Kā bērnam pateikt, ka vecāki nolēmuši šķirties?

Diemžēl nereti vecāki šķiroties ieslīgst paši savos pārdzīvojumus, un abi vēlas novelt kā vainu, tā atbildību par notikušo viens uz otru. Laulātajiem kļūst vieglāk mest otram sejā apvainojumus, īpaši izceļot gan dzīvesbiedra kļūdas, gan tā neciešamo raksturu. Tam pa vidu ir bērni. Tomēr būtu jāatceras: veids, kā vecāki bērniem paziņo par savu šķiršanos, spēlē ļoti lielu lomu visā turpmākajā bērna dzīvē. 

Ko vajadzētu ņemt vērā

• Ideālā variantā vecākiem vajadzētu bērniem to pateikt kopīgā sarunā. Tādējādi bērniem nebūtu jāuzklausa divi atšķirīgi viedokļi. Psihologi uzskata, ka te ir vēl viens pozitīvs moments, proti, bērniem saglabājas uzticība vecākiem laikā, kad vecāku laulāto statuss tiek pārtraukts.
• Nekad necentieties runāt sliktu par laulātā drauga raksturu. Ja vien nomelnotais vecāks nebūs saviem bērniem tīši darījis pāri, tas labas attiecības ar bērniem uzturēs arī turpmāk. Bērniem vajadzētu aiztaupīt nosodošus komentārus par ikvienu no vecākiem, jo viņi tos aizvien vēl mīl.
• Uzzinot, ka vecāki gatavojas šķirties, bērns vispirms raizējas par to, kā šķiršanās ietekmēs viņa turpmāko dzīvi. Tāpēc vecākiem vajadzētu būt gataviem viņiem to izstāstīt.
• Vecāku šķiršanās bērniem nekad nepaiet bez sekām. Viņi var justies nomākti, tos var mocīt vainas apziņa, vai arī, līdzšinējai dzīvei izirstot, tie var būt pilnīgi zaudējuši zem kājām pamatu.. Daži bērni to pārdzīvo smagāk, citi – vieglāk. Turpmākās dzīves sakārtotībā izšķiroša nozīme ir diviem faktoriem: pirmkārt, vai bērnam tiek nodrošināta pietiekama iespēja pavadīt laiku kopā ar ikvienu no vecākiem, un, otrkārt, vai abi vecāki, būdami savu bērnu priekšā atbildīgi, arī pēc šķiršanās spēj uzturēt labas savstarpējās attiecības.
• Atbildot uz bērnu jautājumiem, vecākiem jābūt gataviem to darīt atkal un atkal ne tikai nedēļu, bet pat vairāku mēnešu garumā. Nevajadzētu aizmirst arī to, ka bērni tikpat kā nekad nezaudē cerību redzēt vecākus atkal salabstam.
  
   

Ja viens no vecākiem šķirties nevēlas, bet izskatās, ka no tās izvairīties neizdosies, nav vērts atbildību par to uzvelt otram laulātajam. Vajadzētu saprast, ka lēmums šķirties nekad nav šķiršanās iemesls.

Ieteicamās frāzes

• “Mēs ar tēti (vai māmiņu) nevaram satikt jau ilgāku laiku. Esam visādi centušies padarīt mūsu ģimenes dzīvi laimīgu, bet viss bijis veltīgi. Tāpēc esam nolēmuši šķirties un iet katrs savu ceļu.”
• Vairumā gadījumu bērni protestēs un vēlēsies sīkākus paskaidrojumus. Labāk būtu bērniem minēt tādus šķiršanās iemeslus, kādus tie jau nojautuši iepriekš, nekā paziņot kaut ko pilnīgi jaunu un šokējošu. “Jūs jau bieži esat dzirdējuši mūs vakarps strīdamies”. “Jūs jau noteikti esat pamanījuši, ka pēdējā laikā tētis biežāk uzturas darbā nekā mājās.”
• Ja bērni ir lietas kursā par to, ka vienam no vecākiem ir īpašas problēmas, piemēram, alkoholismu vai tieksmi uz azartspēlēm, nevajadzētu izlikties, ka šiem faktoriem ar iespējamo šķiršanos nav nekādas saistības. Tomēr jāņem vērā, ka vainas uzvelšana tikai vienam no laulātajiem bērnus var ietekmēt vēl postošāk, dažkārt izraisot visai spēcīgu pretdarbību. Jūtot, ka kritika ir stipri pārspīlēta, bērns var sākt vainoto vecāku aizstāvēt. “Es atzīstu, ka māmiņas tieksme uz alkoholu manu lēmumu šķirties ietekmēja. Bet nav jau tikai tas vien. Mēs vienkārši nolēmām, ka ilgāk tā dzīvot vairs nevaram.”
• Ja viens no vecākiem šķirties nevēlas, bet izskatās, ka no tās izvairīties neizdosies, nav vērts atbildību par to uzvelt otram laulātajam. Vajadzētu saprast, ka lēmums šķirties nekad nav šķiršanās iemesls. Cilvēki šķiras daudz un dažādu iemeslu dēļ. Turklāt vairumā gadījumu lēmums šķirties netiek pieņemts vienā mirklī, bet gan pakāpeniski. “Tā ir taisnība, ka tavs tēvs vairs netic iespējai mūsu attiecības sakārtot. Es personīgi tomēr gribētu pamēģināt vēl vienu reizi. Tomēr īstais iemesls, kāpēc mūsu turpmākā kopdzīve vairs nav iespējama, ir tas, ka mēs nespējam darīt viens otru laimīgu, kaut gan esam to mēģinājuši ne reizi vien.”
• Ja vecāki nolemj kādu laiku padzīvot atsevišķi, oficiālu šķiršanos nenoformējot, bērniem vajadzētu zināt, cik ilgi šāds stāvoklis varētu turpināties.  “Turpmākos sešus mēnešus mēs esam nolēmuši dzīvot atsevišķi. Tā kā ar jums mēs tiksimies katru dienu, jūsu dzīvē nekas nemainīsies. Kad seši mēneši būs pagājuši, paskatīsimies, vai gribēsim dzīvot šķirti arī turpmāk.”
• Bērniem noteikti jāatgādina, ka viņi nav vecāku šķiršanās iemesls. “Mēs ar māmiņu tevi mīlas un mīlēsim vienmēr. Tu nekādā ziņā neesi mūsu šķiršanās iemesls. Mēs vienkārši nespējam darīt viens otru laimīgu”. 

Ko vēl vēlams ņemt vērā
kad pirmais šoks būs garām, vecākiem jābūt gataviem uz visdažādākajām bērnu reakcijas izpausmēm. Viņi var kļūt spītīgi, neatsaucīgi, nomākti, noslēgušies sevī, vai arī minētie emocionālie stāvokļi var rast izpausmi visdažādākajās kombinācijās. Var pasliktināties sekmes skolā, kaut gan tas nav rādītājs, uz kuru vajadzētu paļauties. Dažkārt ar bērna sekmēm skolā viss var būt labākajā kārtībā, bet viņa psihe tai pat laikā var būt nopietni traumēta. Daži bērni mēģina tikt ar radušos situāciju galā, apspiežot savas jūtas un veltot visu uzmanību kādai citai nodarbei, piemēram, mācībām. Tomēr klusībā šādi bērni vecāku šķiršanos pārdzīvo ļoti smagi. Viņi tikai nevēlas mājās valdošo atmosfēru pasliktināt vēl vairāk, piesaistot pārējo uzmanību sev. Vecākiem ar šādu bērnu vajadzētu runāt maksimāli taktiski un iejūtīgi. Ja bērns izsaka tādas naidīgas piezīmes kā “Par mums tu vispār nedomā!”, vecākiem nekādā gadījumā nevajadzētu sākt taisnoties. Labāk sacīt tā: “Tu šobrīd patiešām izklausies ļoti bēdīgs un sarūgtināts. Tev liekas, ka esmu tevi nodevusi” vai arī "Pagājušas jau vairākas dienas, kopš pēdējo reizi runājāmies par mūsu gaidāmo šķiršanos. Varu iedomāties, cik bēdīga un nobažījusies tu tagad jūties.”

Daži bērni mēģina tikt ar radušos situāciju galā, apspiežot savas jūtas un veltot visu uzmanību kādai citai nodarbei, piemēram, mācībām. Tomēr klusībā šādi bērni vecāku šķiršanos pārdzīvo ļoti smagi. 

Frāzes no kurām ieteicams izvairīties

• “Pie visa vainīgs tavs tēvs.”

 Ja bērnam ar tēvu ir labas attiecības, otrs vecāks to nedrīkst pataisīt par vienīgo vainīgo, sev ierādot vien upura lomu. Bērniem tikt galā ar vecāku šķiršanos būs nesalīdzināmi vieglāk, ja attiecībās ar bērniem abi vecāki viens otru nevainos, bet gan atbalstīs.

• “Mēs šķirsimies, bet datums vēl nav zināms.”

Ja vecāki vēl nav izlēmuši, kad to darīt, sarunu ar bērniem vajadzētu atlikt līdz brīdim, kad tas konkrēti būs zināms.

• “Nu dēls, tev tagad vajadzēs māmiņai palīdzēt, uzņemoties visas vīrieša rūpes.”

Dažus papildpienākumus bērns, protams, atbilstoši savām spējām un vecumam varētu uzņemties, bet vairāk no viņa prasīt nevajadzētu. Pieaugušajam savas rūpes, bērnam – savas. Nedrīkst viņam atņemt bērnību. 

• “Vai ar mani tiešām tik grūti sadzīvot?” 

Nekad nepadariet bērnu par vecāku savstarpējo attiecību šķīrējtiesnesi. Bērnu nedrīkst nostādīt tādā stāvoklī, ka lojalitāte pret vienu no vecākiem liek justies otra priekšā vainīgam. 

• “Šķiršanās nāks mums visiem tikai par labu.”

Bērns tā noteikti nedomā. Pieaugušo uzdevums ir pacensties bērna jūtas izprast un uzskatāmi parādīt nevis ar vārdiem, bet gan ar darbiem, ka vecāku šķiršanās viņa turpmāko dzīvi ietekmēs pozitīvi. Tas kļūst iespējams, nodrošinot ne tikai patīkamu mājas atmosfēru, bet arī abu šķirto vecāku sadarbību bērna turpmākajā audzināšanā. 

Rakstā izmantota grāmata Dr. Pols Kolmens "Vecāki un bērni. Kā runāt ar bērnu problēmu situācijās", izdevniecība "Avots", 2004.