Mans bērns lamājas! Varbūt lamāties pretī?

Šādu jautājumu uzdod ne viens vien vecāks. Protams, dzirdot savu pat skolas gaitas vēl neuzsākušo bērnu lietojot necenzētus vārdus, jo īpaši publiskās vietās, sajūtas vecākiem raisās visdažādākās no kauna līdz dusmām, no vainas izjūtas, ja pašiem vecākiem reizēm pasprucis kāds “skarbāks” vārds, līdz vainīgā meklēšanai – televīzijai, citiem bērniem bērnudārzā, kaimiņiem u.tml.

 
Bērni aug sabiedrībā

Bērnam augot un attīstoties rodas absolūta nepieciešamība kontaktēties ar citiem bērniem un pieaugušajiem, spert soli ārpus vecāku “ligzdas”. Lai vai cik ideāli vecāki mēs ikviens vēlētos būt, mēs nevaram pilnībā pasargāt bērnu no tā, lai bērns nesaskartos ar agresiju, lamāšanos un citām sociāli nepieņemamām lietām. Pasaulē radīta gan baltā, gan melnā krāsa; gan labais, gan sliktais un šādas izvēles ikviena cilvēka dzīvē notiek nemitīgi.
 

Mēs pieaugušie esam iemācījušies saņemto informāciju šķirot, esam iemācījušies saprast, kas ir labi un kas nē, esam attīstījuši savu sirdsapziņu un empātiju. Savukārt bērnam šīs spējas augot ir jāiemācās.

Tāpēc, ja nācies saskarties ar to, ka jūsu bērns lieto lamuvārdus:

Svarīgi noskaidrot lamāšanās galveno iemeslu:

• vai bērna lamāšanās ir kā emociju paušana, piemēram, kad ir bēdīgs, dusmīgs, aizkaitināts u.tml.;
• vai bērna lamāšanās ir kā vārdu krājuma paplašināšana – interesants jauns vārds, kura jēga nav būtiska;
• vai bērna lamāšanās ir kā uzmanības pievēršana;
• vai bērna lamāšanās notiek galvenokārt tāpēc, lai izceltos vienaudžu vidū.

   
Kā pareizāk rīkoties?

Ja lamāšanās iemesls ir vecāku uzmanības pievēršana, tad ļoti nopietni jāpadomā, kas bērnam trūkst – vai tā ir uzmanība, vai pozitīvs novērtējums, vai mīļums. Reizēm ik vakara kopīga spēlēšanās, kopīga grāmatu lasīšana būs īstais līdzeklis, lai bērna lamāšanās tiktu novērsta;
 

Vecāku pozitīvais piemērs – sarunās, dusmu un konfliktu risināšanas brīžos būs tas noteicošais no kā bērns mācīsies un kā runās, kad būs pieaudzis.

Ja lamāšanās ir kā emociju paušana, piemēram, dusmu brīžos, tad vecākiem jāspēj pieņemt bērna jūtas, sakot “es saprotu, ka tu dusmojies, bet tad, kad esi dusmīgs tu to vari teikt bez konkrētā lamuvārda, es tāpat to sapratīšu...”. Savā ziņā apsveicami, ka bērns jau izaudzis no tā vecuma, kad dusmojoties otram sit vai kniebj, bet emocijas pauž ar vārdiem, tāpēc svarīgi bērnam pamācīt, kā vēl viņš var teikt sociāli pieņemamā veidā, kad ir dusmīgs, bēdīgs vai aizvainots;

Ja lamāšanās ir kā interese par jaunu, nedzirdētu vārdu, tad mūsu uzdevums saprast, ka mazi bērns sevī “uzsūc” visu informāciju gan labo, gan ne tik labo un mūsu vecāku pienākums šajā brīdī ir šo atšķirību izskaidrot, nevis meklēt “vainīgo”, kas bērnam lamuvārdu “iemācījis”;

Ja bērna lamāšanās notiek galvenokārt tāpēc, lai izceltos vienaudžu vidū, tad vecāka uzdevums būtu izprast kāds ir bērna pašvērtējums un izskaidrot, ka izcelties citu vidū var arī ar labiem darbiem un labiem vārdiem. Šeit atkal palīgā var nākt dažādi stāsti un pasakas, kad kopā lasot un spēlējoties tiek attīstīts bērna pašvērtējums, tiek attīstīta bērna sirdsapziņa un tiek veidota kopīga ģimenes vērtību sistēma.

Svarīgi nekrist panikā un neizlikties, ka šādus vārdus mēs, pieaugušie, nezinām:

• nemoralizēt un nešausmināties, jo bērns, iespējams, vienkārši paliks viltīgāks, un lamuvārdus lietos paslepus;
• nepieciešams uzzināt, vai bērns saprot sacītā jēgu;
• izskaidrot kādus vārdus (sociāli pieņemamus) varam lietot konkrētā lamuvārda vietā;
• pārrunāt, ka ir “labie” vārdi un “sliktie” un lietojot sliktos vārdus, piemēram, kādu apsaukājot, tiek sāpināta kāda cita bērna sirsniņa, tādā veidā attīstot bērna sirdsapziņu un ļaujot iejusties otra situācijā;
• veidot proporciju starp “labo un slikto”. Vecāka uzdevums, zinot, ka gan uz ielas, gan TV, gan citur bērns kaut kad vienalga saskarsies ar lamuvārdiem, piedāvāt tādu informāciju, kurā nav lamuvārdu, kur dzirdama literāra valoda. Lieliskākais veids ir grāmatu lasīšana – pasakas, stāsti, dzejoļi. Ļoti noderīgas būs pasakas ar morāli, piemēram, kad mātes meitai pa muti sāk birt krupji, kad tā ļauni izturējusies pret citiem u.tml.

   
Ja lamāšanās kļuvusi jau diezgan nekontrolējama:

• paturiet bērnu redzeslokā un esat gatavi iejaukties, ja dzirdat kādu lamuvārdu ar kuru gribat tikt galā;
• nosakiet skaidrus ierobežojumus un esat konsekventi savā reakcijā;
• bērnam jāpiedzīvo loģiskas sekas situācijās, kad atkal ticis lietots lamuvārds;
• aiciniet bērnu runāt par savām izjūtām, izsakot tās citos vārdos – sociāli pieņemamos.

Atcerēsimies, ka vecāku pozitīvais piemērs – sarunās, dusmu un konfliktu risināšanas brīžos būs tas noteicošais, no kā bērns mācīsies un kā runās, kad būs pieaudzis.

No portāla www.gimenei.lv