Ēriks Berns: Meitas pašapziņa un dēla gudrība atkarīga no vecāku atļaujas tādiem būt

Vissvarīgākais dzīves posms ir līdz 5 gadu vecumam, kad tiek izveidoti personības pamati un pašidentitāte – tas, kā sevi sajūtam un uztveram. Tas nozīmē, ka dzīves scenāriju mūsu smadzenēs ieraksta jau tad, kad mēs to pat vēl nenojaušam. Šis psiholoģiskais impulss ar milzīgu spēku grūž cilvēku uz priekšu pretī viņa liktenim, un ļoti bieži tas notiek neatkarīgi no viņa pretestības vai brīvās gribas.

1. Vecāku vai pirmo aprūpes personu ieliktais scenārijs ir maināms, bet tas notiek vai nu lēni – psihoterapijas ietekmē, vai arī tad, ja cilvēka dzīvē notiek kādi tiešām dramatiski notikumi, kas īsā brīdī apgriež cilvēka dzīvi kājām gaisā un izmaina personības pamatus.
2. Pirmos divus dzīves gadus bērna uzvedību un domas pārsvarā programmē māte. Šī programma formē viņa personības karkasu, pašus pamatus jeb kā to sauc Bernss - “primāro protokolu” attiecībā uz to, kas viņš būs dzīvē - “āmurs” vai “lakta”.
3. Kad bērnam ir seši gadi, viņa dzīves ceļš jau ir lielā mērā nosprausts. Vēl pirms Bērnsa teorijām to ļoti labi zināja garīdznieki un viduslaiku skolotāji, kuri teica: “Dodiet man bērnu līdz sešiem gadiem, un pēc tam varat ņemt viņu atpakaļ”. Pieredzējis un talantīgs pirmsskolas audzinātājs var paredzēt, kāda dzīve bērnu sagaida. Vai viņš būs laimīgs vai nelaimīgs, vai viņš kļūs par uzvarētāju vai neveiksminieku.
4. Nākotnes plāns pārsvarā tiek veidots pēc ģimenes instrukcijām. Dažus no svarīgākajiem momentiem var ieraudzīt diezgan ātri, jau pirmajā sarunā, kad psihoterapeits jautā: “Ko vecāki jums stāstīja par dzīvi, kad jūs bijāt maziņi?”.
5. No katra norādījuma, lai cik labvēlīgā vai nelabvēlīgā formā tas būtu pasniegts, bērns cenšas izvilkt obligāto kodolu. Tā viņš programmē savas dzīves plānu. To sauc par programmēšanu, jo iedarbība ir ilgstoša un grūti maināma. Bērns vecāku vēlmes uztver kā komandas. Tādas tās paliek visu mūžu, ja vien dzīvē negadās kādi dramatiski notikumi. Tikai lieli pārdzīvojumi, kā piemēram, karš, vai no vecāku puses aizliegta mīlestība, var dot viņam ātru atbrīvošanos no pašu vecāku uzliktajiem uzstādījumiem. Atbrīvošanos var dot arī psihoterapija, taču tas notiek daudz lēnāk. Pat vecāku nāve nenoņem šo programmu. Tieši otrādi -  tas kļūst vēl spēcīgāks.
6. Visbiežāk tieši bērnībā pieņemtie lēmumi un neapzinātā plānošana nosaka cilvēka likteni. Lai ko arī cilvēki teiktu un domātu par savu dzīvi, bieži rodas iespaids, it kā kāda varena vilkme liek viņiem kaut kur tiekties. Tie, kuri vēlas pelnīt naudu, zaudē to, tajā pat laikā citi kļūst arvien bagātāki. Tie, kuri meklē mīlestību, pretī saņem naidu pat no tiem, kas viņus mīl.
7. Cilvēka dzīves scenāriju nosaka vecāki, taču tas nebūs spēkā, kamēr bērns pats to nebūs pieņēmis. Kā tas notiek? Bērns var paziņot: “Kad es izaugšu, es būšu tāda pati kā mana mamma” (kas nozīmē: “Apprecēšos un sadzemdēšu bērnus”), vai arī: “Kad es izaugšu, es būšu tāds kā tētis” (kas var nozīmēt: “Kritīšu karā”).
8. Diemžēl vairumā gadījumu programmēšana notiek negatīvā formā. Vecāki bērnam nosaka ierobežojumus un daudz retāk dod atļaujas. Ierobežojumi apgrūtina pielāgošanos apstākļiem, savukārt atļaujas dod izvēles un rīcības brīvību. Vecāku dota atļauja ir kā vienkārši pateikts vārds “Drīkst!”. Piemēram,  makšķerēšanas atļauja. Tā nekādā gadījumā nepiespiež zēnam makšķerēt zivis. Ja viņš vēlās – makšķerē, nevēlās – nemakšķerē. Viņš vienkārši drīkst darīt to, ko vēlas.
9. Atļaujai nav nekā kopīga ar visatļautību. Vissvarīgākā atļauja ir atļauja mīlēt un tikt mīlētam, atļauja mainīties, mainīt domas un uzskatus, veiksmīgi tikt galā ar dzīves uzliktajiem uzdevumiem. Cilvēku, kuram ir šāda atļauja, var  uzreiz atpazīt. Viņi dzīvo vieglāk un brīvāk. Vienmēr par pamanīt arī cilvēku, kuram ir doti daudz un dažādi aizliegumi. Iespējams, ka viņš nesaka to tiešā tekstā, bet viņu pamata sajūta dzīvē ir ka citiem bija ir atļauts domāt, atļauts būt skaistai, atļauts priecāties. Citiem, bet ne viņiem.
10. Vecāku programmēšanas pamatā ir atļauja būt skaistai, būt veiksmīgam, būt apņēmīgam. Anatomija, protams, ietekmē sejas skaistumu, taču tikai kā atbilde uz vecāku – tēva un mātes smaidu, redzot savu meitu vai dēlu gudrus un skaitus. Tas, ko bērni redz vecāku acīs, ir viņu dzīves programmas pamatā.
     

Vairāk par to, kā notiek cilvēku attiecību mijiedarbība, var izlasīt Ērika Berna grāmatā "Spēles, ko spēlē cilvēki".

Avots: http://www.knigikratko.ru