10 bērnu ģimene: „Jūtam, ka valsts mūs beidzot ir pamanījusi”

„Es ļoti izvērtēju, kuram sniegt interviju, jautājot, kāds ir intervijas mērķis. Ja tas kādu ģimeni var iedvesmot, piekrītu; ja tā ir lielo ģimeņu pačīkstēšana par to, kas valstī nav izdarīts vai kā mums trūkst, tad nē. Diemžēl Latvijā joprojām attieksme pret daudzbērnu ģimenēm ir vairāk negatīva nekā pozitīva. Joprojām pastāv stereotipi par to, ka tās lielākoties ir dzērāju un nelabvēlīgas ģimenes vai arī ģimenes, kuras dzīvo dziļos laukos un pārtiek tikai no pabalstiem. Ja piekrītu sarunai, tad tikai ar mērķi parādīt, ka šie stereotipi beidzot ir jāsalauž, ir jāparāda, ka IR citādas ģimenes,” tā Baiba Ozola. 
 

Latvijas simtgades gads ir izsludināts par Goda ģimenes gadu, un Ozolu ģimene ir vieni no šī īpašā gada vēstnešiem. Gada moto: „Laiks bērniem! Latvija ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”. Latvijas Goda ģimenes gadā ir plānoti daudzveidīgi pasākumi, lai pateiktu paldies un godinātu ģimenes, kurās jau aug bērni, kā arī ir iecerētas aktivitātes, kas veicinātu sabiedrības izpratni par nepieciešamību kļūt par ģimenei ar bērniem draudzīgāku sabiedrību.

Vizītkarte
Tētis Māris (42) nodarbojas ar jumtu materiāla ražošanas un piegādes
jautājumiem kādā lielā Latvijā strādājošā būvmateriālu uzņēmumā.

Mamma Baiba (40) audzina 10 bērnus.

Bērni: Jēkabs (20), Matīss (18), Marta (15), Kārlis (13), Anna Marija (11), Ernests (9), Gustavs (6), Austra (4), Rūta (2), Grieta (drīz būs 7 mēneši).

Tiek apgalvots, ka, gribam to vai ne, lielā mērā kopējam savu vecāku ģimeni. Vai jūs abi ar vīru arī nākat no kuplām un stiprām dzimtām? 
Baiba: Es nāku no ģimenes, kurā bija vecvecāki un es ar brāli. Mūs izaudzināja audžuomīte. Mana bērnība nebija viegla. Grūtākais bija man kā bērnam mēģināt saprast, kāpēc vecāki nedzīvo kopā ar mums un kāpēc mēs nevienam neesam vajadzīgi. Laikam ejot, iemācījos no savas pieredzes paņemt līdzi tikai pašu labāko. Iemācījos nevienu netiesāt un nesmieties par citiem, jo Dievs ir vienīgais tiesnesis. Mana bērnība nebija rožaina, jo jūtami iztrūka vienas paaudzes. Bet, ja nebūtu manu vecāku, nebūtu manis. Un, ja nebūtu manis, nebūtu manas kuplās ģimenes, tāpēc es par visu esmu pateicīga. Par skarbajiem dzīves apstākļiem, kuri mani nesalauza, bet padarīja tikai stiprāku. 

Māris: Mamma mani audzināja viena. Tēvu es uzmeklēju, kad pats to vēlējos. Alimentus no viņa piedzina caur tiesu. Vēl nesen atradu vecos papīros, ka tēvs mani neatzīst par savu dēlu. Kāpēc vīrietis tā rīkojās? Ir, protams, tāds iekšējs rūgtums, ka tēva nav bijis. Toties bija vectēvs un vecāmāte, ar kuriem kopā pavadīju visas vasaras. Bija arī mammas brālis. Tiesa, man vienmēr gribējās brālīti vai māsiņu. Toreiz ar bērna acīm es nesapratu, ka mamma jau nekādi to brālīti man nevarēja pagādāt. 

 

Mūsu organizācija „Mammamuntetiem.lv” īpaši akcentē, cik svarīgs ir tētis bērna ikdienā, tāpēc, Māri, gribēju jautāt, kā jūs redzat tēva lomu? Kas ir svarīgākais, ko varat iedot bērniem? 
Māris: Materiāli nodrošināt ģimeni ir būtiski. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka ir svarīgi pavadīt laiku kopā ar bērniem. Jebkurā gadījumā vairāk, nekā kāds ar mani ir pavadījis. Daudz jau nevajag, svarīgi ir tikai tajā brīdī, kad bērnam tevi visvairāk vajag sajust sev līdzās, būt pieejamam. Dabūjis sev uzmanību, emocionālo piepildījumu, viņš atkal aiziet savās darīšanās. Turklāt nevar nodalīt, lai ar katru bērnu būtu tieši ieteiktās 15 minūtes nedalīta laika dienā. 
Vienreiz mašīnā braucām kaut kur kopā, un Matīss saka: „Vai tu ievēroji, ka mēs šeit šodien esam tikai džeki?” Arī tādām puišu dienām ir jābūt. 

Mēs varam uzspēlēt futbolu kopā, bet dažreiz pat nav jāspēlē kopā. Pietiek, ka esi tur klāt un skaties. Protams, ir reizes, kad pēc darba esi noguris un nemaz negribas iet ārā. Bet ir jāsaņemas un jāiet. Aizej, pasēdi parkā, kamēr viņi dauzās, un tas arī ir brīdis, kad esi kopā. Pat nevajag tik daudz rotaļāties, cik sajust, ka šobrīd esi viņiem pieejams. 
Kādreiz vakaros prasa, lai paguļu blakus un palasu pasaciņu, pakasu muguriņu. Piespiežu sevi aiziet līdz viņu gultai, un tad jau vairs pat nevajag pasaciņu, bet pietiek ar trim četrām minūtēm, pasēžu un parunājos. Un tad eju pie nākamā bērna. 

 

Kā jūs redzat Latvijas vīriešus kā tēvus? 
Māris: Ir dzirdēts, ka sieviete jau neļauj tam tēvam ar bērniem tikties. Un vīrieši tad arī iespītējas: „Ak, tad vēl naudu grib no manis! Nemaksāšu, labāk pats visu bērnam nopirkšu.” Paziņu lokā gan nav tādu sliktu piemēru.
Baiba: Mūsu paaudze ir padomju laika produkti, kurus mātes baroja tikai līdz trim četriem mēnešiem, un tad bērnus atdeva auklēt citiem vai ielika „silītēs” bērnudārzos. Nebija jau, kas to ģimenes pavardu uztur. Sievietēm bija jābūt rūpnīcās, jāsaražo noteikti daudzumi kaut kā, kas patiesībā bija tik nebūtiski. Tika upurēta ģimene, bērni, vīrs. Vīrieši bērnu audzināšanā daudz nepiedalījās. Iespējams, arī tāpēc ģimenes izjuka un tēvi aizgāja, jo mājās bija visu varošā padomju varas sieviete – varone, kurai viss bija jāvar. Stiprās sievietes, kas visu var, un vīrieši, kas vienkārši pagāja malā, jo viņi netika pie teikšanas un darīšanas. 
Mēs esam ļoti ievainoti no tiem laikiem. Stipro sieviešu gēns kā slimība velkas līdzi, kā mūsdienu problēma. Sievietes neļauj vīriešiem darīt. Ja arī viņi ko izdara, viņas dara to vēlreiz. Stiprai sievietei līdzās nav vietas stipram vīrietim. 

Stipro sieviešu gēns kā slimība velkas līdzi, kā mūsdienu problēma. Sievietes neļauj vīriešiem darīt.

Jūs neesat stipra sieviete? 
Baiba: Grūti pateikt. Cenšos tāda nebūt. 
 

Parunāsim par ģimenes vērtībām.  
Māris: Mūsdienās sabiedriskā doma tiek veidota liberāla – var mainīt sievietes, braukt ceļojumos, dzīve ir viens liels „tusiņš”. Neviens nerunā par atbildību.
Baiba: Kopš sevi atceros, mani vienmēr ir saistījušas ģimenes vērtības. Skolas laikā pētīju, kā bērnu mācīšanās procesu ietekmē vecāku šķiršanās, kādi ir iemesli, kāpēc pāri vēlas šķirt laulību. Kopš sevi atceros, vienmēr domāju, kā stiprināt ģimenes. Tāpēc ikreiz, kad dodos svētceļojumā, īpaši lūdzos par tām ģimenēm, kuras ir uz šķiršanās sliekšņa, – lai tiek rasts ceļš uz saprašanos un piedošanu. Lai netiek sāpināti arvien jauni un jauni cilvēki. Laulība patiesībā ir smags darbs ar sevi un nemitīga kompromisu meklēšana.

10 FOTO

Kuplā Ozolu ģimene

+ 6

Skatīt visus

Medijos vairāk būtu jāparāda pozitīvi ģimenes piemēri, nevis jāraksta par to, kuram no trešās sievas bērns piedzimis vai kurš jau piekto reizi ir apprecējies. Jo kāds joprojām ir sabiedrības viedoklis par daudzbērnu ģimenēm? Diezgan bēdīgs. Bērni droši vien ir no dažādiem tēviem, viņi tiek laisti pasaulē tikai pabalstu dēļ. Vai arī – vecāki noteikti dzer. Un no kurienes tādi vēji pūš? No sensācijām, kuras mēs izveidojam no kādas pa ausu galam dzirdētas situācijas vai viena ne tik laba piemēra. Mēs it kā apzināti meklējam kādas melnās avis, ko nomelnot, lai pēc tam spriestu tāpat par pārējiem. 

Vēl mani tracina raidījumi, kuri grauj ģimenes vērtību, mēs klaji nododam savu ģimeni naudas dēļ. Padomājam, kam esam sevi pārdevuši? Naudas dēļ esam gatavi pārkāpt laulību, un to mums pasniedz kā spēli vai normu. Kur mēs dodamies? Kur vēl tālāk mēs aiziesim? Kāpēc mēs neko nedarām, lai aizsargātu ģimenes? Ģimenes jau tā knapi turas, bet mēs tās visos veidos graujam. Morāli un arī ar likumdošanu mēs tās neaizstāvam. Kāpēc mums pašiem ģimene nav vērtīga un svēta, ja esam gatavi iesaistīties šādos pasākumos? Patiesībā arī skolās mums vairs nemāca, ka ir jāciena pieauguši cilvēki. Reizēm vecāki un skolotāji vairs nav autoritātes. Vai ģimene un cilvēks mums tad vairs nav vērtība, ja paši tā rīkojamies un savus bērnus tā audzinām?
Vēl dzirdu, bērni šad tad stāsta, ka skolā runā, ka daudzbērnu ģimenēs nevar būt talantīgi bērni. Viņi saka to, ko dzird no vecākiem vai lasa medijos. Tad saku, lai ataicina tādus ciemos pie mums, lai saprastu, ka tā nav patiesība.
 

Māris: No bērniem nav jāgaida pateicība. Ja es audzināšu bērnus ar domu, ka viņi vecumdienās būs man pateicīgi, tas neder. Ja viņi mani necienīs, es būšu viņus ne tā audzinājis. Ja dēls man nepiezvanīs vai meita neatcerēsies, tās būs manas rīcības sekas un mana atbildība. 

Tu nedrīksti būt paviršs nevienās attiecībās – ne pret sievu, ne mammu, ne bērnu, ne draudzeni. Bet, ja nevari tāds būt un attiecības vēlies tikai ķeksīša dēļ, tad labāk nedibini tās. Visam pamatā ir spēja uzņemties atbildību, jo citādi mēs varam sāpināt cilvēkus un atstāt citos paliekošas pēdas.

Tu nedrīksti būt paviršs nevienās attiecībās – ne pret sievu, ne mammu, ne bērnu, ne draudzeni. Bet, ja nevari tāds būt, labāk attiecības nedibini.

Kā tik kupla ģimene pārvietojas, ja ir jāapmeklē kāds pasākums? 
Baiba: Kad mums piedzima devītais bērns, tikai tad varējām nopirkt automašīnu. Mums ir deviņvietīgs busiņš, visi jau mēs tur neietilpstam, tomēr kaut kur varam aizbraukt. Atceros, bija ļoti auksts 2009. gada decembris, mūs ielūdza braukt pie prezidenta uz svētku egles iedegšanu, Ernests tad vēl bija mazs, solīja lielu salu, egle būs ārā… Kā mēs aizbrauksim? Gribējās priecāties un raudāt vienlaikus. Nevienu neinteresēja, vai mums ir, ar ko aizbraukt. Tad vēl nebija nekādu atlaižu vilciena un autobusa biļetēm lielām ģimenēm, bērnu biļešu arī nebija. Un joprojām nav bērnu biļešu kā mūsu bērnībā, kad bērni no 7 līdz 12 gadiem varēja braukt par puscenu. Mums ar sešiem bērniem bija jābrauc par pilnu maksu. Tas bija dārgs pārsteigums, parēķinot kopējos ceļa izdevumus. To dienu atceros, ļoti gribējās raudāt. Nomierinājos. Un sāku izskatīt draugu sarakstu, kam varētu lūgt aizdot auto. Lūdzām, lai draugi aizdod mums busiņu, jo baidījāmies, ka mazākie bērni var pārsalt, mīnus 20 grādos ejot uz vilcienu, lai aizbrauktu uz Rīgu, un pēc svinīgā pasākuma ārā neatsiluši atkal ejot uz vilcienu. 

Pirms tam praktiski nekur nevarējām aizbraukt, jo vilcienā braukt tādai ģimenei kā mūsējā bija nereāls sapnis un milzīgs projekts. Nemaz nerunājot par pārvietošanos ar sabiedrisko transportu Rīgā vai kādām teātra vai koncerta biļetēm vairākiem cilvēkiem. Izklaide Rīgā mūsu ģimenei izmaksāja pāri par 100 eiro. Nemaz nerunājot par iespēju pusdienot ārpus mājām. Reiz pēc ģimenes piedalīšanās radio spēlē mums uzdāvināja ielūgumus uz Rīgas Zooloģisko dārzu. Ar rūgtumu man ir jāatzīst, ka ielūgumi tā arī palika neizmantoti, jo mums vienkārši nebija iespējas turp aizbraukt ar sabiedrisko transportu. Tagad, kad ir atlaides ar „Goda ģimenes karti”, mazliet varam uzelpot, tas tik ļoti neiztukšo budžetu. Un, ja ir savs auto, redzam, ka pasaule ir kaut kas vairāk par darbu, skolu, pulciņu un mājām.

Bet dzīves apstākļi iemāca izdomāt citus risinājumus. Mēs iespēju robežās visur braucām ar velosipēdiem. Mācījām arī bērniem nokļūt uz pulciņiem ar riteni. Mainīties ar velosipēdiem, lai visi tiek, kur ir jātiek.
 

Visās intervijās, kurās ir saruna ar kuplu ģimeņu vecākiem, lasītāji gaida, ka tiks atklāta brīnumrecepte, kā tās tiek galā finansiāli. Vai daudzbērnu ģimenēm pašvaldība sniedz kādu īpašu atbalstu? Vai valsts atbalsts ir jūtams? 
Baiba: Diezgan grūts jautājums, nezinu, vai izdosies sagaidīt kādu brīnumrecepti. Mūsu ģimenē vienīgais pelnītājs ir tētis. Pati algotu darbu esmu strādājusi pavisam nedaudz pirms kāzām. Kad sāka dzimt bērni, vecuma starpība starp viņiem bija tika neliela, ka sapratu – pa vidu strādāt nav iespējams. Un es gribēju redzēt, kā izaug mani bērni, neatdodot tos cik ātri vien iespējams bērnudārzā. Tāpēc varu teikt, ka bērnu audzināšana ir mans 24/7 darbs bez brīvdienām un atmaksātiem atvaļinājumiem.     

Pašvaldības atbalsts ir vienam bērnam brīvpusdienas bērnudārzā un pārējiem – bezmaksas ēdināšana skolā un iespēja strādāt vasarā 10 vai 14 dienas, par ko saņem samaksu. Vēl ļoti labi sadzīvi atvieglo šad tad izmantotie pieci apmaksātie braucieni ar autobusu uz un no skolas vai pulciņu nodarbībām, samazinātais nekustamā īpašuma nodoklis un samazināta maksa par mūzikas skolu, kā arī bezmaksas dalība sporta skolā vieglatlētikā un airēšanā. 

Tagad, kad vecākais dēls ir pašnodarbināts un kad ir auguši pabalsti un klāt nākusi daudzbērnu ģimenei paredzētā piemaksa, mēs vairs nevaram klasificēties kā maznodrošināta ģimene un saņemt citus atbalsta pasākumus (zobārsta pakalpojumi, skolas lietu nodrošinājums, bezmaksas ārsta vizītes). Bet es pati jūtos lepna un atvieglota, ka varu teikt – paši, izvērtējot, kur tiek tērēti līdzekļi, kaut kā tiekam galā. Bērni pērn augustā teica, ka nepirksim jaunas skolas lietas, lietosim tās, kas ir saglabājušās no iepriekšējiem gadiem. 

Mūsdienās būt daudzbērnu ģimenei ir diezgan ekstrēmi. Nekad nezini, cik bieži un cik lieli radīsies neparedzētie izdevumi. Nekad nevari zināt, kad saslims bērni vai kad saplīsīs auto. Kad saplīsīs futbola apavi un kad būs jādodas uz futbola turnīru, un cik tas maksās.

Daudzbērnu ģimenei ir iespēja iemācīties izpildīt neiespējamo misiju. Izdzīvot ar to, kas ir pie rokas, un mācīties dzīvot vēl taupīgāk. Meklēt iespējas, kur nopelnīt vai kur vēl varētu ietaupīt. Katru dienu ir jāizvērtē prioritātes, ko pirkt un ko var atlikt uz vēlāku laiku. Ir mēģināts krāt, un, kad rodas neparedzēti izdevumi, iekrājumi palīdz sagaidīt algas dienu ar priecīgākām domām. Finanses neļauj snaust, visu laiku ir, par ko domāt. 

Savu kabatas naudu bērni iespēju robežās pelna paši. Cik nu mūsu valsts likumdošana to atļauj, jo viņi jau daudzkārt būtu gatavi strādāt kādus nelielus darbiņus, bet likums aizliedz nodarbināt noteiktu vecumu nesasniegušus bērnus. Viņi strādāja par ieejas biļešu kontrolieriem Ledus un Smilšu skulptūru festivālos, futbola spēlēs – par vietu ierādītājiem. Jēkabs vadīja arī teātra pulciņu Elejā un ir strādājis par rūķi Ziemassvētku pasākumos. Daudzbērnu ģimeņu bērniem pašvaldība no 13 gadiem ļauj strādāt arī pašvaldības iestādēs vasarā. To bērni arī labprāt izmanto. 

Pagājušajā gadā mēs mežā visi kopā lasījām mellenes un mēģinājām tās pārdot saviem draugiem un paziņām, kuri labprāt no bērniem arī ogas nopirka. Tā katrs sakrāja sev savu kabatas naudu vasaras atpūtas braucienam un jauna apģērba iegādei. Anna par „melleņu naudu” apģērba sevi no galvas līdz kājām. Man bija iekšējs gandarījums, ka esmu iemācījusi ar darbu, pacietību un mērķtiecību nopelnīt kabatas naudu saviem sapņiem. Bērni šo naudu arī iztērēja tā, kā katrs pats to vēlējās.

 

Kāds ir valsts atbalsts? 
Baiba: Priecājos, ka valsts beidzot ir pamanījusi tādu iedzīvotāju kategoriju kā daudzbērnu ģimene un aizdomājusies par to. Tagad ir piemaksa par bērniem. Varētu teikt, ka sajūtu to kā mazu žestu, valsts tādējādi mūs kā daudzbērnu ģimeni kaut nedaudz novērtē. Nu nav jau liela tā piemaksa, ja sadala to uz mūsu lielo pulciņu. Bet tas ir kaut kas vairāk nekā nekas.

Sāpīgākais jautājums ir, domājot, cik liela būs mana pensija. Jo nav īsti bijusi iespēja doties strādāt, esmu nepārtraukti vai nu gaidījusi, vai barojusi bērnus un rūpējusies par viņu audzināšanu. Man tas liekas ļoti nesaprotams jautājums – kas notiek ar mammām? Kurā brīdī lai es eju strādāt, ja man visu laiku ir mazi bērni? Jo es gribu redzēt, kā izaug mani bērni, nevis radu viņus statistikai un pēc iespējas ātrāk aizstumju uz dārziņu. 

Sāpīgākais jautājums ir, domājot, cik liela būs mana pensija. Jo nav īsti bijusi iespēja doties strādāt, esmu nepārtraukti vai nu gaidījusi, vai barojusi bērnus un rūpējusies par viņu audzināšanu.

Minējāt, ka jūtat sabiedrības negatīvo attieksmi pret daudzbērnu ģimenēm. 
Baiba: Sabiedrība nav vēl pieradusi pie lielām ģimenēm. Tā nepievērš uzmanību, ja pa ielu iet ģimene ar vienu diviem bērniem, bet, ja uz ielas vai veikalā parādās kāds ar pieciem sešiem, tad gan sāk jau aizdomīgi skatīties, apsargs sāk sekot kā lielām slavenībām. Nesaprotu, ko tie cilvēki domā? Reiz mums jautāja: „Dzirdēju, ka jums valsts uzdāvināja busiņu. Vai valsts jums neiedeva arī dzīvokli vai māju?” Es apstulbu – no kurienes cilvēkiem tādas domas? Kurš mūsu laikos kaut ko dāvina? Atbildēju: „Ko jūs?! Visu mēs esam sagādājuši paši. Nav vairs tie laiki, kad ģimenēm daudz ko piešķīra.” Daudz muļķību klīst apkārt, bet es jau tajā vairs neklausos. Mani nekas vairs nepārsteidz. Laikam ir uzaudzēta bieza āda, ka to vairs nepārdzīvoju.

Kāpēc mums ir tieši desmit bērni? Tāpēc, ka Dievam ir laba humora izjūta. Kāzās vīrs pajokoja. Viesi noslēgumā jautāja, cik tad bērnu šajā ģimenē varētu gaidīt. Viņš smejoties teica: „Nu, kādus desmit, lai cilvēki domā, ka mēs tādi traki esam.” Es uz viņu paskatījos ar neizpratnes pilnu skatienu un sapratu, ka nu jau vairs nav izvēles, esam jau salaulāti. Tā nu jāsaka, ka pateiktais ir īstenojies. Un neko nenožēlojam.

Par Latvijas Goda ģimenes gadu
Atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, 2018. gads izsludināts par Goda ģimenes gadu. Gada moto: „Laiks bērniem! Latvija ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”. Latvijas Goda ģimenes gadā ir plānoti daudzveidīgi pasākumi, lai pateiktu paldies un godinātu ģimenes, kurās jau aug bērni, kā arī ir iecerētas aktivitātes, kas veicinātu sabiedrības izpratni par nepieciešamību kļūt par ģimenei ar bērniem draudzīgāku sabiedrību. Latvijas nākotne ir tiešā veidā atkarīga no tās bērniem, tāpēc ne tikai vārdos, bet arī darbos jāapliecina – laiks bērniem! Vairāk informācijas: https://www.laiksberniem.lv, Facebook.com/GodaGimenesGads, Instagram/GodaGimenesGads.
Atbildīga institūcija par Latvijas Goda ģimenes gada aktivitāšu īstenošanu – Valsts reģionālās attīstības aģentūra.

Foto: Billijs Locs