Slimība paņem "Ziemassvētku jampadrača" bērnu mammu

Tikai dižai mātei var būt spēkos uzaudzināt tādus bērnus, kas savas lielākās sāpes un izmisumu spēj uzburt baltā iedvesmas un spēka stāstā. Šķiet, pašām neapzinoties, esot vienotām un daloties savā pieredzē pie mātes slimības gultas, Zostiņu ģimenes meitas ir padarījušas kaut daļiņu pasaules gaišāku.

Māti pēdējā gaitā pavada ar dzimtas īpašo dziesmu
Zostiņu ģimenes māsas, kuras zināmas kā meitenītes no leģendārās Vara Braslas filmas "Ziemassvētku jampadracis", nevairījās dalīties ar pasauli savas dzīves sāpīgākajā laikā. Pirms trim gadiem viņas uzzināja par savas mammas Lolitas baiso diagnozi – ļaundabīgu audzēju, tomēr līdz pat pēdējam brīdim visa ģimene cerēja uz atveseļošanos un ticēja brīnumam.

Meitas sociālajos tīklos dalījās ar priekpilnām fotogrāfijām no ciemošanās reizēm pie smagi slimās mātes ārstniecības iestādē Anglijā. Īpaši laimīgi Lolitai bija brīži, kad pie viņas sabrauca visas četras meitas, kuras gādāja, lai mamma pat savā palātas gultā justos kā karaliene – apčubināta, samīļota, īpašā un vienīgā.

„Mīlestība nozīmē spert dažus soļus atpakaļ, varbūt pat vairāk, lai dotu ceļu laimei tam, kuru tu mīli...” galveno atziņu, kas gūta, esot līdzās mammai Lolitai viņas dzīves pēdējos mēnešos, min Liene. Arī šo mīlestības formulējumu Bērziņa atradusi mammas pierakstos. (Foto: no privātā arhīva)

Spītējot slimībai un mediķu skeptiskajām prognozēm, pēc kurām jau 2017. gada vasaras piedzīvošana bija neticams brīnums, Lolita un viņas ģimene, cik vien spēja, uzturēja savā lokā gaišu mīlestības un pozitīvas enerģijas dzirksti, gan priecājoties par jaukajiem un sirsnīgajiem kopābūšanas brīžiem, gan smejoties par jokiem un pašas par sevi. Ierakstos sociālajos tīklos Zostiņu ģimene stāstīja par savu ticību, cerību un nepadošanos, ar savu vēsti saviļņodamas un aizkustinādamas kā tuviniekus, tā draugus un pārējos sekotājus. Izturības un laba vēlējumus izteica arī Lolitas piecu bērnu tēvs Jānis Zostiņš, ar kuru pēc 25 laulībā aizvadītiem gadiem viņa savulaik ar smeldzi šķīrās. Tagad savās sāpēs, izmisumā un ciešanās, ko atnesa ļaunā slimība, Zostiņu ģimene bija pratusi uzburt jaudīgu vēstījumu par dzimtas spēku un neizmērojamu mīlestību. Par patiesajām vērtībām. Vērtībām, uz ko tiekties, vērtībām, ko mūžam sargāt, lolot un nodot nākamajām paaudzēm.
 

Nesagaidījusi savu 59. dzimšanas dienu, toties piedzīvojusi mīlestību tās vispilnīgākajā izpausmē, Lolita devās mūža mierā 1. aprīlī – datumā, kad jāvārdu pirms daudziem gadiem viens otram deva viņas vecāki. Un viņas meitas atkal nesaguma – līdzjūtības vārdu vietā viņas aicināja ikvienu padalīties savās jaukākajās atmiņās par aizgājēju. Zostiņu meitenes visas atkal sabrauca kopā no Latvijas, saposās baltās kleitās ar sarkaniem ziediem un mammu pēdējā gaitā uz krematoriju pavadīja dziedādamas! Tā bija Mārtiņa Brauna un Māras Zālītes dziesma Veltījums. „Tā vienmēr bija, ir un būs mūsu ģimenes īpašā dziesma... Kopš pirmo reizi tā tika uzrakstīta un to kopā iedziedājām "Ziemassvētku jampadracim",” atklāj Liene Bērziņa.

Vāks ziedojumus vēža pacientu atbalstam
Ar vīra Kaspara Bērziņa, kas palika Latvijā, gādādams par bērniem Markusu Tomu (16) un Līnu (5), ik pa laikam arī apciemodams sievu un viņas tuviniekus Sautportā, atbalstu pie mammas viņas pēdējos dzīves mēnešos liktenis un pašas iekšējā izjūta visilgāk atvēlēja būt Lienei. Viņa Anglijā nodzīvoja gan visu decembri un janvāri, februārī samainījās ar māsām un atbrauca uz Latviju, bet marta sākumā atkal atgriezās Sautportā, kur kopā ar mammu bija līdz pat viņas beidzamajam sirdspukstam.

Vaicāta, kas tagad, pēc mammas aiziešanas, Lienes sirdī nācis nepiepildīto cerību un brīnuma gaidīšanas vietā, viņa atzīst: „Pagaidām ir tukšums, bet arī apziņa, ka jāturpina mammas iesāktais. Radīt pasaulē gaišumu un mīlestību, lai cik drūms viss apkārt liktos.”

30. maijā – savas mammas dzimšanas un vārdadienas datumā – Lolitas meitas rīkos labdarības koncertu mātes pēdējā darbavietā Variņu tautas namā, kurā gan uzstāsies pašas, gan lūgs piedalīties māksliniekus, ko kādreiz uzstāties Variņos aicinājusi Lolita. „Ja vēl varam ko izdarīt, tad ar ziedojumiem vēlamies mammas vārdā palīdzēt kādam, kuram arī ir jāiet šis smagais ceļš. Vēlamies vākt līdzekļus vēža pacientu atbalstīšanai,” apliecina Liene Bērziņa.

Kultūras dzīves un dziedošo ģimeņu kustības aktīviste
Dzīvojot Latvijā, Lolita Balode Smiltenes pusē devusi lielu artavu vietējās kultūras dzīvē. Savas atvases jau kopš mazotnes viņa ieveda mūzikā. Pēc dalības leģendārajā spēlfilmā "Ziemassvētku jampadracis" pašas bērni regulāri uzstājās ģimenes ansamblī "Smiltenes jampadracēni" – koncertēja, piedalījās konkursos, ierakstīja audiokasetes. Lolita bija tā, kas Vislatvijas dziedošo ģimeņu kustībā "Spiets" pulcēja Valkas rajona dziedošās ģimenes.

Desmit gadus Lolita vadīja Variņu pagasta tautas namu. Līdz 2010. gada rudenī ar cerību pēc gada atgriezties dzimtenē, kolīdz būs atrisinātas finansiālas grūtības, Lolita devās bezalgas atvaļinājumā, aizbraucot strādāt uz Angliju. Variņu iedzīvotāji bija satraukušies – cilvēki bažījās, vai aktīvās kultūras dzīves vietā pagastā neiestāsies klusums. Lolitas laikā ik mēnesi iedzīvotājiem bija vismaz reizi vai divas iespēja apmeklēt kādu koncertu vai teātra izrādi, un, pašai neapzinoties, ar pašaizliedzīgo darbu viņa bija kļuvusi par vietējās kultūras dzīves dvēseli.

Dziedāja mātes palātas biedrenēm
Dažas dienas pirms mammas nāves Liene Bērziņa publiskoja video, kurā redzama slimnīcas palātā, dziedot savai mammai un pārējām pacientēm. Klāt Liene bija pierakstījusi: „Viņas kopā ir septiņas. Palātā, kurā lielākoties nonāk pacienti ar smagām elpceļu infekcijām. Par pamatslimībām šeit nerunā. Tiek novērstas krīzes. Tādas, kas risina jautājumus par dzīvību un nāvi. Tā vienkārši. Esot tur, tu redzi, cik mazsvarīgs ir viss, kas ārpusē, jo tev it kā ir laiks… Vēl. Bet zināt, kad paliek visskumjāk – kad redzi to, ka ir kāds, kuru samīļo katru dienu, ir kāds, pie kura neatnāk neviens. Tikai māsiņas ar regulārajām pārbaudēm un zālēm, dakteri ar jaunāko informāciju, cik slikti tev ir, un brīvprātīgie, kuri pārdod uzkodas un žurnālus slimnīcas pacientiem.

Vai kādreiz no šīs pieredzes atiešu? Diez vai, jo apzinos, ka ir cilvēki, kas ar to sadzīvo ik dienas. Laiž bez brīvdienām. Bez ciemos atbraukušajiem un atbalsta personāla. Es mammai neļāvu filmēt. Teicu, tas tikai tev un meitenēm... Bet viņa to atkal izdarīja. Tad lai būtu – neslēpiet to, kas stiprina, un nekaunieties no labā! Mums to vajag – vairāk nekā jebko citu šajā pasaulē!”

Pēc trīs gadus ilgas cīņas ar ļaundabīgu audzēju kādreizējās Variņu pagasta tautas nama vadītājas Lolitas Balodes dzīvība izdzisa 1. aprīļa vakarā. Pirms daudziem gadiem šajā datumā bija viņas vecāku kāzu diena. (Foto: no privātā arhīva)

Lienes piemiņas vārdi par mammu: Ik mirkli saglabāt, jo tas ir īpašs...
Vakarā, pēc atvadīšanās ceremonijas no mammas Lolitas, Liene, pārcilājot atmiņā piedzīvoto un kādreiz izrunāto, sajuta vilkmi uzrakstīt par mammas dzīvesgājumu. Rindas, kas tapa kā vienā elpas vilcienā, ir mīlestības un pateicības piepildītas.

„Kāds zināja, ka šajā dienā līdz ar ceriņu ziedošajiem zariem ir jāpiedzimst viņai. Tai mazajai meitenei, kuru kopā sagaidīja Helmuts un Grieta – Lolitas vecāki. Tas notika 1960. gada 30. maijā. Bērnību Lolita pavadīja kopā ar māsām – Zeltīti un Lilitu, un bija vecākā no māsām. Rūpējoties par saimniecību un palīdzot vecākiem mājas darbos, Lolitai tika iedota apziņa par to, ka dzīvē ko sasniegt varam tikai tad, kad to nopelnām, smagi strādājot. Nekas nenāca viegli.

Visas lietas, kas ir skaistas...
Bērnus audzinot, mammai pietika laika, lai iegūtu kultūras darbinieka izglītību un jau agrā jaunībā uzsāktu darba gaitas Brantu pagasta kultūras namā. Kultūras dzīve viņai bija viss! Visīpašākie viņai bija Variņi, kur tautas namā vēl pirms došanās prom no Latvijas viņa ar savu elpu un dzīvību ienesa daudz pasakaini skaistu mirkļu. Izauklējot, savās rokās izlolojot neskaitāmus deju kolektīvus un bērnu ansambļus. Viņas rokas spēja radīt vērtību ikvienai lietai. Katrs sīkumiņš bija noderīgs. Svētku radīšana citiem bija viņas mīļākā nodarbošanās. Viņa varēja to darīt naktīm, neguļot, atdodot pēdējo – lai tikai būtu citiem. Tiem, kas viņai apkārt!

Lielākais prieks bija cilvēku smaidi. Un svētki. Mamma mīlēja radīt svētkus. Caur cilvēku prieku un smaidiem viņa ieguva mīlestību un piepildījumu, kura pietrūka viņai pašai. Lai gan bieži nesaprasta savu ekstraordināro uzskatu, brīvības un atvērtības dēļ, viņa vienmēr bija gatava pārsteigt. Kā viņa pati teica – savā dzīvē acu priekšā ir aizcirstas tūkstošiem durvju, taču viņa vienmēr atrada iespēju iekāpt pa logu. Un to arī darīja. Vienmēr. Piedeva ikvienam, kas sāpinājis vai pat viņai vēlējis ļaunu, klusībā spilvenā sāpi izraudot. Bieži nesaprasta, bet dzīvi vienmēr mīloša.

Nekur nav tik labi kā mājās
Mājās Latvijā viņa bija laimīga, līdz ekonomisko apstākļu dēļ vairs tur nespēja būt. Vienmēr turot sirdī savas mājas, ar rūgtumu tās nācās pamest. Ar smagiem pārdzīvojumiem un cīņu par izdzīvošanu Londonā, kur strādāja, uzkopjot viesnīcu, savus pēdējos dzīves gadus mamma pavadīja Sautportā. Vietā, kur viņa nu jau paliks uz mūžu. Te viņa jutās saprasta un iederīga. Visvairāk priecājās, ka, esot šeit, viņai ir iespēja palīdzēt saviem mīļajiem Latvijā. Tagad viņa to varēja izdarīt tā, kā to vēlējās. Tas viņai bija tik svarīgi! Vienmēr tika sarūpētas dāvanas mums – meitenēm, īpašie sveicieni mazbērniem... Šeit mamma turpināja tvert mirkļus. No rokām neizlaižot fotoaparātu, par ko nu jau varam pateikt PALDIES. Ka mums ir tik daudz mirkļu, ko atcerēties, lai gan bieži vien teicām: „Nu beidz, vai tiešām to vajag?” Un viņa vienīgā zināja, ka vajag. Ik mirkli saglabāt, jo tas ir īpašs.

Mamma Latvijā pēdējo reizi bija pagājušajā vasarā. Viņa paguva satikt savu mammīti, kuru mēs mūžībā pavadījām šā gada 9. februārī, un paguva ar savu kori "Vidzemīte" uzstāties Latvijas simtgades Dziesmu svētkos. Viņa ļoti mīlēja Latviju. To dažu nedēļu laikā mamma centās apciemot visus savus mīļākos cilvēkus un nozīmīgākās vietas.
 

Nebeidzamu jautājumu „KĀPĒC?” laiks
Lai gan smags darbs bija cena, ko mamma maksāja par iespēju dzīvot Anglijā, viņa atrada laiku arī kultūras dzīvei un lielajai mīlestībai pret Latviju – caur vietējo latviešu skoliņu un darbošanos tajā. Viņa nebaidījās ietērpties smieklīgā kostīmā vai doties ar bērniem rotaļās. Viņa mīlēja bērnus, Latviju un skoliņu. Lienīt (Liene Kalniņa no Sautportas latviešu valodas skolas), tu mammai iedevi daudz. Un tavas rūpes šo pēdējo gadu laikā – mamma tevi noteikti samīļotu un pateiktu PALDIES tev, Lienīt!

Un mammas mīļā draudzene Lolitiņa – tu, cilvēks, kurš, šeit esot, esi bijis viņai kas vairāk par mums visiem kopā. Tava ģimene un mūsu mammas vieta tajā. Mūsu pateicība nav vārdos aprakstāma. „Manu māsiņ, manu Lolitiņ,” vienmēr teica mamma. Jūs sapratāties bez vārdiem un bijāt īstas. Un no sirds. Tu biji ne tikai mammai, bet tu biji un esi arī mums! Mums tagad ir vēl viena mamma Lolita. Tavi bērni bija bērni mūsu mammai, tavi mazbērni – kā mazie, kuru ikdienā nebija blakus.

Reiz pienāca diena, kurā tu zvanīji un pateici to, kas noticis ar mammu! Viņa aizliedza tev to darīt, bet tu to izdarīji. Un paldies tev par to! Piezvanīji… Un tad sākās mammas garais ceļš un cīņa par veselību. Tie bija nebeidzamu jautājumu KĀPĒC??? laiks, jo kāpēc viņai, kura vienmēr ir atdevusi sevi pasaulei visu, ir jāiet cauri kam tādam? Uz šo jautājumu atbildes varam meklēt katrs sevī.

Bet mamma cieta pie sevis, vien retu reizi nedaudz ļaujoties asarām, ko redz kāds cits. Mēs tagad neteiksim, cik grūta bija šī cīņa, jo patiesībā to varam vien nojaust. Līdz pēdējam brīdim viņa parūpējās par citiem. Ar šokolādes konfektēm māsiņām un dakteriem, ar savām rokām darinātām kartītēm un dažreiz arī ananasiem. Vismaz vienu noteikti, ko iedāvināja savai mīļajai puķu meitenei Natai Ziemassvētkos Anglijā.
 

„Nāksi negaidot – kā taurenis uz zieda vai pīrāgi krāsnī”
Puķes... Mammas lielā mīlestība bija viņas "Happy Plants" ģimene. Lai gan pēdējos divus gadus jau spēka bija pārāk maz, lai pilnībā nodotos darbam, uz siltumnīcu viņa rāvās pie katras mazākās iespējas. Arī tad, kad patiesībā jutās slikti. Starp puķēm viņa jutās labi. Un laimīga.

Kad savus pēdējos mēnešus mamma pavadīja slimnīcā, meitas centās viņai būt klāt ik dienu – brauca no Latvijas, nomainot cita citu, un bija līdzās līdz pat Lolitas beidzamajam elpas vilcienam. (Foto: no privātā arhīva)

Mēs spējam tik nojaust to, kas viņai bija jāpiedzīvo, bet, neraugoties uz to, mēs zinām, ka šis spēks un stiprums mums visiem ir jāpaņem līdzi! Lai smejas tie, kam šķietam smieklīgi, lai runā tie, kam nepietiek spēka pateikt acīs. Mēs esam stipri, ikviens, kas bijis viņai tuvs. Un smiesimies. Un būsim laimīgi!

JO mamma tik ļoti mīlēja dzīvi un pasauli un līdz pēdējam brīdim ticēja, ka tajā vieta būs arī viņai. Kādu mirklīti ilgāk... Tomēr ne – viņas ceļš noslēdzās pirmdienas vakarā, gluži kā joks. 1. aprīļa joks – mammu, draudzeni, to īpašo mammu, omīti un Crazy Lolitu aizveda no mums! Joprojām šķiet, ka viņa tur stūrī sēž un smejas, sakot: „Ar šo nekas nebeigsies!”

Un mēs zinām, ka tā būs – tu noteikti atnāksi pie katra no mums un nāksi negaidot! Kā taurenis uz zieda vai pīrāgi krāsnī. Tu nāksi un būsi ar mums! Vienmēr dzīva! Mūsu atmiņās!”

Liene Bērziņa, 2019. gada 5. aprīlī Sautportā, Anglijā.”

No portāla Jauns.lv