"Man nav nevienam nekas jāpierāda" - dziedātāja Ance Krauze laimīga svin 40 gadu jubileju

Vai tas, ka dziedi Jāņa Lūsēna jubilejas koncertos, nozīmē, ka viņš ir izredzētais, kam nespēj atteikt, kad tevi aicina atkal būt uz skatuves?
Acīmredzot Jānis Lūsēns redz mani savā mūzikā, un par to es esmu ļoti pateicīga. Jā, es nespēju viņam atteikt. (Pasmaida.)

Esmu ļoti priecīga, ka man ir iespēja piedalīties šajos koncertos. Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Tas attiecas arī uz tiem bieži uzdotajiem jautājumiem – kāpēc tu uzstājies tik maz? Kāpēc nedziedi? Dzīve mēdz izvērsties visādi. Un savā gadījumā varu teikt – labāk maz, bet kvalitatīvāk. Reizēm ir pavisam mazi projektiņi, kuros ar pilnu jaudu ielieku sevi no visas sirds, jo gūstu no šā darba gandarījumu. Šis noteikti ir viens no tiem īpašajiem gadījumiem. Tagad atkārtoju tekstus, šo to mācos no jauna. Ir tik forši iet tam visam atkal cauri, ir iespēja atcerēties nianses... Dziedot atnāk atmiņas arī no tā, kas piedzīvots, domāts un justs tajā laikā. Skaisti...

Pirms trim gadiem kopā ar vecāko meitu Elzu. (Foto: no privātā arhīva)

Kā noprotu, jautājumi par to, kāpēc tik reti uzstājies, tev ir jau apnikuši. Tiešām bieži nākas cilvēkiem skaidrot, kāpēc neatsāc aktīvās skatuves gaitas?
Gadās... Ļoti maz dziedu, jo mans laiks lielākoties aiziet manām meitenēm. Esmu gan mamma, gan menedžeris, gan šoferis vienā personā. Pieslēdzos, protams, arī mācību procesam parastajā skolā, pa vidu vēl jārod laiks un jauda arī mājas solim.

Tā nu ir sanācis, ka aizvien visi trīs bērni iet man pa priekšu – meitas ir mana prioritāte. Un tā distance starp viņu zināšanām mūzikā un manām veidojas aizvien lielāka. Bet tas priecē.

Tava vecākā meita Elza joprojām kaismīgi nododas vijoļspēlei? Varbūt ir jau starptautiski sasniegumi?
Lai gūtu starptautiskus sasniegumus, ir ļoti daudz jāmācās. Elzai it īpaši šajā posmā, kurā ir ļoti daudz jāattīstās tehniski. Un tas tagad arī notiek. Ir vietējā mēroga konkursi, kuros viņai ir ļoti labi rezultāti.

Elzai ir jau 12 gadu. Viņa mācās 6. klasē un ir ļoti slaida, gara izaugusi. Izskatās, ka drīz būs jau manā augumā. Vidējā meita Kate mācās 3. klasē, arī spēlē vijoli. Turklāt nevis tāpēc, ka to dara lielā māsa, bet tāpēc, ka pati to vēlējās. Kate spēlē arī savā kameransamblī, bet jaunākā meita Bille vēl ir bērndārzniece.

Vai skolniecēm sēdi klāt arī pie mājasdarbu pildīšanas?
Jā, un tas kļūst arvien sarežģītāk. Tagad faktiski no jauna apgūstu pamatskolas vielu. Ļoti daudz ko uzzinu, brīžiem pat tādas lietas, ka man ir kauns, jo uzzinu tās tikai tagad. Piemēram, dabaszinībās. Man ir kauns stāstīt, tāpēc neatklāšu konkrētus gadījumus, bet tā ir bijis, ka visa ģimene ir šokēta – un tu to nezināji? Neraugoties uz to, ka, skolā mācoties, biju teicamniece! Nesēžu klāt tikai tad, kad meitenes pilda mājasdarbus matemātikā un krievu valodā. Šo sadaļu ir uzņēmies vīrs.

Vai arī pati sev ko jaunu esi atradusi?
Esmu atklājusi sev jaunu ziemas sporta veidu – distanču slēpošanu. Šī bija jau trešā ziema, kad slēpoju.

Distanču slēpošana man patika jau bērnībā. Pirms trim gadiem, kad atsāku, paņēmu instruktoru, iemācījos pat slīdsoli. 12 kilometrus noslēpoju ar lielu baudu. Tagad, kad citi priecājas, ka klāt pavasaris, es mazliet skumstu, ka ziema galā. Bet nāks vasara, un tad, protams, man atkal būs kaitošana! Man gan būtiski sagaidīt to brīdi, kad ūdens ir kļuvis silts. Pavasarī aukstā ūdenī es to nedaru – ronis neesmu un negrasos būt.

12 FOTO

Kāzas Pāvilostā

+ 8

Skatīt visus

Šovasar jums ar vīru būs septītā kāzu gadadiena. Atzīmēsiet?
Es gadus neskaitu. Nav jau arī nekāds lielais cipars. Elžukam vēl ilgi bija tā, ka viņa teica: „Mana mīļākā diena ir mammas un tēta kāzu diena.” Un Katei arī. Tikai Bille mums piedzima, kad jau bijām ar Valdi apprecējušies.

Šonedēļ tev ir 40. dzimšanas diena. Nav bail?
Nē, nav. Esmu domājusi par to, kāda izveidojusies mana dzīve. Saprotu, ka man ir dzīves piepildījums – tā vismaz es jūtos. Ir forši, ka man nav nevienam nekas jāpierāda, ka pati esmu savas dzīves noteicēja. Man tiešām ir burvīga ģimene. Man ir trīs brīnišķīgi bērni, kas, kā uzskatu, ir mana dzīves lielākā dāvana. Es no sirds priecājos par savu bērnu panākumiem, sākot no mazākā sasnieguma – no Billes reizrēķina apgūšanas – līdz Elzas rezultātiem konkursos...

Tava jaunākā meita taču ir piecgadniece. Un jau reizrēķins?
Jā, Bille savos piecos gados rēķina. Viņai ir izstāstīta sistēma, kā vienkārši tikt pie 3 x 5 – tētis viņai tā, starp citu, pastāstīja, ka tas ir aprēķināms, trīs reizes saskaitot piecniekus. Un viņai tas dikti patīk. Bille četros gados pati iemācījās lasīt, un es nezinu, kā. Vienkārši pāris reižu pajautāja burtus un pavisam ātri apguva lasīšanu tekoši. Pati!

Godīgi sakot, es jau ļoti ilgus gadus neatzīmēju savu dzimšanas dienu. Labi, reizēm māsa atbrauc ciemos, bet principā man dzimšanas dienas svinēšana nekad nav patikusi. 

Kādreiz brīnījos, kad lasīju par to, kā citi bērni lasa no trīs vai četru gadu vecuma. Domāju – kā tas ir iespējams?! Atceros, ka īpaši ar otro bērnu centos lasīt. Nekas nesanāca. Ar trešo meitu pat necentos, bet Bille to sāka darīt pati, un viņai uzreiz „aizgāja”.

Sapratu, ka tas ir atkarīgs no tā, kāds ir bērns. Īpaši spiest uz tādām lietām vai nespiest nav nozīmes. Vai nu ir, vai nav. Ja ir, tad to var papildus veicināt.
 

Četrdesmit gadus parasti nesvinot. Kā tu esi izlēmusi?
Ļoti nopriecājos, ka tieši 29. martā – savā dzimšanas dienā – būšu Jāņa Lūsēna jubilejas koncertā Latgales vēstniecībā "Gors". Nevaru svinēt, jo man jāpiedalās koncertā!

Godīgi sakot, es jau ļoti ilgus gadus neatzīmēju savu dzimšanas dienu. Labi, reizēm māsa atbrauc ciemos, bet principā man dzimšanas dienas svinēšana nekad nav patikusi. Vienīgi bērnībā. Bet tagad nekad neatzīmēju ar lielu svinēšanu, ar plašām ļaužu masām. Kādreiz vienīgi ģimene „uzspiež”, bet arī tad tā ir tāda pasvinēšana, kas būtiski neatšķiras no nedēļas nogales vienkāršas radu satikšanās. Protams, tādi nieciņi kā bučas, puķes, sveikšana no vīra un meitenēm jau ir.

Torti proti cept?
Jā, jā, es cepu! Pēdējā laikā gan reti.

Nevēlies zaudēt formu?
Par formu neuztraucos.

Jā, izskaties lieliskā formā. Ikdienā sporto?
Diemžēl nesanāk. Toties ikdienā braucu ar velosipēdu. Tas man ir brīnišķīgs atklājums – ka ar riteni pārvietoties pa pilsētu ir ļoti ērti un patīkami, sevišķi, ja maršruts ved cauri parkiem. Neesmu garo gabalu braucēja. Ja jānokļūst Šmerļa apkaimē, tad tomēr sēdīšos automašīnā. Bet pa centru ļoti labprāt minos.
 

Aizvien Rīgas centrā dzīvo? Daudzi, piemēram, tagad uz laukiem pārceļas. Nealksti pēc kā jauna – pēc kardinālām pārmaiņām dzīvē?
Šajā ziņā viss pa vecam – aizvien esam centra cilvēki. Uzskatu, ka bērniem tomēr lielākas iespējas ir Rīgā – gan saistībā ar skolu, gan ārpusskolas izglītošanos. No centra viss ir ērti sasniedzams.

Lauki... Nu, es pati esmu no laukiem, un man vienmēr ir iespēja uz laukiem aizbraukt. Bet pavisam pārcelties uz tiem vismaz pagaidām vilkmes man nav. Kamēr bērni ir mazi, viņi ir tie, kas diktē, kur mēs esam un ko mēs darām.

Tātad – tu rūpējies par mūsu nākotni.
Tieši tā. Pat ļoti. Diezgan aktīvi iesaistos arī skolas dzīvē. Mans vīrs ir vecāku padomē, savukārt es cenšos palīdzēt, piemēram, muzikālu priekšnesumu sagatavošanā, labprāt atsaucos uz vecāku dienām skolā.

Varbūt laiks atsākt pedagoģes gaitas?
To gan ne! Man ir unikāla iespēja to visu īstenot ar saviem bērniem. Man pilnīgi pietiek.

Algotu darbu tu aizvien strādāt negribi?! Vai vienkārši nav nepieciešamības?
Tādā klasiskā ziņā – jā, uz to netiecos. Taču tā jau gluži nav, ka nemaz pati nepelnu. Man ir koncertiņi. Bet kopumā esmu uzņēmusies tās mājas un bērnu lietas. Ja mammai ir tāda iespēja un viņa pati vēlas to darīt, manā izpratnē, tas ir vislabākais modelis. Nezinu, vai tas ir vieglāk, kā, piemēram, strādāt algotu darbu. Bet es jūtos pareizajā vietā, šādi dzīvojot. Un tas ir galvenais.

Daudzsološas karjeras vietā izvēlējās ģimeni
Aizritējuši jau vairāk nekā 20 gadi, kopš tolaik vēl tikko pilngadību sasniegusī skaņās balss īpašniece Ance Krauze sevi pieteica uz skatuves. Duets ar Normundu Rutuli, spoža sadarbība ar Maestro Raimondu Paulu un tik skaļš dziedājums 2001. gada Eirovīzijas dziesmu konkursā, ka mēģinājumā pat sabojājās mikrofons.

Kā Maestro, tā arī citi mūzikas eksperti Ancei prognozēja lielus sasniegumus mūzikā, tomēr viņa dziedātājas karjeras vietā izvēlējās ģimeni. 2006. gada pavasarī pasaulē nāca Ances un viņas dzīvesbiedra uzņēmēja Valda Siliņa pirmdzimtā meita Elza, drīz viena aiz otras dzima arī māsas Kate un Bille. Tā nu Ance Krauze atmeta ar roku skatuvei un prožektoru gaismām, sevi pilnībā veltot māmiņas rūpēm. Arī tagad, kad meitas jau paaugušās, Ance uzstājas retu reizi un tikai ļoti īpašos gadījumos. Viens no tiem ir komponista Jāņa Lūsēna 60. jubilejas koncerti, kas 7. aprīlī – pašā mūziķa dzimšanas dienā – noslēgsies Liepājas Olimpiskajā centrā.

Meita populārāka par mammu
Dziedātājas Ances Krauzes vecākās meitas Elzas trīs gadu vecumā iedziedātā dziesmiņa "Rabarberu rausis" interneta vietnē "YouTube" noklausīta jau vairāk nekā trīs miljonus reižu!
 

Ance Krauze pirms nepilniem deviņiem gadiem meitu Elzu aizveda uz Rīgas Kongresu namu, kur norisinājās labdarības kampaņas "Labestības diena" koncerts. Tolaik trīsgadīgā meitenīte, sapucēta krāšņā kleitā un ar sirds formā sapītām franču bizītēm, tikai nedaudz piepalīdzot mammai, ņipri nodziedāja dziesmu par Rabarberu rausi.

2010. gada pavasarī klips ar mazās Elzas uzstāšanos tika ievietots interneta vietnē "YouTube", un kopš tā laika tas izpelnījies tik lielu popularitāti, kāda nav bijusi pat Ances Krauzes zināmākajām dziesmām "Rasa" un "Šūpoles". Ja mammas dziesmas apmeklētāji klausījušies pārdesmit tūkstošus reižu, tad meitas iedziedātais "Rabarberu rausis" izpelnījies daudzkārt lielāku skatījumu skaitu. Jau pirms trim gadiem tas pārsniedza miljonu, taču nu jau ir trīskāršojies – līdz 3 miljoniem un 263 tūkstošiem skatījumu.

Ance Krauze neslēpj – tas, ka mazās meitenītes priekšnesums varētu kļūt tik populārs, viņai pat sapņos nav rādījies. „Protams, ka es priecājos!” teica Ance Krauze un priecīgā balsī piebilda: „Redziet, kā sanāk – tagad viņa ir populārāka par mammu!”