Kad izdeg pat vislabākā meita: 6 skaudri stāsti par to, kā ir kopt vecu, slimu vai demences skartu tuvinieku

Daudziem labi pazīstama ir situācija, kad kāds tuvinieks vecuma nespēka, smagas slimības vai nopietnu traumu dēļ nespēj izkļūt no mājas vai ir spiests ilgstoši palikt gultā. Tādos gadījumos visbiežāk radi, draugi mobilizējas, pa kārtai piegādā pārtiku un apkopj slimnieku, cik bieži un labi vien spēj. Bēdīgāk ir, ja kāds palicis viens kā pirksts, bez ģimenes un tuviniekiem, kas varētu par viņu parūpēties. Tad atliek vien paļauties uz draudzīgiem kaimiņiem vai profesionāliem aprūpētājiem, kas dodas mājas vizītēs. Bet ja nu situācija ir pavisam kritiska un slimniekam nepieciešama uzraudzība un kopšana 24 stundas diennaktī, ko mājas apstākļos nav iespējams nodrošināt? Vai tiešām vienīgā iespēja ir pansionāts?

Izrādās, iespēju un variāciju ir vairāk, nekā mums šķiet. Diemžēl bieži vien par tām pat neinteresējamies, apriori pieņemot, ka savi slimie un nespējnieki katrai ģimenei jāaprūpē pašai, lai arī ko tas maksātu. Bet ko tad, ja tuvinieks ir kopjams un mazkustīgs mēnešiem un pat gadiem ilgi?

Žurnāls "Patiesā Dzīve" piedāvā patiesus stāstus no dzīves (personu datu aizsardzības nolūkos viņu vārdi un daži fakti no dzīves ir mainīti), kurus komentēt aicinājām Rīgas domes Labklājības departamenta iedzīvotāju informēšanas nodaļas vadītāju Litu Brici.

Izdeg pat labākā meita. Astrīdas stāsts

Astrīda ir jauna sieviete ar labu izglītību, labi apmaksātu darbu, šķīrusies, dēls pusaudža gados. Pirms diviem gadiem gandrīz vienlaikus saslima abi viņas vecāki. Mammai bija pārāk vēlu diagnosticēts vēzis, kur mediķi vairs neko nevarēja līdzēt, bet bija vajadzīga tuva cilvēka aprūpe un mīlestība. No lieliem pārdzīvojumiem Astrīdas tēvs pēkšņi nokrita un zaudēja samaņu – viņam konstatēja insultu. Tā nu uz Astrīdas pleciem bija divi smagi slimi vecāki, saimniecība (visi dzīvoja kopā privātmājā), pusaugu dēls un darbs, jo kādam (un šis kāds varēja būt vienīgi Astrīda) bija arī jāpelna, lai ģimeni pabarotu, nopirktu slimniekiem zāles, pamperus un visu nepieciešamo. Abu slimnieku kopšanai, higiēnas līdzekļiem, pretizgulējumu profilaksei un tamlīdzīgi Astrīda mēnesī iztērēja ļoti daudz naudas (ap 1000 eiro), bet viņa apzinīgi pildīja savus labas meitas pienākumus divus gadus, līdz mamma nomira. Tad viņa it kā pamodās no dziļā pašuzupurēšanās transa, saprata, ka vairāk izturēt viņa nedz fiziski, nedz psiholoģiski nespēj, un izlēma atdot tēvu pansionātā. “Es vairs nespēju,” atzinās Astrīda. “Lai cik cēli būtu, bet tas ir neiedomājami grūti. Pat nerunājot par līdzekļiem, kas nepieciešami, par četrām stundām miega divu gadu garumā, par fizisko slodzi, kas nozīmē celt, grozīt, visu pienest, par psiholoģisko slodzi, kad redzi, cik ļoti abi vēlas dzīvot un būt kopā. Saprotiet… Kakainus pamperus mainīt bērnam un vecam cilvēkam ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Vienā brīdī tu kļūsti kā robots – vairs nejūti dzīvi, nejūti prieku.”
 

Tas ir neiedomājami grūti. Četras stundas miega divu gadu garumā,  fiziska slodze, kas nozīmē celt, grozīt, visu pienest, psiholoģiskā slodze…  Vienā brīdī tu kļūsti kā robots – vairs nejūti dzīvi, nejūti prieku.

Vai Rīgas domes un valsts atbalsts pienākas arī cilvēkiem, kurus īsti nevar uzskatīt par mazturīgiem?

Komentē Lita Brice: – Vispirms gribu uzsvērt, ka Rīgas iedzīvotājiem, kuriem ir nepieciešami tikai sociālās aprūpes pakalpojumi dzīvesvietā, netiek vērtēti personas materiālie resursi, bet tikai ienākumi. Katrā pašvaldībā ir atšķirīgi noteikumi par samaksas kārtību, un par tiem jāinteresējas savas pašvaldības sociālajā dienestā. Izklausās, ka Astrīda nemaz nevērsās pie mums pēc palīdzības, bet, ja būtu to darījusi, viņas dzīve šo divu gadu laikā būtu bijusi krietni vieglāka.

Parasti ir tā, ka cilvēku smagā stāvoklī (piemēram, ar insultu vai infarktu) izrakstot no slimnīcas, ārsts jau stacionārā pasaka, ka viņam būs vajadzīga aprūpe. Katrā Rīgas slimnīcā mūsu sociālajam dienestam ir līgums ar sociālo darbinieku, kurš pēc ārsta norīkojuma var palīdzēt apkopt slimnieku mājās, lai šajā gadījumā atslogotu meitu un viņa mierīgu sirdi varētu doties uz darbu. Ja vajadzīga medicīniskā aprūpe, tas jāsaskaņo ar ģimenes ārstu. Pat tad, ja Astrīda neizmanto nekādu mājas aprūpes palīdzību, viņa būtu varējusi saņemt no Rīgas domes materiālo atbalstu atbilstoši konkrētajam aprūpes līmenim. 

 

Katrā Rīgas slimnīcā sociālajam dienestam ir līgums ar sociālo darbinieku, kurš pēc ārsta norīkojuma var palīdzēt apkopt slimnieku mājās.

Var būt arī līdzīgi gadījumi, kad tuvinieki ir ļoti slimi, bet viņiem nav iespējams nodrošināt medicīnisko aprūpi mājās. Tomēr arī tad pansionāts nav vienīga izeja, īpaši, ja slimniekam jāatkopjas pēc smagas slimības vai operācijas. Rīdziniekiem varam piedāvāt īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojumu (sociālās gultas), kas atrodas Rīgas 1. slimnīcas teritorijā (pašvaldība apmaksā 95 vietas). Tur var ievietot tuvinieku viskritiskākajā atveseļošanās periodā – līdz pat diviem mēnešiem. Pacienti ir labi aprūpēti un pieskatīti visu diennakti. Tuvinieki var mierīgi iet uz darbu un atvilkt elpu, kamēr cilvēks atgūst veselību profesionāļu uzraudzībā. Kad vissmagākais aprūpes posms ir aiz muguras, slimnieks var atkal atgriezties mājās. Tāpēc jau arī eksistē šīs atbalsta institūcijas, kur noteikti vajag vērsties, lai tuvinieki neuzkrautu savos plecos nepaceļamu nastu.
 

Kā palīdzēt insulta slimniekam. Dagmāras stāsts

Dagmāra jaunībā bija enerģiska sieviete, cīnītāja par taisnību un ideāliem, pati sevi uzturēja un dzīvoja atsevišķi no ģimenes. Bet tad nobrieda doma par ģimenes apvienošanos – meita un māte ar savu otro vīru izlēma pārcelties uz māju ar nelielu piemājas dārziņu Rīgas zaļajā zonā. Pēc kāda laika Dagmāra saprata, ka viņai jāaiziet no darba, lai varētu pilnībā ziedot sevi ģimenei. Viņa vārīja, mazgāja, kopa dārzu un ziemā šķūrēja sniegu.

Reiz Dagmāru nakts vidū pamodināja dīvainas skaņas un tādi kā vārgi palīgā saucieni no koridora puses. Viņa izlēca no gultas, atrāva durvis un ieraudzīja uz grīdas pakritušo mammu – viņai bija insults. Tālāk visa tradicionālā procedūra – slimnīca, pēc kuras vajadzēja nekavējoties doties uz rehabilitācijas centru. Tomēr tas nebija iespējams – rinda bija vairāk nekā divi mēneši, kas, kā atzīst paši ārsti, insultu pārcietušiem pacientiem ir stipri par vēlu. Kad Dagmāras mamma tikko bija iznākusi no slimnīcas, viņa uz kādu laiku šķita atguvusi ticību uz izveseļošanos un kļuvusi možāka, bet, jo ilgāk bija jāgaida rehabilitācijas centra rindā, jo apātiskāka un mazkustīgāka viņa kļuva. Nekas daudz nemainījās arī pēc tam, kad viņa beidzot tur nokļuva un pēc rehabilitācijas atgriezās mājās. Kaut kas bija pārdedzis – viņai nebija kļuvis labāk. Tikai ar grūtībām meita spēja māti pierunāt ļaut viņu izvest dārzā un dažas stundas pasēdēt svaigā gaisā.

Regulāri izmantot medmāsas vai aprūpētāju pakalpojumus ģimene nevarēja atļauties, jo viņu vienīgie ienākumi bija mammas un patēva pensijas. Tad nu Dagmāra sameklēja kādu sievieti, kas pašmācības ceļā bija apguvusi visus slimnieku kopšanas darbus, un brīdi pa brīdim izmantoja viņas pakalpojumus, kad pati nespēja tikt galā.

Dagmāra konsultējās ar slimnieku kopšanas speciālistiem un arī pati mācījās, kā kopt gulošu slimnieku, kā viņu pareizi grozīt, apkopt, pasargāt no izgulējumiem. Dagmāra pilnībā ziedoja sevi mammai, stipri pabojāja pati savu veselību un nervus, reaģēja uz vissīkāko mammas sāpju izpausmi vai garastāvokļa maiņu. Tomēr pat viņas lielā mīlestība neko vairs nespēja līdzēt – pēc astoņu mēnešu mokām un izmisuma kādā naktī mamma meitas rokās aizgāja uz labāku pasauli, kur nekas nesāp...
 

Jautājums – būtisks šķērslis ceļā uz atveseļošanos pēc insulta ir garās rindas rehabilitācijas centros. Vai insulta slimniekiem nebūtu iespējams šīs rindas saīsināt? Varbūt Rīgas domei ir īpaši līgumi ar sociālās aprūpes iestādēm, kas sniedz valsts apmaksātus pakalpojumus tieši insulta slimniekiem?
Komentē Lita Brice: – Lai saņemtu medicīnisko aprūpi mājās, vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta pēc norīkojuma, kur būs konkrēti norādīts, kādas medicīniskas manipulācijas pacientam vajadzīgas. Starp pamatpakalpojumiem, kurus apmaksā valsts, ir arī izgulējumu aprūpe, fizioterapeita pakalpojumi u. c. Ārsts noteiks arī to, kādu aprūpi slimniekam vajag – īslaicīgu sociālo gultu vai aprūpi mājās. Par turpmāko palīdzību jāvēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā. Vairākām organizācijām (piemēram, Latvijas Samariešu apvienībai, Latvijas Sarkanajam Krustam) ir biroji Latvijas novados, kur arī var saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu. Vēlos akcentēt, ka sociālās aprūpes pakalpojumi cilvēkiem nodrošina tikai pamatvajadzību apmierināšanu, palīdzību mājas darbu veikšanā un sadzīvē, bet tur, kur ir darīšana ar rētām un izgulējumiem, kur nepieciešama enterālā barošana vai klizmas, sākas medicīniskās aprūpes pakalpojumi.

Vairākām organizācijām, piemēram, Latvijas Samariešu apvienībai, Latvijas Sarkanajam Krustam, ir biroji Latvijas novados, kur arī var saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu. 

Insulta slimniekiem atveseļošanās stadijā ir ļoti vajadzīgas pozitīvas emocijas, lai neieslīgtu depresijā. Tieši ar šādu nolūku ir nodibināta insulta slimnieku biedrība Vigor (no latīņu valodas dzīves spēks) Rīgā. Tur darbojas tie, kas paši ir pārcietuši šo slimību, un viņi labprāt palīdz citiem. Viņiem ir informācija par bezmaksas rehabilitācijas programmām, par iespējām saņemt psiholoģisko atbalstu. Vigor brīvprātīgie iet uz mājām pie insulta slimniekiem, runājas ar viņiem, stāsta par savu pieredzi, uzmundrina.

Lai vientuļie nejustos aizmirsti. Antonijas stāsts

Antonija bija pensionāre, politiski represētā, viņas vīrs jau sen bija miris, bērnu viņiem nebija. Antonija dzīvoja laukos, kur nebija pieejama nedz regulāra medicīniskā aprūpe mājās, nedz arī sociālā palīdzība no pašvaldības puses. Vienīgā radiniece – brāļameita – dzīvoja samērā tālu, pilsētā.

Antonija visu mūžu bija strādājusi smagu fizisku darbu, sabeigusi muguru un kaulus un, jau būdama krietni gados (pāri 80), riskēja veikt gūžas operāciju, jo pārvietojoties sāpes bija neciešamas. Diemžēl operācija nebija pietiekami veiksmīga – sāpes tikpat kā nebija mazinājušās. Viņa izgāja no mājas tikai tad, kad tas tiešām bija nepieciešams. Par laimi, Antonijai bija draudzīgi kaimiņi, kas pirmajos pēcoperācijas mēnešos atveda pārtiku no veikala, iespēju robežās viņu apmeklēja arī vienīgā radiniece un draugi. Antonija pamazām sarada ar domu, ka pārvietojoties vienmēr būs jācieš sāpes, viņu mierināja tikai apziņa, ka atrodas pati savās mājās un var pati pagatavot ēdienu un sevi apkopt. Tomēr kādu dienu, pārnākot mājās, Antonija neveiksmīgi pakrita, traumēja mugurkaulu un juta, ka vairs nevar piecelties. Viņa tā arī nogulēja visu nakti uz grīdas, līdz nākamajā dienā atbrauca draudzene un izsauca ātro palīdzību.

Nokļūstot slimnīcā un atgūstoties no pārdzīvotā, Antonijas pirmā doma un pirmais lūgums bija – tikai nevediet mani uz pansionātu! To viņa daudzkārt bija lūgusi arī iepriekš, kad apstākļi vēl nebija tik kritiski, jo pansionāts viņas acīs bija kā bieds. Diemžēl citas alternatīvas nebija – savā dzīvoklī Antonija palikt nevarēja, jo nebija neviena, kas viņu regulāri varētu pieskatīt, vienīgajai radiniecei pašai bija sava ģimene, un viņai pa dienu bija jāiet darbā. Aprūpētāju algot nebija iespējams, jo Antonijas vienīgais ienākumu avots bija trūcīga pensija. Sakostiem zobiem, saprotot smago situāciju, Antonija deva savu piekrišanu pārvešanai uz pansionātu. Bet viņa tur izturēja tikai nepilnas divas nedēļas un... aizgāja.  

Jautājums: vai šādā situācijā (piemēram, ja Antonija dzīvotu Rīgā), viņai būtu iespēja nodrošināt valsts apmaksātu asistentu vai aprūpētāju, lai viņai pat pēc smagās traumas nebūtu jādodas uz pansionātu?
Komentē Lita Brice: – Jā, noteikti to varētu nodrošināt, un Antonija varētu palikt savā dzīvesvietā. Rīgas pašvaldība nodrošina piecu veidu sociālās aprūpes pakalpojumus personas dzīvesvietā: aprūpi mājās, drošības pogas pakalpojumu, silto pusdienu piegādi mājās, pavadoņa-asistenta pakalpojumu, dienas aprūpes centra pakalpojumu (personām ar demenci). Pakalpojuma aprūpe mājās apjoms tiek iedalīts četros aprūpes līmeņos: sākot ar pirmo, kad aprūpe mājās nepieciešama līdz četrām stundām nedēļā, un beidzot ar ceturto līmeni, kad tā nepieciešama līdz 35 stundām nedēļā. (Nedēļā ir 168 stundas – redakcijas piezīme.) Aprūpi mājās ir iespējams saņemt laikā no 8.00 līdz 22.00, to nodrošina pakalpojuma sniedzēja darbinieks – aprūpētājs ar specialitātei atbilstošu izglītību.

Rīgas pašvaldība nodrošina piecu veidu sociālās aprūpes pakalpojumus personas dzīvesvietā: aprūpi mājās, drošības pogas pakalpojumu, silto pusdienu piegādi mājās, pavadoņa-asistenta pakalpojumu, dienas aprūpes centra pakalpojumu.

Tas nozīmē, ka aprūpētājs ne vien gādā par cilvēka higiēnas vajadzībām, apģērbšanu un ēdināšanu vairākas reizes dienā, bet arī pagroza vai iepozicionē gultā un dara to, kas ir noteikts atbilstoši katra cilvēka vajadzībām. Piemēram, ja slimniekam ir dzīvoklis ar malkas apkuri un viņš pats nevar atnest malku un iekurināt krāsni vai atgādāt produktus no veikala, aprūpe mājās to visu nodrošina. Tomēr nevar gaidīt, lai aprūpētājs stundām ilgi sēdētu klāt; ar to gan jāiemācās sadzīvot.

Ne tikai Rīgā, bet arī citviet Latvijā pieejams, piemēram, Latvijas Samariešu apvienības pakalpojums Drošības poga, ar kuru var izsaukt palīdzību kritiskās situācijās, ja, piemēram, vientuļš cilvēks pakrīt vannas istabā un pats saviem spēkiem nevar piecelties. Tāpēc drošības poga vienmēr jānēsā līdzi – kā aproce vai pakārta kaklā. Katrā ziņā mēs nekad pēc traumas, ar kuru ir iespējams sadzīvot, uzreiz uz pansionātu nesūtām. Darām visu, lai cilvēks varētu pēc iespējas ilgāk paliktu mājas vidē. Pansionāts vairāk ir paredzēts smagi slimiem vai pastāvīgi pieskatāmiem cilvēkiem.

Demences slimnieka iespējas. Tāļa stāsts

Tālis spēka gados bija ļoti gudrs, inteliģents, akadēmiski izglītots cilvēks ar lielām darbaspējām un dziļu interesi par somugru valodām. Šīs intereses vadīts, viņš veica paplašinātus pētījumus un sistematizāciju bez jelkādiem pasūtījumiem vai pamudinājumiem no ārpuses. Šo darbu ļoti augstu vērtēja citi valodnieki, un Tālis pievienojās šai draugu un domubiedru kopai. Varbūt tā arī viss būtu turpinājies, bet diemžēl pienāca brīdis, kad atmiņa sāka buksēt un pamazām notikumi, fakti un cilvēki sāka jukt. Kādu laiku Tālis vēl turpināja ierasto dzīvesveidu, varēja viens iziet no mājas un atrast ceļu atpakaļ, bet ar laiku arī šādas pastaigas kļuva riskantas.

Tālim bija tikai viena tuva radiniece, kura pati bija slima un nespēja veco vīru pienācīgi aprūpēt. Tad iesaistījās Tāļa draugu un domubiedru kopa, nāca viņu apciemot un nesa ēdienu, bet ilgi šāda situācija nevarēja turpināties. Tāļa pensionāra maciņš bija pārāk plāns, lai algotu kādu aprūpētāju, turklāt, pat ja varētu to atļauties, tas nebūtu īstais risinājums, jo kādam visu laiku bija jābūt viņa tuvumā. Tad nu bija pienācis laiks pieņemt kardinālu lēmumu, un tāds šajā situācijā bija tikai viens – uz pansionātu.

Īsto vietu Tāļa turpmākajai dzīvei palīdzēja atrast viņa domubiedri un draugi, kuri, protams, turpināja viņu apciemot. Lai arī ko tautā runā par pansionātiem, tur, īpašā demences slimnieku nodaļā, Tālis vismaz bija regulāri apkopts, paēdis, dakteru un medmāsu uzraudzīts, bet pats galvenais – gan viņš, gan viņa vienīgā tuviniece beidzot varēja rast mieru...


Jautājums – kādas ir demences slimnieku iespējas saņemt valsts palīdzību?
Komentē Lita Brice: – Demences slimniekiem Rīgā piedāvājam trīs dienas aprūpes centru pakalpojumus (personām ar demenci). Tas nozīmē, ka no rīta šis slimnieks turp jāaizved un vakarā jāved mājās, bet dienas laikā viņš ir aprūpēts, pieskatīts, paēdis, ar viņu nodarbojas speciālisti, lai trenētu atmiņu, un tiek piedāvāta saturīga brīvā laika pavadīšana. Turklāt tuvinieki pa dienu ir atslogoti, var iet uz darbu, un viņiem nav jāraizējas, vai mājās palikušais tēvs nav neapzināti atgriezis vaļā gāzi vai ūdens krānu, bet varbūt ir izgājis no mājas un nav pratis atrast ceļu atpakaļ. Dienas aprūpes centri darbojas no pulksten 9.00 līdz 17.00. Lai uz šādu pakalpojumu varētu pieteikties, vajadzīga ģimenes ārsta izziņa ar diagnozi, un tad jāvēršas Rīgas sociālajā dienestā.

Otra iespēja ir doties uz kādu no Rīgas pašvaldības pansionātiem: Stella Maris, Mežciems vai Gaiļezers, kur ir demences klientu nodaļas, lai noskaidrotu kaut ko vairāk par ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu. Rīdzinieki var zvanīt mums uz bezmaksas informatīvo tālruni 80005055 (naktī var ierunāt ziņu, bet atbildi saņemsit no rīta) vai jāvēršas Rīgas sociālajā dienestā.

Demences slimnieki pārsvarā nav guloši, un pansionātos viņiem ir pastiprināta uzraudzība – viņi nevar nemanīti aizklīst ārpus teritorijas.

Demences slimnieki pārsvarā nav guloši, un pansionātos viņiem ir pastiprināta uzraudzība – viņi nevar nemanīti aizklīst ārpus teritorijas. Viņiem ir arī īpašas nodarbības, kur vingrina prātu, lai demence nepadziļinātos, ir kultūras un sporta pasākumi, kustību terapija un vingrošana, rokdarbu nodarbības un daudz citu pasākumu.

Pašlaik gan ir lielas rindas, līdz 300 cilvēku, bet pārsvarā tik daudz gaidītāju ir uz tiem pansionātiem, kas ir Rīgā vai tās tuvumā. Jāteic, ka sabiedrības domas par pansionātiem kopumā ir mainījušās, tie kļūst aizvien populārāki. Nav vairs tā, ka cilvēki negrib tur iet, jo domā, ka tie ir nemājīgi un biedējoši. Tagad visi pansionāti ir labiekārtoti, iemītnieki var dabūt arī vienvietīgu istabiņu (tā gan maksā dārgāk), bet parasti istabā ir divi iemītnieki. Jau iestājoties rindā, var norādīt, ka cilvēks grib kontaktēties ar sava vecuma vai mentalitātes cilvēku ar līdzīgām interesēm. Mēs cenšamies ņemt vērā šos lūgumus, bet tieši tāpēc, ka gribam izpildīt šos lūgumus iespējami precīzi, arī veidojas garās rindas. Pansionātos, kas atrodas attālāk no Rīgas, pašlaik ir vietas, arī cenas tur ir nedaudz lētākas un pieprasījums nav tik liels. Mūsu mājaslapas sadaļā pansionāti ir informācija par tiem, ar kuriem Rīgas domes Labklājības departamentam ir līgumi. Tādi ir visā Latvijas teritorijā, kopskaitā 62.

Ziedot mūžu dēlam – invalīdam. Ludmilas stāsts

Tas notika pirms 39 gadiem. Ludmila apprecējās ļoti jauna, abi ar vīru vēl studēja, bija veseli, dzīvespriecīgi un ļoti laimīgi. Drīz vien pieteicās arī mazulis, bet... Dima piedzima ar Dauna sindromu. Tomēr Ludmila un viņas vīrs bērniņu ļoti mīlēja, kopa un ārstēja, cik spēja, priecājās par katru viņa sīkāko panākumu, nebija ar mieru atdot viņu kādā aprūpes centrā. Taču tāpēc viņi gadiem ilgi neuzdrošinājās radīt otru bērniņu – baidījās vēlreiz piedzīvotu kaut ko līdzīgu. Beigu beigās kaut kas viņu attiecībās tomēr salūza – stiprā ģimene izira…

Bet tikmēr dēls auga aizvien lielāks, kļuva par pieaugušu vīrieti, bet ne fiziski, ne garīgi viņa organismā nekas daudz nemainījās. Lielākais progress, ko Ludmila sasniedza ar fizioterapeitu palīdzību, bija tāds, ka Dmitrijs spēja pats saviem spēkiem paiet. Bet, kad viņam uztaisīja operāciju, lai kustības nostiprinātu, tika panākts gluži pretējs efekts – viņš vispār pārstāja staigāt. Dima nekad mūžā nav runājis veseliem teikumiem – savos 39 gados viņš joprojām izrunā tikai atsevišķus vārdus. Palīdzot meitai viņu kopt, pirms gada saslima un nomira Ludmilas mamma, bet pati Ludmila tik ļoti sabeidza muguru, ka nespēja pat apdarīt parastos mājas darbus. Tad nu viņa beidzot izšķīrās par soli, kas bija briedis jau sen, proti, aizveda 39 gadus veco dēlu uz kādu aprūpes centru.

Jāprecizē, ka Dmitrijs piedzima vēl padomju laikos, kad nebija pieejama bērnu paliatīvā aprūpe, bet ģimenei, kas būtu nonākusi līdzīgā situācijā tagad, tā noteikti pienāktos. Tomēr ir viena problēma, par kuru nav padomāts arī mūsdienās. Kad bērns invalīds sasniedz 18 gadu vecumu, viņam vairs nepienākas valsts apmaksāta paliatīvā aprūpe, lai gan viņa veselības stāvoklis nekādi nevar uzlaboties, gluži otrādi – ar katru gadu kļūst tikai sliktāks.

Kad bērns invalīds sasniedz 18 gadu vecumu, viņam vairs nepienākas valsts apmaksāta paliatīvā aprūpe, lai gan viņa veselības stāvoklis nekādi nevar uzlaboties.

Jautājums: vai Latvijā ir pietiekami daudz specializēto aprūpes centru, kur var aprūpēt gan bērnus ar īpašām vajadzībām, gan pieaugušus bērnus ar vēl īpašākām vajadzībām?Komentē Lita Brice: – Tā ir, ka parasti mātes nevēlas atdot savus bērnus invalīdus bērnu namos vai pansionātos, paliek kopā ar viņiem. Bet neviens nedzīvo saules mūžu, un ir jādomā tālākā perspektīvā – ko šis bērns, kad būs pieaudzis, iesāks, kad tuvinieki viņu vairs nespēs izcilāt un aprūpēt. Tādās situācijās bieži vien izeja ir tikai viena – pansionāts. Zinu, ka pat tādos gadījumos, kad vecāki paši aiziet viņsaulē, bērns (vai pieaugušais bērns), kas ir atdots pansionātā, tik un tā būs aprūpēts, paēdis, apģērbts, nomazgājies, ar viņu strādās fizioterapeits. Nav runa tikai par Rīgas pansionātiem – ir specializētie valsts pansionāti tieši šādiem slimniekiem. Mums ir arī sadarbības līgums ar Bērnu paliatīvās aprūpes biedrību.

Kad bērnam ar īpašajām vajadzībām paliek 18 un viņš vairs nevar saņemt valsts apmaksātus pakalpojumus, kas pienākas bērniem, tuvinieki var vērsties sociālajā dienestā, lai jaunietis saņemtu, piemēram, veselības pabalstu vai kādu citu sociālo palīdzību vai pakalpojumu. Lai noskaidrotu, ko tieši katrā konkrētā gadījumā var saņemt no valsts vai pašvaldības, ir jāvēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā. Tuviniekiem nevajadzētu uzkraut visas rūpes savos plecos un vilkt to vezumu vieniem. Ir daudz iespēju atvieglot gan savu, gan slimā ģimenes locekļa dzīvi.

Cilvēks ratiņkrēslā – viens no mums. Andra stāsts

Andris jaunībā bija enerģisks, spēcīgs, gudrs un dzīvespriecīgs puisis. Visu viņš varēja, visur piedalījās. Un tad pēkšņi 18 gadu vecumā dzīve sagriezās ar kājām gaisā. Kādā skaistā vasaras dienā, lecot upē, viņš neaprēķināja dziļumu un ar galvu ietriecās upes gruntī. Pēkšņi viss Andra ķermenis līdz krūškurvim kļuva nejutīgs, bet kaut kādā mistiskā veidā viņš pats saviem spēkiem tomēr izkūlās laukā no ūdens. Andri aizveda uz slimnīcu, uztaisīja operāciju, viņš ārstējās divus mēnešus.  

Kad Andris pārbrauca mājās no slimnīcas, nebija ratiņkrēsla, pirmo pusgadu viņš gulēja gultā – viņu grozīja un apkopa mamma. Vēlāk caur paziņu paziņām izdevās dabūt vecu ratiņkrēslu. Mēdz teikt – tas, kas tevi nenogalina, tas padara stiprāku. Šis ir viens no tiem stāstiem, kas turpinājās nosacīti pozitīvi – Andris pats ar tuvinieku palīdzību tika galā ar dziļo depresiju, kas ilga vairākus gadus, saņēmās, centās kustēties, cik daudz vien iespējams, un galu galā atguva dzīvesprieku un paļāvību uz paša spēkiem, atrada jaunus mērķus un jaunus izaicinājumus. Tagad viņš pats gatavo ēst un kurina māju, dara gandrīz visus mājas darbus bez citu palīdzības. Protams, ratiņkrēsls joprojām ir viņa uzticamākais ceļabiedrs.
 

Kad Andris pārbrauca mājās no slimnīcas, nebija ratiņkrēsla, pirmo pusgadu viņš gulēja gultā – viņu grozīja un apkopa mamma. 

Jautājums – kādas ir iespējas bez garām rindām dabūt valsts apmaksātus vai lietotus ratiņkrēslus?
Komentē Lita Brice: – Bez maksas var dabūt lietotus ratiņkrēslus un citus palīglīdzekļus, ko no ārzemēm ved dažādas labdarības biedrības. Rīgā lielākā izvēle un vispopulārākā vieta ir palīglīdzekļu parks Juglā. Tas strādā ceturtdienās un piektdienās, un, lai apskatītu, vai tur ir invalīdam vajadzīgais palīgrīks, iepriekš noteikti jāvienojas par tikšanās laiku, zvanot pa tālruni 25522788 parka darbiniekam Tomam. Parka adrese – Murjāņu ielā 1a. Šī parka vadītājs ir ergoterapeits, kurš labi var ieteikt, kas kuram cilvēkam ar kustību traucējumiem ir vajadzīgs. Otra iespēja ir izīrēt palīglīdzekļus kristīgajās organizācijās: LELB Diakonijas centrā (tur darbojas atbalsta centri bērniem un ģimenēm), Svētā Jāņa palīdzības dienestā, Latvijas Sarkanajā Krustā u. c. Var pieteikties arī palīglīdzekļu rindā (tos bez maksas nodrošina valsts), bet tas var nebūt tik ātri.

Par vides pieejamību un invalīdu iekļaušanu sabiedrībā ļoti rūpējas invalīdu un viņu draugu biedrība Apeirons, kur arī var vērsties pēc padoma.

Medicīniskā aprūpe mājās. Ko apmaksā valsts?

• Valsts bezmaksas medicīnisko aprūpi nodrošina mājās vienīgi personām ar traucētām funkcionālajām spējām un ar noteiktām diagnozēm, tādām kā intracerebrāls asinsizplūdums, smadzeņu infarkts, insults, cerebrovaskulāru slimību sekas u. c. Izrakstot no slimnīcas, ārsts var nozīmēt medicīnisko aprūpi mājās, ja pacients ir pārcietis smagu ķirurģisko operāciju un viņam ir nepieciešama medicīnas darbinieku papildu. Valsts pilnībā apmaksā vienu medicīnas darbinieka apmeklējumu dienā. Ja nepieciešama papildu vizīte, tā tiek apmaksāta atsevišķi. Medikamentus iegādājas pacienta tuvinieki.
• Medicīniskās aprūpes uzņēmumam jābūt līgumattiecībās ar Nacionālo veselības dienestu, un uz šā pamata ar ģimenes ārsta nosūtījumu pacientiem ar konkrētām diagnozēm ir iespējams saņemt bezmaksas veselības aprūpes pakalpojumus mājās. Tos var izrakstīt tikai tie ģimenes ārsti, kuri ir reģistrēti un noslēguši līgumu ar Nacionālo veselības dienestu.
• Aprūpētāji strādā pēc MK noteikumiem nr. 265, kuros ir veidlapa Nosūtījums veselības aprūpei mājās (94. pielikums). Šīs veidlapas 11. punktā ir uzskaitīti visi pakalpojumi, kurus var sniegt mājās par valsts naudu, bet 12. punktā ģimenes ārsts var norādīt papildu pakalpojumus vai manipulācijas, kuras arī apmaksā valsts. Pārējie ir maksas pakalpojumi.
• Aprūpējot slimnieku mājās, medicīnas māsas dara visu, kas nepieciešams: pārsien brūces, izņem diegus un skavas, aprūpē izgulējumus un trofiskās čūlas, apkopj onkoloģiskās brūces un amputācijas brūces.

Medicīniskā aprūpe – uz māsu pleciem

Sertificēta medicīnas māsa*, kas pati savām acīm redzējusi visdažādākos gadījumus, stāsta par iespējām palīdzēt un atvieglot ciešanas smagiem, gulošiem slimniekiem. “Pirms sākam darbu pie kārtējā pacienta aprūpes mājās, mums ģimenes ārsts vai piederīgie piesaka mājas vizīti. Pirms tam pacientu jau apskatījis ģimenes ārsts vai kāds cits speciālists, bet pārsvarā vadāmies pēc ģimenes ārsta nosūtījuma. Mūsu māsiņa aizbrauc pie pacienta uz mājām un novērtē, kādas ir viņa brūces. Bieži vien ir tā, ka piederīgie paši ir mēģinājuši apkopt slimo, bet viņiem tas īsti labi nav sanācis, un tad viņi nonākuši pie secinājuma, ka bez profesionāļa palīdzības netiks galā.

Viena no nepatīkamākajām ilgstoša gultas režīma sekām ir izgulējumi, par kuriem pacienta tuviniekiem būtu jāparūpējas jau profilaktiski, lai slimnieks pēc iespējas vēlāk saskartos ar šo nepatīkamo un visai sāpīgo kaiti. Pacientiem izgulējumi mēdz būt, sākot no īkšķa naga lieluma līdz lieliem apmēriem visdažādākajās ķermeņa vietās – uz lāpstiņām, uz krustiem, uz dibena, uz sāniem, uz papēžiem, uz ikru muskuļiem, uz potītēm, uz elkoņiem, pat uz ausu ļipiņām. Ja cilvēks ilgstoši guļ vienā pozā, ja viņš netiek grozīts vai tiek par maz grozīts, tad arī veidojas izgulējumi. Gulošs slimnieks būtu jāgroza vismaz reizi divās stundās, arī naktīs. Ja slimnieks ir gados vecs, arī asinsrite vai ādas trofika var būt traucēta. Tad izgulējumi rodas neticami ātri, īpaši tad, ja nav pietiekama aprūpe no radu puses vai netiek nodrošināta profesionāla gulošu slimnieku aprūpe. Protams, daudz kas ir atkarīgs arī no higiēnas (pacientam jābūt tīram un sausam), no gultas, matrača un palaga piemērotības gulošam slimniekam utt.

Gulošs slimnieks būtu jāgroza vismaz reizi divās stundās, arī naktīs. Ja slimnieks ir gados vecs, arī asinsrite vai ādas trofika var būt traucēta. Tad izgulējumi rodas neticami ātri.

Izgulējumu ārstēšanai ir pieejams plašs medikamentu klāsts, kurus pacienta tuvinieki (pēc ģimenes ārsta vai aprūpes māsas ieteikuma) iegādājas paši. Sākuma stadijā labi palīdz tādi vienkārši medikamenti kā streptocīda pulveris un cinka ziede (sudocream), bet dažādās situācijās var lietot arī citus preparātus – levomekola ziedi, sulfargīna ziedi, bepantēna ziedi, prontosila šķidrumu, nātrija hlorīda šķidrumu u. c. Var lietot arī tā sauktos putu pārsējus Mepilex un Cliniderm. Tas ir atkarīgs no tā, ko klients un viņa piederīgie var atļauties. Izgulējumus pārsien ar marles saiti, marles plāksnītēm vai speciālajiem pretizgulējumu plāksteriem.

No savas pieredzes varu teikt, ka, piederīgajiem aktīvi iesaistoties, izgulējumu ārstēšana var būt sekmīga. Tomēr pavisam droši varu apgalvot, ka ar vienu māsiņas vizīti dienā (kā to paredz valsts apmaksātā aprūpe) noteikti nepietiek.

Savukārt situācijās, kad pacientam nav palīdzēt spējīgu tuvinieku, mēs paši vai ģimenes ārsts ziņo sociālajam dienestam, un tas sūta aprūpētājus, kas apkopj slimnieku reizi vai divas reizes dienā. Ja stāvoklis ir vēl smagāks, sociālais dienests sadarbībā ar ģimenes ārstu organizē vai nu stacionāra aprūpi, vai sociālās aprūpes gultas vai vietu sociālās aprūpes centrā. Katrs gadījums jāizvērtē individuāli.”

Medicīnas māsām, kas aprūpē pacientus mājās, dažkārt nākas saskarties arī ar tādu smagu un grūti ārstējamu slimību kā trofiskās čūlas. Tiesa, tas gan ir tikai gadījumos, ja slimība ir tā ielaista, ka pacients nespēj iziet ārpus mājas, vai arī, ja tā kombinējas ar citu smagu slimību. Parasti slimnieki ar nelielu un apkoptu trofiskās čūlas brūci var staigāt un viņiem tas ir pat jādara, lai netiktu traucēta asins cirkulācija. Tie gadījumi, kad medmāsām mājās ir jāaprūpē pacienti ar trofiskajām čūlām, nav bieži, bet tie ir visai smagi, jo brūces ir sāpīgas un nepatīkamas, tās parasti arī stipri sulojas un slikti dzīst. Tāpēc medmāsas arī šajos gadījumos strādā pēc ģimenes ārstu norādījumiem. Čūlas var apārstēt, gadās arī, ka izārstē, bet tās pēc kāda laika var atkal atvērties, ja pacients nerūpējas par savu veselību un ja netiek atrisinātas vēnu problēmas.

Vēl viena īpaša aprūpējamo grupa ir pacienti ar mākslīgajām atverēm jeb stomām. Saskaņā ar MK noteikumiem māsas aprūpē tos pacientus ar stomām, kuriem ir pārvietošanās traucējumi. Ja pacients ir staigājošs, parasti viņš ir apmācīts, kā darboties, un apkopj savu stomu pats. Ja cilvēks nevar elpot caur muti, viņam kaklā ir mākslīgā atvere jeb traheostoma. Pacients pats var iemācīties apkopt un iztīrīt krēpas no traheostomas. Parasti to dara reizi dienā, bet gulošiem pacientiem – vairākas reizes dienā. Ja slimnieks uzturas mājās, reizi dienā to dara medmāsa, bet, ja vajag apkopt stomu vairākas reizes, to dara piederīgie, kas ir speciāli apmācīti.

Gastrostomas no aprūpes viedokļa ir krietni sarežģītākas, bet tādi gadījumi medicīniskās mājas aprūpes māsu praksē ir reti. Gastrostoma ir tieši ievadīta kuņģī. Caur to notiek arī barošana. To liek smagu kuņģa saslimšanu vai onkoloģijas gadījumos.

Kā liecina pieredzes stāsti, tā kā medmāsas un aprūpes darbinieki bieži vien pacienta mājās ir divatā ar slimnieku, īpaši tajos gadījumos, kad vizītes pie kāda pacienta notiek ik dienas, bieži vien rodas arī cilvēcisks kontakts un medmāsa, lai arī cik ierobežots ir viņas laiks mājas vizītei, neatsaka padot gulošam pacientam glāzi ūdens vai vienkārši sirsnīgi parunājas ar slimnieku kaut dažas minūtes. (*Autores piezīme. Medicīniskās aprūpes informāciju "Patiesās Dzīves" redakcijai sniedza profesionāla aprūpes firmas darbiniece, kas ilgus gadus strādā šajā nozarē, tomēr nedz savu vārdu, nedz arī uzņēmumu, kurā strādā, viņa nevēlējās publiskot. Mēs respektējam šo viņas vēlmi, vienlaikus apliecinot, ka šai informācijai droši var uzticēties. No savas pieredzes varu teikt, ka, piederīgajiem aktīvi iesaistoties, izgulējumu ārstēšana var būt sekmīga. Tomēr pavisam droši varu apgalvot, ka ar vienu māsiņas vizīti dienā (kā to paredz valsts apmaksātā aprūpe) noteikti nepietiek. Gulošs slimnieks būtu jāgroza vismaz reizi divās stundās, arī naktīs. Ja slimnieks ir gados vecs, arī asinsrite vai ādas trofika var būt traucēta. Tad izgulējumi rodas neticami ātri.)

Ja tomēr pansionāts

Lai arī cik ļoti negribas mainīt ierasto mājas vidi pret iestādi, kur viss šķiet biedējoši svešs, diemžēl ir situācijas, kad dažādu iemeslu dēļ palikt vienam mājās ir vēl nedrošāk un dzīvībai bīstamāk. Tomēr jāapzinās, ka arī pansionātus ir iespējams izvēlēties. Tiesa, izvēles nosacījumi ir skarbi – visu arī šajā gadījumā nosaka nauda. Ja nākamais pansionāta iemītnieks visu mūžu ir čakli strādājis un nopelnījis tikai nelielu pensiju, kas ir krietni mazāka par minimālo algu (šo netaisnību gan jaunievēlētie deputāti sola mainīt, bet vai tiešām tas notiks?), tad izvēles iespējas nav visai lielas. Tomēr nevar teikt, ka tādu nav vispār.

Lai saprastu, kurš uz ko var cerēt, jāzina, kādi pansionātu veidi Latvijā ir pieejami. Ir iespējams izvēlēties pilnībā privātu pansionātu ar daudz lielākām ērtībām un augstāku aprūpes līmeni (pieejams iekšējais restorāns, sauna u. tml.), bet tas noteikti maksās vairāk (vismaz 1000 eiro mēnesī). Ir arī daļēji privāti pansionāti, kurus atbalsta arī valsts, un klientiem tie ir lētāki, bet tur nebūs tik daudz un dažādu ērtību.  

Trešā kategorija ir pilnībā par valsts naudu finansēti pansionāti, kas parasti ir vislētākie. Tajos tiek nodrošinātas tikai iemītnieku primārās vajadzības (ēdināšana, medicīniskie izsaukumi un pajumte), bet, piemēram, par friziera pakalpojumiem, nagu apkopšanu jāmaksā no saviem līdzekļiem. Tiesa, šo pansionātu cenas ir diezgan samērīgas – aptuveni 20 eiro (± 2 eiro) par diennakti, tas ir ap 600 eiro mēnesī. Dažādu novadu pašvaldību līdzmaksājumu kārtība gan var būt atšķirīga, bet, kā stāsta Lita Brice, tajos pansionātos, kuriem ir līgums ar Rīgas domi, pašvaldība rīdziniekiem sedz 400 eiro mēnesī un pats iemītnieks pievieno šai summai 90 % no savas pensijas.  Parasti ar to pietiek.

Pašvaldības pansionātos ir pieejami arī dažādi aprūpes līmeņi. Trešajā – augstākajā – ir visvairāk dažādu pakalpojumu. Jau pirmajos līmeņos ir friziera pakalpojumi, manikīrs vai vienkārši nagu apgriešana, podologs un, protams, visi ar higiēnu un ēdināšanu saistītie pakalpojumi. Rīgas pašvaldība veselības pabalsta ietvaros apmaksā arī pamperus.

Rīdziniekiem ir pieejams arī ģimenes tipa pansionāts Lielās ģimenes māja Babītes novada Lapsās, kur var doties cilvēki pensijas vecumā. Viņiem ir iespēja dzīvot atsevišķā istabiņā ar ērtībām.

Rīdziniekiem ir pieejams arī ģimenes tipa pansionāts Lielās ģimenes māja Babītes novada Lapsās, kur var doties cilvēki pensijas vecumā. Viņiem ir iespēja dzīvot atsevišķā istabiņā ar ērtībām, ar virtuvīti, var turp aizvest kādu no savām mēbelēm un iemīļotajām lietiņām, pie viņiem var ciemoties bērni un draugi. Rindas gan tur ir ļoti lielas, jo tas ir jauna tipa pansionāts un vietu nav daudz. Šajā pansionātā Rīgas pašvaldība līdzfinansē 640 eiro mēnesī.  

Tomēr, lai vai kādu pansionātu ģimene izvēlas savam tuviniekam, noteikti vajadzētu pirms tam uz turieni aizbraukt, pārbaudīt, kādi ir sadzīves apstākļi, ēdināšana, higiēna (vajadzētu burtiskā nozīmē paostīt gaisu, vai tur nesmird pēc urīna vai pelējuma), aprunāties ar cilvēkiem, ielūkoties palīgtelpās, iepazīties ar pasākumu plānu, pavērot, vai cilvēkus ratiņkrēslos ved ārā, vai ir pieejami brīvprātīgie, kas pakavē laiku u. tml. Ja viss apmierina, tad arī var mierīgu sirdi vest turp tēvu, māti vai kādu citu tuvinieku.

Ir iespējams izvēlēties pilnībā privātu pansionātu ar daudz lielākām ērtībām un augstāku aprūpes līmeni (pieejams iekšējais restorāns, sauna), bet tas noteikti maksās vairāk – vismaz 1000 eiro mēnesī.

Ir pilnībā par valsts naudu finansēti pansionāti, kas parasti ir vislētākie, bet tur tiek nodrošinātas tikai iemītnieku primārās vajadzības (ēdināšana, medicīniskie izsaukumi un pajumte). Par friziera pakalpojumiem, nagu apkopšanu jāmaksā no saviem līdzekļiem. Tiesa, šo pansionātu cenas ir diezgan samērīgas – aptuveni 20 eiro (± 2 eiro) par diennakti, tas ir ap 600 eiro mēnesī.

Vajadzētu burtiskā nozīmē paostīt gaisu, vai tur nesmird pēc urīna vai pelējuma, aprunāties ar cilvēkiem, ielūkoties palīgtelpās, iepazīties ar pasākumu plānu, pavērot, vai cilvēkus ratiņkrēslos ved ārā, vai ir pieejami brīvprātīgie, kas pakavē laiku. Ja viss apmierina, tad arī var mierīgu sirdi vest turp tēvu, māti vai kādu citu tuvinieku.

Avots: Gunta Kļaviņa, žurnāls "Patiesā Dzīve", Jauns.lv