Visu pats jeb Kāpēc jaunatne vairs negrib mīlēties

"Atteikšanās no seksa nav tikai amerikāņu fenomens. Vairums valstu cieši neseko līdzi savu pilsoņu seksuālajai dzīvei, taču tās, kas mēģina (visas ir bagātas), ziņo par seksa kritumu un atlikšanu uz vēlāku laiku arī pie sevis. Vienā no pasaules autoritatīvākajiem pārskatiem, Lielbritānijas nacionālajā seksuālo uzskatu un dzīvesveida pētījumā, ziņots, ka 2001. gadā cilvēki vecumā starp 16 un 44 gadiem ar seksu nodarbojās vidēji vairāk nekā sešas reizes mēnesī. 2012. gadā rādītājs bija nokritis līdz mazāk nekā piecām reizēm. Ap to pašu laiku attiecībās iesaistītie austrālieši pārgājuši no 1,8 seksa reizēm nedēļā uz 1,4. Somijas Finsex pētījums atklājis kritumu dzimumaktu biežumā, ko pavada masturbēšanas rādītāju kāpums."

Keita Džūliana, The Atlantic, 2018. gada decembrī

Mūsdienās Rietumu jaunieši dzimumdzīvi sāk krietni vēlāk un ļaujas tai daudz retāk un jau 60% pieaugušo vecumā līdz 35 gadiem izvēlas dzīvot vieni un, neraugoties uz iepazīšanās aplikāciju milzu popularitāti.

Amerikāņu animācijas seriāla “Dienvidparks” jaunākajā sezonā parādās sarkastisks atribūts, kam ir potenciāls kļūt par tādu globāli populāru mēmu, kas paskaidrojumus neprasītu. Tā ir kartona “Budas kaste” ar uzrakstu “Netraucēt”, ko uzvilkt sev galvā, lai publiskajā telpā vēl vairāk norobežotos no citiem intīmai vienatnei ar savu viedtālruni. Tā seriāla veidotāji pievienojušies neskaitāmiem kultūras kritiķiem un dažādu profilu zinātniekiem, kuri jau daudzkārt komentējuši fenomenu, kas kļuvis jau par sociālu normu, – dīvaino neklātieni pat citu klātbūtnē, kas iespējama, kopš internets kļuvis pieejams arī mobilajās ierīcēs. Pasaulslaveno seksa guru Esteres Perelas un Dana Savidža publiskās uzstāšanās reizēs gandrīz vienmēr tiek uzdots viens un tas pats jautājums: kā justies, rīkoties vai cīnīties, ja mīļotā vai dzīvesbiedrs arvien biežāk un ilgāk pazūd savā telefonā, nevis bauda kapitālistiskajā pasaulē arvien sarūkošo kopābūšanas laiku ar partneri? Perelai uz to ir gatava atbilde: pieņemiet jaunās realitātes spēles noteikumus un aizsūtiet viņam vai viņai pikantu īsziņu. Vārds pa vārdam virtuālas koķetēšanas, un “otra pusīte” būs atpakaļ jūsu kopīgajā īstenībā. Savidžs gan atzīst sevi par tikpat vainīgu, tāpēc cenšas pats likt malā ierīci un spiež to darīt arī savu vīru. Taču abi eksperti ir gandrīz 60 gadus veci un viņu padomi lielākoties ir par to, kā saglabāt seksuālu asumu jau esošās attiecībās vai kā stiprināt ilgas un irstošas attiecības.

The Atlantic decembra numura lielajā rakstā turpretim uzdots jautājums, kāpēc mūsdienās Rietumu jaunieši, saskaņā ar autoritatīviem pētījumiem, dzimumdzīvi sāk krietni vēlāk un ļaujas tai daudz retāk un jau 60% pieaugušo vecumā līdz 35 gadiem izvēlas dzīvot vieni un, neraugoties uz iepazīšanās aplikāciju milzu popularitāti, ir skeptiski pat pret bezkaislīgiem gadījuma sakariem. Turklāt tas notiek apstākļos, kad vairums ar seksualitāti saistītu tabu ir atcelti un informācija par drošu un daudzveidīgu seksu ir brīvi pieejama un iedrošinoša.

Gan zēni, gan meitenes atzīst, ka pašapmierināšanās, skatoties porno, atbrīvo no vienmēr sarežģītās un ķēpīgās partnera meklēšanas reālajā dzīvē, no pārpratumiem, no salauztas sirds, vardarbības un infekciju draudiem.

Savā iespaidīgajā pārskatā Keita Džūliana atsaucas uz kādu slavenu zinātnisku pētījumu, kurā apkopoti 237 atšķirīgi iemesli, kāpēc aptaujātie piekrituši nodarboties ar seksu. Tur ir gan mistiskais “es gribēju būt tuvāk Dievam”, gan muļķīgais “es gribēju mainīt sarunas tematu”. Un autore pieļauj, ka tikpat daudz iemeslu atrastos arī negribēšanai ar to nodarboties. Tomēr interneta pieejamība un viss, kas pieejams internetā, seksa negribēšanas sarakstā atrodas pašā galvgalī. Ja savu kaimiņu tikumības sargātāji un pasaules pagrimuma un beigu sludinātāji lasītu šādus analītiskus pētījumus, viņi varbūt pat varētu uzgavilēt. Pirmkārt, dažādu iemeslu dēļ tieši internetā brīvi pieejama pornogrāfija daudzus jauniešus attur no seksa. Tas ir, no seksa, kurā iesaistīts vairāk par vienu dalībnieku. Gan zēni, gan meitenes atzīst, ka pašapmierināšanās, skatoties porno, atbrīvo no vienmēr sarežģītās un ķēpīgās partnera meklēšanas reālajā dzīvē, no pārpratumiem, no salauztas sirds, vardarbības un infekciju draudiem. Turklāt Rietumu masu kultūrā masturbēšana vairs netiek stigmatizēta, un to bieži pat popularizē kā veselīgu un nepieciešamu sevis izzināšanas un spriedzes noņemšanas metodi. Tāpēc vienatnes seksa palīglīdzekļu tirgus plaukst kā vēl nekad, jo īpaši, kopš iepirkšanās internetā ir atbrīvojusi arī no neērtās konfrontācijas ar faktiskajiem pārdevējiem. Otrkārt, nepieredzējusī jaunatne, visbiežāk tieši heteroseksuāli jauni vīrieši, pornogrāfiju kļūdaini uzskata par mācību video un, savās pirmajās seksa reizēs neveikli vai bravūrīgi mēģinādami atkārtot tur redzētos groteskos vingrojumus, turpmāku interesi par fizisku tuvību uz ilgu laiku atvēsina gan partnerē, gan reizēm arī paši sevī. Un, lai gan iepazīšanās internetā jau kopš agrīno anonīmo tērzētavu laikiem ir daudz vieglāka un nepiespiestāka un tas radījis iespēju pie potenciāla partnera tikt arī visiem tiem, kam tas dabā iepriekš bija ārkārtīgi grūti vai pat neiespējami, fizisku tuvošanos, flirtu vai seksuālas dabas mājienus simpātiskam svešiniekam klātienē tas padarījis par dīvainu vai pat pilnīgi nepieņemamu sociālo praksi. Un paradoksālā kārtā vairums iespējamo pāru, pat būdami abpusēji ieinteresēti, draudzīgi, valšķīgi un pat neķītri virtuālajā vidē, tomēr izvēlas šos sakarus tur arī atstāt, nevis turpināt “miesas pasaulē”.

Jauniešu vērtību skalas augšgalā ir nevis kolektīvās tradīcijas, ģimene un pat ne profesionālā karjera un materiālā nodrošinātība, bet gan ezoteriskā “būšana pašam”, pašizteiksme, savas personības pilnveidošana.

Taču, lai gan internetam ir milzu ietekme uz attiecību kultūru, tas vien “Budas kastes” problēmu neizskaidro. Un parasti ne jau pornogrāfijas meklējumos telefonā pēkšņi pazūd mans blakussēdētājs kādā sapulcē, teātrī, bārā vai tramvajā un nereti pat mans sarunas biedrs iesākta teikuma vidū. Pasaules vērtību pētījums, kas tiek regulāri atjaunināts jau kopš 1981. gada, rāda, ka Rietumu valstīs un tajās, kurās ir pietiekami plašas liberālās kopienas un kuras tiecas dzīvot pēc attīstīto valstu standartiem, jauniešu vērtību skalas augšgalā ir nevis kolektīvās tradīcijas, ģimene un pat ne profesionālā karjera un materiālā nodrošinātība, bet gan ezoteriskā “būšana pašam”, pašizteiksme, savas personības pilnveidošana. No vienas puses, tas paredz iecietību un politkorektumu attiecībās ar citiem tādiem pašiem sevis meklētājiem. Bet, no otras, – tā vien prasās to nosaukt par galējas formas narcismu un patērnieciskumu, kurā citi, vienalga, vai tie būtu gadījuma partneri, draugi vai interešu biedri, ir tikai pakāpiens pašradīšanas projektā. Vai arī sava projekta panākumu spogulis, kurš tiešām var būt tikai virtuāls.

Pavisam nesen kāds jaunietis man pastāstīja, lūk, ko: “Pēc pēdējām attiecībām nolēmu, ka tagad būšu brīvs – strādāšu un izklaidēšos, izklaidēšos un strādāšu. Bet sanāca tā, ka viņā [jaunajā draudzenē] esmu jau pārāk daudz emocionāli investējies. Tagad ar to jārēķinās.”

Es savukārt: “Bāc, cik merkantila valoda: emocionāli investējies! Kāpēc neteikt, ka vienkārši iemīlējies?” Tomēr viņam ir taisnība. Es domāju novecojušu poētisko mēmu kategorijās, toties viņš, to pat neapzinoties, – zinātniski. Jo tādā pašā veidā par evolūciju un tās ekonomiku un pragmatismu šobrīd runā arī zinātne. Mums, bēta eksemplāriem, kam nav iespējas dabūt to, ko gribas vai vajag, ar spēku vai ar spalvām, ir jāinvestējas emocionāli. Jābūt atdevīgiem un vienmēr pieejamiem, lai izdzīvotu. Bet izdzīvošanu tādiem nodrošina alfa eksemplāru uzmanība, pat ja tikai garlaikotības vai žēluma radīta. Dārgas, protams, tās emocionālās investīcijas, un pragmatiskāk bieži vien ir tām vienkārši netērēties.

Autors: Vents Vīnbergs

Avots: žurnāls "Rīgas Laiks", janvāris 2019