiksim. Viens otru nedzirdējām, nesapratām ... Nolēmu, ka ir jāmeklē palīdzība. Bija pagājuši gandrīz 10 gadi kopš darīju to pirmo reizi. Sameklēju jaunas sertificētas pāru attiecību speciālistes kontaktus un pēdējos grūtniecības mēnešus kopā  ar vīru gājām kārtot attiecības. Process beidzās, kad piedzima otrs bērns. Neteiksim, kam viss palika ļoti labi, bet iztikt varēja. Līdz kādā ne visai jaukā dienā pēc kārtējā strīda ar vīru pamanīju, ka viņa telefonā "iekrīt"  īsziņa no ... mūsu pāru terapeites, ka viņa tomēr atsakās iet ar viņu uz koncertu. Teikt, ka es biju šokēta? Nu tas būtu nepateikt neko! Cilvēks, kuram mēs uzticēju pašas intīmākās sajūtas, izrādās, aiz manas muguras bija ticies ar manu vīru un pat pieļāvis iespēju kopā ar viņu doties uz pasākumu. Paldies, ka pēdējā brīdī pārdomāja. Tomēr par to, cik šis viss vispār bija ētiski no abu iesaistīto "vaininieku" puses, diskutēt pat nav vērts.

Sarežģītās attiecības joprojām ģimenē turpināja sarežģīties, bet bērni auga un ļoti gribējās saglabāt ģimeni viņu dēļ. Pēc kāda laika vīram sacīju, ka ir nu tikai 2 iespējas - šķirties vai meklēt risinājumu pie cita, labāka speciālista.  Piedāvāju izvēli - iet pie sievietes vai pie vīrieša. Vīrs izvēlējās vīrieti.

Meklējot kontaktus psihoterapeitiem - vīriešiem, izvēle krita uz diviem.

Zvanīju vienam. Saruna izvērtās apmēram šāds "Nu, ko tad jūs īsti vēlaties? Šķirties vai saglabāt ģimeni? Ja negribat šķirties, ko tad nesarunājaties? Es jums atzvanīšu, kad man būs brīvs laiks."  Neatzvanīja. Vēl paliku ar vieglu apjukuma sajūtu - tiešām, jo tad es vēlos? Varbūt pirms pāru terapeita apmeklēšanas mums pašiem jātiek skaidrībā, ko mēs vēlamies, ko varam izdarīt un cik daudz tas mūsu apstākļos vispār ir iespējams? Bet, ja mēs spētu par to runāt, varbūt mums pat nevajadzētu citu palīdzību no malas?

Tālāk sekoja skaidrojums, kāpēc mums nekas nevar iznākt, jo taču tāda horoskopu nesaderība....

Pēc dažām dienām saņēmos zvanīt nākamajam izvēlētajam ekspertam. Pierakstījāmies, aizgājām. Pat veselas 7 reizes. Līdz psihoterapeits paziņoja "Nu ko tad jūs vēlaties - jūs esat Ūdensvīrs, bet viņš - Vēzis!" Tālāk sekoja skaidrojums, kāpēc mums nekas nevar iznākt, jo taču tāda horoskopu nesaderība.... Pēc šīs konsultācijas mans vīrietis paziņoja, ka ar to viņam eksperimentu pietiek. Viņš pie šādiem speciālistiem vairs kāju nespers.

Vēl pēc pāris gadiem es devos pie citas psihoterapeites. Šoreiz trāpīju desmitniekā! Trīs gadi terapijā un viss beidzās ar šķiršanos, jo terapija jau nenozīmē, ka ģimene noteikti tiks saglabāta. Tas ir ceļš, kura laikā saproti, ka tas viss, ko esi "norijis" un "pacietis" cēla mērķa vārdā, nemaz nav to upuru vērts. Protams, ka jārēķinās, ka ieraudzīsi arī savas neglītās puses.

Lai vai kā, nevēlos sacīt, ka Latvijā nav labu, profesionālu, ieinteresētu pāru terapeitu, tomēr ceļš pie savējā var izrādīties ērkšķains, bet rezultāts neprognozējams un ne vienmēr tāds, kādu gribētos, šo ceļu uzsākot.