Kautrīgs bērns. Vai tā ir problēma?

Nevajadzētu kautrīgumā saskatīt briesmas vai brīdinājumu par komunikācijas nespēju nākotnē.

Kā uztvert bērna izjūtas?

• Pieņemam bērna kautrīgumu, esam pretimnākoši. Iespējams, arī paši bērnībā esam izjutuši ko līdzīgu, nespējām ieiet bērnu pulkā, gribējās turēties vecākiem pie rokas vai aiz muguras un neiesaistīties sarunā. Tavs bērns jūtas tāpat. Atceroties savas izjūtas, vieglāk saprast arī savu bērnu.
• Nevajag “uzlīmēt etiķeti”, sevišķi raksturojot bērnu viņa klātbūtnē - “viņš tāds kautrīgs, viņš jau neies rotaļās, neatbildēs. Nāc, sēdies man klēpī – tev būs drošāk! Varbūt iesi pei citiem vēlāk.” Vizītē pie ārsta varam vērot, ka vecāki (pat pirmskolas vecāki) cenšas bērnu ievilkt sev klēpī, neļauj iepazīt, aptvert jauno situāciju. Bērns to pieņem kā normu, labu uzvedību.
   

Ja bērnam ir kautrība, nemiers, trauksme noteiktās situācijās, tad nevajadzētu “grūst” viņu tajās iekšā. Dodiet viņam laiku un veidojiet drošu aizmuguri, lai viņš spētu iekšēji atbrīvoties.

• ​Bērna izjūtas ir grūti saprast, ja paši esam tās pārvarējuši un aizmirsuši. Tomēr nevajadzētu viņus nievāt. Ja bērnam ir kautrība, nemiers, trauksme noteiktās situācijās, tad nevajadzētu “grūst” viņu tajās iekšā. Dodiet viņam laiku un veidojiet drošu aizmuguri, lai viņš spētu iekšēji atbrīvoties. Atļaujiet kādu brīdi viņam tikai vērot notiekošo un nekomentējiet. Nevajadzētu bērnu arī ātri izraut no jaunās, neierastās vides - “ja negribi ar bērniem, ejam tūliņ mājās”. Ļaujiet bērnam pamēģināt, iedrošiniet - “tavs zaķis arī grib spēlēties, pamēģiniet abi, tu viņu vari vest.”
• Sagatavojiet bērnu jau iepriekš, stāstiet par gaidāmo notikumu: kādi bērni un varbūt arī daži pazīstami pieaugušie tur piedalīsies. Paredzēta vizīte pie ārsta. Vispirms jāiet pa koridoru, tur var apskatīt mantas un grāmatas. Nesakiet – “dakteris tev neko nedarīs”. Kāpēc tad šeit nākam, “ja neko nedarīs”? Iespējams, bērnam būs mierīgāka sajūta, ja līdzi dosies kāda viņa maza lietiņa – aprocīte, mīkstais zvēriņš vai atslēgu piekariņš. Bērns nereti satraukumu izrāda raudot – gan zēni, gan meitenes. Pētījumi rāda, ka – jaunāki par 12 gadiem – abu dzimumu bērni raud vienādi; pēc divpadsmit – meitenes biežāk.

Svarīgi uzturēt bērna pašcieņu, pašapziņu! Zemai pašcieņai seko izteiktāks jutīgums, vairāk raudāšanas.

• Svarīgi uzturēt bērna pašcieņu, pašapziņu! Zemai pašcieņai seko izteiktāks jutīgums, vairāk raudāšanas. Bērna ego, pašapziņa mainās, kad novērtējam viņa veiksmes un uzsveram labu uzvešanos. “Tu vari paļauties uz sevi, jo proti... un vari... un zini...” Pārāk liela uzmanības pievēršana un līdzjūtība savukārt nenāk par labu – ne tikai vecāki, arī apkārtējie šinī situācijā, kurā izpaužas bērna katrība, trauksme un asaras, veicina stiprākas raudas raudas, pat kliegšanu. Māciet bērnam izteikt sajūtas, sāpēs un bēdas, mudiniet to darīt tūliņ, nekavējoties. Jāatceras, ka nerunājošam mazulim smagos brīžos ir vēl grūtāk. Mierinot apskaujam, bet nevajadzētu bērnu raut klēpī, tādējādi izolējot no citiem.
• Šāda bērna uzvedība vecākos var radīt satraukumu, kaunu no apkārtējiem, pat dusmas - “Es tā centos mazo sagatavot, sapucēt, un viņš man šitā!” Pieaugušajam jāvar neizrādīt savu noskaņojumu, jo bērns reaģēs uz jebkuru mazāko apkārtējo nepatiku. Nevajadzētu ne kritizēt labu cenšanos, ne komentēt, ne arī izolēt bērnu no pārējiem. Mums arī viss neizdodas ar pirmo reizi. Sāciet ar “mājas sīkumiem” - bērns mazgā rokas: nekritizē, kad apkārt viss slapjš. Drakoniskas metodes šādā situācijā neder.

Avots: Anastasija Irbe, Sarma Lindenberga “Bērns runāt mācās ģimenē”. Izdevniecība “Raka”, 2014.