Septiņas rakstura īpašības, kas piemīt ļoti labam tētim

Mīlestība, neapšaubāmi, ir pats svarīgākais faktors, jo bez mīlestības viss ir vēss un neīsts. Tomēr ar mīlestību vien nepietiek, jo ir pietiekami bieži jau pieauguši cilvēki atceras, ka tētis gan jau viņus ir mīlējis, tikai ne tā, kā vajadzēja. Veids, kā tiek pausta mīlestība, ir ļoti svarīgs.
 

Labsirdība, jo agresīvs un dusmīgs uz apkārtējo pasauli cilvēks diez vai spēs dot miera un drošības sajūtu savām atvasēm. Teorētiski tas ir iespējams, bet praktiski reti kad uzvilkts un naidīgs cilvēks spēj būtiski mainīt attieksmi pret ģimenes locekļiem.
 

Atbalsts bērniem. Ja tētis pārliek svarīgāko un arī ikdienas sadzīves lēmumu pieņemšanu uz mammas pleciem, nevar uzskatīt, ka viņš ir iesaistījies bērna audzināšanā, un ka kopumā viņš ir
pieejams kā balsts un atbalstītājs. Bērns ar laiku saprot, ka visas savas problēmas tāpat ir jēga risināt tikai ar mammu, tāpēc arī vēršas tikai pie viņas. Ikdienā tētim būtu jābūt bērnam autoritātei un jārada sajūta, ka viņš ir pieejams, ja vajadzība palīdzība vai aizsardzība.

Lasi arī:  Dusmojos uz savu bērnu! Ko iesākt ar šīm emocijām?
 

Pacietība, spēja vadīt un kontrolēt savas emocijas un uzvedību. Spēja kontrolēt neadekvātas emociju izpausmes (nejaukt ar viedokli, ka dusmoties nedrīkst! Drīkst!) ir katra pieauguša un emocionāli nobrieduša cilvēka pazīme. Audzinot bērnu, prognozējama vecāku uzvedība ir īpaši svarīga, jo dod stabilitātes un drošības sajūtu.


Aktīva līdzdarbošanās bērnam svarīgos notikumos.
Pāris stundas kopīga laika brīvdienās  NAV līdzdalība bērna dzīvē. Toties pasēdēt sporta arēnā, kamēr dēlēns spēlē futbolu un paskatīties, kā viņš to dara, jau ir pavisam cita lieta. Klātesamība bērnam būtiskos dzīves brīžos ir ļoti svarīga  laba tēta pazīme. Psihologi uzskata,ka ideālā variantā tēvam ar bērniem būtu jāpavada kopā 30% no sava brīvā laika. Ja nav kopābūšana laika, veidojas distancētas attiecības, bet ar laiku tēvam vispār var zust emocionālā piesaiste savam bērnam.

Atbildība par ģimeni. Ir tik daudz vīriešu, kas tikai vārdos ir atbildīgi par ģimenes emocionālo un sadzīvisko labklājību, bet dzīvē lauvas daļu pienākumu atstāj uz sievas pleciem. Toties ir vīriešu uzvedības modeļi, kas vairāk liecina par infantilu attieksmi pret dzīvi – kaprīza uzvedība, bēgšana no problēmām, izvairīšanās no to risināšanas, bet savās neveiksmēs vaino valdību, sievu, kaimiņus vai pat vecākus.
 

Spēj atzīt savas vājības un trūkumus ir vēl viena nobrieduša, tēva lomai gatava vīrieša pazīme. Pārspīlēta apziņa, ka vīrietim vienmēr un visā jābūt pirmajam, ka viņš nedrīkst kļūdīties, bet, ja tā ir noticis, tad atzīt to nedrīkst nekādā gadījumā, ir otra galējība, kas nemaz nepalīdz bērnu audzināšanas procesā. Spēj atzīt savas kļūdas palīdz veidot attiecības un parāda bērnam piemēru, ka arī viņš drīkst mēģināt, kļūdīties un mēģināt atkal no jauna. Kļūdu atzīšana negrauj tēva autoritāti, bet tieši otrādi – nostiprina to.
 

Avots: psychologytoday.ru