Sakoļīt beibi, dabūt veci. Vai arī mīlēt?

Tas, ko saucam par attiecībām, bieži vien ir tikai savstarpēja ekspluatācija. Kas nav nemaz tik nepamatoti, ņemot vērā pieaugošo dzīves dārdzību un to, ka sabiedrība nu jau ir pilnībā akceptējusi patērētāju sabiedrības pamatideju - visas Maslova piramīdas vajadzības, tai skaitā vajadzību pēc mīlestības, piederības un pašrealizācijas, var apmierināt ar naudu vai lietām, ko nopērk par naudu.

Attieksme pret otru cilvēku ir kā lielveikalā - notirgot sevi pēc iespējas izdevīgāk. Un, lai būtu "kā pie cilvēkiem". Pārticība, prestižs un labas dzīves garantija.

Patērējošas attiecības ir egoisms divatā - katrs tiecas apmierināt sevi un par otru interesējas tikai tādā ziņā, cik pašam tas izdevīgi. Mēs zinām, ko gribam - minimumu piepūles un maksimumu baudas. Jā, protams, neviens neiebilst, ka "attiecības - tas ir darbs". Menedžmenta darbs. Prast visu iekārtot tā, lai attiecības strādā uz tevi. Roku veiklība un nekādas maģijas.

Līdz ar to arī attieksme pret otru ir kā lielveikalā - notirgot sevi pēc iespējas izdevīgāk. Un, lai būtu "kā pie cilvēkiem". Pārticība, prestižs un labas dzīves garantija. Bet ar garantijām ir grūti, tirgus ir tik mainīga vide...

Tāpēc tajā visā ir tik daudz nedrošības. Cik ilgi es saglabāšu savu preces vērtību? Kā atvairīt konkurenci? Vai es protu gūt maksimālu labumu no ieguldītajām pūlēm? Mēs taču "investējam" sevi attiecībās. Un meklējam "investorus" sev.

Mīlestība ir pretstats dvēseles komfortam un tieksmei dabūt vienkāršu, sadzīvisku laimīti. Tas ir ceļš uz svētlaimi, kas nekad nav viegls.

Bet tās ir vispārzināmas lietas. Pārsteidzošākais tajā visā ir tas, cik maz cilvēki runā par mīlestību kā spēju. Ka attiecību pamatā ir mana spēja mīlēt BEZ nosacījumiem. Tas nozīmē brīvprātīgu, apzinātu kalpošanu tam, kuru mīli:

- nesavtīgu mīlestību, kas tiek dāvāta kā dāvana - brīvi un labprātīgi, nekādi nemotivēti un bagātīgi, jo dvēsele vienkārši vēlas to dot,
- apjausmu, ka, uzņemoties pilnīgu personisku atbildību par savu rīcību attiecībās, tas nedod tiesības šīs attiecības vadīt vai kontrolēt, 
- dziļu cieņu pret otra patību, kas balstīta iespējami dziļā izpratnē par viņa patības īpatnībām, 
- centienus attiecību ietvaros veicināt otra dvēselisko izaugsmi, iekšējā potenciāla realizāciju, maksimālas brīvības sasniegšanu, 
- praktizēt mīlestību neatkarīgi no tā, ko otrs dara, tādā veidā piešķirot viņam vērtību jau ar pašu savas mīlestības aktu, nevis mīlot viņu par kādu vērtīgu īpašību (skaistumu, bagātību, varu).

Runa ir nevis par to, kā dabūt labu partneri, bet gan par dvēseles spēju mīlēt un dzīvot pašas radītā mīlestības laukā. Vai tur kāds vēlēsies ienākt - tas jau ir cits jautājums. Teiksiet - riskanti? Un kā vēl. Mīlestība ir pretstats dvēseles komfortam un tieksmei dabūt vienkāršu, sadzīvisku laimīti. Tas ir ceļš uz svētlaimi, kas nekad nav viegls.