Goda ģimenes paraugs - māsa ar astoņiem bērniem

Vēlos pieteikt konkursam “Mana Goda ģimene” savas māsas Lindas Ratiņikas kuplo ģimenīti no Bauskas. Linda ir mana vecākā māsa, kuru apbrīnoju par to, ka viņa un viņas vīrs Gunvaldis tik veiksmīgi ir spējuši audzināt un izaudzināt savus astoņus lolojumus. Manus vienmēr mazos un mīļos māsasbērnus.  Pašas augām, mūsdienu skatījumā, lielā ģimenē, esam pieci bērni mūsu mīļajiem vecākiem. Trīs māsas Linda, Liene un Līga, visas uz L burta ko daudzi mūs satiekot apbrīno, un ko arī mēs kā trīsmāsiņas vienmēr uzsveram un mūsu divi lielie brāļi Guntis un Kaspars. Linda ir vecākā un arī pirmā izveidoja ģimeni. Visiem maniem brāļiem un māsām ir bērniņi un skaistas ģimenes, bet tik kupls bērnu pulciņš ir padevies tikai Lindai. Joprojām atceros, ka mamma vienmēr teica, ka viņa grib 21 mazbērnu. Tā saucamā “Acīte” kāršu spēlē. Joprojām tas tiek pieminēts. Pusceļš jau noiets un mūsu mamma un tētis ir tikuši pie nu jau divpadsmit brīnumainiem mazbērniem, oktobrī viņi sagaidīs jau trīspadsmito mazbērnu. 

Pastāstīšu nedaudz par Lindas ģimeni. Pirmā Lindai piedzima meitiņa Amanda. Pēc gada meitiņa Diāna. Abas meitenes bija tik ļoti līdzīgas, ka daudzi noturēja viņas par dvīnītēm, bet jau toreiz sapratu, ka katra no viņām ir pilnīgi atšķirīga un unikāla, dažādi raksturi un vēlmes. Tad piedzima dēls Mārtiņš, tik simpātisks puika, vienmēr esmu teikusi, ka viņš būs siržu lauzējs. Pēc Mārtiņa sekoja pārsteigums un sagaidījām dvīņus – Līga Krista un Jānis Kristiāns. Līdz ar to mums ģimenē ienāca dubultie Līgo svētki un Jāņu diena. Jo mūsu tēti sauc Jānis un es esmu Līga. Pēc dvīņiem Lindai piedzima Alekss, tāds mazs mīļš ķipariņš. Pēc Aleksa piedzima Paula, atceros, ka Linda nevarēja izdomāt vārdiņu un es ieteicu vārdu Paula, sākumā saucu viņu par Puļu, kas man tolaik asociējās ar vārdu Lode, un arī šobrīd viņa ir kā maza lodīte, aktīva, ātra un trāpīga. Pēc Paulas piedzima Lindas pēdējais bērniņš, puika, Toms. Toms tā pat kā es ir ģimenes pastarītis, kurš ir diezgan mierīgs bērns, un kā jau jaunākais visvairāk sargātais.

Lindas vīrs Gunvaldis vienmēr ir ļoti rūpējies par savu kuplo ģimeni un darījis to godam. Par abiem kopā viņi ir izaudzinājuši lieliskus bērnus, kuri ļoti mīl viens otru un savus vecākus.

Bērnībā visi bērni bija tik līdzīgi, reizēm skatoties vecās bildes joprojām nespēju atšķirt kura ir kura no meitenēm un kurš ir kuš no puikām. Meitas visas ar rudiem un gariem, viļņainiem matiem, ar skaistiem vasaras raibumiņiem uz sejas. Puikas visi kā viens līdzinās tētim, gara auguma, stalti vīriņi un visi ar vienādu matu krāsu. Šobrīd vecākie bērni jau ir izauguši, Amandai jau ir 19.gadi, Diānai 18. gadi un Mārtiņam 17.gadi. Liekas, kur tas laiks ir aizskrējis.  Sākumā, teikšu godīgi, bija ļoti lielas bažas kā Linda tiks galā ar tik lielu ģimeni, jo dzīvojām laukos, iespējas mazas, ar darbiem grūti, bērni jāskolo, jāapģērbj, jāpabaro. Un arī gāja grūti, bet ar visas ģimenes palīdzību viss izdevās, bērni ir izaudzināti, skoloti, vienmēr paēduši un mīlēti. 

 Viņi nebaidās lūgt palīdzību citiem, vienalga vai tie būs radinieki vai sveši cilvēki, galvenais, lai bērniem viss būtu labi.

Astoņu bērnu audzināšana nav no tiem vieglākajiem darbiem. Lindai bija 17. gadi, kad piedzima pirmā meitiņa un apstākļi sakrita tā, ka neizdevās pabeigt vidusskolu. Lindas vīrs Gunvaldis vienmēr ir ļoti rūpējies par savu kuplo ģimeni un darījis to godam. Par abiem kopā viņi ir izaudzinājuši lieliskus bērnus, kuri ļoti mīl viens otru un savus vecākus. Šobrīd atskatoties pagātnē reizēm brīnos un arī apbrīnoju to kā viņiem viss tik labi ir izdevies. Kad bērni vēl bija mazi, Gunvaldim un Lindai bija maz laika ko atlicināt sev, bet bērniem paaugoties viss izdodas. Linda pabeidza vidusskolu, šobrīd studē augstskolā par ko viņu tiešām apbrīnoju, jo nav viegli atsākt mācības pēc tik ilga pārtraukuma. Un bērni Lindas dzīvē ir vēl daudz, viņa strādā Īslīces bērnu SOS ciematiņā, un arī vienmēr palīdz un pieskata arī citu bērniņus, ja tas ir nepieciešams. Šobrīd vismaz Lindai un Gunvaldim izdodas atrast laiku, lai baudītu divvientulību un beidzot izbaudītu to vīra un sievas burvību. Jo bērni ir paaugušies un pieskata viens otru un rūpējas viens par otru.

Lai cik grūti brīži būtu un lai arī cik viss liktos bezcerīgi, viņi vienmēr atradīs izeju, pat visgrūtākajās situācijās. Viņi nebaidās lūgt palīdzību citiem, vienalga vai tie būs radinieki vai sveši cilvēki, galvenais, lai bērniem viss būtu labi. Visa Lindas ģimene ir tik radoša un atraktīva. Gan Linda ar vīru gan bērni piedalās dažādās aktivitātēs, brīžiem pat nesaprotu kur viņiem tik daudz enerģijas. Katri svētki, kas tiek atzīmēti pie viņiem ir īpaši, pārdomāti, sirsnīgi, vienalga, kas tie būtu par svētkiem, Ziemassvētki ar rotaļām, pīrāgu cepšanu, dzejoļu skaitīšanu pie eglītes, neatkarīgi no tā cik pieaudzis ir dāvanas saņēmējs, bez pantiņa prom netiksi, vai dzimšanas dienas ar atrakcijām un rotaļām priekš bērniem, vai kopīga pastaiga visai ģimenei. Katra diena ir īpaša. Pat, ja gadās smagāks brīdis, tas neatturēs vecākus sarīkot saviem bērniem kaut vai minimālu pārsteigumu. Kaut pašu ceptu kūciņu, kaut bērniem kādu grāmatu, vienalga kāds sīkums tas būtu, bērni to vienmēr novērtē un jūtas pateicīgi par to. Lindai visi bērni ļoti skaisti dzied. Šajā ģimenē dzied gan meitas gan dēli un kad viņi to dara, tas liekas tik skaisti.

Atceros vecākajām meitām Amandai un Diānai bija 9.klases izlaidums. Un Lindas bērni dziedāja Raimonda Paula un Guntara Rača dziesmu “Par to” (tautā zināma kā “Raudāja māte”) . Tik skaisti, ka pat skudriņas skrēja pār kauliem un asaras acīs bija ne tikai Lindai bet pusei zālē sēdošajiem. Tādas pat emocijas izraisīja bērnu dziedātais “Smilšu rausis”. Tas emocionālais pacēlums, tā enerģija, ko dod šīs balstiņas un apziņa, ka tā ir viena vienota ģimene rada tik patīkamas emocijas. Un šīs dziesmas vienmēr tiek izvēlētas tik trāpīgas. Ar siltumu sirdī lasu ziņas, ko bērni raksta saviem vecākiem kā apsveikumus kādos īpašos brīžos un šajā ģimenē šie skaistie un īpašie brīži ir bieži, vai arī tāpat vien, lai pateiktu paldies. Tas ir tik mīļi kā bērni spēj pateikties saviem vecākiem par visu ko vecāki viņiem ir devuši, kaut arī ne vienmēr viss ir gājis tik gludi. Ir bijušas problēmas, nesaskaņas un raizes kā jau daudzās lielās un mazās ģimenēs, bet tas, kā viņi visi desmit kopā, viens otru atbalstot, iedrošinot un mīlot spēj tikt ar visu galā. Tas ir visas Latvijas apbrīnas vērts.

Arī viens otram bērni velta tik skaistus vārdus, ka sirdī uzreiz ielaužas tāds siltums to visu redzot un dzirdot, tik spēcīga brāļu un māsu mīlestība ir reti sastopama. Protams mēs katrs vienmēr mīlēsim savus tuvākos, bet spēt šo mīlestību izrādīt visiem tas ir, kaut kas, ko daudzi nespēj. Spēt pateikt tos vārdus, es Tevi mīlu māsiņ/brālīt, un pateikt šos vārdus skaļi visai pasaulei, kā to dara Lindas bērni, tas ir retums mūsdienās. Šī ģimene vēl gāzīs lielus kalnus un viņi visi to darīs kopā, jo šajā ģimenē tiešām ir spēks. Viņi viens otram ir dzīves jēga, atbalsts, svarīgākā dzīves vērtība. Tik stipra un dižena ir manas lielās māsas ģimene. Tik stipru, vienotu un diženu to viņa ir izveidojusi.

Šī ir mana Latvijas goda ģimene, jo gluži tāpat kā Latvija, šī ģimene ir daudz cietusi, bet atkal cēlusies un veidojusi sevi par paraugu daudziem, parādījusi, ka to nesagraus neviens, ka katra grūtība to padara stiprāku un vienotāku.

Par konkursu "Mana Latvijas Goda ģimene"

Konkursa nolikums un plašāka informācija oficiālajā Latvijas Goda ģimenes vietnē www.laiksberniem.lv un www.mammamuntetiem.lv.

Akcijas mērķis ir pateikt paldies ģimenēm ar bērniem, aktualizēt ģimenes un bērna kā vērtības apzināšanos sabiedrībā, izcelt stipru ģimeņu spēku un nozīmi, kā arī pievērst uzmanību sabiedrības attieksmei un stereotipiem par kuplām ģimenēm.

Visus konkursam pieteiktos aprakstus un stāstus vērtēs žūrijas komisija, kurā ir pārstāvji no Latvijas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv”, Valsts reģionālās attīstības aģentūras, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Latvijas Goda ģimenes gada vēstneši.