Attiecību trijstūris: vīrs, sieva un vīramāte

Psiholoģe, ģimenes psihoterapeite apmācībā Mārīte Bite uzsver, ka šīs attiecības bez jaunā vīra un dēla iesaistes atrisināt praktiski nebūs iespējams. 

Mūsdienās kopumā mainās izpratne, kādām jābūt savstarpējām attiecībām paplašinātā ģimenē, šajā gadījumā – attiecībām ar vīra mammu. Agrāk daudz biežāk paaudzes dzīvoja kopā, līdz ar to bija izteiktāka vecmāmiņu iesaiste bērnu audzināšanā. Agrāk bija arī atšķirīga sociālā situācija, sākot ar dzīvesvietas plašumu, beidzot ar vecumu, kad sievietēm dzima bērni. Vecumā līdz 23 gadiem no personības attīstības viedokļa sieviete vēl nav emocionāli atdalījusies no savas ģimenes, līdz ar to bija daudz vieglāk un organiskāk pieņemt vīra mammas iesaisti, neizjūtot ne mazāko iekšējo konfliktu. Jo atdalīšanās vairāk ir notikusi, kā tas raksturīgi mūsdienās, jo jaunajai sievietei ir stingrākas robežas, arī gaidas no citiem ir atšķirīgas. 

Pozīcija – palikt pa vidu un izdabāt abām pusēm – nav iespējama, jo, lai paliktu abās pusēs, vīrietim vienlaikus ir jābūt gan bērnam, gan pieaugušajam. 

Savulaik, kad dzima mazbērni, vecmāmiņa vēl bija salīdzinoši jauna sieviete, kuras uzdevums bija rūpēties par mazbērniem un mājas soli, kamēr jaunā paaudze strādāja. Mūsdienās jaunās sievietes ir daudz neatkarīgākas un patstāvīgākas, līdz ar to šeit var veidoties viena no svarīgākajām robežām, par ko savstarpēji būtu jāvienojas. 
 

Nospraust robežas

Parasti jau tā ir, ka neapmierināta ar kādām lietām vai norisēm ir jaunā sieviete. Vīrietim biežāk nav problēmu, ka viņa mamma nāk, kārto mantas, atved jaunus interjera priekšmetus, piesaka bērnus pie ārsta, dod padomus, kādus pulciņus bērniem izvēlēties, vai norāda, kā sagatavot krājumus ziemai. Vīrieša izpratnē mamma par viņiem rūpējas – re, nopirkusi jaunu paklājiņu, ko nolikt pie durvīm. Tam taču nav nekādas vainas! Iespējams, viņš sievai pat norādīs, ka viņa nav bijusi gana vērīga, lai pamanītu, ka vispār paklājiņš ir bijis nepieciešams. Vīrietis var mēģināt sievu ievilkt šajās attiecībās – mums taču ir vieglāk, kad mamma palīdz! 
 

Kas notiek ar sievieti, kura vēlas saglabāt robežas, saglabāt neatkarību un pati pieņemt lēmumus par savu ikdienu, sadzīvi un bērna aprūpi? Viņa var būt ļoti nelaimīga, jo ir pārliecināta, ka vīrs vispār nesaprot, par ko viņa runā. Tajā pašā laikā vīram var šķist, ka sieva runā par pilnīgi nesaprotamām problēmām. Viņa mamma taču vēl tikai labu un rūpējas!

Ja attiecībā uz mājas aprūpes lietām vēl ir samērā viegli novilkt robežas, tad grūtāk ir, ja jaunajā ģimenē ir mazbērns. Ļoti bieži vecmāmiņas dabiski vēlas par mazuli parūpēties, palutināt, piemēram, nopērkot kādas jaunas drēbes. Ja jauno māmiņu tās neapmierina, viņa, visticamāk, par to izteiksies savam vīram. Parasti šādās situācijās vīrs cenšas negludumus izlīdzināt, aicinot neņemt galvā vai arī netīkamo kleitiņu uzvilkt tikai vienu reizi, mammai redzot. Šāda reakcija ir tipiska vēlme ievilkt sievieti savas mammas un viņa kā bērna attiecībās. Tā vietā sieviete no vīrieša sagaida aktīvu darbību, piemēram, aiziet un pateikt mammai, lai nepērk ne kleitas, ne paklājus. 

Reizēm ir situācijas, kad vīrs tiešām iet un mammai nodod sievas vēsti, taču viņš to dara ķeksīša pēc, nevis tāpēc, ka pašam ir tāda vajadzība. Pieaugušā dēla dzīvē mammas darbošanās galīgi var nebūt traucēklis. Tāpēc vīram var būt viegli piekrist mammas izmestām frāzēm par dzīvesbiedri – viņa tev reizēm tāda jocīga vai pat traka. Un problēma turpina samilzt. 

Vīra mamma – vecmāmiņa 

Attiecības ar vīra mammu var būt labākas vai sliktākas, bet jebkurā gadījumā tās mainās brīdī, kad ģimenē ienāk mazulis. Tad ikvienam no iesaistītajiem ir papildinājušās dzīves lomas – vīrs un dēls kļuvis par tēti, sieviete un vedekla – dēla bērna mamma, bet vīra mamma – vecmāmiņa. Ir pilnīgi normāli un dabiski vēlēties pēctecību, gribēt, lai mūsu bērniem būtu vecvecāki, lai bērniem būtu labas attiecības ar vecvecākiem un plašāku radu loku. Taču ir kāds aspekts, par ko dažkārt nav pietiekami domāts, – kāda ir vecmammas loma ģimenē. 

Tas, kā mēs katrs izprotam vecmāmiņas lomu, ir atkarīgs no līdzšinējā attiecību stāsta – ko mēs kā jaunie vecāki sagaidām no vienas vai otras mammas un, no otras puses, kā vīra mamma redz savu vietu jaunā pāra un mazuļa dzīvē. Bieži vien vecmāmiņai pēc mazuļa piedzimšanas rodas papildu interese par jauno ģimeni, jo viņa tiešām vēlas būt vecmāmiņa un viņai ir ideja, kāda omīte vēlas būt. Atkarībā no tā, kā vīrieša mamma iedomājas šo lomu, var attīstīties attiecības gan ar dēlu, gan, protams, viņa sievu.

Reizēm vīra mamma vēlas pārņemt jaunās māmiņas lomu, iespējams, viņai šķiet, ka jaunā sieviete nav gana pieredzējusi, lai pilnvērtīgi pildītu mammas funkciju. Vīra mamma var fantazēt, ka viņai ir jākļūst par lielo palīgu. Un nereti vecmāmiņa pamazām arī sāk īstenot savu vīziju. Reizēm tam nav nekāda sakara ar jauno sievieti, vīra mamma var uzskatīt, ka viņas pašas dēls nav spējīgs gana labi parūpēties par ģimeni, viņai var rasties sajūta, ka jāsteidzas palīgā, lai tādējādi labotu pati savas audzināšanas kļūdas. Viņa turpina būt mamma savam dēlam, līdz ar to izjūt lielu pienākumu pret savu mazbērnu.
 
Ir labi jau laikus apzināties un rēķināties, ka pēc bērna piedzimšanas savstarpējās attiecības piedzīvos pārmaiņas. Var cerēt, ka, vēl tikai gaidot mazuli, visiem izdosies sasēsties pie viena galda un izrunāt, kā dzīvos pēc tam, kad bērns būs piedzimis, bet realitātē tikai pēc tam jaunais pāris pa īstam uzzina, kādi viņi ir kā vecāki, kādas ir patiesās vajadzības un kāda vieta šajā visā ir vecmāmiņai. Arī topošajai vecmāmiņai, visticamāk, ir ilūzijas un fantāzijas par to, kā būs, bet tikai pēc bērna nākšanas pasaulē veidosies tā brīža emocionālā reakcija uz notiekošo. Tam ir liela saistība ar izpratni par robežām. Vīra mamma var iedomāties, ka viņai ir jābūt kaut kam vairāk, nekā tas ir pieņemami jaunajai māmiņai, jaunajam tētim vai pat abiem jaunajiem vecākiem kopā. 
 

Vecmāmiņa – auklīte

Mūsdienās bieži vērojams, ka jaunā ģimene labprāt izmanto vecmāmiņu par auklīti. No vienas puses, vecmamma labprāt palīdz, bet, no otras – viņai ir savas idejas, kā to vislabāk darīt. Vecmāmiņa parasti tomēr nav algots darbinieks, kam var visu lūgt izdarīt pēc mazuļa mammas vai tēta izveidota saraksta. Tajā brīdī var rasties konflikts, ko grūti atrisināt, jo ģimene, īpaši jaunā māmiņa, jūtas atkarīga no vecmāmiņas palīdzības. 

Ja ģimenei auklīte ir nepieciešama un vecmāmiņa piekrīt palīdzēt, par to nesaņemot atalgojumu, omīte jūt, ka viņai ir tiesības īstenot tādu audzināšanu un bērna aprūpi, kādu uzskata par pareizu. Te rodas vieta arī pārmetumiem – es visu dienu rūpējos par taviem bērniem, un tagad tu dusmojies, ka es mazliet sakārtoju plauktu vai mazo pacienāju ar saldumiem. Ja vecmāmiņai atstāj tikai omītes lomu – viņu apciemo, kopā svin svētkus, dalās dažādos notikumos –, attiecības var būt ļoti labas. Un tad arī saldumi ik pa laikam bērniem nekādu ļaunumu nenodarīs. 
 

Vīrietis – ārpus konflikta?

Attiecību grūtības var rasties brīdī, kad vīramāte dēla sievu nevērtē kā gana labu mammu mazbērniem. Tad vīramāte kaut kādā veidā saredz, ka viņai jaunajā ģimenē jābūt vairāk, un viņa to tiešām vēlas. Šī vēlme parasti tiek realizēta, izmantojot dēlu. Sākumā vīra mamma caur dēlu nodod ziņu, ka varbūt vajadzētu rīkoties tā vai citādi, dod mājienus, ka jaunā mamma varbūt atsevišķās situācijās nerīkojas līdz galam pareizi. Un tikai vēlāk konflikts var izaugt starp abām sievietēm tiešā veidā. Tad vīrietis var justies nonācis sprukās – ar ko viņam jāveido koalīcija? Taču, tikko viņš ir nodibinājis ģimeni, viņa koalīcija ir sieva. Ja koalīcija neveidojas, ir jāuzdod jautājums, kāpēc es joprojām esmu palicis tik ciešās attiecībās ar mammu. Attiecību problēmu risināšana ir ārkārtīgi būtiska, jo pretējā gadījumā jaunās ģimenes pastāvēšana var būt apdraudēta. Bieži dzirdēts, ka attiecības izjuka vīra vai sievas mammas dēļ. Taču patiesībā tā ir tikai vainīgā meklēšana, jo problēma nav risināta tad, kad tas vēl bija iespējams. 

Vīrieša grūtība šādās situācijās var slēpties faktā, ka viņš nevēlas nostāties ne vienā, ne otrā pusē. Diemžēl pozīcija – palikt pa vidu un izdabāt abām pusēm – nav iespējama, jo, lai paliktu abās pusēs, vīrietim vienlaikus ir jābūt gan bērnam, gan pieaugušajam. Ienākot ģimenē mazulim, būtiski mainās ģimenes struktūra, kas prasa iezīmēt robežas – es tagad esmu pieaugušais un atbilstoši rīkojos. Tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka automātiski vienmēr sievai ir taisnība un vīrietim akli būtu jānostājas sievietes pusē. Arī jaunajai māmiņai var būt kādas savdabīgas ieceres un idejas par lietu kārtību. Citiem vārdiem sakot, pieaugušais risina situācijas, nevis pasaka – tieciet galā pašas. Vīram nav jāapmierina visas sievas gaidas, bet tajā pašā laikā jāuzņemas atbildība par konfliktu starp mammu un sievu. Kamēr vīrietis izrāda sievai sapratni un viņu atbalsta, pāris ir komanda. Sievietei svarīgākais šādās situācijās ir saņemt vīrieša atbalstu. 

Ja mamma būs pārlieku liela autoritāte, dēls ar mammu izveidos koalīciju un nostāsies pret sievu. Mamma tā saka, mamma zina, viņa taču ir izaudzinājusi mani, iespējams, vēl kādu brāli vai māsu. Rezultātā sieviete ar savām sajūtām un konfliktu paliek viena. 
 

Konfliktu risināšana

Vīrietis konfliktu starp sievu un mammu var risināt dažādi. Viņš var notiekošo pārrunāt ar sievu, var aprunāties ar mammu. Var aicināt abas uz sarunu. Var kopā ar sievu izstrādāt stratēģiju, kādā veidā minimalizēs mammas vēlmi darīt pēc viņas ieskatiem. Pāris var vienoties, kā vēlas, lai mamma uzvestos un rīkotos viņu mājā, ģimenē. Katrā ziņā vīrieša pozīcijai ir jābūt aktīvai. Tā neļauj pateikt, ka ir vienalga, vai arī atzīt, ka nav spēju un iespēju mammai kaut ko pateikt. Grūtības rodas tad, ja vīrietis kādu iemeslu dēļ nevar iziet ārā no bērna pozīcijas, tādējādi pārraujot ar mammu nabassaiti. Attiecību trijstūris veidojas tikai tad, ja pāris savstarpēji par kaut ko nevar vienoties. Tad sieviete attiecības sāk risināt pa taisno ar vīra mammu, mamma ar savu dēlu, nenonākot pie kopsaucēja. 
 

Pārraut ar mammu nabassaiti

Bērna pozīcija nozīmē atkarību no savas mammas – emocionālu, materiālu. Praksē mēdz būt gadījumi, kad vīrietis atzīst – mums būs māja, mašīna un vairāki dzīvokļi, ja vien viņa nekašķēsies ar manu mammu. Tā ir atkarība, ko es kā bērns dabūšu no saviem vecākiem. Un ko es varu zaudēt. Tā var būt ne tikai manta, bet arī attieksme un komunikācija. Piemēram, mamma, ja dēls nedara viņai pa prātam, aizcērt durvis un trīs dienas nerunā. Situācijā, kad dēls redz, kā sieva konfliktē ar mammu, viņam strauji ceļas trauksmes līmenis. 

Šāda veida emocionālas atkarības var veidoties audzināšanas stilu dēļ. Dēls caur savu mammu ir piedzīvojis tādu piesaisti, kas traucē atdalīties un pilnībā ieiet pieaugušā lomā laikā, kad jau viņam ir pašam savi bērni. Nenoliedzami, ieraudzīt un apzināties savu atkarību no mammas nav viegli. Ja to tomēr ir izdevies izdarīt, nepavisam nav viegli atdalīties. Var būt arī tā, ka vīrietis problēmu tā arī neierauga, uzskata, ka viss atbilst normai (neņem galvā, mamma vienkārši tāda ir!), bet rezultātā tiek apdraudētas pāra attiecības. Vīrietim mammas rīcībā nekas neliekas šausmīgs, jo viņš tā ir audzis visu mūžu – mamma vienmēr ir kārtojusi skapi (ko tur ņemies, vai tad no tā kļūst sliktāk?). 
 

Jaunā vīrieša tētis

Bieži mēs sakām – vīra mamma. Taču nereti varam domāt par ģimeni kopumā jeb ģimenes musturi, kurā ietilpst pārējā vīrieša ģimene, tostarp vīrieša tētis – mazuļa vectētiņš. Tētis ir nozīmīgs tajā, ka viņš ir ģimenes mustura atbalstītājs. Mamma robežas pārkāpšanu, nesadarbošanos, savu ieceru īstenošanu panākusi jau līdzšinējā ģimenē. Viņas vīrs ir akceptējis sievietes varu. Ja šādā modelī dēls atnāks pie mammas un sacīs, ka ir jābūt robežām, ko viņa nepārkāps, mamma var būt ļoti pārsteigta, jo viņa šādā kontekstā dēlu nepazīst, viņa var justies neērti jaunajā situācijā. Mamma nemāk dzīvot citādā situācijā, jo viņa ir pieradusi rūpēties par savu dēlu, un dēla sieva ir tikai papildinājums. 
 

Vīramāte – vellamāte?

Lai sieviete ielīstu svešas sievietes mājā un virtuvē, viņai tomēr nedaudz ir jābūt vellamātei. Tas nozīmē, ka vīrieša mamma vispār neakceptē citu sievieti, tādējādi viņu devalvējot un norādot, ka viņa manam dēlam nav gana laba. Bet monētai ir arī otra puse – vai dēla sieva ir sveša, ja vecmāmiņa regulāri pieskata mazbērnus un tik bieži pie ģimenes uzturas? Un nav tā, ka vīra mamma apzināti gribētu darīt sliktu, viņa vienkārši vēlas, lai viss tiktu darīts pēc iespējas labāk. 
Dēls nevar mainīt to, kāda ir mamma. Vīrietis vienīgi var mammai skaidri pateikt, ko no viņas vēlas un nevēlas sagaidīt. Mammas ziņā savukārt ir to akceptēt vai neakceptēt. Mamma var daudzas lietas gribēt, bet nevar izdarīt, ja jaunie to neļauj. Sarežģījumi rodas, jo reizēm ir grūti pieņemt iespējamos zaudējumus, kas var rasties, kad atrisina robežu jautājumus. 

Ja vīrietis un sieviete nāk no līdzīgākām struktūrām, var būt, ka abiem mammas līdzdarbošanās ģimenes dzīvē šķiet pilnīgi pieņemama. 

Domājot par konflikta risinājumiem, jāapzinās, ka vīra māte nav jāvērtē kategorijās „laba” vai „slikta”, viņa dzīvo savu dzīvi, īsteno savas ieceres. Paši jaunie bieži vien ir tie, kas rada haosu savā dzīvē. Ir tik ērti vasarā kopā ar bērniem dzīvot laukos pie vīra mammas, bet nav patīkami piedzīvot viņas centienus noteikt dzīves kārtību. Parasti vīra mammas rīcībā nav ļaunprātības, vienkārši atšķiras tas, kā tiek saprastas lietas. Viņas personība ir tāda, ko bērni nevar izmainīt. Bet var mainīt attieksmi, ar kādu kā pāris kopā risina problēmas un novelk robežas. Tad saruna starp jauno pāri var būt aptuveni šāda – tevi netraucē, kā rīkojas tava mamma, bet mani traucē. Tev ir vienalga, ka viņa pārkāpj robežas, jo esi pie tā pieradis visu savu mūžu. Mani tas traucē, jo es nāku no citādas ģimenes. 
 

Kā vīrietis var saprast, ka kaut kas attiecībās nav kārtībā?

Ja dēls un vīrs saņem sūdzības un pretenzijas no abām pusēm, ja viņš sajūt, ka gan sieva, gan mamma ar kaut ko ir neapmierinātas, visdrīzāk attiecībās kaut kas līdz galam kārtībā nav. Un šim signālam būtu jābūt svarīgam arī pašam vīrietim. Tas nav tikai mammas un sievas attiecību konflikts. Izveidojot attiecības un ģimeni ar kādu sievieti, viņam ir jāuzņemas rūpes un atbildība par to, kā viņa šajās attiecībās jūtas. Ja viņa sieva nejūtas labi ar viņa mammu, vīrietis ir cilvēks, ar kuru vistiešākā ceļā šo situāciju risināt. Viņas pašas to parasti izdarīt nevar, jo ģimene ir sistēma, kur visi ir kopā. Noteikumus ģimenei kopā izveidot ir vieglāk, nevis sievai vienai pašai. 
 

Pārtraukt attiecības – galējais līdzeklis

Tā gan mēdz notikt, tomēr nav īpaši veiksmīgi, ka dēls ar savu mammu veido vienas attiecības, dēla sieva – citas, jo tas traucē visiem sajusties kā ģimenei, veidojas nevajadzīga distance. Mēs taču vēlamies saviem bērniem radīt ģimenes un dzimtas izjūtu. Savstarpējām attiecībām nav vienmēr jābūt ciešām, bet gan saprotamām un paredzamām, tādējādi veidojot labu attiecību pieredzi. Tā ir prasme sakārtot attiecības ar saviem vecākiem, lai bērns (mazbērns) piedzīvotu labu attiecību veidošanas pieredzi. Attiecību pārtraukšana tomēr ir galējs līdzeklis, kas nav konflikta risinājums. Izvēle pārtraukt attiecības nozīmē pateikt, ka es nespēju vai negribu risināt. Tas savukārt bērnam nerāda piemēru, kā risināt attiecību problēmas, kā sadarboties.

Arī vecmāmiņa kādā brīdī var pateikt – ja jūs nepiekritīsiet maniem noteikumiem, jūs mani nekad vairs neredzēsiet. Ko darīt? Saprast, ka vecmāmiņas sacītais ir manipulācija. Pieņemt, ka tas ir viņas lēmums, bet vīrietis un sieviete paliek kopā savos noteikumos. Un vēl svarīgi – atstāt „durvis atvērtas”. Dēls savai mammai var teikti – izskatās, ka šobrīd tev kaut kas galīgi nav pieņemami, bet mēs vēlamies, lai bērniem ir vecmāmiņa. Ja tu pārdomā, būsim atvērti. Cilvēki var kļūdīties, un cilvēki var laika gaitā mainīt uzskatus. 

Vīrieša grūtība šajā brīdī var būt tajā, ka mēs kā sabiedrība tomēr esam audzināti, ka attiecības ar vecākiem ir jāsaglabā teju jebkādos apstākļos. Tas ir katra cilvēka iekšējais konflikts, kas pašam arī ir jāatrisina, – ko nozīmē attiecības, cik tās ir ciešas un kā mēs tomēr varam nodrošināt robežas. Lai attiecības kā vērtība beigās mums pašiem nenodara pāri.