Mainīt izpratni par vecumdienām: klajā laista grāmata "Vecumdienas: pētījums par senioru dzīvi Latvijā"

Daudziem cilvēkiem ir ļoti virspusējs un paviršs priekšstats par to, kā tad dzīvo mūsu līdzcilvēki un kas veido viņu ikdienu. Esam ieraduši uz senioriem nereti lūkoties no atsvešināta skatpunkta, koncentrējoties vien uz sociāla un ekonomiska rakstura izaicinājumiem. 

Grāmatas autore Maija Jankovska (1984) ir filozofe un LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece. 

Kāpēc tev bija svarīgi piekrist izpētīt šo tēmu un pieķerties datu interpretācijai?
Privātā līmenī par to, ko nozīmē novecot, būt vecam, es esmu domājusi jau sen un daudz, jo tas ir biedējošais “x”, kas šobrīd liekas tālu priekšā, bet, vērojot vecos cilvēkus, kas ir apkārt, aina nešķiet diez ko rožaina. Gribas sagatavoties šim dzīves periodam ar domu, ka tas kādreiz iestāsies. Tā ir privātā motivācija. 

Līdz ar to es nemēģināju mālēt tos vecos cilvēkus labākus, nekā viņi ir, centos uzrādīt arī tās problēmas, kas rodas, mēģinot uztvert mūsdienu lietas. Taču tas bija mazākumā ar visu pārējo, kur cenšos radīt ļoti iejūtīgu attieksmi pret to, kā ir būt vecam cilvēkam pārmaiņu pasaulē, kura ne tikai senioram ir grūti izsekojama.

Kā, pēc tavām domām, ir iespējams veidot racionālu diskusiju sabiedrībā par tik jūtīgu tēmu kā seniori?
Mana doktora disertācija ir par to, cik svarīgi ir rosināt racionālu diskusiju sabiedrībā, bet šajā gadījumā, runājot par senioriem, es vairāk pieslēdzos pretējai domas tradīcijai, kas akcentē to, ka šajās sarunās ir jādod vairāk vietas emocijām, sajūtām un empātijai. Tas citādi pazūd aiz sausiem skaitļiem, kas apzīmē cilvēka vecumu vai pensijas apmēru. Izmainās pasaules aina.

Rakstot grāmatu, novēroju, ka nevaru vairs neitrāli stāvēt lielveikala rindā un skatīties uz viņu iepirkumu grozu. Ja mēs būtu iejūtīgāki pret šo sabiedrības grupu, tad kā sabiedrība labāk izprastu to, kas ir svarīgs, piemēram, runājot par finansējuma piešķiršanu kādām jomām vai aktivitātēm valsts līmenī.

Man šķiet, ir pienācis tas brīdis, kad sociāli sāpīgās tēmas ir tomēr jāpabīda priekšplānā, un citas lietas var pagaidīt.

Viens no izplatītākajiem stereotipiem par senioriem ir tas, ka viņiem nav finanšu līdzekļi, tāpēc daudzās biznesa jomās vecāka gadagājuma cilvēki kļūst neinteresanti un tiek izslēgti no mērķauditorijas. Otrkārt, piepildot reklāmu ar saturu, tiek lietoti plaši izplatīti stereotipi – vecmāmiņai, visdrīzāk, būs apsiets lakatiņš, un viņa adīs vai spēlēsies ar mazbērniem.

Viens no izplatītākajiem stereotipiem par senioriem ir tas, ka viņiem nav finanšu līdzekļi, tāpēc daudzās biznesa jomās vecāka gadagājuma cilvēki kļūst neinteresanti un tiek izslēgti no mērķauditorijas. 

“Ja mēs paskatāmies uz realitāti, kas notiek apkārt, tas ir pilnīgi citādi. Varbūt ada, varbūt tamborē, ir arī mazāki ienākumi, taču tas nenozīmē, ka seniori nenodarbojas ar sev interesējošām un ikdienu piepildošām lietām. Taču atsevišķās produktu grupās seniori gan patērē, gan lieto vairāk produktu nekā citas grupas.

“Pašreiz veco cilvēku vieta sabiedrībā ir norobežota, atdalīta, ar dažādām barjerām, kuras veido mūsu stereotipi, kas laika gaitā ir nostiprinājušies. Faktiski senioriem nevajadzētu būt sociālā statusa ziņā izdalītai grupai. Piemēram, vecāka gadagājuma sievietes par sevi rūpējas tieši tikpat daudz, ja ne vairāk, kā jaunāka gadagājuma sievietes. Iespējams, viņas pirks kvalitatīvāku, dārgāku kosmētiku.

Uzskatu, ka šai vietai nebūtu jābūt nodalītai – varam salīdzināt kaut vai kafejnīcas vecajā Eiropā, kur vecuma pārstāvniecība ir vienlīdzīga, taču Latvijā redzams, ka ir izteiktas jauniešu kafejnīcas, kuras seniori, iespējams, neapmeklē, lai nejustos kā norobežotā grupa,” teica pētījuma producente.

Visu rakstu var izlasīt portālā LSM.lv