Kāpēc bērns strīdas ar mammu un tēti? Sešas tehnikas produktīvākai konflikta risināšanai
Vecāku un bērnu attiecības ir vienas no ilgstošākajām, svarīgākajām un emocionāli intensīvākajām bērna dzīvē, kas ietekmē viņa sasniegumus visdažādākās jomās. Lai gan bez strīdiem neiztikt nevienā ģimenē, spēja risināt konfliktus, ko bērns mācās no vecākiem, ir ārkārtīgi svarīga un ietekmē bērna visu turpmāko dzīvi.
Vairāk stāsta Maija Dobele un klīniskais psihologs Edmunds Vanags.
Pētījumi psiholoģijas zinātnē norāda, ka atbalstošas, iejūtīgas, atsaucīgas un drošības pilnas bērnu un vecāku attiecības agrīnā vecumā var nozīmīgi ietekmēt bērna emocionālo labklājību, morālo attīstību, kā arī veicināt labus sasniegumus izglītībā vēlākajos gados. Labas, iejūtīgas attiecības ar vecākiem samazina arī problemātiskas uzvedības iespējamību.
Bērnu un vecāku konflikti
Kā jebkurās attiecībās, arī attiecībās starp bērniem un vecākiem mēdz notikt strīdi, kurus pavada emocionāli nepatīkamas izjūtas. Kā bērniem, tā vecākiem ir savas domas, katrs ātri var nonākt pretējās pozīcijās. Bērniem nav skaidrs, kāpēc vecāki nepiekāpjas, vecāki pie sevis domā, kāpēc viņu bērni ir tik stūrgalvīgi. Te būtu svarīgi spert soli atpakaļ un iejusties maza bērna domāšanā un spējā risināt strīdus. Jo mazāks bērns, jo tam grūtāk citādā veidā izteikt savu viedokli un vajadzības, kā vien runājot pretim un strīdoties. Ja vecāki ir pārāk prasīgi, savukārt bērns nesaņem palīdzību attīstīt prasmes paust domas un vajadzības apkārtējiem pieņemamā veidā, strīdi var kļūt pārāk bieži. Biežas nesaskaņas kļūst apgrūtinošas un nomācošas gan bērniem, gan vecākiem.
Pētījumi rāda, ka ilgstoši konfliktējošas bērnu un vecāku attiecības agrā bērnībā ir saistītas ar bērna agresīvāku uzvedību, biežiem noteikumu pārkāpumiem un zemākām sekmēm izglītībā vēlākajos gados. Taču ir svarīgi zināt, ka vecāku un viņu atvašu attiecības veidojas ilgstoši, savstarpējā mijiedarbībā, un, pamainot savstarpējās komunikācijas veidu, konfliktu negatīvo pieredzi ir iespējams mazināt.
Vecāku un bērnu attiecībās mijiedarbojas dažādi apstākļi un nosacījumi, piemēram: vecāku pašu emocijas un spēja tās pienācīgi regulēt, dažādas vecāku attieksmes, bērna rakstura īpašības un intelektuālā attīstība, kā arī ārējie apstākļi, kas var izraisīt vai uzturēt pārmērīgu stresu. Ja šie minētie apstākļi sakrīt vienā laikā, tie var radīt augsni ilgstošām un abpusēji nepatīkamām strīdus situācijām.
Biežākie strīdu iemesli
Kā viens no biežākajiem apstākļiem, kas raisa strīdus ģimenē, ir pārmērīgs un ilgstošs stress, ko pārdzīvo vecāki, piemēram, viņi raizējas par finansēm, savu darbu, nākotni. Nereti stresa ietekmē pieaugušajiem rodas izjūta, ka viņiem pietrūkst spēka un psiholoģisku resursu vecāku uzdevumu pildīšanai. Paaugstināta stresa apstākļos vecākiem var šķist, ka pastāvīgi trūkst laika un pacietības. Ja viņi jūtas nonākuši bezizejā un vientuļi, nespēj rast mieru, paaugstinātais stress ietekmē arī viņu pašu uzvedību: vecākiem nav pietiekamu emocionālo resursu, lai uzturētu pozitīvas attiecības ar bērnu. Pētījumi rāda, ka vecāki, kuri piedzīvo stresu, ar kuru paši netiek galā, kļūst autoritāri, mazāk ieklausās un atsaucas savas atvases vajadzībām, kā arī audzināšanas procesā izmanto stingrākus disciplinēšanas paņēmienus. Ja vecāki nerod veidus, kā mazināt negatīvo stresa ietekmi un atpūsties, ar laiku mazinās viņu pašu labklājība un veselības stāvoklis. Līdzīgi kā lidmašīnās avārijās situācijās vecākiem vispirms skābekļa maska jāuzvelk sev un tikai tad bērnam, arī ilgstoša stresa apstākļos pieaugušajiem sākotnēji jāparūpējas par sevi, jāvairo savas noturības spējas un jāgādā par savu psiholoģisko resursu vairošanu.
Pētījumi rāda, ka vecāki, kuri piedzīvo stresu, ar kuru paši netiek galā, kļūst autoritāri, mazāk ieklausās un atsaucas savas atvases vajadzībām, kā arī audzināšanas procesā izmanto stingrākus disciplinēšanas paņēmienus.
Vecāku un bērnu attiecības ir abpusējas, kurās nemitīgi cits citu ietekmē. Biežus strīdus var veicināt arī bērna emocionālās spējas. Piemēram, bērns var ilgstoši strīdēties, asi argumentēt tāpēc, ka vēl neprot vadīt savas emocijas un uzvedību. Laba valodas attīstība vēl nenozīmē, ka mazais spēj regulēt arī savas emocijas. Diemžēl vecāki nereti atvases emocijas ignorē vai noteiktas emocijas nepieņem, attiecīgi viņi arī nerāda bērnam, kā tās iespējams vadīt. Bieži pašu vecāku nespēja regulēt savus intensīvos emocionālos stāvokļus tiek nodota „mantojumā” bērniem.
Pētījumi liek secināt, ka tie bērni, kas bieži konfliktē ar vecākiem, daudz biežāk demonstrē uzvedības problēmas, agresiju, šiem bērniem novēro arī uzmanības grūtības un zemākas prasmes regulēt savus emocionālos stāvokļus. Bērni ar izteiktām uzvedības problēmām vēlākos gados uzrāda arī sliktākas sekmes, viņiem ir lielāks risks sākt lietot dažādas atkarību izraisošas vielas, kā arī saslimt ar depresijas izraisītiem traucējumiem. Statistika rāda sakarību starp bērnībā piedzīvotiem hroniskiem uzvedības traucējumiem un vēlīnākos pusaudžu gados novērojamu antisociālu uzvedību, kā arī noziedzīgu uzvedību pieaugušā vecumā. Vidēji uzvedības problēmas izplatība ir no 3 līdz 6 % bērnu.
Nav šaubu, ka strīdos dominē negatīvi emocionālie stāvokļi – dusmas, satraukums, bezspēks, naidīgums, aizvainojums, bailes vai izteikts nemiers. Bērns, kurš bieži piedzīvo šīs emocijas, jūtas nomāktāks par saviem vienaudžiem, attiecīgi arī pasauli sev apkārt nereti saredz kā draudīgu. Ja strīdi tiek risināti vienā noteiktā veidā, vecāki un bērni jau sākotnēji noskaņojas viena veida iznākumam. Attiecīgi arī ar citiem cilvēkiem bērns sarežģītas situācijas var risināt asi un, pēc vecāku domām, nepieņemami. Ja bērns neizprot, kā jūtas otrs (tostarp vecāks), viņam ir grūtāk paskatīties uz situāciju no otra cilvēka skatpunkta, izprast otra domas un emocijas. Attiecīgi bērns neiemācās risināt strīdus tā, lai neievainotu ne sevi, ne otru.
Nereti vecāki neviļus nostiprina bērna nevēlamo uzvedību, piemēram, strīdos kliedzot vai pārmērīgi sodot. Dažkārt pieaugušie neiztur un pakļaujas bērna vēlmēm, kas mazajam ļauj atkārtot negatīvo uzvedības modeli, bet vecākos rada vēl lielāku stresu. Kā rīkoties vecākiem? Jāapzinās, ka bērnu spēja mācīties, novērojot pieaugušos, ir neizmērojama. Tāpēc ir svarīgi spēt pašiem redzēt sevi no malas. Ja vecāki vēlas mainīt bērna uzvedību, viņiem jāspēj mainīt savējo, attīstot gan savas emociju regulēšanas, gan strīdu risināšanas prasmes [1–2].
Tehnikas, ko vecāki var izmantot
- Emociju atspoguļošana. Vecāki var palīdzēt bērniem atpazīt savus emocionālos stāvokļus, atspoguļojot viņu emocijas. Situācijās, kad mazais dusmojas, var, piemēram, sacīt: „Es redzu, ka tu esi dusmīgs, jo māsa paņēma tavu mašīnu.” Emociju skaidrošana, protams, neizslēgs strīdus, taču ar laiku bērns iemācīsies saprast, kas ar viņu notiek dusmu vai citu emociju brīdī, un viņa uzvedība nebūs tik postoša kā tad, ja mazais nesapratīs, kas ar viņu notiek.
Jo mazāks bērns, jo tam grūtāk citādā veidā izteikt savu viedokli un vajadzības, kā vien runājot pretim un strīdoties.
- Sadarbība, kompromiss. Zināms, ka bērni nereti izaicina gan vecākus, gan citus cilvēkus. Šādās situācijās ir svarīgi rast kopīgu risinājumu. Ir dabiski bērnam skaidrot, ko vecāki sagaida no viņa, bet tāpat ir svarīgi parādīt, ka arī vecākiem ir būtiski saprast, ko vēlas bērns. Svarīgi atrast kompromisu, lai mierīgā ceļā atrisinātu situāciju, jautājot arī bērnam, ko viņš domā par notiekošo? Ja vecāki meklē kompromisu, to darīt iemācās arī bērns.
- Noteikumi. Jūs varat novilkt skaidras robežas, sakot bērnam, ka savas vēlmes un nepatiku viņš var censties pateikt mierīgi, bez ilgstošas dusmošanās, neuzstādot ultimātu. Ieteicams šo pārrunāt vairākkārt, sākotnēji brīžos, kad bērns ir mierīgs. Kopā var izspēlēt dažādas situācijas, kurās tiek risināti vienkārši jautājumi. Dažkārt der ievērot kādu labu paraugu, skatoties filmu vai vērojot citu cilvēku attiecības, un to pārrunāt ar bērnu. Jo biežāk šādu mierīgu sarunu būs bijis, jo vieglāk to būs bērnam atgādināt strīda brīžos un izmantot, lai regulētu situāciju.
- Attieksme. Kliegšana nebūs efektīva! Ja vecāki kliegs, arī bērns to pārņems kā savu strīdu risināšanas paņēmienu. Ja ir grūti valdīt emocijas, strīda risināšanu labāk atlikt, sakot: „Es redzu, ka mēs abi esam dusmīgi, tāpēc mums ir vajadzīga pauze. Vai varam par šo parunāt pēc dažām minūtēm?”
- Uzslava. Uzslavējiet bērnu katru reizi, kad strīdā radušos situāciju ir veiksmīgi izdevies atrisināt. Savukārt, ja strīdu nav izdevies atrisināt, vēlāk, kad bērns ir nomierinājies, ir ieteicams šo situāciju pārrunāt.
- Konsultācija pie klīniskā psihologa. Ne vienmēr vecākiem ir jāmēģina tikt galā pašiem. Šādos gadījumos bērnam un vecākiem palīdzību var sniegt klīniskais psihologs. Psihologs ar bērnu aprunājas, tie kopā izpilda dažādus uzdevumus un testus. Parasti bērns ir interesanti pavadījis stundu, pildot uzdevumus, piemēram, datorā, savukārt psihologam ir rasti rezultāti, kurus interpretējot viņš var novērtēt bērna emocionālo stāvokli un kognitīvo attīstību. Tas ļauj speciālistam sagatavot individuālus ieteikumus vecākiem, kā rīkoties turpmāk.
Raksta sagatavošanā izmantoti materiāli
1. Garcia, A. S.; Ren, L.; Esteraich, J. M.; Raikes, H. H. Influence of child behavioral problems and parenting ptress on parent–child conflict among low-income families: The moderating role of maternal nativity. 2017.
Autori: Maija Dobele un Edmunds Vanags, klīniskais psihologs