Neturētie solījumi. Lielākais šķērslis ceļā uz uzticības iegūšanu

Man ir visai grūti iedomāties lielāku šķērsli ceļā uz uzticības iegūšanu kā neizpildītu solījumi. Kas tad ir solījums? Ar to mēs parasti saprotam apgalvojumu, ka nākotnē kaut kas notiks. Mēs bērnā viešam cerību: „Nākamnedēļ brauksim uz zoodārzu.” Solījums var būt arī jebkurš apgalvojums, kas attiecas uz nākotni: „šodien vakariņās es pagatavošu makaronus” vai „es atgriezīšos pēc stundas”. Faktiski nav pat nepieciešams izrunāt vārdu „solījums”, lai bērns kā tādu to uztvertu. Ja jūs paziņojat bērnam par gaidāmo notikumu, viņš domā, ka tas ir jūsu solījums, gaida, ka viss notiks tieši tā, kā jūs teicāt. Ja bērns negaida, ka paredzamais notikums notiks tā, kā jūs teicāt, tā ir droša zīme, ka bērna uzticēšanās jums kā vecākiem ir samazinājusies.

Nebaidieties no nosacījumiem, kas ietekmē solījuma izpildi
Pastāv vairāki noteikumi, kurus vajadzētu ievērot, lai nostiprinātu bērnu ticību vecāku vārdiem. Ir jābūt piesardzīgam, un apsolot vajadzētu norunāt nosacījumus. Piemēram, vecāku apsolījums bērnam „svētdien es aizvedīšu tevi uz parku” var tikt precizēts: „ja būs labs laiks, ja neradīsies neparedzēti šķēršļi, ja jūs būsiet veseli utt.”. Nevajadzētu baidīties no garām atrunām, jo tās ir kā piesardzības pasākumi, kas palīdz saglabāt un nostiprināt bērna uzticēšanos. Ja nu neparedzētu apstākļu dēļ braucienu nāksies atcelt vai atlikt, bērns jutīsies vecāku piemānīts, jo viņš nesaprot, ka ir notikumi, kurus ietekmēt nav pat pieaugušo varā.

Neapsoliet citu cilvēku vārdā! Varat teikt, ka mēs esam vienojušies ar kādu par pasākumu un, ja nenotiks nekas neparedzēts, tas notiks.

Neapsoliet citu cilvēku vārdā
Ar lielu rūpību izsakiet apgalvojumus par citiem cilvēkiem. Piemēram, šāda situācija: mamma Annai apsola, ka šodien viņas apciemos Sabīne ar savu mammu. Anna ar nepacietību gaida šo notikumu, jo Sabīne ir viņas sen neredzēta un iemīļota draudzene. Pēkšņi izrādās, ka pirms došanās ciemos Sabīne vai kāds cits ģimenē ir saslimis ar gripu vai ka kopā ar viņas mazo māsiņu pēkšņi ir aizmigusi arī mamma. Sabīne ar mammu neatnāk. Ko lai saka bērnam? Sanāk, ka mamma nav izpildījusi savu solījumu un viņas kā cilvēka, kas tur doto vārdu, reputācija ir zaudēta.
Vai arī cita situācija: mamma apsola meitai, ka kaimiņiene paņems viņas līdzi iepirkties, bet pēc divām stundām viņas atgriezīsies un četros meita paspēs uz kora mēģinājumu. Kaimiņiene kavējas pusstundu, abas atgriežas mājās nevis četros, bet gan puspiecos, un izveidojas situācija, ka mamma, pati to negribot, netur doto vārdu.
Neapsoliet citu cilvēku vārdā! Varat teikt, ka mēs esam vienojušies ar kādu par pasākumu un, ja nenotiks nekas neparedzēts, tas notiks.

Solījumus bērni atceras jau ar divu gadu vecumu
Ikviens solījums, ko izsakām bērniem, ir saistīts ar laiku. Kurā vecumā bērns spēj atcerēties, ko vecāki viņam ir apsolījuši? Vārdos izteiktos solījumus bērni spēj atcerēties, jau sākot ar divu gadu vecumu. Solījumus, kuri saistās ar laiku – vakars, rīts, brīvdienas, bērni ir spējīgi uztvert jau kopš dzimšanas, šī laika izjūta balstās bērna pieredzē, kas ir saistīta ar emocijām. Simboliskā, kognitīvā laika izjūta, t. i., tāda, kāda tā ir mums, pieaugušajiem, sāk veidoties ar četru gadu vecumu, spēja izprast laika perspektīvu attīstās piecu līdz septiņu gadu vecumā, bet pilnībā izveidojas tikai vienpadsmit divpadsmit gadu vecumā.

Kādēļ solījumi ir tik svarīgi vecāku un bērnu savstarpējās attiecībās?

Spēja paļauties un uzticēties. Spēja paļauties un uzticēties vecākiem, viņu vārdiem un darbiem rada bērnā drošības izjūtu. Mūsu ikdienā bieži gadās neparedzēti notikumi un situācijas. Ja vecāki izpilda apsolīto, bērns mācās paļauties: es zinu, ko no tevis varu sagaidīt. Piemēram, bērns no pieredzes zina: ja nebūšu izmācījies, mamma man aizliegs skatīties televīziju. Tas nenozīmē, ka vecāku rīcība neizraisa bērnā spēcīgas emocijas, nebūt ne. Bērns var dusmoties, būt aizkaitināts vai vīlies par mammas pateikto, bet paļaušanās izjūta ir kas paliekošs, savukārt emocijas nāk un pāriet. Zināt, ko es varu no tevis sagaidīt – tas rada drošības izjūtu. Paļaušanās un uzticēšanās rada mieru un atslābumu.

Atdarināšanas paraugs. Atdarināšana ir viens no svarīgākajiem veidiem, kā bērns iepazīst pasauli. Ir vecāki, kas bērnus audzina pēc principa „mācies no maniem vārdiem, bet nemācies no maniem darbiem”. Šāda pieeja audzināšanā nedarbojas, jo bērni nemācās no vecāku vārdiem, bet gan pārņem pieredzi novērojot. Ja vēlaties, lai bērni augtu atbildīgi, spētu turēt un īstenot savus dotos solījumus citiem, tad rādiet šādu paraugu bērniem paši!

Atbildības uzņemšanās. Spēja uzņemties atbildību par pateikto un apsolīto nerodas vienā brīdī. Tas ir process, kas attīstās. Ja vecāki apsola aiziet brīvdienās uz zooloģisko dārzu, bet, pienākot brīvdienām, pie brokastu galda paziņo: „Šodien brauksim ciemos pie vecmāmiņas uz Daugavpili!” – bērns mācās neuzņemties atbildību par saviem vārdiem un darbiem. Pēc pāris gadiem vecāki, atnākot no darba, varēs vien dusmās iesaukties: „Tu taču man apsolīji, ka neskatīsies televīziju, ja nebūsi izmācījies!” – neiedomājoties bērna darbības saistīt ar savu solījumu nepildīšanu.

Disciplīnas mācībstunda. Dažkārt vecāki, saskaroties ar nepieņemamu bērna uzvedību, nosolās sodīt bērnu, bet dažādu iemeslu dēļ sodu neīsteno. Šādā veidā bērns iemācās neticēt vecākiem, pieredzē apjaušot, ka vecāki tikai runā vien, bet solīto neizpilda. Kad bērns pieaug, šādu bērna uzvedību kļūst grūti koriģēt.

Vecāku reputācija. Solījumi rada reputāciju. Reputācija ir svarīga ikvienam – gan uzņēmumam, gan vecākiem. Kā personībām mums gribētos, lai par mums būtu labs priekšstats. Iedomājieties situāciju: jūs pārdevējai veikalā jautājat, vai bulciņas, ko vēlaties pirkt, ir svaigas. „Protams,” īgni atbild pārdevēja, „mums vienmēr visa prece ir svaiga.” Nopircis konstatējat, ka maizītes tomēr nav pirmā svaiguma. Jautājums, vai turpmāk iesiet iepirkties uz šo veikalu, jo uzņēmuma reputācija jūsu acīs ir zaudēta. Līdzīgi kā vecāki varat padomāt par to, ko ik dienas sakāt saviem bērniem un kādu reputāciju ar pateikto un apsolīto izpelnāties bērnu acīs.

Godīgums. Domāju, neviens no mums, vecākiem, nevēlas no saviem bērniem dzirdēt vārdus: „Tu melo! Es tev neticu!” Un tomēr tad, kad bērns sastopas ar vecāku teiktā nepildīšanu – bērnam tas ir bijis ļoti svarīgs –, varat būt drošs, ka pirmā doma, kas ienāks bērna prātā, būs tā, ka esat viņam melojis. Doto solījumu neturēšana ir cieši saistīta ar godīgumu.

Cieņa. Ja vecāki tur doto vārdu un izpilda solīto, tas bērnā rada izjūtu, ka pret viņu izturas ar cieņu. Atceros kāda tēva stāstīto piemēru. Viņš bija apņēmies apliecināt bērniem, ka ģimene ir svarīga. Ne tikai vārdos. Tēvs bija apsolījis, ka trešdienas vakarus vienmēr pavadīs kopā ar bērniem spēlējoties. Tad, kad uzņēmuma vadība piedāvāja vīrietim uzņemties papildu projektu, kura īstenošanai bija nepieciešams strādāt tieši trešdienu vakaros, viņš atteica. Vadība vaicāja iemeslus. „Es nevaru, jo esmu bērniem apsolījis spēlēties!” Piekritīsiet, ka visai reta un mūsdienu situācijai mazticama rīcība? Mūsu sabiedrībā nav pieņemts darbos apliecināt cieņu bērniem. Vārdos gan esam visai daiļrunīgi un zinām, kādas pareizas frāzes lietot, lai apkārtējos pārliecinātu par mūsu pareizo vērtību izpratni.

Pabeigt rakstu vēlos ar rakstnieka Pjēra Buasta vārdiem: „Lai arī mums ne vienmēr ir vara turēt dotos solījumus, mūsu griba var būt nedot solījumus.” Veiksmi, bērnus audzinot!

Raksta autore: ILZE PASTARE sertificēta psiholoģe (Mag.Psych.), geštaltterapeite, sertificēta psihoterapeite.

Pārpublicēts no elektroniskā žurnāla „Vecākiem”, Nr.2 (45). Publikācija saskaņota ar „Vecākiem” redakciju.