Lauris Subatnieks par dēla audzināšanu: “Nevar likt bērnam saklāt gultu, ja pats to nedari. Jāsāk ar sevi"

Lauris uzskata, ka tēva un bērna attiecību izcelšana ir ļoti pozitīva tendence. Pats audzis ģimenē bez tēva, viņš atklāj, ka savu lomu veidoja no nulles, balstoties uz literatūrā pieejamo informāciju un bērnu psihoterapeitu padomiem.

Dēla piedzimšana esot viens no lūzuma punktiem viņa dzīvē, kas nesaraujami saistīts ar lielu atbildības izjūtu. Kopā ar mazuli atnāca arī sapratne, ka nedrīkst dzīvot tikai sev un savām iegribām.

“Pirms tam šķita, ka bērna radīšana atzīmē cilvēka bioloģiskā dabas uzdevuma paveikšanu, paša dzīvi padarot mazsvarīgāku, un tas mani biedēja. No vienas puses tā arī ir. Pašam, piedzīvojot šo mirkli, bailes nomainīja prieks un vispozitīvākās emocijas. Palika tikai rūpes un uztraukums, lai bērnam viss būtu labi.”

 

Tā vietā, lai pieradinātu uzskatīt manu teikto par absolūtu patiesību, cenšos iemācīt Sebastianam saprast cēloņu un seku sakarības.

Attiecības ar Sebastianu Lauris raksturo kā draudzīgas un mīlestības pilnas, taču uzsver, ka ir svarīgi novilkt robežas, kas veicina bērna attīstību. “Pašreiz vēl esmu dēlam autoritāte. Vienmēr cenšos paskaidrot savu darbību un lēmumu iemeslus un likt pašam domāt, kas notiks, ja atļaušu uzvesties vienā vai otrā veidā. Tā vietā, lai pieradinātu uzskatīt manu teikto par absolūtu patiesību, cenšos iemācīt Sebastianam saprast cēloņu un seku sakarības.”

Brīvajā laikā abiem patīk pastaigāties pa parku, kur Sebastians mēdz braukāties ar skrejriteni un ķerstīt putnus, bet par neiztrūkstošu ikvakara tradīciju ir kļuvusi mētāšanās ar Sebastiana zeķēm pirms gulētiešanas.

Par lielāko izaicinājumu bērna audzināšanā Lauris uzskata pienākumu būt par pozitīvu paraugu. “Nevar likt bērnam saklāt gultu, ja pats to nedari. Jāsāk ar sevi. Caur bērna audzināšanu es pirmām kārtām audzinu pats sevi.” Sebastians ir iemācījis tētim pacietību, savaldību un savu impulsu kontroli.

“Visu laiku atgādinu sev – jābūt pacietīgam! Tas ir normāli, ka bērns nevar ilgi nosēdēt mierā vai sadusmojas un kašķējas. Man kā pieaugušajam ir jāspēj saņemt sevi rokās un viņu savaldīt.”

Cilvēce tūkstošiem gadu ir dzīvojusi pēc principa – mātes audzina bērnus, bet vīri iet medīt. Lai gan šī pamatprogramma ir neapzināti ierakstīta mūsu zemapziņā, Lauris ļoti priecājas, ka mūsdienās tēvi aizvien vairāk tiek iesaistīti bērnu audzināšanas procesā.
 

Sebastians: “Tētis ir ļoti labs, vienīgi ūsas par garu!”
“Vienā mirklī sabiedrībā bija izveidojusies situācija, kad no bērnu audzināšanas jautājumiem tēvi tika burtiski nobīdīt nost. Tādas frāzes kā Mums večus nevajag! vai Neizaudz tāds kā tēvs! ir šausmīgas. Protams, bija vīrieši, kuri paši aizmuka, bet no daudzām ģimenēm viņi arī tika izstumti.”

Arī pretēju situāciju, kad tikai tēvs darbojas ar bērniem, Lauris neuzskata par pareizu, jo bērnam ir vajadzīgi abi vecāki. “Tēviem un mātēm atšķiras domāšana. Ir situācijas, kuras mātes izprot labāk un kuras tēviem nešķiet tik svarīgas, bet kopumā esmu par to, lai tēvi piedalās!”

3 LAURA NOVĒLĒJUMI DĒLAM
Vēlos sagatavot dēlu dzīvei, lai paaugoties viņš spētu eksistēt patstāvīgi.
1. Paļaušanās uz sevi un pašpārliecinātība. Nebaidies riskēt!
2. Pašiniciatīva. Negaidi un neceri, ka kāds kaut ko izdarīs tavā vietā.
3. Apziņa, ka vecāki vienmēr atbalstīs un palīdzēs. Lai kādu izvēli tu izdarītu, mēs vienmēr būsim ar tevi.

Informācija no portāla Jauns.lv