Psihiski slima māte noziegumos apsūdz meitas ģimeni. Atbildīgie dienesti – bezspēcīgi
Māte, kurai ārsti noteikuši diagnozi šizofrēnija, nemitīgi meitas ģimeni apsūdz nolaidībā un dažādos noziegumos pret saviem bērniem, šādi viņus pakļaujot dažādu dienestu regulārām pārbaudēm. Vai patiesi psihiski neveselam cilvēkam Latvijā ir vairāk tiesību, nekā viņa veselajiem radiniekiem?
Lauras stāsts: mana māte apsūdz manu ģimeni smagos
noziegumos
Ar savu stāstu portālā “Mammamuntetiem” vērsās trīs bērnu māmiņa
Laura. “Man ir trīs bērni – 17 un divus gadus veci dēli un 13 gadus
veca meita. Manai mātei ir nopietna, hroniska psihiska saslimšana,
diagnoze – šizofrēnija. Diemžēl viņa pret savu slimību nav
kritiska, slimību neatzīst un neārstētās slimības sekas murgainu
pārliecību formā nodara ļoti lielu postu man un manai ģimenei.
Slimības saasinājumu brīžos viņa nonāk Rīgas psihiatrijas un
narkoloģijas centra slimnīcā. Taču pārējā laikā slimības izraisītie
murgi tiek aktīvi vērsti pret mani un manu ģimeni. Tā kā māte pati
nespēj kritiski izvērtēt savu ideju neatbilstību reālajai
situācijai, racionāls dialogs ar viņu nav iespējams. Viņa savu
slimību neatzīst, medikamentus nelieto. Palīdzēt viņai pret viņas
pašas gribu nav iespējams, un tā šis apburtais loks turpinās jau
vairāk nekā divdesmit gadus. Māte periodiski ir ārstējusies arī
ambulatori pie psihiatra, tomēr scenārijs vienmēr ir viens –
tiklīdz ārsts apstiprina, ka viņai nepieciešama regulāra ārstēšana,
kā arī atzīst, ka māte nedzīvo objektīvā realitātē, ārstēšanās tiek
pārtraukta, jo “arī šis psihiatrs pret viņu ir
sazvērējies”.
Šobrīd māte aktīvi apsūdz mani un manu vīru par bērnu atstāšanu novārtā (kas neatbilst patiesībai, bāriņtiesa ir apsekojusi mūsu dzīvesvietu un pārliecinājusies par apsūdzību neatbilstību patiesajai, reālajai situācijai). Tāpat māte norāda, ka manam vecākajam dēlam ir veselības problēmas un mēs kā vecāki nesniedzam tam nepieciešamo ārstēšanu (arī šie ir neārstētas slimības izraisīti murgi). Viņa ir izvirzījusi arī apsūdzību par smaga fiziska nozieguma izdarīšanu pret manu vecāko dēlu, kas arī neatbilst patiesībai.
Ar katru iesniegumu jo tālāk, jo trakāk un mums trūkst padoma, kā šo ārprātu apturēt. Instanču darbinieki atbild, ka uz katru iesniegumu viņiem esot jāreaģē, tāpēc mani turpina izsaukt un nopratināt.
Ar katru iesniegumu jo tālāk, jo trakāk un mums trūkst padoma, kā
šo ārprātu apturēt. Instanču darbinieki atbild, ka uz katru
iesniegumu viņiem esot jāreaģē, tāpēc mani turpina izsaukt un
nopratināt. Tas ļoti ietekmē mikroklimatu ģimenē, sāpina un
sanikno, reizēm ir pavisam nepanesami... Visa šī situācija
ievērojami apgrūtina mūsu ģimenes ikdienu,veido nedrošības izjūtu
un veicina bailes, neizpratni, apjukumu. Īpaši smagi cieš bērni.
Mana meita ir tā iebiedēta, ka baidās palikt mājās viena un atvērt
durvis, ja kāds pie tām klauvē. Dienestu ierašanās rada neizpratni
un nedrošības izjūtu. Bāriņtiesas pārstāvji apseko dzīvokli,
ieskatās ledusskapī. Es saprotu, ka tas ir viņu darbs, bet
mēs esam labklājīga ģimene, kas neietilpst sociāli nelabvēlīgo
cilvēku kategorijā – esam gan nodrošināti, gan kā vecāki atbildīgi,
kas ar katru bērnu pavada pietiekoši daudz laika kopā. Mūsu bērni
labi mācās, sporto. Šādas pārbaudes emocionāli izsit no
līdzsvara.
Mātei psihiskās saslimšanas dēļ ir piešķirta invaliditāte, taču tas
neliedz atbildīgajiem dienestiem pārbaudīt katru mātes iesniegto
sūdzību par mums. Tas ļoti nogurdina. Mēs jūtamies situācijas
ķīlnieki. Mums ir ieteikts vērsties tiesā ar mērķi panākt, lai
mātei oficiāli tiktu noteiktu rīcības nespēja. Iespējams, tas ir
vienīgais risinājums, taču pagaidām emocionāli to vēl nespēju –
mana māte vēl ir jauna sieviete un šāds atzinums viņu neglābjami
iesprostos četrās sienās.”
Mātei psihiskās saslimšanas dēļ ir piešķirta invaliditāte, taču tas neliedz atbildīgajiem dienestiem pārbaudīt katru mātes iesniegto sūdzību par mums. Tas ļoti nogurdina. Mēs jūtamies situācijas ķīlnieki.
Ko saka dienesti?
Aptaujātot dažādus dienestus, kā arī ministrijas, aina izvēršas
bēdīga. Bāriņtiesas pārstāvji, kas apsekojuši konkrēto ģimeni,
atzīst: saņemot iesniegumu, bāriņtiesai ir pienākums
pārliecināties, vai bērni neatrodas veselībai un dzīvībai bīstamos
apstākļos. Bet no tālākiem komentāriem par to, kā viņuprāt, šādas
situācijas ģimenēm būtu iespējams risināt, atsakās.
Labklājības ministrijas speciālisti iesaka ģimenei vērsties vietējā
sociālajā dienestā, lūdzot nepieciešamo atbalstu. Jo dienesta
pienākumos ietilpst sniegt dažāda veida palīdzību, lai sekmētu
krīzes situācijas pārvarēšanu, kā arī sniegt sociālos pakalpojumus
vai organizēt to sniegšanu personām ar garīga rakstura traucējumiem
un citām personu grupām, kurām tas nepieciešams. Jautājums, kā to
var nodrošināt, ja psihiski nevesels cilvēks savu saslimšanu
neatzīst un atsakās no ārstēšanas? Veselības ministrijā savukārt
skaidro, ka pacientu ar psihiska rakstura saslimšanām bez viņa
piekrišanas var ārstēt vienīgi tajos gadījumos, kad cilvēks ir
draudējis vai draud līdzcilvēkiem, centies vai cenšas nodarīt sev
vai citai personai miesas bojājumus vai ir izturējies vai izturas
varmācīgi pret citām personām un ārstniecības persona konstatē, ka
pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas
varētu būt nopietni miesas bojājumi pacientam pašam vai citai
personai. “Viens no iespējamiem risinājumiem aprakstītajā gadījuma
ir vērsties policijā un rakstīt iesniegumu. Gadījumā, ja tiek
ierosināta lieta, kas nonāk līdz tiesai, tiesa var piemērot
medicīniska rakstura piespiedu līdzekli. Vēl var lūgt piemērot
aizliegumu tuvoties”. Jāatzīst, ka aizliegums tuvoties šajā
konkrētajā gadījumā neko neatrisinātu, jo māte meitas ģimenei jau
sen netuvojas. Tā vietā viņa izvēlas vērsties bāriņtiesā un
policijā ar dažādām apsūdzībām.
Valsts policijā apstiprina: policistiem ir jāreaģē uz katru iesniegumu pat, ja viena un tā pati persona rakstījusi 150 iesniegumus. Policistiem nav arī tiesību cilvēkus šķirot veselajos un slimajos.
Valsts policijā apstiprina: policistiem ir jāreaģē uz katru
iesniegumu pat, ja viena un tā pati persona rakstījusi 150
iesniegumus. Policistiem nav arī tiesību cilvēkus šķirot veselajos
un slimajos. Tāpēc pārbaudīts tiek katrs iesniegums. Arī Valsts
bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā norāda, ka viņu pienākums ir
pārbaudīt katru gadījumu, kurā ir iespējami bērnu tiesību
pārkāpumi, neatkarīgi no tā vai šī informācija saņemta kā
iesniegums, anonīma sūdzība, telefona zvans. “Informācija tiek
pārbaudīta neatkarīgi no tā, kas ir šīs informācijas sniedzējs.
Informācijas sniedzēja garīgās veselības traucējumi nav iemesls,
lai nepārbaudītu sniegto informāciju un nenovērstu iespējamos bērnu
tiesību pārkāpumus. Katra indivīda interesēs ir sadarboties ar
institūcijām, ļaujot veikt pārbaudes, lai konstatētu patieso
situāciju,” norāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas
Bērnu tiesību aizsardzības departamenta vecākā inspektore Marta
Saklaure. Savukārt inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta
departamenta psiholoģe Māra Jansone uzsver: “Saprotams, ka var
rasties dažādas spēcīgas emocijas, piedzīvojot iepriekš aprakstīto
situāciju, ir normāli izjust bezspēcību, dusmas un
aizvainojumu. Redzot, kas notiek ģimenē, arī bērni var izjust
trauksmi un bailes. Svarīgi ir skaidrot situāciju bērnam saprotamā
valodā, ļaujot viņam izprast situāciju. Bērniem ir iespējams zvanīt
uz Uzticības tālruni 116111, lai saņemtu psiholoģisku palīdzību.
Tāpat arī pieaugušajiem ieteicams meklēt iespēju saņemt
psiholoģisku atbalstu”. Inspekcijā speciālisti vēl norāda - šādās
situācijās ģimenei ir tiesības vērsties policijā ar iesniegumu
par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu
izplatīšanu, vai vērsties tiesā ar pieteikumu atsaukt ziņas, kas
aizskar godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka
tās atbilst patiesībai.
Par to, kā ģimenei rīkoties, lai sevi pasargātu no psihiski
neveselas mātes apsūdzībām, padomu vaicājām arī Tiesībsarga
birojam. Tiesībsarga speciālistu komentārs izslēdza jebkāda
risinājuma meklēšanu: "Ikvienam cilvēkam - gan slimam, gan veselam
ir tiesības vērsties valsts un pašvaldību institūcijās. Turklāt
ikvienam ir likumā noteikts pienākums ziņot par bērnu tiesību
pārkāpumiem. Institūciju pienākums ir pārbaudīt sniegto
informāciju, jo tas vien, ka informācijas sniedzējam ir garīgās
veselības traucējumi, nenozīmē, ka sniegtā informācija nav patiesa.
Bāriņtiesai, profesionāli veicot savus pienākums, pārmērīgu
apgrūtinājumu ģimenei nevajadzētu radīt. Par bērnu emocionālo
labsajūtu šādā situācijā ir atbildīgi vecāki - kā viņi reaģē uz
vecāsmātes kārtējo sūdzību." Tātad likuma ietvaros garīgi slims
cilvēks var apsūdzēt kā savus radiniekus, tā kaimiņus, kolēģus un
daudzus citus apkārt esošos cilvēkus dažādos noziegumos un
dienestiem ir pienākums katru apsūdzību izmeklēt, kas paredz arī
apsūdzēto cilvēku nopratināšanu.
Likuma ietvaros garīgi slims cilvēks var apsūdzēt kā savus radiniekus, tā kaimiņus, kolēģus un daudzus citus apkārt esošos cilvēkus dažādos noziegumos.
Vai psihiski slimi cilvēki ir izredzēto kārtā?
Lai saprastu, kāda šobrīd ir situācija Latvijā, vai patiesi viens
psihiski slims cilvēks var netraucēti terorizēt apkārtējos, lūdzām
viedokli izteikt Latvijas Psihiatru asociācijas prezidentam Elmāram
Tēraudam.
“Neskatoties uz dažādām sabiedrību informējošām kampaņām visos
laikos bijuši cilvēki, kas savu slimību neatzīst un atsakās no
ārstēšanas. To, kādos gadījumos iespējams pacientu ārstēt pret viņa
paša gribu, nosaka Ārstniecības likuma 68. un 69. pants. Tātad
mūsdienās pacientu pret paša gribu ārstē stacionārā un tas notiek
pie sekojošiem apstākļiem:
- pacients apdraud pats sevi vai apkārtējos (ir mēģinājis veikt pašnāvību vai draudējis citiem, izrādījis agresiju);
- nonācis bezpalīdzīgā stāvoklī (cilvēks slimības dēļ nevar sevi vai savus aizbilstamos aprūpēt).
Šajos gadījumos pacients tiek nogādāts psihiatriskā stacionārā,
kur viņu apskata dežūrārsts. Ja viņš secina, ka pacientam
nepieciešama ārstēšana, bet pacients ārstēšanai nepiekrīt, tiek
veikta speciāla atzīme medicīniskajā dokumentā, bet pacients
stacionārā paturēts. Nākamajā dienā pacientu skata ārstu konsīlijs,
kas sastāv no trim sertificētiem psihiatriem. Ja ārsti lemj, ka
pacientam ir jāārstējas slimnīcā pret paša gribu, šī informācija
tiek nosūtīta tiesai. Turpmāko 72 stundu laikā klīnikā ierodas
tiesnesis, prokurors un advokāts, un tiesas sēdē piedalās slimnīcas
pārstāvis un arī pacients, ja viņa veselības stāvoklis to atļauj.
Ja tiesa lemj, ka pacientam nepieciešama ārstēšana, viņš stacionārā
tiek paturēts līdz viņa veselības stāvoklis uzlabojas. Pēc
izrakstīšanas no stacionāra pacienta turpmākā ārstēšanās atkal
paliek viņa ziņā.
Savukārt situācijās, kad slimais cilvēks jau veicis kriminālu
nodarījumu un pret viņu ierosināta krimināllieta, tiesa var
piespriest par obligātu pienākumu pacientam ārstēties kā
stacionārā, tā ambulatori.
Ja pacients neko krimināli sodāmu nav izdarījis, nav sabiedrībai
bīstams un pret apkārtējiem agresīvs, likumdošana neparedz iespēju
viņu ārstēt pret paša gribu tikai tāpēc, ka viņam ir
depresija vai šizofrēnija. Šāds cilvēks turpina dzīvot kā pats
uzskata par pareizu arī tad, ja tas nepatīk iestādēm, citiem
ģimenes locekļiem un kaimiņiem. Diemžēl mums – ārstiem dažkārt no
pacientu tuviniekiem nākas dzirdēt vārdus, ka slimajam cilvēkam ir
vairāk tiesību, nekā viņa tuviniekiem.”
Diemžēl mums – ārstiem dažkārt no pacientu tuviniekiem nākas dzirdēt vārdus, ka slimajam cilvēkam ir vairāk tiesību, nekā viņa tuviniekiem.
Kā rīkoties tuviniekiem, lai sevi pasargātu no garīgi slimā
tuvinieka?
- Mēģināt runāt ar garīgi slimo tuvinieku, jo nav tā, ka šie cilvēki nekad un ne pie kādiem apstākļiem neko nesaprot.
- Svarīgi būt striktiem savā pozīcijā – ja ir nolemts, ka nekādas attiecības ar garīgi slimo personu vairs netiek uzturētas, tad tā arī jārīkojas. Nevajadzētu pieļaut situāciju, ka vienu nedēļu garīgi slimais tuvinieks jūsu mājās tiek ielaists, bet citu nedēļu izdomājat, ka tomēr nē. Konsekvenci vajadzētu ievērot.
- Ja garīgi slimais cilvēks izsaka draudus, par tiem rakstveidā vajadzētu informēt dažādus dienestus – policiju, bāriņtiesu, sociālo dienestu. Apdraudošās situācijās policiju nepieciešams arī izsaukt. Svarīgi pieprasīt, lai policija reaģē un rakstveidā atbild uz jūsu iesniegumiem. Jo bieži vien ir tā, ka radinieki pēc palīdzības vēršas institūcijās, bet kad jautājums jāskata tiesā, izrādās, ka nekādi rakstiski apliecinājumi par to, kas noticis, nav fiksēti. Ir bijušas vienīgi mutiskas sarunas. Jāatceras, lai juridiski risinātu dažādus jautājumus, ir jārēķinās arī ar “papīra darbiem”.
- Ja tuvinieki zina, kur pacients ārstējas pie psihiatra, labi
doties pie ārsta un sniegt viņam papildus informāciju par pacientu.
Jo psihiatrs pilnu ainu par slimnieku var nezināt. Īpaši tad, ja
pacients ir ieradies uz kārtējo vizīti un uz visiem psihiatra
jautājumiem par to, kā viņš jūtas un kādas ir viņa attiecības ar
tuviniekiem, atbild ar “viss ir labi”. Jārēķinās, ka pacienti
ārstam mēdz nestāstīt reālo situāciju.
Ja ir bažas, ka slimais cilvēks par radinieku vizīti pie psihiatra varētu uzzināt, ārstam var lūgt izdarīt atzīmi pacienta slimības apraksta vēsturē, lai šī informācija nekādā ziņā netiktu izsniegta pacientam. Arī šāds punkts likumdošanā ir paredzēts. - Pret garīgi slimu cilvēku likumīgi var vērsties tikai gadījumos, kad viņš izdara likuma pārkāpumus. Ja cilvēks pārkāpj administratīvo pārkāpumu kodeksu, viņš var tikt sodīts administratīvi. Ja viņa rīcībā saskatāmi krimināli nodarījumi, pret viņu tiek ierosināts kriminālprocess, un šis jautājums tiek skatīts kriminālprocesa ietvaros. Ja ir kāds civilprocesa pārkāpums, tad jautājums tiek skatīts šī likuma ietvaros. Ja pacients tikai sūdzas, lai arī par nepamatotām lietām, no juridiskā viedokļa raugoties, viņš nekādu pārkāpumu nav izdarījis...