Dzīvoju pie mammas... Kāpēc mūsdienu jaunieši nav gatavi patstāvīgai dzīvei

Ja runājam par jauniešu infantilitāti, vispirms būtu jāsaprot, kas tad īsti ir jaunietis. Latvijā ar Jaunatnes likumu noteikts, ka jaunietis ir persona vecumā no 13 līdz 25 gadiem. Citur Eiropā un arī pasaulē tā ir persona vidēji no 15 līdz 29 gadiem. Daudz ir lasīts par to, ka millennium paaudzei (dzimuši no 1982. līdz 2000. gadam) ir raksturīga nevēlēšanās pieaugt. Šie jaunieši nesteidzas ar ģimenes dibināšanu, atliek mājokļa iegādi, nealkst pēc stabilitātes, daudz lielāku akcentu liekot uz brīvību visdažādākajās tās izpausmēs. Iznāk, ka pieredzam tādu kā kultu, kur pagarinās jaunība – savā veidā bērnības izpildījumā.
 

Ar klātbūtnes garšu

– Kā konkrētajā laikmetā ar tā piedāvāto iespēju lavīnu – ar augstajām tehnoloģijām, steidzīgo ikdienu un virtuālo antirealitāti – neapmaldīties un vairot par sevi pārliecinātus, atbildīgus un emocionāli izglītotus, lielajai dzīvei sagatavotus jauniešus?

– Skatot šo jautājumu soli pa solim. Kad mazais cilvēks ienāk dzīvē, viņš ir atkarīgs no saviem vecākiem. Pieaugušie ieliek bērnu savos stāstos. Un pieaugušo struktūrai tajā brīdī ir jāieņem vecāku loma, kas pārstāv atbildību gan par bērna drošību, gan viņa topošajām vērtībām un dzīves uzskatiem. Kā mēs zinām, vecāki mēdz izmantot dažādus audzināšanas virzienus, un viens no izplatītākajiem ir autoritārisms.

Ņemot vērā kultūrvēsturi un iepriekšējo paaudžu pieredzi, patlaban tas gan vairāk raksturīgs vecāka gadagājuma vecākiem. Taču, ja pats esi dzīvojis tādā ģimenē, kur bijusi ļoti stingra kārtība – pienākas/nepienākas, pieklājas/nepieklājas –, tad tu gribot negribot nonāc tajā pašā autoritatīvajā stilā un arī savus bērnus sāc audzināt tieši tāpat. Diemžēl scenāriji lielākoties atkārtojas.

Tas arī ir viens no iemesliem, kas traucē bērniem attīstīties un doties uz priekšu, – viņi tiek noniecināti un dzīvo ļoti daudzos aizliegumos. Protams, no vecāku puses tas nereti ir labi domāts (caur drošības aspektu skatot), bet šajā gadījumā drošībai piemīt arī ļoti liels trūkums, jo – ja drošība dominē, attīstība tiek bremzēta. Bērnu ir ļoti viegli nomākt ar dzelžainu lietu kārtību. Rezultātā audzināšanas sistēma veidojas rigida jeb neelastīga un tiek nožņaugts radošums.

Jaunietis par sevi šaubās, kautrējas uzņemties iniciatīvu, netic saviem spēkiem, tādējādi nevēlas uzņemties patstāvīgu domāšanas veidu. Zināmā mērā tas ieliek arī tādu kā upura domāšanu, un viņš paliek atkarīgs no citiem, pat esot pieaudzis. Gaida, ka viņu kāds pavilks vai pastums. Infantilisms ir stāsts par to, ka pietrūkst iekšēja spēka būt pašam.

Otrs stils, kas ir diezgan izplatīts un arī nes sev līdzi lielu mīnusa zīmi, – kad vecāki savā ziņā pret bērnu ir ignorējoši jeb vienaldzīgi. Tur pieaugušajiem nekad nav laika. Bērni aug paši, tādējādi viņiem arvien vairāk sāk trūkt saiknes un komunikācijas prasmes sadarboties ar citiem cilvēkiem. Šiem jauniešiem ir grūti socializēties, viņi ir vērsti uz iekšu. Nereti no realitātes bēg tehnoloģijās, jo tur komunicēt un socializēties ir daudz vienkāršāk; tur nav klātbūtnes efekta, kas izraisa spriedzi.
 

Tu pats esi spiests mācīties ar viņiem kopā – to, kā šie jaunieši tver pasauli. Viņi savā apzinātajā vecumā ir izauguši laikā, kad visa pasaule ir vaļā, kad robežu faktiski tikpat kā vairs nav...

Viņi sāk dzīvot tādā kā savā komunikatīvā burbulī. Galu galā veidojas cilvēki, kuriem diemžēl nav iemaņu veidot tuvas, siltas attiecības, tādas – ar klātbūtnes garšu. Turklāt šī ignorēšana no vecāku puses nav ļaunprātība. Tas vienkārši ir vieglākais pretestības ceļš, jo vecāki ir pārguruši, ierauti nemitīgā skrējienā, lai realizētu savu ligzdošanu jeb pelnītu naudu.

Vienlaikus bērni tiek iesaistīti neskaitāmos pulciņos, un tādā veidā pietrūkst šīs sadzīviskās klātbūtnes, lēnā ritma, kad pietiktu laika ģimenes lokā painteresēties vienam par otru, parunāt par dzīvi, kur tas viedums tad arī nosēžas. Tajā brīdī varbūt šķiet, ka bērnu tas vēl neinteresē, bet viņš kā sūklītis caur klātbūtnes efektu to visu brīnišķīgi uzsūc.

– Cik ļoti tehnoloģiju laikmets, ieskaitot sociālos tīklus, ietekmē jaunieša personību?  
– Varbūt pēc gadiem, pateicoties kādam antropoloģiskam pētījumam, mēs varēsim paskatīties ar distanci uz patlaban notiekošo un objektīvi izvērtēt sekas, bet pagaidām to vēl nezinām.

Man ļoti patika Alvja Hermaņa teiktais žurnālā Annas Psiholoģija, kad viņš runāja par tikšanos ar jauniešiem, kuriem tagad ir deviņpadsmit, divdesmit gadu, jauno aktieru uzņemšanā: “Es burtiski izbaudīju viņu iepazīšanu. Jā, viņi ir citādāki. Tik ļoti, ka pat vairs nezinu, kurš no kura mācīsies.”

Tik tiešām, tā ir pilnībā cita paaudze. Un tu pats esi spiests mācīties ar viņiem kopā – to, kā šie jaunieši tver pasauli. Viņi savā apzinātajā vecumā ir izauguši laikā, kad visa pasaule ir vaļā, kad robežu faktiski tikpat kā vairs nav...

Runājot par tehnoloģiju ietekmi uz personību attīstību, jau atkal varu atsaukties uz režisora Hermaņa teikto: “Viens ir skaidrs – tā tomēr ir interneta paaudze jau no dzimšanas, ar savu koda sistēmu. Diemžēl interneta kultūrai ir tendence izdeldēt personības. Cilvēki, kas kaut kādā veidā atšķiras no pārējiem, tiek izfiltrēti un atsijāti, viņi tālāk netiek.”

Tas ir tas pretrunīgums. Jo personības tapšanas process jau norit visa mūža garumā. Katram dzīves gabaliņam, katram nogrieznim ir savs uzdevums. Un nenobriedušajiem prātiem ir visnotaļ bīstami sastapties ar spiedienu no ārpuses – Esi topā! Līdzinies kaut kādām klišejām! Klišejās diemžēl mēs vairs neredzam viens otra personības. Mēs pieņemam tikai to plakano daļu, virspusējo informāciju, neredzot to, kas ir tur iekšā.
 

Dzīvās zināšanas, ko nenodrošina diplomi

– Fizioloģiski un racionālā prāta ziņā jaunieši nobriest arvien ātrāk, taču emocionālajā plānā, skatoties no tā, kā tiek izprasta dzīve, tomēr vērojama stagnācija. Iznāk, ka informācijas pietiek, taču dzīves gudrības trūkst, tā nevairojas.
– Jā, informācijas gūzma ir milzīga, jaunieši ir intelektuāli, atraisīti, pietiekami elastīgi, viņi savā ziņā paši sevi ir veidojuši... Bet, protams, paliek aktuāls jautājums – kā ar emocionālā pārdzīvojuma klātbūtni? Jo, ja tu vēlies kļūt kaut vai par to pašu aktieri, ja vēlies jebkādā profesijā strādāt ar cilvēkiem – tur viss balstās uz savstarpējām attiecībām, uz cilvēciskumu. Diemžēl jāatzīst, ka tāds siltums, dzīves jūtīgums, uzmanīgums un intimitāte atkāpjas.

Arī caur laikmetu, caur konkrētām ģimenēm, kur tā, protams, ir arī vecāku atbildība vai bezatbildība. Vecākiem pietrūkst laika būt kopā ar bērnu, un paralēli nāk spiediens no sabiedrības, ka viss ir jāpaspēj, bērns nemitīgi jāattīsta un tā tālāk. Un tā mēs skrienam līdzi kaut kādam pieprasījumam, pazaudējot iekšējo mieru un neļaujot bērnam izdzīvot pašam savu bērnību – tā patiesi un no sirds.

 Zināšanas būtu nepieciešams ne tikai izsmelt, bet arī izzināt. Tur arī slēpjas tas viedums. Tās ir tās dzīvās zināšanas, ko nenodrošina diplomi. Kaut kas par sevi un citiem cilvēkiem. Procesā. Caur savu pieredzi varu teikt – jo viedāks kļūsti, jo pasaule paliek arvien interesantāka.

Lai arī cik tev būtu gadu, tu vienalga esi pakļauts pārsteigumiem par sevi, jo Rīga jau nekad nav gatava. Tas ir tas pozitīvais nemiers, kur tu priekš sevis nekad neesi apstājies. Tavā leksikā nav teicienu, ka tagad gan esmu dziedināts; tagad gan es zinu, ko pateikt pasaulei. Nē! Arī es nezinu atbildes uz visiem jautājumiem. Es vienkārši dalos un esmu atvērta dzīvei.
 

–   Ir novērots, ka jaunieši, kuriem tik ļoti patīk mūsdienu megaātrais ikdienas un notikumu temps, tajā pašā laikā īsti netiek galā ar spriedzi, kas nāk tam visam komplektā…
–   Jā, tas ir dvēseles kliedziens. Tukšums. Trauksme. Nemiers. Patiesībā nemiers mums visiem ir dots jau kopš dzimšanas, bet tādā pozitīvā nozīmē – lai attīstītos. Tomēr, ja ceļš uz veselīgu attīstību ir bloķēts, tad no šī pozitīvā nemiera paliek pāri tikai negatīvais trauksmes līmenis. Un, tā kā iekšējo trauksmi jeb tukšumu ir nepieciešams ar kaut ko aizpildīt, bieži vien jaunieši un arī pieaugušie sāk lietot dažādas nomierinošās tabletes vai tamlīdzīgi, viņi mēģina kaut kādā veidā sev palīdzēt, bet šis ceļš, kā mēs zinām, ir destruktīvs.

Galvenais dzīves uzdevums tomēr ir iešana viedumā, bet bieži vien cilvēki šo vajadzību pēc attīstības pārprot un asociē ar sēdēšanu neskaitāmu augstskolu solos un nemitīgu dzīšanos pēc kaut kā. Tā nav intelektualizācija, uz ko es aicinu, bet gan savas iekšējās tumsas, iekšējo dēmonu iepazīšana. Un tie ir mums katram! Mūsu pienākums ir tos iepazīt un mazliet pieturēt. Pieturēt, lai varam komunicēt ar sevi un citiem sirsnīgi un cilvēcīgi, lai pavīd sadarbības iespējas. Arī putni, lai veiktu kādus garākus, nopietnākus ceļus, taču lido kāsī, nevis pa vienam.

Laiks atdalīties

–  Atsaucoties uz Eurostat datiem, Eiropas Savienībā gandrīz piektā daļa jauniešu no 25 līdz 29 gadiem nemācās un nestrādā. Tā kā nepieciešams kaut kā izdzīvot, viņi bieži vien turpina mitināties pie vecākiem. Arī Latvijā tā ir problēma.
–  Tā ir tāda vispasaules tēma, kas ienāk arī pie mums. Nav vairs īsti robežu starp vecumiem. Cilvēki ir nenosakāmi. Tā ir tāda mūžīgās jaunības sajūta, jo mēs ilgāk izskatāmies labi, šķietami novecojam lēnāk nekā kādreiz. Un tajā ir gan savi plusi, gan mīnusi, kā jau jebkurai lietai, jo nav nekas absolūts.

Psiholoģijā mēs to saucam par atdalīšanos. Lai tā nabassaite nav mūžīga, lai nesāk veidoties trešais audzināšanas stils – pāraprūpe jeb siltumnīcas efekts.

Teikšu godīgi, arī man savus bērnus vajadzēja pastimulēt patstāvībai, sajūtai, ka viņiem pašiem jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Psiholoģijā mēs to saucam par atdalīšanos. Lai tā nabassaite nav mūžīga, lai nesāk veidoties trešais audzināšanas stils – pāraprūpe jeb siltumnīcas efekts.
 

Patiešām, visiem dzīvot kopā taču ir finansiāli izdevīgāk, vai ne? No viena zupas katla ēst vienmēr sanāk lētāk. Un reizēm arī šāds modelis ļoti labi strādā; tādas vienas pareizās atbildes jau nav. Bet manā gadījumā es jutu, ka tur ielaužas infantilisms, ka bērni ir mazliet aizķērušies un man kaut kā jāstimulē, lai viņi sāktu domāt patstāvīgāk.

Lai paļāvība uz vecākiem nav tik automātiska, bet balstās veselīgā sadarbības līmenī – ar domu: ja nu kas, es esmu šeit, bet es gribu redzēt, kā jūs vicināt spārnus, kā jūs pārvarat pirmos metrus, kā piedzīvojat pirmās kļūdas. Protams, kaut kādas pamatvērtības es esmu iedevusi, bet viņiem tas viss ir jāpārbauda empīriskā veidā – caur savu pieredzi. Pārējais – kā viņi kārto savu dzīvi, ko izlemj, strādāt, mācīties vai ceļot, – paliek viņu ziņā un ar viņu nodrošinājumu. Es varu tikai morāli atbalstīt, turēt īkšķus un teikt: “Super, lai jums veicas!” Bet tas nenotiek ar manu pāraprūpi.

– Pāraprūpe veicina tādu kā bezpalīdzības izjūtu un pasivitāti bērnam pašam pret sevi?
– Savā ziņā jā. Dzīvojot šādā te drošības laukā ar ļoti minimālām prasībām – ēst ir ko, siltums ir, nav nekādu ambīciju un nav klātesošs attīstības vējš –, tas pozitīvais nemiers ir nomākts. Trūkst gribas izaicināt pašam sevi, lai dzīve taptu interesantāka un mūsos no dabas ieliktais nemiers tiktu apmierināts. Ja nav gūta pieredze, kā šo nemieru veselīgā veidā var apmierināt, bieži vien notiek pieķeršanās kādām destruktīvām darbībām, cilvēks bēg no realitātes un aizliedz sev dzīvot veselīgi.  

Kādreiz bija klasisks pieņēmums, ka dzīves vidusposma krīze iestājas ap gadiem četrdesmit. Kā nu kuram. Bet tagad, man šķiet, tā kā viss notiek daudz ātrāk, jaunās paaudzes šo procesu piedzīvo agrāk. Lielākā daļa to nemaz neizjūt kā krīzi, viņi vienkārši pieņem lēmumu veidot savu oriģinālo ceļu – caur to veselīgo dumpinieciskumu.

Labā ziņa ir arī tā, ka daudzi jaunie cilvēki saprot, ka tā ir liela atbildība – vispirms spēt noformēt sevi, saprast, ko vēlies, kas esi tu pats, un tikai tad uzdrošināties veidot attiecības ar otru cilvēku, kas īstenībā nav nemaz tik vienkārši, kā sākumā varētu šķist. 

Mūsdienu laikmets ar savām iespējām ļauj daudz ko arī apšaubīt. Jaunieši var sākt kāpt ārā no tā rāmja, kurā bijuši ielikti, un atteikties no striktās lietu kārtības. Labā ziņa ir arī tā, ka daudzi jaunie cilvēki saprot, ka tā ir liela atbildība – vispirms spēt noformēt sevi, saprast, ko vēlies, kas esi tu pats, un tikai tad uzdrošināties veidot attiecības ar otru cilvēku, kas īstenībā nav nemaz tik vienkārši, kā sākumā varētu šķist. Attiecībām jābūt līdzvērtīgām. Kādreiz daudz biežāk bija manāms scenārijs, kad bērniem dzima bērni.  
 

– Atrast sevi tajos visos uzslāņojumos nemaz nav tik vienkārši…
– Iekšējā brieduma un drošības jautājums ir ļoti individuāls. Bet tas ir milzīgs pluss, ka mēs varam izvēlēties, kurā līmenī un kurā brīdī, uzticoties sev un savām spējām (nevis citiem), varam realizēt to, kas konkrētajā mirklī vai periodā ir labākais, ko spējam paveikt. Nevis pa galvu pa kaklu skriet šurpu turpu, bet beigās nenonākt nekur.

Reizēm, kad vecāki, bērnu audzinot, ir teikuši: “Tu būsi jurists, mēs ar tevi tad leposimies,” – beigu beigās var sanākt, ka jaunietis nemaz nav paspējis savu dvēseli iepazīt, nav sapratis, kas tad tur īsti dzied. Kas tā par melodiju, kura jāatšifrē.

Visam ir savi plusi un mīnusi. Kā jau mēs runājām, ja tev ir vecāki, kuri ir pārāk stingri, no vienas puses, tu esi iemācīts ievērot lietu kārtību, labi strādāt, tiekties uz rezultātu, tev ir pašdisciplīna. Ļoti labas lietas, pareizi? Bet komplektā nāk arī mīnuss, jo vecāks nevēlas laist ārā no savas kontroles šo bērnu arī tad, kad viņš ir kļuvis pieaudzis.

Bet jaunietim ir jāļauj kļūt par personību – spontānu, radošu, elastīgu. Un tas ne vienmēr iet roku rokā ar vecāku gaidām. Tādējādi tie rāmji ik pa brīdim ir jāsalauž, lai cilvēks būtu pavērts mīlestībai. Jo mīlestība jau nemīl, ka to strikti ierāmē. Mīlestībai nepieciešams tikai ietvars, nevis rāmis.

Ir jāmācās dzīvot tā, ka tā patiešām ir tava dzīve. Tas nozīmē, ka tikai tu pats uzņemies atbildību, kā tu to režisēsi. Nav jākalpo vai jāpielāgojas citu vēlmēm. Un šeit sākas tas pārrāvums, jo iepriekšējās paaudzes, redzot mūsdienu jaunatnes izpausmes, reizēm ir tā kā frustrācijā – kā tad tā, mēs gājām pa ierasto ceļu, bijām paklausīgi, bet tagad jaunatne tomēr atļaujas būt dumpinieciska?!

Bet kāpēc gan ne? Ja tas dumpinieciskums ir ar pozitīvu zīmi. Kad tu aizstāvi savu autonomiju un pieņem apzinātus lēmumus – kurā brīdī esi gatavs lidojumam, bet kurā esi gatavs noenkuroties. Jo mums vajag gan zemi pie kājām, gan arī paskatīties debesīs, vai ne tā? Lai mums tos spārnus neviens nespētu atņemt. Lai paspējam savā dzīvē iespēju robežās baudīt visu, ko tā piedāvā...
 

Te nestrādās kā māku, tā dziedu

– Kur ir tā robeža starp apzinātu sevis meklēšanu (arī atrašanu) un nemitīgu mētāšanos ar infantilisma izpausmēm?

–  Cilvēki kļūst arvien individuālāki, un bieži vien viņiem nav pieredzes un trūkst drosmes iet saistībās jeb tuvībā. Pa vienam ir vienkāršāk – arī attīstīt sevi. Jo seksu var sarunāt, ēst var pasūtīt. Kāpēc gan uzņemties saistības? Domāju, ka tāpēc vientuļu cilvēku ir ļoti daudz.

Seksu var sarunāt, ēst var pasūtīt. Kāpēc gan uzņemties saistības? Domāju, ka tāpēc vientuļu cilvēku ir ļoti daudz.

Vairāk tieši vīrieši, kuri baidās uzņemties saistības, jo neizsakāmi mīl savu brīvību. Viņiem patīk paņemt tik, cik uz to brīdi nepieciešams – kā pie zviedru galda. Sievietes vairāk ir gargabalnieces. Ja cilvēkam ir bail saķerties, nereti viņš paliek viens. Individuālists, ar savu Es, iespējams, ļoti stipra personība, bet izolējies no citiem, no tuvības. Un viņam šķietami rodas priekšstats, ka arī citi viņu izolē. To ne vienmēr ir viegli atrisināt, jo nav vairs tā tiltiņa, kas ļautu izveidot tuvas attiecības...

 Mēs ļoti daudz ko par sevi uzzinām tieši caur to otru, viņš ir perfekts mūsu spogulis. Mūsdienās ļoti daudz tiek runāts par to (arī psiholoģijas jomā), ka katrs cilvēks ir unikāla vērtība. Un, ja šo domu pārprot vai interpretē pa savam, kā nu tajā mirklī iegribas, tad var uzplaukt arī narcisisms – es sevi ļoti mīlu, es lasu tikai savas dzejas rindas. Rezultātā cilvēks neiemācās klausīties. Jā, katrai medaļai ir divas puses. Katram laikmetam ir savs spožums un arī posts.

 – Ko darīt cilvēkiem, kuri grib būt reizē lieli un mazi?
– Jāsaprot, ka brīvībai nāk klāt arī atbildība. Tu nevari būt brīvs kā anarhists. Ir tomēr kaut kāda lietu kārtība un pienākumi – pret sevi, pret otru cilvēku. Un tas ir jāiemācās. Egocentrisms ir mazliet jāierobežo, lai iemācītos komunicēt nevardarbīgi, rēķināties ar otru cilvēku, nenoliegt, neizsmiet, nebūt augstprātīgam, iedomīgam. Neviens jau to individualitāti neņem nost. Līdzsvars ir tā atslēga, ko visi meklē.
 

– Bet visa centrā ir emocijas… Tas, kā jūtamies emocionāli, tiešā veidā ietekmē ne tikai mūsu fizisko ķermeni, bet arī pašrealizācijas iespējas, arī to, cik iecietīgi vai neiecietīgi izturamies pret citiem cilvēkiem.
– Mēs piedzimstam vieni un mūža beigās atkal esam sagatavoti vieni – aiziešanai. Bet tur pa vidu ir ceļš, kur visu laiku esam starp cilvēkiem. Tāpēc neizsakāmi svarīgs ir jautājums par kvalitāti – kādi mēs esam starp šiem cilvēkiem? Te nestrādās kā māku, tā dziedu. Lai komunikācija būtu patīkama gan vienai, gan otrai pusei ļoti svarīga ir emocionālā inteliģence. Jo kopībā ir spēks, tā iedvesmo. Jā, visa centrā ir emocijas, tikai tad seko darbība.

Tāpēc ir jātiek galā ar savām bailēm, ir jāsāk pieņemt savas bāzes emocijas. Mēs visi pazīstam, kas ir kauns, dusmas, bailes, skumjas, vai ne? Bet tikai tad, kad sākam tās pieņemt un izprast, var notikt attīstība. Protams, tam ir nepieciešamas paškontroles iemaņas, kas primāri jau atkal nāk no ģimenes, un pēc tam to turpina bērnudārzi un skolas.
 

– Diemžēl no paaudzes paaudzē tika nodots vēstījums, ka par emocijām nerunā, ka nav laika tās šķetināt, ir jāstrādā.
– Jā, izrādās, ka atklāt savas patiesās jūtas ir bail. Labāk intelektualizēt, labāk to visu aizkrāsot ciet ar darbiem un pienākumiem, nevis vienkārši atļauties būt tādam, kāds tu esi – dzīvs, īsts un patiess. BET! Par spīti tam, ka tas intelektuālisma vilnis nāk un ir gatavs bezmaz vai visu savā ceļā noslaucīt nost, esmu pamanījusi, ka daudzi tomēr turas tam pretī.

Zinu, ka daudzas ģimenes bērniem vairs neļauj tik daudz skatīties televizoru, sāk regulēt arī mūsdienu tehnoloģiju izmantošanu. Lasa grāmatas priekšā. Sarunājas. Iet dabā. Un tā ir tendence, par kuru arī ir jārunā. Ka paralēli lielajam dzīves skrējienam, ko ir ļoti grūti apstādināt, notiek arī kaut kas labs. Cilvēkiem ir vairāk jāseko tam labajam, jāprot to saskatīt.

Un tas ir! Arvien biežāk redzams, ka cilvēki alkst pēc komunikācijas un uzmanības, pēc kaut kā privāta, nevis tikai virspusēja un tukša. Jo visiem jau vajag mīlestību un uzmanību. Tīrākā neirobioloģija! Pavisam vienkārši. Un, ja cilvēki par to tiek informēti, tad varbūt veselības vārdā varbūt sāks trenēt muskuļus un savu nīgro seju kaut kā centīsies izmainīt, tādā veidā dodot signālus smadzenēm, ka nav jau nemaz tik traki.
 

Brīvo gribu vajag trenēt, nevis spiest. Spiežot rodas pretestība
INETA MELDERE, uzņēmēja, socionikas eksperte, mentore un karjeras konsultante, desmit mēnešus ir strādājusi ar mērķa grupas* jauniešiem vecumā no 15 līdz 29 gadiem, kuri nestrādā, nemācās un reizēm joprojām dzīvo pie vecākiem.

 “Tā ir realitāte, ar ko mūsdienās saskaras daudzi vecāki, jo visai bieži tiek audzināti bērni, kuri paliek bērni arī 29 gadu vecumā, reizēm pat vēl ilgāk,” apstiprina speciāliste, atkārtojot psihologu skaidroto – šādi bērni nav atdalījušies no vecākiem ne fiziski, ne garīgi un emocionāli. “Lielā mērā to ietekmē audzināšana, precīzāk, ja audzināšana nav bijusi vispār vai bijusi pārāk stingra. Tādā veidā tiek radīts jaunietis, kuram ir zema griba. Motivācija ir ārpus viņa, nevis viņā pašā. Ja griba tiek apspiesta, prātā rodas mehānisms, kas ziņo, ka pašam gribēt nav vajadzīgs.

Viens no iemesliem, kāpēc jaunietis tik ātri visam atmet ar roku, – ja tad, kad viņš vēl bija mazs bērns un centās daudz ko darīt, vecāki uzreiz to izbrāķēja un pateica, ka tas nekam neder, jo nav paveikts perfekti. Vai arī, tieši otrādi, ja vispār neatļāva neko darīt un visu paveica bērna vietā. Klasiskais stāsts par kurpju auklu siešanu – ja vecākam ir jāsteidzas uz darbu, viņam nav laika gaidīt, kamēr bērns lēnītēm tās centīsies sasiet pats saviem spēkiem.

Otrs iemesls ir mūsdienu tehnoloģijas, kas smadzenēm dod signālu, ka viss tiek izlemts viņu vietā. Tas kļūst par ieradumu nedomāt (ko varētu iesākt, kādā skolā mācīties, kādu darbu izvēlēties utt.). Galvā ir tāds kā vakuums, jo kāds taču vienmēr izdomā viņu vietā – Waze lietotne vai vecāki, kuri aizved uz galamērķi, nauda kartē (nav jāskaita centi), visi telefona numuri ir saglabāti (nekas nav jāatceras no galvas), viss vienmēr ir pa rokai, arī Google visu var atrast, autokorektors izlabo kļūdas… Rodas iespaids, ka nav nozīmes mācīties, jo viss jau ir zināms, visa informācija pieejama internetā. Bet īstā realitāte, nevis antirealitāte, patiesībā pienāk tajā brīdī, kad esam bez viedtālruņa un interneta. Mazs novērojums. Pie manis pierakstās arī jaunieši ārpus projekta, lai uzzinātu kaut ko vairāk par savām dotībām un karjeras iespējām, un esmu pamanījusi, ka tie, kuri mazāk sēž internetā un sociālajos tīklos, ir arī vairāk motivēti.

Sociālie mediji, virtuālā realitāte rada iespaidu, ka viss jau ir gatavs. Piemēram, noskatoties video, kur māca taisīt ēst, cilvēkam sāk darboties tās smadzeņu daļas, kas aktivizētos, ja arī viņš pats praktiski gatavotu maltīti, tāpēc arī pārņem sajūta, ka viss jau notiek. Bet pie reālas darbības tomēr šis jaunietis pēc tam neķeras, jo, ļoti iespējams, nav attīstītas pietiekami daudzas praktiskās iemaņas. Tāpat daudzus jauniešus pārņem ilūzija, ka viņi māk angļu valodu tekoši un perfekti, jo, spēlējot spēlītes, sazinās angliski – čato un runājas. Bet, kad prasmes tiek pārbaudītas realitātē, tā gluži viss nav.

Dzīves izpratnes ziņā jauniešu domāšana atpaliek, jo tiek dota pārāk maza brīvā vaļa. Ja nav iespēja justies garlaikotam, neattīstās arī fantāzija un radošā domāšana. Viss ir pārāk saorganizēts – vienā lielā, stingrā sistēmā ietverts. Patiesībā jaunietis attīstās daudz labāk, ja viņam tiek dota izvēles brīvība un iespēja kļūdīties.”

* Piemēram, Eiropas Sociālais fonds finansē projektu “PROTI un DARI!”, kur jauniešiem vecumā no 15 līdz 29 gadiem, kuri nemācās, oficiāli nestrādā, neapgūst arodu un nav reģistrēti Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieki, tiek piedāvāta dalība individuālajā pasākumu programmā (līdz pat 9 mēnešiem), kur tiek nodrošinātas dažādas aktivitātes, apmācības, speciālistu (psihologa, karjeras konsultanta u. c.) konsultācijas, mentora  un programmas vadītāja atbalsts. Tas viss, lai attīstītu konkrētā jaunieša prasmes, iesaistītu viņu izglītībā un atbilstoša aroda apguvē.

Teksts: Dagnija Millere–Balandīna, "Patiesā Dzīve"
No portāla Jauns.lv