Vecāki atgriežas no peļņas ārzemēs. Atjaunot attiecības ar bērnu ir iespējams

Sākumu lasi šeit:

Vecāki aizbrauc, bērni paliek Latvijā. Kas notiek bērna sirsniņā, komentē psihoterapeite

 Vecāki aizbrauc, bērni paliek Latvijā. Kā tas ietekmē bērna personību nākotnē?

Jo tie, kas izjūt, cik ļoti viņi bērniem ir svarīgi, visbiežāk nespēj viņus pamest. Pat tad, ja šķiet, ka vienīgā izeja no finansiālās bezizejas ir darbs svešumā, šie vecāki dara visu iespējamo, lai bērni pēc iespējas ātrāk varētu pārcelties uz dzīvi pie viņiem vai arī paši dara visu, lai ātrāk atgrieztos dzimtenē pie bērniem. Nekas cits nešķiet svarīgāks par šo.

Taču dažkārt ārējie iemesli ir tikai iegansts, kā paslēpt pašu vecāku iekšējās grūtības. Var būt tā, ka nauda, pašrealizācija cilvēka vērtību skalā ir lielāka prioritāte nekā bērni. Bet to ir ļoti grūti atzīt arī pašiem sev.

Tie, kas izjūt, cik ļoti viņi bērniem ir svarīgi, visbiežāk nespēj viņus pamest. Pat tad, ja  šķiet, ka vienīgā izeja no finansiālās bezizejas ir darbs svešumā, šie vecāki dara visu iespējamo, lai bērni pēc iespējas ātrāk varētu pārcelties uz dzīvi pie viņiem

Ja mamma vai tētis pats bērnībā nav piedzīvojis emocionāli tuvas attiecības ar saviem vecākiem, pieaugot arī viņiem pašiem var būt grūtības pieslēgties savam bērnam viņa priekos un bēdās. Tam vienkārši nav resursu un tad dažkārt ir ērti sacīt, ka nav citu variantu, kā bērnu uzticēt vecvecākiem. Parasti atbildību grūti uzņemties tiem vecākiem, kam pašiem savas smagas, neatrisinātas traumas. “Zem katra racionāla argumenta vienmēr slēpjas kāda emocionālā atbilde. Cita lieta, ka bieži to paši cilvēki nemaz negrib zināt,” saka Inta Zīle.

Dažkārt aizbraukšana uz ārzemēm ir veids, kā pieaugušie bērni aizmūk no saviem vecākiem, kas raduši lemt viņu vietā. Protams, rodas jautājums: kāpēc viņi šai attiecību pieredzei turpina pakļaut arī savus bērnus? Taču parasti stāsts ir par to, ka viņiem pietrūcis resursu, lai par bērniem rūpētos un tad šķiet, ka gan jau viņu bērniem nebūs nemaz tik slikti kopā ar vecvecākiem.

Parasti atbildību grūti uzņemties tiem vecākiem, kam pašiem savas smagas, neatrisinātas traumas.

“Vecāki, kas paši savulaik būs gana daudz rūpju saņēmuši, saviem bērniem nespēs tādas traumas nodarīt, viņus pametot. Ja to nodara, tam ir iekšēji iemesli, kas visbiežāk radušies attiecībās ar vecvecākiem. Tā starppaaudžu traumas tiek pārnestas no paaudzes paaudzē,” secina Inta Zīle.

Kā meklēt ceļu atpakaļ?
Kad vecāki aizbrauc, bērns jūt skumjas, kurām līdzi nāk arī aizvainojums un dusmas. Kamēr tās netiek izpaustas, komunikācija ar vecākiem paliek nobloķēta: bērns nevar pieiet klāt vecākiem, viņus apķert, nespēj ar viņiem no sirds parunāties. Jo, ja vecākiem būtu kaut kas jāsaka, viņš teiktu: kā jūs mani varējāt pamest, kad bijāt man tik ļoti vajadzīgi!? Ja pārdzīvojumi netiek izrunāti, attiecības var arī turpmāk saglabāties formālas un distancētas. “Kamēr abpusēji notikušais netiek izrunāts, attiecības nevar salāpīt,” uzsver Inta Zīle. To svarīgi izdarīt arī tad, ja bērni jau izauguši. Tad abām pusēm svarīgi izteikt to, kas uz sirds: bērniem izstāstīt to, kā viņi jutās un vecākiem savukārt spēt sadzirdēt viņu jūtas. Labi, ja vecāki var runāt arī par savu motivāciju, piemēram: es baidījos, ka tēvs, ja aizbrauks viens, svešumā atradīs sev citu sievieti un mūsu ģimene izjuks, bet ar šodienas acīm es rīkotos savādāk. Tikai izrunājoties var nonākt pie izlīguma.

Kamēr abpusēji notikušais netiek izrunāts, attiecības nevar salāpīt. Tikai izrunājoties var nonākt pie izlīguma.

Savukārt tiem vecākiem, kas apsver domu doties strādāt uz ārzemēm un bērnus atstāt Latvijā, vajadzētu sev uzdot jautājumu: no kā es patiesībā bēgu? Kas man šeit Latvijā ir par grūtu? Kas ir manas galvenās vērtības un vai ģimene un bērni ir manu svarīgāko vērtību augšgalā?