Priesteris un Afganistānas kara veterāns Andrejs Mediņš: "Puikas un meitenes nevar audzināt pēc vienas šnites"

Priesteris Andrejs Mediņš ir neparasta dedzīguma un darbietilpības cilvēks, kurš līdztekus citām garīgās kalpošanas aktivitātēm izveidojis Kalna svētību kopienu – atkarībās nonākušo rehabilitācijas komūnu Bruknas muižā. Viņa vadībā sākotnējo cēlumu atguvusi laika zobam pamestā pils, iekopta palīgsaimniecība, tiek celta baznīca. Tas – pārsvarā ar pašreizējo un bijušo atkarībnieku rokām, jo priesteris paklupuša cilvēka iespēju atgriezties pie sevis un Dieva redz smagā darbā, padziļinātā liturģiskajā praksē un dzelžaini askētiskā ikdienas dzīvesveidā.

Man ar priesteri Mediņu gribējās parunāt par šāda spartiskuma nepieciešamību, taču norunātajā laikā viņu nesastapu. “Tēvs Andrejs ir jānotver skrējienā, jo ilgāk par pāris minūtēm viņš vienā vietā uzturēties nemēdz,” man gaiši skaidroja pilī satiktie Kalna svētību kopienai piederīgie. Skrējiens neapstājās pat tad, kad beidzot bijām sastapušies. “Kopiena nesen kā iegādājusies Bārbeles skolu. Steigšus jābrauc uz Bausku, lai saskaņotu arhitektoniskās nianses ēkas pārbūvei. Mašīnā parunāsimies, pēc tam varēsim objektu arī apskatīt,” skaidroja priesteris.

Tēva gars un puišu skola
– Vai Bruknas pilī nepietiek rūpju, ka jums vēl vajadzīga skola?
– Savā darbā aizvien biežāk sastopos ar baigajiem ļurbām – it kā vīrietis, it kā tēvs, bet tēva gara iekšā nav. Tas vērojams ne tikai saskarsmē ar atkarībniekiem – visur redzams, ka tikpat kā nav vīriešu. Nav tēvu šā jēdziena plašākajā nozīmē. Tāpēc jau sen spriedu, ka vajadzīga jauna tipa mācību iestāde – jauno tēvu skola, kas nodrošinātu piemērotus apstākļus puišu tapšanai par attīstītām, daudzpusīgām, rīcībspējīgām un spriedumos atbildīgām personībām. Skola, kurā apmācība notiktu nevis caur bailēm, jo dzīvē saņemam tieši to, no kā visvairāk baidāmies, bet stimulējot domāt pozitīvi un darīt labu pēc tās programmas, kuras ietvaros esam radīti. Puikas šādā skolā mācītos līdz 6. klasei, bet vēlāk varētu iekļauties tālmācības programmā. Tagad man beidzot radusies iespēja šo ieceri īstenot. Bārbeles skola, kurā pats savulaik mācījos, jau septiņus gadus bija slēgta.

Jau sen spriedu, ka vajadzīga jauna tipa mācību iestāde – jauno tēvu skola, kas nodrošinātu piemērotus apstākļus puišu tapšanai par attīstītām, daudzpusīgām, rīcībspējīgām un spriedumos atbildīgām personībām. 

– Kas jūsu iecerētajā tēvu skolā būs tas īpašais, ko nevar īstenot jau tagad?
– Mūsu izglītības sistēma diemžēl ir kā pussprādzis zirgs, ko katru dienu spārda cerībā, ka varbūt atdzīvosies. Gandrīz līdz 5. klasei zēnu attīstības līkne atrodas krietni vien zemāk nekā meitenēm, radot gandrīz vai atpalicības ainu. Taču puikas nav dumjāki, tikai mūsu izglītības sistēma, ko vada, virza un īsteno sievietes, ir radīta meitenēm. Abus dzimumus audzinot un vērtējot pēc vienas šnites, netiek ņemts vērā, ka zēniem ir citi attīstības posmi un iekšējā programma. Nivelēšana topošos vīriešus iekšēji nokauj jau personības veidošanās sākumposmā, tik ļoti savaino tēva garu, ka tas vairs nav spējīgs veselīgi izpausties. Tas, ka nav tēvu – nav līderu, nav svēto –, sabiedrībā vairo apslēptās iekšējās sāpes un ciešanas, velk bezcerībā. Visās dzīves jomās gandrīz ar varu izbīda priekšgalā sievietes.
 

– Tēva gars – ko tas īsti nozīmē?
– Ļoti pašsaprotamas īpašības – rūpes par ģimeni un spēju garantēt tai drošības sajūtu. Būt cilvēkam, kura klātbūtnē patīkami atrasties un kurš spēj stimulēt vēlēšanos pilnveidoties. Ļoti svarīga ir tēva mīlestība, kuras mūsdienu bērniem trūkst. Nesen biju uz tikšanos ar skolēniem, prasīju, vai viņi ir noilgojušies pēc stundām ātrāk tikt mājās. Atskanēja vienots: “Nē, mūs tur neviens negaida.” Kad norunājām, ka šoreiz Ziemassvētkos pieprasīsim neparastāku dāvanu, proti, lai tētis apskauj un vismaz dažas minūtes patur klēpī, iestājās klusums. Tad piecēlās rūpīgi saposts smukulītis: “Mans tētis to nedarīs, es zinu.”

Lai cik daudz uzņemas māte, viņa nav spējīga aizstāt tēvu. Ar sakāpinātu vēlēšanos tomēr būt divi vienā mātes tikai vēl vairāk sačakarē puikas, jo mīlestības vietā sniedz žēlošanu un lutināšanu. 

Nelaime ir tā, ka tēva pieskārienu mammas mīlestība kompensēt nevar. Lai cik daudz uzņemas māte, viņa nav spējīga aizstāt tēvu. Ar sakāpinātu vēlēšanos tomēr būt divi vienā mātes tikai vēl vairāk sačakarē puikas, jo mīlestības vietā sniedz žēlošanu un lutināšanu. Šādas attieksmes sekas var redzēt kopienā – tēvainim jau 40 vai vairāk gadu, bet viņš nevar iztikt bez savas uzpasētājas. Tā vietā, lai mēģinātu izprast sevi, meklē cilvēku, kurš turpinātu apčubināt viņa vājumu. Lielākajai daļai atkarīgo nav pārcirsta nabassaite ar sievieti žēlotāju, kura visbiežāk ir vientuļā māte.

Kad viņai vairs neizdodas dēlu noturēt pie sevis, sieviete grib vismaz saglabāt kontroli. Puisim vai nu jāpakļaujas, vai jāmeklē veids, kā vieglāk pārciest aizliegumu būt patstāvīgam un dzīvot savu dzīvi. Sačakarēts mūžs kā tradīcija, kas pāriet no paaudzes paaudzē, jo tāds dēls arī sievā meklē māti žēlotāju un kontrolieri.
 

– Pēc cik gadiem tāda puišu skola varētu tapt un kas tajā mācīsies?
– Līdz vasarai telpām un apkārtnei jābūt tiktāl gatavai, lai Bārbelē varētu rīkot visas nometnes, kas līdz šim notika Bruknā, piemēram, ar vēzi slimajiem bērniem. Bet jau rudenī ceram sākt mācības 1. klasē. Tā būs privātā skola tādiem puikām no visas Latvijas, kuru vecāki sapratuši, cik svarīga ir tēva sūtības izpratne. Skola, kurā vienlaikus ar grāmatu zinībām mācās arī dzīvi, māju sajūtu, iepazīst pienākumu. Darbā ar atkarīgajiem bieži redzams – pieaudzis cilvēks, bet nezina, kā rodas piens un biezpiens. Kā jārūpējas par bullēnu un cāli. Ko nozīmē skābēt kāpostus vai gatavot ievārījumu. Mūsu zēniem tiks dota iespēja pašiem piedalīties savas labklājības pamatu veidošanā. Tas, ko var izaudzēt vai izveidot savām rokām, visspilgtāk atgādina par cilvēka sūtību būt radītājam. Dievs savu radīšanas darbu vēl nav beidzis, tāpēc katrs aicināts tajā piedalīties, ja vien ļaujas. Tas ir sevišķi svarīgi tagad – saistībā ar stulbajām Eiropas prasībām par pasargāšanu no darba, atbildības un apjēgas par pienākumu.   

– Skola – tas nozīmē arī skolotājus. Kādus tos meklēsiet, kur cerat dabūt?
– Būs sarežģīti, taču zinu – ja tas ir Dieva darbs, uztraukumam nav vietas. Jo Dievs jau ir tas, kas visas lielās lietas bīda, nevis es. Galvenais – lai es nebūtu korķis jeb trombs šajā Jēzus mīlestības asinsvadā.

Nesen tikos ar kādu sporta pedagogu. Sagaidīja mani ar cigareti zobos. Brālīt, ko tu vari mācīt citiem, ja pats ar saviem trūkumiem nevari tikt galā? Angļiem ir teiciens: nemāci savus bērnus, jo viņi tāpat būs līdzīgi tev; mācies pats, tad mācīsies arī bērni. Arī pats esmu skolotājs – sociālais pedagogs, jauniešu lietu speciālists un karjeras konsultants. Tikko pabeidzu Liepājas Universitāti. Bet pastāvīgajam darbam skolā noteikti meklēšu ģimenes cilvēkus, kas varētu sevi atdot darbam 24 stundas diennaktī. Cilvēkus, kuri spējīgi ar savu piemēru rādīt sakārtotas dzīves iespējamību un rosinātu aizdomāties, ka dzīves kvalitāte nav atkarīga no citiem vai no tā, ko iespējams nopirkt par naudu, bet no tā, ko var radīt ar savām rokām, savu attieksmi. Protams, lai skola varētu pastāvēt, apkārt tai jāveido atbalsta bloki. Saimnieciskajā ziņā skolai palīdzēs Bruknas atkarībnieki. Tikpat nozīmīga loma paredzēta arī Vecumniekiem.

– Kas tie par Vecumniekiem?
– Esam tikuši arī pie bijušā Vecumnieku cietuma. Šajās nesen atjaunotajās telpās pavisam drīz pulcināsim vecos ļaudis – tādus, kuriem nav nepieciešama rehabilitācija, bet sajūta, ka viņi kādam vēl vajadzīgi. Tur būs nevis pansionāts, bet pansija. Dzīvos katrs savā istabā, bet ēdienu gatavos kopīgajā virtuvē. Un, protams, iespēju robežās iekļausies visās Kalna svētības kopienas saimes rūpēs.  

Uz turieni aicināsim arī krīžu ģimenes, kas zaudējušas cerību, dzīves jēgu, mājokli. Dosim tām iespēju apgūt mīlestības pieredzi. Citādu nekā tā, uz ko aicina lielākā daļa preses izdevumu. Sēžu frizētavā un paņemu žurnālu, bet uz tā vāka sauklis: ja tu, būdama laulāta sieva, vēl neesi izbaudījusi seksu ar jaunāku vai par sevi vecāku vīrieti, vari uzskatīt sevi par zaudētāju. Tālāk izklāstīta sieviešu pieredze, cik labi drāzties pa labi un kreisi. Kā citādi to var saukt, ja ne par pornogrāfiju un ģimenes svētuma graušanu? Turpretī, dzīvojot kopienā, cienot un atbalstot citam citu, pavērsies iespējas iepazīt tādus jēdzienus kā piedošana, māka pieņemt un saprast. Spēju apjēgt, ka mūsdienām raksturīgais milzīgais šķirto laulību skaits nav likumsakarīga laikmeta iezīme, bet rādītājs, ka cilvēki negrib, neprot un pat nemēģina kopt attiecības.

Nevienā no projektiem, kuros esmu iesaistījies, mans mērķis nav mainīt pasauli, bet ar savu stāju, darbiem un attieksmi atgādināt, ka joprojām ir vērtības, kas uzskatāmas par svētām. Pat tad, ja apkārt mutuļo piesārņojumu okeāns, kuru attīrīt nav iespējams, es aicinu turēt spēkā Mātes Terēzes pārliecību: tas, ko varam dot, varbūt ir tikai mazs mīlestības piliens, taču bez šādiem pilieniem pasaule būtu daudz nabagāka.

– Ne jau visi jūsu vadītajās aktivitātēs redz tikai mīlestības pilienus. Šajos 17 gados, kopš Bruknā darbojas rehabilitācijas centrs atkarīgajiem, jums veltīti arī pārmetumi par pārlieku stingrību. Kopienas noteikumos lasāmais aizliegums izmantot mobilos tālruņus un datorus bez īpašas atļaujas, striktie ierobežojumi kontaktiem ar tuviniekiem, atteikšanās no seksuālajām attiecībām un personiskās naudas, iknedēļas gavēnis. Bet līdztekus smags darbs un ekstrēmas fiziskās aktivitātes. Vai kāds brīnums, ka daudziem tā šķiet kā brīvprātīga parakstīšanās uz pašmocībām?
– Cilvēkam jāapzinās, ka miesa ir tikai ēzelis, kas uz muguras nes dvēseli. Jāsaprot, ka miesu mīlēt un cienīt nenozīmē tai izdabāt. Pārēšanās, mešanās tādās anomālijās kā smēķēšana, dzeršana, garīgs un fizisks laiskums – tā ir sevis nemīlēšana. Kopienā redzams, kur var novest kalpošana tikai šādām iegribām. Te nonāk cilvēki, kuri gadiem ilgi mānījuši sevi, ka dzīvo, kā pašiem patīk, taču patiesībā sevi kāvuši. Par šādu nodarījumu cilvēkam nāksies atbildēt mūžības priekšā, ja viņš pats dzīvi nepagriezīs un  nenoliks uz cita pamata. Un tas var notikt vienīgi tad, ja par galveno izvirza nevis miesu, bet dvēseli. Tikai tas dara lielu. Tas dara radošu. Tas dara laimīgu, jo ļauj iepazīt bezrobežu mīlestību.

– Jūs vienmēr esat zinājis par šādas dievišķas mīlestības iespējamību, vai arī šo atskārtu veidojuši kādi īpaši notikumi?
– Dieva spēcinošo klātbūtni esmu jutis vienmēr, jo nāku no ticīgas ģimenes, kurā augām astoņi bērni. Diez vai bez tās es būtu izturējis skolas gados piedzīvoto vajāšanu, draudus un izsmieklu, kad kļuva zināms, ka spēlēju baznīcā ērģeles. Vēlāk apguvu dendroloģiju, Bauskā biju daiļdārznieks. Dieva aicinājumu kļūt par mācītāju  sadzirdēju tikai pēc atgriešanās no obligātā karadienesta Afganistānā. Biju artilērists, navodčiks uz katjušas. Šajā laikā pieredzētais ļāva saprast – tas, ka esmu izdzīvojis un joprojām varu staigāt, dziedāt un strādāt, ir neaptverami liela Dieva dāvana, par ko iespējams pateikties tikai ar tādu dzīvi, kurā viss veltīts Viņa godam.

Kristus, kurš sauc pēc tavas palīdzības
– Uzreiz sapratāt, ka šis ceļš jums der?
– Kalpošanas sākumposmā biju ļoti ietekmējies no Mātes Terēzes, kuru joprojām uzskatu par savu sirdsskolotāju. Viņa allaž uzsvērusi nepieciešamību meklēt Dievu nabagajos, kroplajos, spitālīgajos, mīlēt cilvēkus bez nosacījumiem. Organizēju zupas virtuves un humpalu dalīšanas centrus, apmeklēju savus draudzes locekļus mājās, taču jutu, ka nespēju šajā mīlestībā būt līdz galam atvērts, jo biju pārlieku jutīgs pret smakām, taču garīdzniekam, darbojoties ar dzīves pabērniem, bieži jānokļūst neizturamā smirdoņā. Par to, kā tikt ar šo trūkumu galā, runāju ar savu garīgo tēvu. Viņš ieteica doties uz Indiju; kurš spēj sadzīvot ar Indijas smakām, tam Latvijā vairs problēmu nav. Sapulcējāmies bariņš domubiedru un devāmies uz Mātes Terēzes līdzstrādnieku starptautiskās kustības misiju Kalkātā. Tiku norīkots uz lepras māju.

– Ko nozīmē darbs lepras mājā?
– Sākumā tiku norīkots pie veļas mazgāšanas. Lepras slimnieks ir cilvēks, kurš joprojām ir dzīvs, taču viņa mīkstos audus parasti jau skāris sadalīšanās process, tāpēc tie vietām atdalās. Vātīs mēdz saviesties tārpi, tomēr cilvēkam nesāp, jo nervi ir atmiruši. Viss pūstot smird, taču svelmainais gaiss ir tik blīvs, ka puvuma dvaku it kā iesūc sevī – vemt nevajag. Leprinieku veļa – tie ir ar puvekļiem pieķepuši palagi un krekli, kas vispirms jāatmērcē, tad jādabū tīri. Rindā seši mazgātāji: brīvprātīgais, tāds kā es, tad Kalkātas māsa. Un atkal brīvprātīgais – māsa. Katrs veic savu funkciju – viens mērcē un pret betona grīdu berž, otrs skalo. Pēc pāris stundām maināmies. Viss jādara ar rokām, tāpēc pirkstu kauliņi ir noberzti.

– Bezdomu darbošanās vai arī kaušanās ar jautājumu, ko es šajā elles priekškambarī meklēju?
– Aplūkodams jēlās rokas, nākamajā dienā diezgan nikni teicu māsai, ka pirmais, ko darīšu, atgriezies mājās – savākšu naudu veļas mazgāšanas mašīnām. Uzrunātā pasmaidīja: tajā brīdī, kad šajā mājā ienāks mašīna, mīlestība no tās pazudīs. Nodomāju: ko viņa muld! Un tikai pēc kāda laika sapratu šo vārdu saturu – jebkurš šķietami neiespējamais darbs kļūst paveicams vienīgi tad, ja pamatā ir mīlestība. Ne jau tikai attiecībā uz pienākumiem leprozorijā, bet arī uz tiem ikdienas darbiņiem, kas veicami ikkatrā ģimenē. Tiklīdz kļūst par grūtu sagludināt vīram kreklu vai ik rītu nolikt tīru kabatlakatiņu, mīlestībai attiecībās vairs nav vietas. Jo vairāk mājā palīgierīču, jo mazāk laika citam priekš cita. Šī pieredze lika līdz kaulam izjust,  cik svarīgi ir apstāties pie cilvēka un darīt cilvēkam.

– Smakas vairs netraucēja?
– Šajā ziņā īstā skola sākās vēlāk, kad man jau uzticēja tiešo darbu ar cilvēkiem. It kā nekas sarežģīts – slimnieks jānomazgā, jāattīra no atmirušajiem audiem, jāpārģērbj. Tomēr, ieraudzījis cietēju novietni, samulsu – ar šīferi pārklāti betona stabi, zem šī jumta lāviņu rindas, katrā guļvietā zem pārsega iekņupis cilvēciņš. Ko te vispār iespējams darīt?! Kā es, tāds liels un resns, nostāšos ejā un saukšu, ka vēlos kādam sniegt savu mīlestību? Kāds no brīvprātīgajiem, ieraudzījis manu samulsumu, pamāja: tas, kuram būs nepieciešama palīdzība, pats parādīs, vai viņu vajag pabarot, pamasēt vai pārģērbt, tu tikai uzmanīgi vēro.
Virzoties caur rindām, nekādu aicinājumu nemanīju. Atkal prasīju, ar ko man sākt. Ja nevari izvēlēties, sāc no malējās lāviņas, tad pamazām virzies uz priekšu, – man atbildēja. Iepazīstināja arī ar dušas sektoru – no gaiteņa ar plēvi norobežotu telpu, kur betona sienā iemontēts ūdensvads ar Gangas ūdeni. Tajā ir vairāki krāni ar piestiprinātām gumijas šļūtenēm.

Piegāju pie pirmā gulētāja. Puisis, vārdā Huans, skatās uz mani un smaida. Sapratu, ka viņš netaisās mani īpaši aicināt, jārīkojas pašam. Piedāvāšos aizvest uz vannas istabu nomazgāt! Piepacēlu segu, bet degunā iesitās tik briesmīga maitas smaka, ka jutu – šoreiz gan vemšu. Uzmetu segu atpakaļ un saņēmos: ar strauju kustību noraušu visu pārklāju, paiešu malā, līdz šķērmais vilnis izklīst, tad palīdzēšu puisim piecelties. Atsedzis viņu, ieraudzīju, ka līdz pat ceļiem vairs nav kāju. Arī no rokām palikuši tikai elkoņu stumbenīši. Kāda māsa pieteicās palīdzēt – satvēra Huana augumu aiz dibena un lietišķi ierādīja, kā jāpietur galva. Aizdabūjam viņu līdz dušai.

Māsa aizgāja, un es paliku viens ar savu pienākumu. Sapratis, ka man cilvēks tomēr jānomazgā, jutu, ka to nespēšu – jāvemj. Truli stāvēju un laidu viņam virsū ūdeni, vienlaikus gandrīz vai fiziski izbaudot, kā grūst mana iedomu piramīda par lielo cilvēkmīlestību. Pat tāda doma piezagās: kaut kā aizstiepšu viņu atpakaļ līdz lāvai un tad pa kluso pazudīšu. Kāda gan no manis te jēga, ja šajā baisi smakojošajā pūstošo miesu jūklī vairs nesaredzu neko, kas būtu saistāms ar cilvēku? Tajā brīdī kāds korejietis atnesa nevarīgumā līdzīgu. Viņš savu aprūpējamo mazgāja, pagrieza no muguras un vēdera, kaut ko mierīgi stāstīja. Pēkšņi nolika mazgājamo zemē, pienāca man klāt un norādīja uz pretējo sienu. Uz tās A4 formāta lapa – Mikelandželo Pietas izdruka. Apakšā ar krītu rakstīts: “Nemēģini te ieraudzīt cilvēku. Viss, kas šeit saskatāms, – Kristus, kurš cieš un sauc pēc tavas mīlestības.” Nez kāpēc sāka birt asaras, tad manī kaut kas it kā salūza, kā nokrita. Vairs ne miņas no samulsuma un bezspēcības. Nometies uz ceļiem, pāriplūstošā mīlestībā nomazgāju Huanam katru vātīm klātā auguma laukumiņu, domās atkārtojot Mātes Terēzes sacīto: ja tu man katru dienu atļausi no sava ķermeņa iztīrīt tārpus, Dievs tev atvēlēs dzīvot vienu dienu ilgāk.

– Vai tas deva spēku arī turpmākajās dienās?
– Nākamajās dienās, ejot uz hospitāli, jutu tādu kā nemieru – kaut tikai kāds neiedomātos paņemt manu Huanu. Zināju, ka pieķeršanās nav vēlama, tomēr ļoti gribējās, lai viņš ir tikai manējais. Tas arī izdevās. Trešajā dienā, kad viss jau bija izdarīts un gāju prom, Huans tikko jaušami pakustināja plecu. Tātad prasa dzert, nodomāju un devos pa garo gaiteni pēc ūdens. Kad pēc dažām minūtēm atgriezos, Huans bija iemidzis. Pieskaroties nemodās. Pienāca māsa, kas visu bija vērojusi: “Andrej, nepūlies, viņš jau ir mūžībā.” Kā, viņš taču tikko kā gribēja dzert! “Nē, tajā mirklī cilvēks lūdza, lai tu esi līdzās un paturi viņam roku.”

Notikušais iegravēja vēl vienu šķautni manā izpratnē par mīlestību – atgādināja, ka nav nekā svarīgāka par sirdspienākumu būt līdzās cilvēkam pirms nostāšanās mūžības priekšā. Nākamajos Indijas braucienos jau devos ar konkrētu mērķi – strādāt Mātes Terēzes līdzstrādnieku kustības aprūpētajā Mirstošo mājā Kaligatas laukumā. Cilvēki turp dodas sagaidīt nāvi. Kalpošanā iesaistītajiem ir viens uzdevums – ar savu mīlestību palīdzēt viņiem vieglāk aiziet uz debesīm. Atkal atziņa, ko paudusi Māte Terēze: mūsdienās cilvēki ļoti reti mirst no vecuma vai slimībām, bet vairāk tāpēc, ka ir vientuļi un nevienam nevajadzīgi. Tāpēc zem Kalna svētību kopienas spārna man bija nepieciešama arī pansija Vecumniekos.

Gavējot mācāmies arī nomirt
– Vai tevi tomēr nemāc bažas, ka kopienas dzīvesveids daudziem var izrādīties par skarbu – arī jauno tēvu skolas puikām un pat vecajiem ļaudīm? Dzīvot gandrīz vai naturālās saimniekošanas apstākļos un strādāt tik smagi kā sen pagājušos laikos, atsakoties no daudzām personiskās brīvības izpausmēm un sevis lutināšanas formām?
– Cilvēkiem jāsaprot, ka vēlme atrasties nepārtrauktā komforta zonā patiesībā mūs iznīcina, grauj un pazudina. Laupa spēju pateikt jā labām lietām, bet sliktajām turēties pretī. Tas nereti ir grūti pat visnotaļ godājamiem ļaudīm. Man pazīstama daktere, lieliska speciāliste, ir tik izplūdusi miesās, ka viņai jau sagādā problēmas normāli pārvietoties. Mierina sevi: ja man dota tikai viena dzīve, kāpēc liegt sev prieku baudīt kūciņas? Tāpēc es ar savu attieksmi pret dzīvi gribu pierādīt, ka postam, kādu nes pārliecīga ļaušanās jebkādai baudai, pretī liekams vienīgi veselīgs, garīguma piepildīts – tātad dabisks – dzīvesveids. Kā Bruknā, kur katru dienu sākam ar rīta peldi vaļējā ūdenī. Ziemā arī āliņģī.

Atkarībnieku vidū ir daudz izlutinātu mīkstmiešu, tāpēc sākumā kādam piemetas gan puņķi, gan klepus, gan uzlec temperatūra. 

Atkarībnieku vidū ir daudz izlutinātu mīkstmiešu, tāpēc sākumā kādam piemetas gan puņķi, gan klepus, gan uzlec temperatūra. Brīnišķīgi, tātad transformācijas process ir sācies, bet ar katru nākamo reizi aizvien vairāk būs jūtams, kā stiprinās imūnsistēma un tas nevajadzīgais, ko cilvēks sevī ielaidis, nīcinot dvēseli, tiek paņemts prom. Pēc tam stunda lūgšanām. Jo Dievs, ja Viņam sevi uztic, vienmēr palīdz. Vienkārši jāpieņem, ka tas var notikt arī neredzamā veidā un ar skarbām metodēm.

– Viena no svarīgām baznīcas gada goda dienām ir Pelnu diena, kas ievada 40 dienu ilgo pirmslieldienu gavēni. Ja jau esam pieņēmuši, ka Dieva palīdzība tāpat izpaudīsies pietiekami skarbos veidos, kāpēc tas vēl jāpaspilgtina ar tik ilgu organisma vārdzināšanu?
– Lai atgādinātu sev, ka dvēseles un gara pasaule ir stiprāka un nozīmīgāka par miesas pārvaldīto. Mūsdienu sabiedrības problēma – cilvēks nepazīst sevi, nesaprot, kāda jēga ir viņa dzīvei. Sakot – es nevaru bez pieēšanās, bez gaļas, bez kafijas vai cigaretēm, sēdēšanas internetā vai seriālu skatīšanās, viņš atzīst, ka ir spēki, kas valda pār viņa dzīvi. Bet tas nozīmē, ka ar viņu jau ir čau! Pagalam, dzīvs līķis. Atturēšanās no jebkurām pārmērībām, neļaujot šādiem klupšanas akmeņiem kļūt par dzīves dominanti, palīdz atgūt iekšējo brīvību.

Vissvarīgākais gavēņa uzdevums ir atpazīt savus tarakānus – visas tās lietas, kas dara nespējīgu būt laimīgam. Vispirms nosaukt tās vārdā, tad piedot sev par ļaušanu tām sevī sakuplot, visbeidzot – atlaist. Uzdrīkstēšanās noliegt savu lepnību un kāda – ne tikai priestera – priekšā skaļi nosaukt traucējošās lietas īstajos vārdos – tas attiecas uz jebkuru, nedalot cilvēkus ticīgajos un tādos, kuri Dievu vēl nav atraduši. Visu šo procesu var nosaukt arī vienkāršāk – mēs mācāmies nomirt. Nomirt tam vecajam cilvēkam mūsos, kas traucē būt laimīgam, radošam un brīvam.

– Pēc kā secināt, vai tas izdevies?
– Pēc tā, vai apzināmies savu vienreizīgumu tajā brīnišķajā patiesībā, ka Dievam nav nekā neiespējama. Tātad nav arī nekā tāda, ko cilvēks nevarētu paveikt, ja vien viņš ļaujas Dieva vadībai.

Teksts: Selga Amata, "Patiesā Dzīve"

Avots: Kasjauns.lv