Mazie tirāni jeb kāpēc pārmērīga brīvība nodara bērnam ļaunu?

Tiek izjaukta dabiskā kārtība
Bērnu psiholoģe norāda: bērnam vissvarīgākais ir ne tikai vecāku paraugs, viņam jāizjūt arī vecāku pārākums. Uz to balstās pasaules lietu kārtības gudrība: vecāki ir lielāki, nobriedušāki un stiprāki. Ar to nav domāts spēks, kas izpaužas sitienos, bet gan dzīves pieredzes spēks. Šis spēks nozīmē arī zināšanas par patiesajām bērna vajadzībām un atbildību par šo vajadzību izpildi. Bērnam šādu zināšanu nav un vēl nevar būt.

Bērnam tiek uzkrauta pārmērīga atbildība
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ideoloģija bija cita, tika paziņots: vecāki un bērni esot vienlīdzīgi. Tas izklausās labi, taču realitātē radīja sajukumu. “Jo vecāki un bērni neatrodas uz viena līmeņa un nav arī vienlīdzīgi,” norāda Prekopa. Ja vecāki kā partneri un draugi nonāk bērnu lomā, viņi kļūst bērnišķīgi. Savukārt, ja bērns ieņem vecāku lomu, viņš nevar vairs būt bērns, viņam jābūt pieaugušajam. Šajā nepiemērotajā lomā viņš nedrīkst būt vājš un bezrūpīgs. Bērnam jādomā un jālemj kā pieaugušajam. Viņš kļūst pārlieku noslogots.

Ja bērns ieņem vecāku lomu, viņš nevar būt vājš un bezrūpīgs. Viņš kļūst pārlieku noslogots.

Bērns nevar justies pasargāts
Viens no vecāku galvenajiem pienākumiem: bērnam noteikt striktas robežas. Ja tādu nav, vecāku sākotnēji iecerētā vienlīdzība izzūd, lomas mainās, bērns kļūst “lielāks” par vecākiem. Proti, bērns rīkojas, bet vecāki reaģē. Taču kas notiek? Pie vājiem vecākiem bērns nevar justies pasargāts. Viņš nejūtas drošs un nevar izvēlēties vecākus par paraugu savai uzvedībai. Bērnam secen paiet būtiskākais, kas nepieciešams viņa attīstībai – viņš vispirms drīkst būt bērns, un tikai tad viņam jākļūst par pieaugušo. Jo jūtīgāks bērns, jo vairāk viņš cieš no drošības un orientācijas zuduma.

Pie vājiem vecākiem bērns nevar justies pasargāts un nevar izvēlēties vecākus par paraugu savai uzvedībai.

Bērns nevar attīstīt savu gribu
Situācija, kad vecāki nespēj pateikt skaidru jā un skaidru nē, bērnam ir neizturama. Bērns nevar paļauties un uzticēties. Viņš kļūst nemierīgs, nervozs, sasprindzis. Baiļu disponēti bērni aizsargājas, noslēdzoties sevi. Ekspersīvi bērni aizsargājas, uzbrūkot citiem. “Apjukums un attiecību ačgārnība ir par iemeslu pieaugošai agresivitātei bērnu vidū. Ja vecāki savam bērnam piešķir pārmērīgu brīvību, viņi tādā veidā nesniedz bērnam brīvu gribu, bet gan grūž viņu nelaimē. Lai bērns varētu attīstīt brīvu gribu, vispirms viņam jājūtas drošam un aizsargātam,” norāda psiholoģe. 

Avots: Jirina Prekopa “Mazais tirāns”, Nordik, 2004.