Krūtsbarotājas rīta etīde jeb nekas nav tā, kā biju iztēlojusies!

“Ko? Nevar būt, ka atkal jāceļas...” Nakts melnumā Samanta miegaini ar roku taustīja gultas pārvalku, līdz attapās, ka joprojām ir miega varā un mēnessērdzīgās gājieni, ko bija izraisījusi hroniska neizgulēšanās, no malas varētu izskatīties diezgan muļķīgi. Par laimi, istabā skatītāju, kuri par to varētu gardi pasmieties, nebija. Lai gan, patiesību sakot, bija gan – divus mēnešus jaunais mazulis. Tomēr viņš nebija vērtētājs – ar piena lāsi mutes kaktiņā mazulis saldi gulēja un pret mammas aktivitātēm izturējās vienaldzīgi. Bez izlikšanās. Samanta atviegloti atslīdēja atpakaļ spilvenā un tūliņ sajuta, ka vienā krūtī pamatīgi sariesies piens. 

Zinu, zinu, esi gatava barot – vienmēr gatava, bet es vēl varu nosnausties, viņa miegā nodomāja un, mēģinot ignorēt nepatīkamo diskomfortu krūtī, pagriezusies uz otriem sāniem, aizmiga. 
Diemžēl viņas krūšu un mazuļa ritms bija gaužām nesaskaņots – pēc nogulētām nieka divdesmit minūtēm mazulis maigi ieņurdējās, ziņojot par vajadzību mazliet iestiprināties. Samanta tāpat guļot piestūma viņam pie mutes krūti, bet, netikdams ar to galā, jaundzimušais sāka raudāt daudz uzstājīgāk.

Diemžēl viņas krūšu un mazuļa ritms bija gaužām nesaskaņots – pēc nogulētām nieka divdesmit minūtēm mazulis maigi ieņurdējās, ziņojot par vajadzību mazliet iestiprināties.

“Pareizi, šī taču ir “sliktā krūts”, jābaro sēdus,” Samanta teica pati sev un iekārtojās “priekšnieka” pieprasītajā pozā. Pēkšņi atvērās durvis, un tajās parādījās bērns, kura augums sniedzās knapi līdz durvju rokturim, taču par sprīdi garāku to padarīja nez kādam nolūkam uzliktā rotaļu policistu cepure. 
“Mammu... es gribu kakāt…” viņš samiegojies teica.
“Zaķēn, es tagad baroju māsu. Lūdzu, pasaki to tētim, kurš guļ tev blakus.”
“Bet viņš guļ.”
“Lūdzu, pamēģini vēlreiz!” 

Mazais cilvēks aizgāja, un Samanta palika viena. Ar savām domām. 
“Lieliski, es visu nakti baroju, bet viņš saldi guļ un nevar pamosties...” Pametusi skatienu telefonā, viņa ieraudzīja, ka pulkstenis rāda jau 6.30, un tajā mirgo divas neatbildētas īsziņas.
“Es baroju. Tu arī?” nakts vidū rakstījusi draudzene. 
“BĀC. JĀ. JĀ. JĀ. MILJONS REIŽU!” Samanta nosūtīja lakonisko, bet emocionāli spēcīgo atbildi.
Laimīgā kārtā otrajai atvasei bija izdevies pamodināt dziļajā miegā ieslīgušo tēti un pašiem tikt galā ar svarīgajām darīšanām agrajā rīta stundā. Par to liecināja abu klusā čalošana vannasistabā dzīvokļa otrā galā. Godīgi sakot, Samanta nopriecājās, ka arī vīra miegs tiek iztraucēts un arī viņš spiests upurēt dārgo snaudu bērnu labā. 

Mazulis, imitējot rīšanas kustības pie krūts, jau bija laimīgi iemidzis, tāpēc, rūpīgi noliekot viņu sev blakus, arī Samanta svētlaimīgi iekrita dziļā miegā. 

“Lieliski, es visu nakti baroju, bet viņš saldi guļ un nevar pamosties...” Godīgi sakot, Samanta nopriecājās, ka arī vīra miegs tiek iztraucēts un arī viņš spiests upurēt dārgo snaudu bērnu labā. 

***
Pamostoties nākamajā barošanas reizē, Samanta priecīgi konstatēja, ka aiz loga beidzot uzausis rīts. 
“Murgainā nakts beidzot garām – šonakt baroju sešas reizes!” atkal telefonā zaigoja draudzenes īsziņa, kura tāpat kā viņa tumšās un garās ziemas naktis pavadīja, barojot mazuli, lēnā garā aizmirstot, ko vispār nozīmē vārds “izgulēties”. 
“ALELUJA!” Samanta ātri atbildēja un klusi izslīdēja no istabas, mazuli droši atstājot lielas gultas vidū, iebarikādētu starp milzīgiem spilveniem. Virtuvē viņa darbojās tik klusi kā sapieris – neviena kustība nedrīkstēja izraisīt skaņas, kas draudētu pamodināt bērnu. Vienatne un kapa klusums bija nenovērtējams stāvoklis. Samanta no skapja izņēma mīļāko krūzi, pagatavoja kafiju un apsēdās pie lielā ozolkoka galda ar skatienu pret logu. Garām slīdēja automašīnas, sieviete ar bērnu pie rokas kaut kur steidzās, kaimiņš izvedis laukā suni, vārnas... Klusumu un Samantas vērošanu absolūti nevietā iztraucēja telefons – atkal īsziņa.
 

***
“Labrīt, mana mīlestība! Ceru, ka nakts bija laba! Vakarā ar draugiem aiziešu uz hokeju. OK? Mīlu! Buča.”
Samanta sastingusi skatījās telefonā. Dziļa nopūta. Viņu pārņēma sajūta, ka abi dzīvo uz dažādām planētām, kuras nekad nesatiekas un nesatiksies. Vīra planēta atradās uz mūžīgā prieka, izklaides un harmonijas viļņa, bet viņas – depresijas, pamperu, dupšu slaucīšanas, atraudziņas gaidīšanas un drupaču vākšanas bēdu ielejā. Samantai šķita, ka viņa atrodas tuvu nervu sabrukumam, ko izraisījis hronisks nogurums un miega bads, vienkārši sakot – besis. Vakars. Hokejs. Divi bērni, viens no tiem zīdainis. Vīrs hokejā.
“Nu, protams, viņam dzīvē nekas nav mainījies – viņam ir plāni vakaram, hokejs, sarunas ar draugiem pie alus kausa, kur varēs pastāstīt, cik viņš ir labs un foršs tētis, ka mazajam ir ļoti labs miegs, jo viņš guļ blakusistabā ar sievu! Ak Dievs, es pati vēl pirms pāris gadiem sēdēju kafejnīcā, dzēru kokteiļus kopā ar draudzenēm un priecājos par dzīvi, bet kur esmu šobrīd? Kas ar mani notiek? Vai es pati to gribēju?” Samanta izmisusi iegrima domās un juta, kā tās fiziski viņu pārņem. Galva kļuva smaga, ķermenis bija gluži kā sasiets, kļuva vienaldzīgs arī fakts, ka logā iespīd saule un vārnai pievienojušās vēl divas draudzenes.
“Man vienkārši viss riebjas!” viņa čīkstulīgi žēloja sevi. “Gribu aizbraukt uz Maldīvu salām. VIENA un uz MĒNESI.”

Ak Dievs, es pati vēl pirms pāris gadiem sēdēju kafejnīcā, dzēru kokteiļus kopā ar draudzenēm un priecājos par dzīvi, bet kur esmu šobrīd? Kas ar mani notiek? Vai es pati to gribēju?

***
Diemžēl vai par laimi apcerīgākām domām neatlika laika, jo no guļamistabas nākošās skaņas liecināja, ka kafija būs jādzer vēlāk un auksta, jo zīdainim krūts piens vajadzīgs silts un tūlīt. Samanta uz istabu devās nomākta, galvā šaudījās dusmas uz vīru un ārkārtīgi liela neapmierinātība ar dzīvi. Barojot mazuli, viņa reizēm kavēja laiku, aplūkodama sociālo tīklu vietnes, bet darīt to šādā stāvoklī būtu nāves spriedums. Šorīt viņa tam nebija gatava, jo nespēja redzēt smaidīgo māmiņu profilos ievietotos foto par viņu perfekto dzīvi, jaukajām naktīm un peoniju noklātajām gultām, kuras dāvājuši labākie vīri pasaulē. Tāpēc šoreiz barošana noritēja rimtā klusumā, tiesa gan – tarakānu pavadībā. 
“Jā! Tie tarakāni manā galvā ir pilnīgi traki,” Samanta piespieda sevi saprast to, kas ar viņu notiek. Protams, daļēji to varētu norakstīt uz pēcdzemdību depresiju, taču pilnībā viņas sajūtas šai diagnozei neatbilda. Lielākoties viņa jutās diezgan labi, lai gan ik pa laikam nācās piedzīvot arī šādus spēcīgus kritumus kā šorīt. Tā tas bija ar pirmo bērnu un atkārtojas arī tagad. 
“Es jūs pazīstu,” Samanta uzrunāja savus draudziņus.

Samantas dzīvē nekas nenotiek tā, kā viņa izplānojusi, lai gan “tūristu acīm” viņas dzīve varētu šķist gluži vai ideāla. Bet Samanta šobrīd jutās pavisam citādi – par maz laika, par maz miega, par maz uzmanības no vīra.

Visu šo domu iespaidā Samanta jutās kā piecgadīga meitene, kuras dzīvē nekas nenotiek tā, kā viņa izplānojusi, lai gan “tūristu acīm” viņas dzīve varētu šķist gluži vai ideāla. Bet Samanta šobrīd jutās pavisam citādi – par maz laika, par maz miega, par maz atgūta pirms dzemdībām esošā fiziskā forma, par maz drēbju, par maz uzmanības no vīra, par maz paklausīgs mazais – lielais bērns, par maz palīdzības gan no saviem, gan vīra vecākiem, par maz palīdzības no auklēm un arī naudas, kā vienmēr, par maz! Samanta aizvēra acis un vizualizēja, ka istabas vidū stāv maza meitene, kurai ir sasietas divas zirgastes, rozā kleitiņa ar volāniem un baltas pusgarās zeķes. Viņa dusmīgi piecērt kāju un kliedz: “NEKAS NAV TĀ, KĀ BIJU IZTĒLOJUSIES!”
Bet tāda ir pieaugušo dzīve. Viņa galvā dzirdēja savas psihoterapeites vārdus, pie kuras, netiekot ar sevi galā, bija aizskrējusi jau pēc pirmā bērna piedzimšanas. 
“Kas ar mani notiek? Es vienkārši nespēju pieņemt realitāti. Visiem viss rit labi – viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek, bet es ar to neesmu mierā!”
Samanta dziļi ieelpoja un domās pievērsās vēderam, vērojot, kā ieelpa liek tam pacelties, bet izelpa – saplakt. Galvā kopā ar tajā mītošajiem tarakāniem šobrīd palikt nebija droši – tas nu bija skaidrs, tāpēc pievēršanās vēderam pamatīgi nomierināja. Tā kā mazulis pēc ēšanas atkal iemiga, Samanta elpošanai varēja veltīt pat veselas desmit minūtes. 
 

***
Atvērusi saraudātās acis, viņa pēc mazās, bet vērtīgās miera pauzes ieraudzīja citu ainu – gultas vidū uz skaistas gultasveļas gulēja maza, brīnumskaista, pašas radīta, aizmigusi dzīvībiņa, pa logu joprojām iespīdēja ziemas spožā saulīte, vēlāk pēcpusdienā ciemos solījās ieskriet draudzene. Turklāt Samanta ir vesela, bērni ir veseli un vīrs ir vesels. 
“Dzīve ir skaista un laba. Viss ir kārtībā,” viņa klusiņām skaitīja to kā mantru un piespieda sevi plati pasmaidīt, lai ķermenis noticētu laimes manifestācijai, ko spēj radīt viņas lūpas. Samanta atkal aizvēra acis un ieraudzīja to pašu mazo meiteni. Šoreiz viņa sēdēja kādam klēpī, bet, ielūkojoties dziļāk, viņa redzēja, ka sēž klēpī pati sev – lielā Samanta samīļoja mazo Samantu, kurai tik ļoti šobrīd vajadzīga sapratne, mīlestība un atbalsts. 
“Viss būs kārtībā, mazā, mēs tiksim ar visu galā! Es tev esmu, un es tevi nekad nepametīšu, es tevi ļoti mīlu,” viņa noskūpstīja savu mazo “es” uz pieres un maigi, mīlestības piepildīta, domās noglāstīja tai matus. 
Samantas vizualizāciju iztraucēja vīra īsziņa: “Mīļā, tu man neatbildēji – tad es vakarā izskriešu, labi?” 
“Protams! Mīlu tevi!” viņa atbildēja.

Citus stāstus, kā arī psihoterapeites Diānas Zandes vēstules sievietēm, kas piedzīvo visdažādākās pretrunīgās izjūtas, lasi nupat iznākušajā apgāda ZVAIGZNE ABC grāmatā “TARAKĀNI MANĀ GALVĀ. Stāsti par sievietēm”.

Grāmatas autores – Zane Zusta un Diāna Zande – īsos un izklaidējošos stāstiņos zīmē un psiholoģiski risina situācijas, kas sievietēs rada apjukumu, liek pieņemt dīvainus lēmumus un rīkoties neracionāli vai sastingt un pārstāt rīkoties vispār, kad patiesībā vajadzētu darboties, cik jaudas.

Visu stāstu varonēm ir kas kopīgs: viņu dzīvē valda tarakāni, pareizāk sakot, izdzīvošanas stratēģijas, kas, kādā krīzes brīdī radušās, no tās izkļūt palīdzējušas, bet tad aizķērušās prātā uz palikšanu. Un, kad tarakāniem dzīres, sievietēm ķibeles.  Grāmatas autore Zane Zusta un psihoterapeite Diāna Zande palīdz lasītājām notvert un vismaz uzsākt tarakānu dresēšanu.

Zane Zusta ir žurnāliste un populāro bērnu grāmatu par pūcīti Ucipuci autore. Viņa ir spējusi pamanīt tipiskākos no mūsu galvās mītošajiem tarakāniem un pratusi tik precīzi ar vārdiem uzzīmēt ikdienas dzīves ainiņas, ka ikviens tajās var atpazīt sevi. 

Diāna Zande ir psihoterapeite, kas ikdienā nodarbojas ar “tarakānu klasificēšanu un dresēšanu”. Diāna Zande stāsta, ka strādājot pie grāmatas, vēlējusies lasītājiem parādīt, kā pagātnes pieredze ietekmē dzīvi tagadnē, kā cilvēki labprātāk pieņem zināmu nelaimi nekā nezināmu laimi, kā iekrīt pašu izliktajās lamatās un vēl citus parauj līdzi. Viņa saka: “Katras varones stāstā saskatīju pa kripatai no savas pieredzes un domāju par sevi – gan ar lepnumu, gan skaudru paziņu par pieļautajām kļūdām, gan ar saudzīgu un maigu izpratni par savu cilvēcisko dabu.”