Vecāki, kas kalpo bērnam. Vai bērnam tas vispār ir vajadzīgs?

Veselīgs ģimenes modelis veidojas tad, ja vecāki apzinās savas robežas gan kā indivīdi, gan kā pāris un rūpējas, lai tās netiktu pārkāptas (arī no bērnu puses!). Un tikai tad viņi ar savu piemēru arī bērniem iemāca nosargāt savējās. Jo vairāk vecāki kalpo bērnam, jo mazāk spēj parūpēties par savām vajadzībām. Un otrādi: jo mazāk jūt savas vajadzības, apzinās tās un rūpējas par tām, jo lielāka ir iespēja, ka vai nu nepamanīs pietiekami arī bērna vajadzības, vai gluži otrādi – pārvērtēs tās. Attiecīgi arī bērns aug ar neskaidru izpratni par savām un citu robežām un vajadzībām, kas ir izšķiroši pieaugušā vecumā – spēja nosargāt savas robežas ir viens no ļoti svarīgiem parametriem, lai mēs spētu justies labi. Bet par visu pēc kārtas!
 

Pirmais solis – sagatavošanās vecāku lomai
Lai sagatavotos vecāku lomai, vairums ģimeņu koncentrējas uz zināšanām par to, kā fiziski aprūpēt bērnu un kā viņu audzināt, taču ne mazāk svarīga ir pašu vecāku iekšējā sapratne par to, kas ar viņiem notiek, kļūstot par mammu vai tēti, jo skaidrs, ka, piedzimstot bērnam, viņi vairs nav tie paši, kas bija iepriekš. Lai katrs no mums transformētos jaunajai lomai, kādai daļai mūsos ir „jānomirst”. Tas nozīmē, ka ir nedaudz jāpasēro, jāpaskumst par aizejošo, lai varētu piedzimt no jauna. 
Mazuļa piedzimšana pieaugušo dzīvē rada neatgriezeniskas pārmaiņas uz mūžu: neraugoties uz to, ka bērni reiz izaugs un aizies savā dzīvē, vecāki tāpat nekad vairs nebūs tie paši cilvēki, kas bija līdz bērna nākšanai pasaulē. Ja jaunie vecāki sev neļauj paskumt (arī sabiedrības nostāja nereti diktē, ka par bērna piedzimšanu ir tikai jāpriecājas), vecais netiek pienācīgi pavadīts un atstāts. Jā, bērna ierašanās šajā pasaulē ir priecīgs notikums, bet tam klāt būs arī skumju daļa: dzīve tāda, kāda tā bija agrāk, ir beigusies. Kāpēc ir tik svarīgi paskumt? Ja izliksimies, ka turpinām dzīvot savu veco dzīvi, kurai klāt nācis mazs bērns, visticamāk, vai nu nepietiekami rūpēsimies par mazuli, vai arī gluži pretēji – darīsim to pārāk centīgi, pūloties atbilst sabiedrības gaidām, taču iekšēji nonāksim pārslodzē. Tieši šajā iekšējās transformācijas procesā vecākiem Latvijā visvairāk trūkst atbalsta. Un, ja vecākiem nav skaidra sava kā vecāku identitāte, ģimenē grūti kļūst visiem: visi turpina būt bērni, arī pieaugušie.  
 

Ja vecākiem nav skaidra sava kā vecāku identitāte, ģimenē grūti kļūst visiem: visi turpina būt bērni, arī pieaugušie.  

Nobriest par vecākiem
Par personības nobriešanu liecina tas, vai spējam nereaģēt bērnišķīgi: nepieprasām, neapvainojamies, spējam izturēt, pieņemt un sadzīvot ar savām emocijām, līdz ar to spējam pieņemt arī sava bērna emocijas un viņu tajās atbalstīt. Ja tā notiek, bērns iegūst drošību: vecāki ir līdzās, viņi ir empātiski un mani pieņem neatkarīgi no emocijām, kuras piedzīvoju. Viens piemērs. Bērns rāda, ka viņš kaut ko ļoti grib: ja nedabūs konfekti, viņš teju vai nomirs no vilšanās! Nobrieduši vecāki iejūtīgi paklausīsies, pateiks, ka saprot, ka bērns konfekti ļoti vēlas. Tomēr empātija nenozīmē to, ka pieaugušie konfekti mazajam noteikti iedos. Vecākiem nav jāapmierina jebkura savas atvases iegriba, ja viņi saprot, ka bērnam tas šobrīd nav nepieciešams. Taču nereti vecāki, kad mazulis kategoriski izsaka savu vēlmi, uzreiz noreaģē – iedod to, ko viņš vēlas, jo negrib redzēt viņa pārdzīvojumus, vai arī kļūst dusmīgi. Abos gadījumos atspoguļojas vecāku bezspēcība, grūtības palikt pie sava, saviem uzskatiem un vērtībām.

Vecākiem nav jāapmierina jebkura savas atvases iegriba, ja viņi saprot, ka bērnam tas šobrīd nav nepieciešams. Taču nereti vecāki, kad mazulis kategoriski izsaka savu vēlmi, uzreiz noreaģē – iedod to, ko viņš vēlas. 

Ja vecāki nespēj atšķirt bērna vajadzības no iegribām, ir viegli kļūt par savu bērnu vergiem. Ja nemitīgi tiek apmierinātas bērna prasības, vecākiem nākas ignorēt savas vajadzības, savu nogurumu, savus laika un finanšu resursus. Ir tikai dabiski, ja vecāki spēj bērniem pateikt: „Visu dienu esmu ar tevi spēlējies, tagad esmu piekusis un gribu vienkārši pasēdēt, padzert tēju un palasīt. Tev tagad pašam jāizdomā, kā sevi nodarbināt.” Taču, lai pastāvētu par savām vajadzībām, katram pieaugušajam ir sevi jājūt – ko es gribu un ko negribu –, kā arī jāspēj skaidri to pateikt citiem. Diemžēl daudzi vecāki šīs prasmes nav apguvuši.
Sevi sajust vai gluži pretēji – nesajust cilvēks mācās jau no zīdaiņa vecuma. Daudzas tagadējās mammas un tēti savulaik kā zīdaiņi tika baroti noteiktās diennakts stundās, kā pēc plāna! Mazs bērns kaut ko tādu spēj izturēt tikai tad, ja iemācās nejust ne bada, ne sāta sajūtu, viņš iemācās pakārtoties ārējam ritmam, ko regulē citi. Vēlākos bērnības gados attiecībās ar pieaugušajiem daudzi savukārt iemācījās: ja nerādīšu savas negatīvās emocijas, man būs labāk. Jo, ja būšu dusmīgs, noraizējies, bēdīgs, vecāki mani sapurinās, uzšaus pa dibenu, sakliegs, aizsūtīs prom uz citu istabu nomierināties. Šāds bērnībā apgūts modelis var būt izšķirošs laikā, kad cilvēki paši kļūst par vecākiem. Ja vecāki nav apzinājušies un analizējuši, kas viņiem savu vecāku rīcībā paticis un kas ne, ir liela iespēja, ka viņi rīkosies līdzīgi, kā to darīja viņu vecāki. Tas ir modelis, ko esam labi apguvuši, redzot savā acu priekšā un izjūtot uz savas ādas, un neapzināti tas mēdz atdzimt, kad jāaudzina savi bērni. Savukārt, ja jaunie vecāki ir apzinājušies, ka nevēlas saviem bērniem tādu pieredzi, kādu guvuši paši, tad cenšas darīt citādi, tomēr ne vienmēr tas izdodas un ir viegli. 

Visgrūtāk klājas tiem vecākiem, kas savos bērnos ierauga jūtas, kuras paši nav drīkstējuši izdzīvot un rādīt saviem vecākiem, piemēram, dusmas un neapmierinātību.

Kā bērnībā neizdzīvotās emocijas ietekmē attiecības ar pašu bērniem
Visgrūtāk klājas tiem vecākiem, kas savos bērnos ierauga jūtas, kuras paši nav drīkstējuši izdzīvot un rādīt saviem vecākiem, piemēram, dusmas un neapmierinātību. Ja vecāki par šīm emocijām viņus savulaik sodījuši – kritizējuši, iepēruši, likuši kaktā vai aizveduši uz citu istabu, kur bērnam vienam bijis jānomierinās –, viņi ir iemācījušies šīs emocijas noliegt un izturēt. Ārēji šie bērni rāda, ka viss ir labi, jo galvenais, lai tikai kāds nenojauš, ka viņi ir neapmierināti. Taču, nonākot vecāku lomā, šīs emocijas, lai arī noglabātas tālākajos dvēseles kaktiņos, joprojām ir dzīvas. Cilvēki, kas bijuši spiesti savas emocijas noliegt, ir izauguši ar izjūtu, ka viņus mīlēs tikai tad, ja viņi būs apkārtējiem labi. 
Kas notiek, kad šiem pieaugušajiem piedzimst bērns? Jebkurš bērns intuitīvi spēj sajust savu vecāku vājās vietas un, lai panāktu savu, perfekti trāpa pa vissāpīgākajiem punktiem. Piemēram, mazais dusmās sakliedz, ka nemīl tādu stulbu mammu, viņš grib citu – labāku! Ja vecākos dzīvo bailes, ka viņus var nemīlēt, pat tad, ja viņi ar prātu saprot, ka bērna teiktie vārdi ir absurdi, tie nodara tik lielas sāpes, ka vecāki dara visu, lai šo situāciju pārtrauktu. Tātad dod bērnam to, ko viņš prasa. Taču šī situācija izsauc ļoti pretrunīgas jūtas pašos vecākos. Jo mazāk vecāki savā bērnībā varējuši izrādīt savu neapmierinātību, jo lielākas rodas dusmas uz savu atvasi, ka viņš to izpauž. Kad bērns dusmojas, pieaugušais emocionāli atkrīt savā bērnībā, un visas vecās emocijas uzpeld ar divtik lielu sparu. Šajā situācijā satiekas nevis vecāks ar bērnu, bet gan divi divgadnieki vai trīsgadnieki, kas netiek galā ar savām emocijām. Attiecīgi pieaugušais šādā brīdī nevar iedot to, ko gaida bērns, – drošības izjūtu. 
Vecāki iedod drošību tad, ja viņi, no vienas puses, ir atbalstoši, sakot, piemēram, „es redzu, cik tu esi dusmīgs, saprotu, ka tev ļoti gribas skatīties vēl vienu animācijas filmu”, bet, no otras puses, ir mierīgi un konsekventi: „tomēr es kā mamma pieņemu lēmumu, ka tas tev nenāk par labu, un vēl vienu animācijas filmu skatīties tu nevarēsi”. Nobriedis pieaugušais paliek pie sava un iztur to, ka bērnam tas var nepatikt.

Ja pieaugušais emocionāli nav nobriedis vai arī ir ļoti noguris, strīdus situācijas ar saviem bērniem viņš vēlas pēc iespējas ātrāk pārtraukt: labāk mēģinu izdarīt visu, lai tikai mazais izbeidz kliegt.

Ja pieaugušais emocionāli nav nobriedis vai arī ir ļoti noguris, strīdus situācijas ar saviem bērniem viņš vēlas pēc iespējas ātrāk pārtraukt: labāk mēģinu izdarīt visu, lai tikai mazais izbeidz kliegt un man nav jājūtas kā sliktai mammai vai tētim, kas izaudzinājis bērnu, kurš tik nepareizi uzvedas. Ja bērnam izdabāšu, vismaz kādu laiku būs miers un es varēšu justies labāk. Ilgtermiņā šāds modelis daudz maksā, jo vecāki ikdienā nogurst arvien vairāk. Bieži piezogas arī bezcerīgums: es daru un daru, bet bērnam arvien nav gana, viņam visu laiku kaut ko vajag.

Ko zaudē bērni, ja vecāki viņiem kalpo
Šādās attiecībās vecāki ar laiku sāk justies pārguruši, iztukšoti un neapmierināti – gan par sevi kā vecākiem, gan par saviem bērniem, jo viņus izjūt kā pārāk pieprasošus un uzbrūkošus. Vecāki nespēj šajās attiecībās uzlādēties, viņos ir izjūta, ka viņi bērniem tikai dod. Tas pāraug ilgstošā neapmierinātībā, šādi vecāki nereti citiem sūrojas: „Tas ir ārprāts, mans bērns ne minūti nevar palikt viens, viņam visu laiku kaut ko no manis vajag. Par ko man tāda dzīve?!”
Bērni savukārt neredz veselīgu modeli, kurā vecāki spētu parūpēties par sevi, skaidri pateikt, ko viņi grib un ko negrib darīt. Tā kā vecāki ir pārguruši, arī labi notikumi viņiem vairs nedod prieku. Bērnam neapzināti var šķist – ja vecāki ar mani tā ir nomocījušies, varbūt tiešām man nemaz nevajadzēja piedzimt vai arī varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā? Varbūt esmu slikts vai nepareizs? Bērns nejūt to, ka vecākiem ar viņu kopā var būt jauki. Tāpat arī viņa pašvērtējums šādā situācijā cieš, jo bērns, ko apkalpo vecāki, neiegūst pārliecību par savu varēšanu.
Vecāki, kas vāji jūt un līdz ar to nespēj nosargāt savas robežas, to nespēj iemācīt arī bērnam. Attiecīgi arī viņam pieaugot ir lielāks risks piedzīvot situācijas, kad apkārtējie pārkāpj viņa robežas, ignorē viņa intereses.
Ja vecāki bērnam kalpo, bērns kļūst bērnišķīgs, viņam nav iespēju pieaugt. Vecāki uz viņu skatās kā uz nevarīgu būtni, un ar šādu izjūtu bērns arī aug – viņš pats neko daudz nevar, viņa labsajūta ir atkarīga no citiem. Bērns neiemācās izturēt nepatīkamas situācijas un ar tām saistītas jūtas, jo, lai to spētu, viņam šādas situācijas ir jāpiedzīvo drošā vidē un vecāku atbalstītam.
 

Kā situāciju mainīt
Lai mēs spētu būt atbalsts saviem bērniem, mums vispirms jātiek skaidrībā pašiem ar sevi, ar saviem iztrūkumiem attiecībās ar vecākiem. Jāspēj parūpēties par sevi, arī par savām pāra attiecībām. Ja vecāki runā par savām vajadzībām un spēj tās apmierināt, bērns redz piemēru, kā veselīgi tikt galā ar dzīvi. Ir tikai normāli, ka visi respektē cits citu, ka ģimene nebrauc trīs brīvdienas pēc kārtas uz akvaparku, ko gribētu bērns, bet aiziet arī uz muzeju, jo vecākiem svarīgi redzēt izstādes. Kļūda būtu domāt: neiesim, jo bērns ar neapmierinātu sejas izteiksmi staigās pa muzeju un mums maitās omu. Bērnam ģimenē ir jāiemācās, ka arī citiem cilvēkiem ir savas vajadzības un ka tās ir iespējams savstarpēji pārrunāt un vienoties, lai neviens nejustos atstumts. 
Bērna vajadzības nevajadzētu izvirzīt augstāk par pāra attiecībām. Ja ģimenē nav funkcionējošu pāra attiecību, vecāki parasti nespēj pietiekami efektīvi parūpēties par bērniem. Un tas nav bērnu interesēs. Vecāki, kas labi funkcionē arī kā pāris, ir priecīgi un apmierināti viens ar otru, spēj sadarboties arī kā vecāki un ir visdrošākā aizmugure savām atvasēm.
Nereti vecāki saka: mums pāra attiecībām nav laika! Taču bērns jau dzīves otrajā pusgadā, ja ir paēdis un apkopts, noteiktu laika posmu ir spējīgs vienatnē ar sevi nodarboties tajā pašā telpā, kurā atrodas vecāki. Tikmēr pieaugušie var mierīgi pabūt kopā, parunāties. Ja uzticamies tam, ka bērns spēj pats sevi nodarbināt, ka viņam nav ik minūti nepieciešama mūsu uzmanība, tad atrodas laiks, ko veltīt otram. 
Dažkārt vecākiem šķiet: kad bērni izaugs, tad gan dzīvosim viens otram! Taču visbiežāk tā nenotiek – daudzu gadu laikā, visu uzmanību, laiku un enerģiju veltot tikai bērniem, pāris ir tā atsvešinājies, ka, atvasēm pieaugot, viņi kā pāris vairs nespēj pa īstam satikties.

Dažkārt vecākiem šķiet: kad bērni izaugs, tad gan dzīvosim viens otram! Taču visbiežāk tā nenotiek – pāris ir tā atsvešinājies, ka vairs nespēj pa īstam satikties.

Zināšanas, kas arī noderēs veiksmīgām attiecībām
Mūsu sabiedrībā ir visai izplatīts greizs ģimenes modelis, kā iemesls ir arī zināšanu trūkums. Kad bērns ir mazs, vecāki nereti baidās, ka varētu viņu pārmērīgi izlutināt. Taču, piemēram, līdz trīs gadu vecumam mazulim ir izteikta vajadzība pēc ķermeniska kontakta, viņam vajag, lai viņu daudz nēsā uz rokām, lai tētis vai mamma paguļ blakus, kamēr viņš iemieg. Pieņēmums, ka šādi bērns tiks izlaists, ir absurds, jo bērns, kas agrīnā vecumā saņem pietiekami vecāku mīļumu, daudz retāk rīkos scēnas, jo jutīsies droši. Savukārt, mazajam augot, vecākiem jāspēj viņu atlaist, savu reizi pateikt nē, pastāvēt uz to, lai bērns izdara to, ko viņš jau spēj izdarīt. 
Taču mūsu sabiedrībā nereti notiek pretējais: agrīni bērnam netiek iedots tas, kas viņam nepieciešams, savukārt, kad viņš paaugas, konsekventi tiek turpināts viņa vietā darīt lietas, kuras viņš sen spēj izdarīt pats. Mūsdienās bērni ārkārtīgi vēlu tiek mācīti uzņemties atbildību. Daudziem šķiet neiespējami, ka trīsgadnieks, piemēram, varētu piedalīties galda uzklāšanā. Bet kāpēc gan viņš nevarētu salikt šķīvjus un salvetes uz galda, savus netīros traukus ielikt izlietnē vai trauku mazgājamā mašīnā? Mazais cilvēks to gribētu darīt! Bet šādi nelieli pienākumi bērniem lielākoties netiek uzticēti. Tā vietā tiek radīta ilūzija, ka bērns vēl ir maziņš, un tā tas turpinās, viņam sasniedzot arī pusaudžu vecumu. 
Bērnam tas atņem pārliecību par sevi, vēlmi uzdrošināties. Vēl vairāk – kā gan lai vēlākos gados viņš varētu atdalīties no vecākiem, ja pastāvīgi juties maziņš un nevarīgs? Arī vecākiem, kas visu mūžu nokalpojuši saviem bērniem, nav izdevīgi, ka viņi aiziet. Tad parasti ir šoks, jo savas dzīves, funkcionējošu pāra attiecību sen vairs nav. Tāpēc atvases palaist savā dzīvē ir pārāk grūti. Pat ja pieaugušajiem bērniem ir savi partneri un savi bērni, vecāki tāpat vēlas būtu tuvu, būt pārņemti ar viņu dzīvi.

Ja grūti izturēt bērna emocijas
Pateicoties plaši pieejamai informācijai, mūsdienās pietiekami daudzi vecāki zina: bērnam jāļauj izpaust visas viņa emocijas. Taču, ja vecāki paši to savulaik nav varējuši darīt, savu atvašu emocijas atmodina viņu pašu iekšējo bērnu. Nevienam citam nav tādas pieejas mūsu dziļākajiem dvēseles kaktiņiem, kā tas ir mūsu bērniem. Pat jaundzimušie spēj atraut vaļā visas durvis uz slepenajiem iekšējiem kambariem un vecākiem parādīt katra noslēptos pārdzīvojumus. Tas notiek gan ar mammām, gan ar tētiem. 
Nereti vecāki nonāk emocionālā pārslodzē tieši tāpēc, ka caur bērnu tiek novesti savās vecajās sāpēs un neizdzīvotajās emocijās. To svarīgi atcerēties – ļoti intensīvas emocijas mēs piedzīvojam brīžos, kad atmostas mūsu iekšējais bērns. Ja savas emocijas nespējam izturēt, mēs nevaram arī bērnam iemācīt ar tām apieties: ja, sēžot blakus bērnam, paši jūtamies izmisuši, viņš nesaņem gaidīto drošību. Šajā situācijā visiem kļūst par grūtu: emociju izpausmes kļūst pārspīlētas, jo nav neviena, kas spēj tās savākt un saturēt. Šādos gadījumos ļoti svarīgi, lai mamma un tētis sniegtu atbalstu viens otram, meklētu palīdzību psihoterapijā, lai saņemtu atbalstu un viņi kā pieaugušie varētu justies spēcīgāki. Ja vecāki nepalīdz bērnam apgūt emociju pašregulāciju, bērns atrod citus veidus, kā tikt galā ar savām emocijām, un tie ne vienmēr ir veselīgi.

Ieteikumi jaunajiem vecākiem

• Jau laikus uzzināt, kā bērns attīstās, kas konkrētajā vecumposmā būs nepieciešams viņa psiholoģiskajai un fiziskajai veselībai.
• Pavērot bērna kompetences, lai atstātu telpu viņa attīstībai. Tas nozīmē ļaut bērnam darīt lietas, ko viņš spēj jau izdarīt pats.
• Parūpēties par bērna drošību, jo bērns var labi attīstīties tad, ja jūtas droši, jūt, ka tiek pieņemts ar visām emocijām, kādas piedzīvo, ar visiem viņa „patīk” un „nepatīk”, „gribu” un „negribu”. Taču tas, ka vecāki pieņem bērna emocijas, nenozīmē, ka viņiem jāsāk bērnam izdabāt.
• Sniegt bērnam atgriezenisko saiti, kas nenozīmē tikai runāšanu. Bērnu var iedrošināt arī ar acu skatienu un pieskārienu: mamma mani redz un rāda, ka viss ir kārtībā.
• Ja vecākos attiecībās ar bērnu ik pa laikam pamostas spēcīgas, grūti izturamas emocijas, vajadzētu meklēt profesionālu palīdzību. Tas palīdzēs iegūt stabilitāti, līdzsvaru, ko ienest arī attiecībās ar savu bērnu.
• Ļoti svarīgi rūpēties, lai ikdienā būtu patīkami brīži kopā ar bērnu, lai dzīve nepārvērstos tikai par izturēšanu un problēmu risināšanu. Turklāt nevajadzētu domāt, ka jaukiem brīžiem jānoorganizē kaut kas grandiozs. Jauka var būt arī pastaiga uz tuvējo veikalu pēc saldējuma, brauciens ar velosipēdiem visiem kopā pa tuvējo kvartālu vai kāda jautra galda spēles spēlēšana vakaros. Tas ir ļoti svarīgi, lai ikdienā ienāk prieks par vienkāršām lietām.
• Attiecībās ar bērnu vecākiem nereti ļoti traucē ideja, ka laba mamma un tētis ir tad, ja bērns visu laiku ir apmierināts un priecīgs. Jebkurš bērns savu reizi kliegs, būs neapmierināts, protestēs un cīnīsies. Šīs izpausmes ir obligāts priekšnosacījums bērna attīstībai, un šīs emocijas noteikti neapliecina to, ka vecāki nav pietiekami labi.

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdevusi jaunu izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos, kā arī sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem bērna veselīgai emocionālajai audzināšanai, viņa vajadzībām, kā arī aktuālajiem jautājumiem veselības veicināšanā.

Atvērt lasīšanai online.