Izej pļavā un sameklē sevī bērnu

Bērni no zirnekļiem, vardēm, pelēm, vabolēm utt. sāk baidīties tad, kad vecāki, ik reizi kādu no tiem redzot, izrāda neadekvātu uzvedību.

Man tas drusku gāja secen, jo ar dzīvo dabu iepazīstināja vecpaps. Ja aiztiksi biti vai lapseni – kodīs. Ja gribi, izmēģini. Un es izmēģināju. Krupji, ja tos ņem rokās, tevi apčurā. Un mani apčurāja. Griez ceļu odzei, jo var sanākt, ka gulēsi Smiltenes kapličā. Un es griezu – klusi aizejot, nevis maunot tā, ka viss pagasts dreb. Joprojām neesmu saņēmusi nevienu pieauguša cilvēka cienīgu atbildi, kāpēc ir jābaidās no zirnekļiem? Latvijā nāvējošo indes zirnekļu nav. Man mājās viņi ir vienmēr, jo vecmamma teica, ka zirneklītis mājā laimi auž, nenogalini savu laimi. Tāpat nesaprotu bailes no peļveidīgajiem. Jums kādreiz kāda pele ir kaut ko klīnisku izdarījusi? Divi mazie stāv Rīgā kanālmalā un ar interesi vēro, kā žurka tekalē, kamēr viņu māte, kaut gan žurka ir metrus 5 no viņas, stāv uz soliņa, vicina somiņu un izdveš spalgas un nesakarīgas skaņas. Man paskaidroja, ka žurkas vairojas tur, kur ir atkritumi, tāpēc sava teritorija ir jātur tīra. Katrā lauku mājā ir pa pelei un mazajiem ciršļiem, kuri aktivizējas kartupeļu novākšanas laikā. Kāpēc mēs dziedam – Velc, pelīte, saldu miegu mazajam bērniņam, ja jau ieraugot peli, sākas tāda panika?

Mēs vispār domājam, ko sakām un kā to tai brīdī uztver mazais? Piedodiet, bet šobrīd daudzi bērni aug ar apziņu, ka viss, kas notiek ārpus sienām un datora, ir slikts. 

Tā vietā, lai pasēdētu pļavā, mežā kopā ar bērnu un paskaidrotu, ko katra radībiņa šai pasaulē dara, mēs jau uztraucamies, ka bērns mums steidz nest parādīt mārīti. Biz, biz mārīte, mājiņa deg, būs tavi bērni sadeguši – ceļam kukainīti pa vējam, lai lido projām. Teic, ka katrā pieaugušajā joprojām slēpjas bērns. Mēs varētu pacensties, lai viņam nav jāslēpjas, bet mēs jau bērnā slēpjam bērnu. Neej klāt tam smirdīgajam sunim, māte rauj projām mazo no Ulubeles telts pasākumā, kur atvests tieši tāds sunītis, lai bērns varētu samīļot. Neej tai pļavā, atnāks govs un iekodīs, ome draud mazbērnam, kuram autobusu gaidot gribas puķes saplūkt. Mēs vispār domājam, ko sakām un kā to tai brīdī uztver mazais? Piedodiet, bet šobrīd daudzi bērni aug ar apziņu, ka viss, kas notiek ārpus sienām un datora, ir slikts. Vai mēs varēsim prasīt un gaidīt, lai izauguši viņi sargā to, kas vēl būs palicis zaļš un dabisks? Viss taču kož, smird un smērē. 

Izej ar savu bērnu pļavā un atceries, kā tev patika gulēt uz vēdera un vērot tik kustīgo dzīvi starp puķēm un smilgām. 

Autors: Zanda Bērziņa - Radziņa