Bērni ar dažādu vecuma starpību vienā ģimenē. Kā viņi sadzīvos?

Ko iegūst un ko zaudē bērni, kuriem ir maza vai liela vecuma starpība? Kāds ir  optimālais gadus skaits, kas šķir brāļus un māsas?
 

Bērni ar ļoti mazu vecuma starpību
Ir ģimenes, kas mērķtiecīgi plāno bērnus ar mazu vecuma starpību, uzskatot, ka tādā veidā sieviete samērā ātri var atgriezties darba tirgū un turpināt karjeru bez pārrāvumiem atlikušo darba dzīvi. Vecuma starpība 1-2 gadi šķiet viegla, ja pirmais bērns ir bijis mierīgs un bez veselības, miega un ēšanas problēmām. Ja paveicas un arī otrs mazulis piedzimst mierīgs, tad audzināt bērnus ar šādu vecuma starpību ir pat samērā viegli – ir gan ekonomiskāk, jo daudzas mantas nav jāpērk no jauna, gan arī bērni savā starpā spēlējas un vecākiem nav jādomā, kā viņus izklaidēt. Pēc 3-4 gadu bērnu audzināšanas mamma var atgriezties darbā.

Vienlaikus mamma tomēr ir gan fiziski, gan emocionāli ļoti nogurusi, jo uzmanība jāvelta diviem bērniem – zīdainītim un prasīgam topošajam divgadniekam, kuram sākas grūts augšanas posms ar savām kaprīzēm un spītību.

Lielākais trūkums ir tas, ka mamma objektīvu iemeslu dēļ nevar vienlīdz daudz uzmanības veltīti bērniem, kuriem tā ir ļoti nepieciešama. Tas nozīmē, ka psiholoģiskā bāzes sajūta – droša apkārtējā pasaule, jo mani sadzird, var izveidoties nepietiekami stabila.
Lieti noderēs omītes vai uzticamas aukles palīdzība, lai mammai būtu laiks ne tikai fiziski apkopt  bērnus, bet arī sadzirdēt viņu emocionālās vajadzības.
Pluss ir bērnu prasme komunicēt, draudzīgas attiecības līdzīga vecuma brāļa vai māsas starpā, prasme atrast kompromisus.
 

Vecuma starpība 3 – 4 gadi
Psihologi uzskata, ka šī ir optimāla vecuma starpība gan bērniem, gan vecākiem. Vecāki izbauda pirmā bērna mazuļa vecumu,  ir laiks darboties ar viņu, dot nedalītu uzmanību un palaist dārziņā

Arī sievietes organisms paspēj atjaunoties pēc dzemdībām un sagatavoties nākamajai grūtniecībai. Saimnieciski izdevīgums tajā, ka iepriekšējā bērna lietas vēl nav izdalītas citiem un pat ratiņus var izmantot tos, kuros vizinājās vecākais bērns.
Ap 4 gadu vecumu bērns parasti pats sāk jautāt, kad viņam būs brālītis vai māsiņa. Viņš ir gatavs dalīties un grib sev kompāniju. Ja šajā laikā ģimenē pienāk zīdainītis, tad vecākais bērns ir labs palīgs mammai.

Risks ir greizsirdības jūtas, kas ir normāla reakcija uz situācijas maiņu. Kā šīs jūtas mazināt? Jau mammas grūtniecības laikā runājiet par to, kas mainīsies, kad ģimenē ienāks vēl viens bērns. Kāda būs vecākā bērniņa vieta, ka ar mazo uzreiz nemaz nevarēs spēlēties un ka mammai nāksies dalīt laiku un uzmanību ar vēl vienu bērnu. Šādas vecuma starpības grūtākais periods ir vecākā bērna uz skolas uzsākšanas brīdis. Viņam ir jauna dzīve un socializācija, bet mazākais bērniņš joprojām vēl ir mazulis, kas iet bērnudārzā. Šo atšķirību var mazināt, ja bērni mājās spēlē “skolās” un iejūtas situācijā.
 

Vecuma starpība 5 – 8 gadi
Piecu gadu starpība starp bērniem nozīmē, ka vecāki ir kļuvuši krietni gudrāki un pieredzējušāki bērnu audzināšanas jomā, lēmums plānot vēl vienu bērniņus ir pārdomāts un mērķtiecīgs. Tā kā pirmdzimtais jau ir izaudzis no mazuļa vecuma un pat izkāpis no mammas klēpja, tad greizsirdība ir mazāka un kompromisa iespējas lielākas.

Viņš labprāt pieņem vecākā bērna lomu, saprotot, ka ir liels un gudrs, nejūt vajadzību konkurēt ar mazāko bērnu par vecāku uzmanību.  Vecāki ir izveidojuši attiecības ar lielāko bērnu, novērots arī tas, ka viņi ir mazāk kritiski un prasīgi pret lielākā bērna spējām.

Konfliktu iemesls varētu būt bērnu atšķirīgās intereses un vajadzības.
Lai arī bērni ar šādu vecuma starpību kopā rotaļāties nemēdz, kopīgais ir grāmatu lasīšana priekšā, kopīgi filmu seansi, radoši darbiņi – zīmēšana, plastilīns, darbošanās dārzā atbilstoši katra spējām.

Krīzes brīdis bērnu attiecībās ir tad, kad vecākais ieiet pusaudža vecumā, bet jaunākais joprojām ir mazs. Viņš vēlas būt kopā ar vecāko brāli, bet lielajam šī kompānija ir apgrūtinoša.
Lielākais ieguvums – vecākas bērns parasti kļūst par mazā brāļa vai māsas aizstāvi, drošo plecu. Viņiem var būt pat kopēji noslēpumi no vecākiem, kas viņus vieno.

Starpība lielāka par 9 gadiem
Iespējams, ka vecākais bērns pat ļoti iebilstu, ja vecāki jautātu, vai viņš vēlētos ģimenē vēl vienu brāli vai māsu.
Bērnam, kas visu mūžu ir bijis viens, ir ļoti grūti pieņemt, ka ģimenē būs mazāks bērns, ar kuru būs jārēķinās.
Mazākais bērns augs kā vienīgais bērns ģimenē, vecāki var pilnībā nodoties bērna intelektuālajai un emocionālajai izaugsmei.
Bērnus vieno kopīgi pavadīts laiks pastaigās vai ceļojumos, sarunas un padomi, kur vecākajam bērna ir gudrā un pamācošā loma.

Mazākais bērns uz lielo skatās kā uz piemēru, kam līdzināties un ar kuru lepoties. Kaut kādā ziņā mazulim ir trīs vecāki – mamma, tētis un vecākais brālis/māsa. Tuvas attiecības starp abiem bērniem izveidojas pārsvarā tad, kad viņi jau ir pieauguši un aizgājuši no vecāku mājām.

Avots: http://www.psychologies.ru/