5 juridiski jautājumi, ko ieteicams sakārtot ikvienam vecākam

1. Pilnvaras saistībā ar bērnu ceļojumu vai vecāku prombūtni 

Saskaņā ar likumu nepilngadīgām personām nav rīcībspējas, un bērni nevar paši sevi pārstāvēt, piemēram, gadījumā, ja jārisina kādi jautājumi medicīnas, tiesībsargājošajās vai citās iestādēs. Tāpēc pilnvara pārstāvēt bērna intereses, kas dota tam cilvēkam, kurš bērnu pieskata, kamēr vecāki ir ceļojumā vai citā ilgākā prombūtnē, vai paši bērni ceļo kādas trešās personas pavadībā, ir ļoti vērtīga lieta.

Iedomāsimies šādu situāciju – abi vecāki ir devušies romantiskā ceļojumā. Iespējas pavadīt ilgāku laiku divatā sen nav bijis. Tagad bērni paaugušies un ļoti labi saprotas ar vecvecākiem. Taču jau trešajā ceļojuma dienā pienāk ziņa no mājām, ka bērnu, kuram ir alerģiska reakcija, sakodusi lapsene, un viņš ir nogādāts slimnīcā. Ja, piemēram, vecmāmiņai ir pilnvara pārstāvēt mazbērna intereses, viss kārtībā. Viņa var doties uz slimnīcu kopā ar bērnu un kārtot visas formalitātes, kā arī izņemt viņu no slimnīcas. Ja šādas pilnvaras nav – tad var gadīties, ka vecākiem vai vismaz vienam no viņiem ir jāpārtrauc ceļojums un jāatgriežas Latvijā, lai kārtotu attiecības ar slimnīcu un varētu bērnu no tās izņemt.

Daudzas klases izmanto skolas brīvlaiku, lai dotos kopīgā ekskursijā uz ārzemēm, bērni piedalās sporta nometnēs, dodas uz kora vai deju kolektīva koncertiem ārpus valsts u.tml. Tad par jauniešiem atbildīgs ir viņus pavadošais skolotājs vai pulciņa vadītājs.

Mēdz būt arī otrādi – kad bērni ārzemju braucienos dodas kopā ar vecvecākiem vai krustvecākiem. Tāpat daudzas klases izmanto skolas brīvlaiku, lai dotos kopīgā ekskursijā uz ārzemēm, bērni piedalās sporta nometnēs, dodas uz kora vai deju kolektīva koncertiem ārpus valsts u.tml. Tad par jauniešiem atbildīgs ir viņus pavadošais skolotājs vai pulciņa vadītājs. Arī tad pilnvara pārstāvēt bērna intereses var būt izšķiroša un pasargāt no liekām neērtībām, izdevumiem un stresa.

Attiecībā uz pašu ceļošanas faktu jāzina tas, ka gadījumos, kad bērns līdz 7 gadu vecumam šķērso valsts ārējo robežu, proti, ceļo uz t.s. “trešajām valstīm” jeb ārpus Eiropas Savienības, Eiropas ekonomiskās zonas un Šengenas zonas), piemēram, Krieviju, Ukrainu, ASV u.tml, bērnu pavadoša persona un tai izsniegta notariāli apliecināta pilnvara ir obligāta vienmēr. Ja uz t.s. “trešajām valstīm” ceļo bērns, kurš vecāks par 7 gadiem,  viņam ir obligāta notariāli apliecināta vecāku piekrišana, ja viņš ceļo viens pats. Ja bērns ceļo pieaugušā pavadībā, ir nepieciešama šim pieaugušajam izsniegta notariāli apliecināta pilnvara bērnu pavadīt vai arī var izmantot notariāli apliecinātu piekrišanu, ar kuru ļauts bērnam ceļot patstāvīgi. Ceļojot Eiropas Savienībā, Eiropas ekonomiskajā zonā un Šengenas zonā, normatīvie akti neparedz obligātu minēto dokumentu nepieciešamību, tādēļ vecākiem pašiem, pārrunājot jautājumu ar notāru, tūrisma firmā un aviosabiedrībā, jāizvērtē, vai kāds  no tiem nepieciešams.

2. Vienošanās par bērnu aizgādību, uzturlīdzekļiem un saskarsmes tiesībām

Pāris, kam ir bērni un kas nolēmis šķirt laulību. Pāris, kam ir bērni, bet paši vairs nav attiecībās. Pāris, kurā neviens nopietnas ilgstošas attiecības nav vēlējies, bet bērniņš ir pieteicies un nācis pasaulē. Jebkurā gadījumā jau brīdī, kad top skaidrs, ka attiecībām tiks pielikts punkts, ir svarīgi vienoties par bērnu aizgādību, uzturlīdzekļiem un saskarsmes tiesībām. Tas viesīs skaidrību un dos drošības sajūtu abām pusēm, bet visvairāk – par to, ka bērna intereses nekādi necietīs un tiks pilnībā ievērotas. 

Jautājumu un lietu, par ko vienoties, ir daudz. Piemēram, vai bērns turpmāk būs abu vai viena vecāka aizgādībā? Tas ir svarīgi, jo juridiski lēmumus saistībā ar bērniem var pieņemt tas vecāks, kura aizgādībā bērns atrodas, vai abi vecāki, ja nav bijusi vienošanas, ka aizgādību īsteno tikai viens no vecākiem. Ja viens no vecākiem par bērnu nerūpējas vai arī dzīvo ārpus Latvijas, ir svarīgi, ka aizgādību īsteno un būtiskos lēmumus pieņem vienpersoniski tas vecāks, pie kura bērns dzīvo. Tāpat Civillikums saka, ka bērnam ir saskarsmes tiesības, proti – tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar abiem vecākiem. Tātad tam vecākam, kurš ar bērnu kopā nedzīvo, ir visas tiesības un arī pienākums ar bērnu satikties un pavadīt ar viņu kopā laiku. Kad, cik bieži, cik ilgi, kur u.tt. – par to vecākiem ir jāvienojas.

Tam vecākam, kurš ar bērnu kopā nedzīvo, ir visas tiesības un arī pienākums ar bērnu satikties un pavadīt ar viņu kopā laiku. Kad, cik bieži, cik ilgi, kur u.tt. – par to vecākiem ir jāvienojas.

Ja šādas vienošanās nav, tas nozīmē, ka aizgādnība ir kopīga, bērna attīstībai būtiski lēmumi ir jāpieņem kopā, uzturlīdzekļu maksājumi tiek veikti vai neveikti labprātīgi, un saskarsmes tiesības tiek izmantotas katram pēc savs patikas, vēlmēm un idejām. Respektīvi – viena vienīga improvizācija, kas var raisīt gan pārpratumus, gan strīdus, gan situācijas, kuras viens vai otrs, vai abi vecāki var izjust kā netaisnīgas. 

Laulības šķiršanas gadījumā, ja tas tiek darīts pie notāra, izšķirties bez šādas vienošanās nav iespējams, tā ir obligāts priekšnoteikums. Notārs vecākiem arī izskaidro viņu tiesības, lai pieņemtie lēmumi būtu viņu interesēs, un šo vienošanos notariāli apliecina. Ja laulības šķiršana notiek tiesā, minētos jautājumus izlemj tiesnesis. Ja pāris ir dzīvojis nereģistrētās attiecībās un viņiem ir bērni, tad viss gulstas uz pašu vecāku pleciem. Diemžēl visbiežāk tieši šie pāri par tādu vienošanos nemaz neaizdomājas, bet, ja līdz tam nonāk, pieļauj citu kļūdu – vienošanos sagatavo pašu spēkiem un noslēdz privātā kārtā nevis notariāli apliecinātu.

Noslēdzot vienošanos privātā kārtībā, jārēķinās, ka uzturlīdzekļu piedziņa var būt apgrūtināta gadījumā, ja viens no vecākiem savu apņemšanos tos maksāt nepilda.

Šajos gadījumos mātei vai tēvam, kura audzināšanā bērns ir palicis pēc šķiršanās, jārēķinās, ka uzturlīdzekļu piedziņa var būt sarežģīta, dārga un būtiski ieilgt, turklāt ievērojami paaugstinās iespējamo strīdu risks arī saistībā ar pašas vienošanās saturu. Piemēram, tipiska situācija – privātas vienošanās attiecībā uz uzturlīdzekļu maksāšanu sastāv no viena teikuma, ar kuru viens no vecākiem apņemas maksāt noteiktu summu mēnesī. Netiek norādīta ne samaksas kārtība, ne termiņi, ne bankas konts, uz kuru nauda pārskaitāma.

Noslēdzot vienošanos privātā kārtībā, jārēķinās, ka uzturlīdzekļu piedziņa var būt apgrūtināta gadījumā, ja viens no vecākiem savu apņemšanos tos maksāt nepilda. Šajā gadījumā nav iespējas vērsties arī Uzturlīdzekļu garantiju fondā. Otram vecākam ir jāvēršas tiesā ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu, kur jautājums tiks skatīts “no nulles”. Savukārt, ja vienošanās starp vecākiem ir noslēgta kā notariāls akts, kas izpildāms tiesu spriedumiem noteiktajā kārtībā, tad gadījumā, ja uzturlīdzekļi netiek maksāti (pat, ja kavēts kaut viens mēneša maksājums), tam no vecākiem, kam tie jāsaņem, ir tiesības prasīt notāram izdot notariālo izpildu aktu, kam ir tāds pats spēks kā tiesas izpildu rakstam. Pēc tā tiesu izpildītājs var uzreiz uzsākt uzturlīdzekļu piedziņu piespiedu kārtībā. Turklāt, ja piedziņa pie tiesu izpildītāja nav iespējama, var vērsties Uzturlīdzekļu garantijas fondā. 

3. Laulības līgums ģimenes mantisko attiecību sakārtošanai

Tas, ka laulības līgumus slēdz tikai ļoti turīgi cilvēki vai tie, kam manta svarīgāka par attiecībām, jau sen ir mīts. Slēdzot laulības līgumu, laulātie nosaka mantisko attiecību režīmu, kas atšķiras no likumā noteiktā. Visbiežāk tiek slēgti laulības līgumi par mantas šķirtību, kas nozīmē, ka laulības šķiršanas gadījumā katram paliek tas, kas viņam piederējis, un otrs laulātais nevar no tā neko prasīt, pat ja ir piedalījies attiecīgās mantas iegādē. Šāds laulības līgums arī pāra šķiršanās gadījumā nodrošina, ka process, kas nereti jau tā nav viegls ne vienam, ne otram, ne arī bērniem, var notikt bez liekiem strīdiem. Šodien ērti un ātri šķirt laulību var pie notāra, ja laulātie par to abpusēji vienojušies un viņiem nav strīdu par mantas dalīšanu. Tieši šo pēdējo aspektu – mantas dalīšanu – vienkāršāku padara arī tas, ka pārim ir bijis laulības līgums. 

Ne visa manta, kas pieder kādam no laulātajiem, ir uzskatāma par kopīgu, bet tikai tā, kas laulības laikā iegūta ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību.

Civillikums paredz, ka, noslēdzot laulību, starp laulātajiem izveidojas likumiskās mantiskās attiecības. Lai gan sabiedrībā vēl no padomju laikiem ir iesakņojies uzskats, ka viss, kas iegūts laulības laikā, ir kopīgs un šķiroties dalāms uz pusēm, tā nebūt nav. Kopīgajā mantā neietilpst manta, kas piederējusi katram pirms laulības, tāpat arī tā manta, ko iegūst laulības laikā kā atsevišķu mantu. Tas nozīmē, ka ne visa manta, kas pieder kādam no laulātajiem, ir uzskatāma par kopīgu, bet tikai tā, kas laulības laikā iegūta ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību. Savukārt manta, kas iegūta pirms laulībām vai arī laulības laikā kā atsevišķa manta, Civillikuma izpratnē nav kopīga manta. Šis aspekts ir svarīgs, ņemot vērā to, ka pāri nereti dzīvo nereģistrētās attiecībās ilgstoši, un šajā laikā, protams, iegūst arī mantu, kas visbiežāk tiek reģistrēta uz viena partnera vārda. Šī manta, pārim apprecoties, automātiski nekļūs par kopīgu mantu, bet būs uzskatāma par tā laulātā mantu, uz kura vārda ir reģistrēta. 

Gadījumos, kad laulātie vēlas, lai visa viņu manta – gan tā, kas tiks iemantota laulības laikā, gan arī tā, kas iegūta pirms laulībām vai saņemta mantojumā vai dāvinājumā –, piederētu abiem laulātajiem, viņi var noslēgt laulības līgumu par laulāto mantas kopību. Šajā gadījumā, šķirot laulību, manta tiek dalīta uz pusēm un atkrīt strīdi par to, kas ir un kas nav kopīgs. Līgumā var vienoties arī par to, ka kāda manta vai nekustamais īpašums (piemēram, dāvinājumā saņemtais) tomēr paliek tikai viena laulātā atsevišķā īpašumā.

Savukārt, ja viens no pāra plāno vai ir uzņēmies lielas kredītsaistības vai uzsācis biznesu, bet otrs nav gatavs uzņemties risku un būt līdzatbildīgs par otras puses saistību izpildi ar savu daļu laulāto kopīgajā mantā, laulātie bieži vien noslēdz laulības līgumu par mantas šķirtību. Tādējādi saistības, kas uzņemtas vai var rasties nākotnē, nevar tikt attiecinātas uz otru laulāto. Laulības līgums ir iespēja parūpēties par savas ģimenes mantiskajām attiecībām, šajā gadījumā – parūpējoties par to, ka, piemēram, katrs par saviem parādiem atbild ar savu mantu. Nereti šis līgums var būt vienīgā iespēja nodrošināties, lai viena laulātā problēmu dēļ neciestu visa ģimene, t.sk. bērni, zaudējot pilnīgi visu mantu. 

Ja ir noslēgts līgums par laulāto mantas šķirtību, laulātie var brīvi rīkoties katrs ar savu mantu, nesaskaņojot rīcību ar otru laulāto.

Laulības līgumu par laulāto mantas šķirtību arvien biežāk izvēlas noslēgt tādi pāri kuri, kā saka, sagājuši kopā jau daudz nopietnākā vecumā un kuriem katram ir gan bērni no iepriekšējām laulībām, gan gana daudz mantas un īpašumu, kurus katrs saviem bērniem arī plāno novēlēt. Ja ir noslēgts līgums par laulāto mantas šķirtību, laulātie var brīvi rīkoties katrs ar savu mantu, nesaskaņojot rīcību ar otru laulāto. Arī īpašumu atsavināšana var notikt, neprasot otra laulātā piekrišanu. Tas gan nenozīmē, ka laulātie viens no otra nemanto. Pēc nāves laulātais ir gan mantinieks, gan neatņemamās daļas tiesīgais. Tādēļ, ja laulātie vēlas atstāt savus īpašumus tikai bērniem, viņi var noslēgt arī mantotāja atteikšanās līgumu. Mantotāja atteikšanos var paredzēt arī laulības līgumā, kā arī tajā var iekļaut cita veida rīkojumus savas nāves gadījumā.

4. Pēdējās gribas rīkojums – kārtība pašam savos lēmumos

Skaidrība attiecībā uz to, kurš mantos cilvēkam vai ģimenei piederošo mantu un īpašumus, nav tikai sirmgalvja vecumam svarīgs jautājums. Tā sakārtošana jau laikus ir ikviena tālredzīga un gudra cilvēka iezīme. Bez pēdējās gribas rīkojuma atstāšanas var iztikt, piemēram, ja ģimenē ir tikai viens bērns vai ir skaidrs jau dzīves laikā, ka manta tiks mantota, dalot to visiem bērniem vienādās daļās, un visi ar to ir mierā. Ja cilvēks neatstāj savas pēdējās gribas rīkojumu, tad manta tiks sadalīta saskaņā ar likumu, un bērni kā pirmās šķiras mantinieki jebkurā gadījumā kļūs par nākamajiem īpašniekiem. Kopā ar bērniem mantos laulātais, ja tāds ir vai ja viņš vai viņa būs pārdzīvojusi aizgājušo. 

Jāatceras arī, ka gadījumā ja mantojuma atstājējam nav bērnu (pirmās šķiras mantinieku), tad viņa laulātais mantos kopā ar otrās (vecāki, brāļi, māsas vai to bērni) vai trešās šķiras (pusbrāļi, pusmāsas vai to bērni) mantiniekiem, ja viņi izteiks vēlēšanos saņemt mantojumu. Šādā situācijā laulātais saņems pusi mantojuma, bet otru pusi sadalīs pārējais mantinieku loks. Pārdzīvojušie laulātie bieži par to nav informēti, un tā viņiem ir ļoti nepatīkama, nereti pat traģiska situācija, ja piemēram, sirmai kundzei dzīvoklis, kurā viņa kopā ar vīru visu mūžu dzīvojusi, piepeši ir jādala ar vīra brāļa vai māsas bērniem, ar kuriem, iespējams, vīrs dzīves laikā pat nav kontaktējies. Izvairīties no šādas situācijas palīdz testaments par labu laulātajam.

Reizēm pēdējās gribas rīkojuma neesamība ir iemesls strīdiem aizgājēja tuvinieku starpā. 

Reizēm pēdējās gribas rīkojuma neesamība ir iemesls strīdiem aizgājēja tuvinieku starpā. Testamenta nav, vecāku griba arī nav ģimenē izrunāta. Iespējams, brāļu un māsu starpā ir vēl kādas cita rakstura nesaskaņas vai aizvainojumi. Ja cilvēkam dzīves laikā ir sava vīzija par to, kā sadalīt viņam piederošo mantu, pēdējās gribas rīkojums ir tas, ko pārējiem tuviniekiem būtu jārespektē.

Kā zināms, viens no veidiem, kā noteikt sava īpašuma un mantas tālāko likteni, ir testaments. Latvijā ir atļauts taisīt divu veidu testamentus – pašu testatoru ar roku rakstītus vai pie notāra sastādītus. Taču tikai pie notāra taisītam un testamentu reģistrā reģistrētam testamentam ir garantija, ka tas nekur nenoklīdīs, netiks iznīcināts vai viltots un vajadzīgajā brīdī stāsies spēkā. 

Vecākiem svarīga nianse – testamentā var iecelt arī aizbildni bērnam gadījumā, ja viņš paliek bez vecākiem, vēl nepilngadīgs būdams. Tāpat testamentā var noraidīt konkrētus cilvēkus no aizbildnības pār saviem palikušajiem nepilngadīgajiem. Par aizbildni var izvēlēties jebkuru pilngadīgu cilvēku, kuram testamenta atstājējs uzticas. Aizbildnis būs tas, kurš atvietos saviem aizbilstamajiem vecākus, ievērojot vecāku gribu, ja tā bijusi izteikta, piemēram, tajā pašā testamentā, ar kuru aizbildnis iecelts. Aizbildnim bērna interesēs ir jāpārvalda arī aizbilstamā bērna manta, ko viņš no mirušajiem vecākiem mantojis.

Aizbildnim bērna interesēs ir jāpārvalda arī aizbilstamā bērna manta, ko viņš no mirušajiem vecākiem mantojis.

Savu pēdējo gribu var paust arī mantojuma līgumā. Mantojuma līgumu savā starpā noslēdz mantojuma atstājējs un viņa izvēlēts mantinieks, un šis līgums nav vienpusēji atsaucams. Mantojuma līgums ir garantija, ka mantiniekam par labu taisītais pēdējās gribas rīkojums netiks atsaukts, viņam nezinot. Mantojuma līgumam ir prioritāte pret testamentu, un vēlāk taisīts testaments mantojuma līgumu neatceļ. Tātad – abām pusēm, kā arī citiem tuviniekiem ir noteikta skaidrība par aizgājēja pēdējo gribu attiecībā uz tā mantu. Šis līgums ir piemērots risinājums tad, ja, piemēram, senioru pārim nav bērnu, bet ir radinieks vai cita uzticības persona, kura par viņiem rūpējas, kā arī vēlas šajā īpašumā dzīvot un pēc viņu nāves turpināt saimniekot. Mantojuma līgums ir garantija, ka viņš pēc abu laulāto nāves mantos māju vai dzīvokli un ka viņa veiktie ieguldījumi īpašumā ir ieguldījumi arī paša nākotnē

5. Nākotnes pilnvarojums neparedzamām situācijām

Iedomājieties situāciju. Divu nepilngadīgu bērnu mamma pēc auto avārijas atrodas komā. Vai viņu skāris insults, pēc kura veselības stāvoklis ir tāds, ka pati lemt un rīkoties nespēj. Bērnu tēvs nav viņu dzīvē iesaistīts, bet ir krustmāte, kura uzņēmusies par bērniem rūpes. Visi cer un gaida, ka mamma pamodīsies no komas, atkopsies un atgriezīsies mājās un ikdienas dzīvē. Ārsti nespēj prognozēt, vai un kad tas varētu notikt. Taču tikmēr ir jāveic visas nepieciešamās darbības, kas saistītas ar bērniem – skolā, medicīnas iestādēs utt. Tāpat jāturpina uzturēt īpašums – iespējams, jāpiedalās kādā lēmumu pieņemšanas procesā saistībā ar to vai varbūt pat jāpārdod, lai iegūtu līdzekļus mammas ārstēšanai. Nekas no tā likumiski nav iespējams, ja vien cilvēks, vēl vesels būdams, pie zvērināta notāra nebūs izdevis nākotnes pilnvarojumu. 

Kad veselības stāvokļa dēļ cilvēks pēkšņi nespēj skaidri paust savu gribu, tad diemžēl viņš jau vairs nevar arī pilnvarot kādu citu rīkoties savā vietā.

Nākotnes pilnvarojums, kā jau nosaukums saka priekšā, ir stāsts par nākotni. Kad veselības stāvokļa dēļ cilvēks pēkšņi nespēj skaidri paust savu gribu, tad diemžēl viņš jau vairs nevar arī pilnvarot kādu citu rīkoties savā vietā. Ar nākotnes pilnvarojumu iespējams dot norādījumus rīcībai attiecībā uz savām vēlmēm un vajadzībām, ja iestājas brīdis, kad cilvēkam pašam pēkšņi ir liegta iespēja lemt un rīkoties. Ne visas situācijas dzīvē ir paredzamas, un kādreiz tās nebūt nesakrīt ar pašu izvēlēto likteni. Mums pašlaik ir iespējas daudz ceļot, cilvēki nodarbojas ar ekstrēmiem sporta veidiem, mēs varam pārvietoties ar dažnedažādiem transportlīdzekļiem. Diemžēl tas nozīmē arī to, ka pastāv arvien lielāka varbūtība saskarties ar tādu veselības stāvokli, kad uz laiku vai pat ilgstoši var būt liegta spēja pieņemt svarīgus lēmumus, kas saistīti, piemēram, ar mantu, naudu, īpašumu, bērniem u.tml. 

Nākotnes pilnvarojums stājas spēkā ar tā noslēgšanas brīdi, taču darboties uz šīs pilnvaras pamata pilnvarnieks var sākt tikai tajā brīdī, kad ir radusies nepieciešamība pēc viņa atbalsta. Kad cilvēks atveseļojas un atgūst rīcībspēju, viņš turpina savas lietas kārtot pats, un pilnvarojuma darbība tiek pārtraukta. Ja nākotnes pilnvarojuma nav, tad ir nepieciešama tiesas iesaiste, lai kāds no tuviniekiem varētu rīkoties viņa vārdā. Savukārt ar nākotnes pilnvarojumu var novērst šādu administratīvu iejaukšanos  ģimenes privātajā dzīvē, jo to, kas pārrunāts notāra kabinetā, zinās tikai zvērināts notārs, pats cilvēks un tas, kuru viņš pilnvarojis.