Palīgā! Kā pieņemt faktu, ka nu būšu vecmāmiņa?

Parasti topošie vecvecāki gaidāmās pārmaiņas savu bērnu dzīvē uztver pozitīvi, taču reizēm viņu attieksme nav tik vienkārša. Kāpēc?

Viens no iemesliem var būt tāds, ka vecākā paaudze līdz galam neuzticas savienībai, kurā dzims mazulis. Tās var būt bailes un nedrošība, vai viņu bērns ir kopā ar īsto cilvēku, vai viņi ir laimīgi un vai spēs materiāli nodrošināt visas tās vajadzības, kas ģimenei svarīgas, kad tajā ienāk vēl viens ģimenes loceklis.

Nejaukais „vec-”

Taču ir vēl daži iemesli, kas var aizēnot prieku par gaidāmo mazbērniņu. Viens no tiem ir skaudrā apziņa, ka laika rats griežas un tu tagad esi jau trešajā lokā, kur saulīte virzās uz rietu. „Visi cilvēki vienādi neuztver novecošanas sindromu, kas nāk nenovēršami. Vārda daļa „vec-” jau pati par sevi uzliek emocionālu slodzi. Tāpēc reizēm gados jaunas vecmāmiņas izdomā kādu apzīmējumu, lai tikai viņu nesauktu par vecmāmiņu, bet, piemēram, uzrunā vārdā,” saka ģimenes psihoterapeite Aina Poiša, piebilstot, ka šī ir viena no tām dzīves situācijām, ko jāmāk pieņemt ar godu, jo neko mainīt tāpat nav iespējams. „No šīs lomas nevar izvairīties, tāpēc jāizdomā, kā reaģēt uz to — nepaliekot veca ar šo nosaukumu. Jo mazbērna pieteikšanos taču var uztvert tieši otrādi — ar pozitīvu piesitienu — turpmāk mazbērnam par godu man vienmēr jāizmazgā matiņi, jāuzkrāso lūpiņas, jābūt labā garastāvoklī — un tas ir pilnīgi cits izaicinājums!”

Neatteikšos no savas dzīves

Cits iemesls var būt vecvecāku bailes, ka jaunais pienākums viņiem uzliks jaunas raizes par mazbērniem (ka tikai viņš nesaslimst u.tml.) un pienākumu nastu, jo, iespējams, jaunā ģimene cer uz viņu iesaistīšanos bērna aprūpē. „Arī šajā gadījumā vecvecākiem ir jāpieņem pozitīva attieksme pret jauno situāciju: es darīšu, kas man jādara, dauzīšos kopā ar mazbērnu, retumis pieskatīšu viņu, lai jaunie var kādu vakaru atpūsties, bet neaprakšu sevi pamperos, putriņās un neatteikšos no savas dzīves,” padomu sniedz Aina Poiša, sakot, ka vieglāk šajās lamatās ir iekrist sievietēm, jo viņām ir svarīgāka čubināšanās un rūpes par sev tuvajiem. „Vīriešiem ir vieglāk, jo viņi mazāk piesienas sajūtai, ka šī loma uzliek viņiem pienākumus vēlreiz iekāpt tēva lomā.” Vīriešu attieksme ir pat apsveicamāka, jo ļauj norobežoties no tiešas atbildības par mazbērniem, kas jāuzņemas bērna vecākiem. „Vectētiņi pret mazbērniem bieži vien izturas labāk nekā pret saviem bērniem, jo dzīves laikā kļuvuši gudrāki, bet viņi nav tik ļoti tendēti uz čubināšanos. Vīrietis pagaidīs, kamēr mazbērns paaugsies, un tad ņems līdzi uz makšķerēšanu vai iesaistīs citos piedzīvojumos,” skaidro Aina Poiša.

Pareizie secinājumi

Īsumā — apsveicam, ja esat vecmāmiņa, vectētiņš vai drīzumā tādi kļūsiet. Tā ir ļoti skaista loma, kuru liktenis ļāvis izbaudīt un kurā var atrast ļoti daudz pozitīva. Bet par vecumu runājot… Ikviens no mums ir tieši tik vecs vai jauns, cik viņš jūtas, un mazbērni ir brīnišķīgs impulss justies laimīgākiem, priecīgākiem un jaunākiem!

Konsultēja ģimenes psihoterapeite Aina Poiša