Ja vecākiem atšķiras uzskati bērna audzināšanā. 3 situācijas

„Nav nepieciešamības, lai vecākiem pilnībā sakristu viedoklis visos jautājumos. Bērnam ir vajadzīgas dažādas pieredzes. Turklāt ar katru no vecākiem bērnam veidojas savas attiecības. Tomēr ir svarīgi, lai vecāki ir vienoti galvenajos audzināšanas principos un brīžos, kad viedokļi krasi atšķiras, spētu savaldīties un meklēt kompromisus bez bērnu iesaistes un klātbūtnes,” skaidro psihoterapeite Līga Bernāte. 

Konsekvences ievērošana

Nav ieteicamas situācijas, kad vienkāršos, ikdienišķos jautājumos nav konsekvences, piemēram, vienu dienu var doties gulēt ar netīrītiem zobiem, citā reizē zobu tīrīšana tiek panākta ar traci. Ja ir vienošanās, ka savas mantas katru vakaru bērns saliek atvilktnē, tad tas tiešām notiek katru vakaru. Noteikumi mazina stresu un padara bērna dzīvi harmoniskāku, jo viņš zina, kā uzvesties un kas kurā situācijā no viņa tiek gaidīts. 
Īpaši svarīgi tas ir mazu bērnu vecākiem, kuru acīs mamma un tētis ir nevainojami. Mazu bērnu acīs vecākiem vienmēr ir taisnība. Tikai augot, bērni saprot, ka prasības un noteikumi var atšķirties, ka mammai un tētim var būt dažādi viedokļi un tas nav nekas briesmīgs. Tāpat bērniem jāpieņem, ka daži noteikumi paliek nemainīgi vienmēr. 

Ja vecāku viedokļi ir ļoti pretrunīgi un nav konsekventi, bērnos var rasties apjukums un nedrošības izjūta. Kā lai saprot, kurā brīdī kā ir pareizi uzvesties un izturēties? Kādi ir dzīves noteikumi, ja vecākiem ir tik atšķirīgas nostājas? Īpaši grūti ir tad, ja vecāki uz bērnu „nepaklausību” jeb atšķirīgu izpratni par noteikumiem reaģē ļoti emocionāli, ir sašutuši, dusmojas, varbūt pat raud. Ar laiku šādas situācijas bērnam iemāca manipulēt un melot, sakot: „Bet mamma atļāva...”, „Bet tētis teica...” Faktiski to netieši vai citreiz pat tieši ir atbalstījuši paši vecāki, nenosakot skaidri saprotamus un nepārprotamus noteikumus.

Ja vecāku viedokļi ir ļoti pretrunīgi un nav konsekventi, bērnos var rasties apjukums un nedrošības izjūta. Kā lai saprot, kurā brīdī kā ir pareizi uzvesties un izturēties?

Ja tomēr nesakrīt

Vecākiem vajadzētu bez bērna klātbūtnes parunāt par to, kāpēc katram ir savs redzējums par situācijas iespējamajiem risinājumiem. Kādas ir vecāku bažas? Kāda ir vecāku pieredze, jo visbiežāk pašu bērnības, bērnudārza un skolas pieredze ietekmē to, ko pieaugušie māca un ko prasa no saviem bērniem. 
Svarīgākais, lai atrastu kopīgi valodu savā starpā un arī ar bērniem, ir vecāku spēja būt atklātiem pret sevi un ieklausīties vienam otrā, lai saprastu, kāpēc un kā ir izveidojušies konkrētie audzināšanas uzskati. Svarīgi apzināties, ka audzināšana nenozīmē cīnīties par vai pret kaut ko, parādīt, kam ģimenē ir lielāka vara, bet gan rīks, kas ir nepieciešams, lai bērni varētu augt veseli, zinātkāri un priecīgi.

Savstarpēja saruna un piekāpšanās palīdzēs atrast labākos risinājumus, kas der katrai ģimenei, lai tajā visi varētu justies labi, ērti un droši, nepadarot ikdienas lietas neciešamas un pieņemot, ka visi audzināšanas principi, bērniem augot un vecākiem kļūstot zinošākiem, mainīsies. Bērniem pieaugot, arī viņi var tikt iesaistīti lēmumu pieņemšanā, lai kopīgi izveidotu principus, kurus ievēro visa ģimene.

TRĪS SITUĀCIJAS

1. Izkauties vai diplomātiski runāt? 

Māris (5 gadi) ir pamatīgi sastrīdējies ar savu bērnudārza grupiņas biedru Andri. Vakarā viņš izstāsta mammai un tētim, ka nu gan viņš draugam „sados”. Tētis dēlu atbalsta, sakot, ka puiši savas attiecības ļoti labi var risināt izkaujoties. Mammas viedoklis ir tieši pretējs – sist pretī nedrīkst, ir jāizrunājas. Rodas domstarpības, jo tētis negrib, lai puika izaug par vārguli, bet mamma negrib, lai dēls ir kauslis. 

Ko darīt? Vienalga, kā puika rīkosies, vienu no vecākiem viņš apbēdinās, bet viņam jau tāpat ir daudz emociju par to, kas notika dārziņā. Ko darīt un kā palīdzēt bērnam, nepārvēršot šo situāciju par ģimenes strīdu? 
Visbiežāk mēs rīkojamies vai nu pilnīgi pretēji tam, kā rīkojās mūsu vecāki, vai darām to pašu, ko viņi, jo mūsu pieredze mūs apmierina. Piemēram, ja tētim, kad viņš bija mazs puika, bērnībā citi sita un darīja pāri, tad viņš negrib, lai to pašu piedzīvo viņa dēls. Tāpēc reakcija ir – sit atpakaļ. Vai arī tieši pretēji – ja tētis bija „pirmais puisis ciemā”, visi viņu respektēja, viņš sagaida, ka dēls būs „īsts vīrietis”. Audzināšanas modeļus mēs parasti izvēlamies neapzināti, taču saistībā ar bērnībā pieredzēto. 

Situācijā, kas norisinājusies dārziņā un mājās, jāsaprot, ka bērni strīdas un pat sakaujas. Tas ir dabiski, bet šāds konfliktu risināšanas veids nedrīkst kļūt par ikdienas sastāvdaļu. Ļoti svarīgi šajā gadījumā rīkoties tā, lai bērnam netiek darīts pāri katru dienu, tādējādi iemācot viņu kļūt par upuri. Vecākiem noteikti būtu jārunā ar audzinātāju, lai noskaidrotu šā konkrētā notikuma apstākļus, bet nav par katru situāciju jāskrien uz bērnudārzu. Nedrīkst arī audzināt un bārt citus bērnus. 
Ja runājam par veidiem, kā bērni risina konfliktus, tad šeit ir nozīme arī dzimumam. Pētījumi rāda, ka puikas ir daudz fiziskāki, ķermeniskāki, proti, atšķirībā no meitenēm strīdus viņi risina, viens otru izaicinot, bakstot un pat izkaujoties. Savukārt meitenes, kas no dabas ir vairāk tendētas uz komunikāciju, arī strīdu laikā vairāk dara pāri ar vārdiem. 

Jāatceras, ka bērnudārzā bērni vēl tikai mācās sociālās prasmes. Viņu valoda tikai turpina attīstīties. Ne visi sešgadnieki spēs konfliktsituācijās veiksmīgi tikt galā, tikai runājot – tas ir, pateikt, kā jutās, kas nepatika utt. To pat neprot visi pieaugušie – strīdēties, nepaceļot balsi –, tāpēc šādas prasmes gaidīt no bērniem nav īsti adekvāti. 
Pirms bērnu sūtām izkauties vai izrunāties, būtu svarīgi ļaut viņam runāt un izreaģēt emocijas mājās, izstāstot visu notikušo no sava skatupunkta. Vecāku uzdevums būtu aktīvi klausīties, atspoguļot emocijas, lieki neprašņāt un nemācīt, kā būtu jārīkojas. Tikai pēc tam, kad bērns ir kļuvis mierīgāks, var pārrunāt, ko darīt rīt un kādas ir iespējas situāciju risināt. Var mudināt bērnu pastāstīt, kā viņam šķiet, kā jūtas un ko domā otrs bērns? 

Ne vienmēr bērni bērnudārznieka vecumā ir spējīgi sarunāties, jo runas prasmes atšķiras. Turklāt bieži vien iepriekšējās dienas notikumi mazajiem vairs nav aktuāli. Vienlaikus nedrīkst bērnu mācīt, ka viņš nekad nedrīkst sist pretī, jo ir situācijas, kad ir nepieciešams sevi aizstāvēt. Pretējā gadījumā bērns var ļoti viegli kļūt par upuri, kuru grūsta un pazemo, jo viņš jau neko nedarīs pretī un sevi neaizstāvēs.

Mazu bērnu acīs vecākiem vienmēr ir taisnība. Tikai augot, bērni saprot, ka prasības un noteikumi var atšķirties, ka mammai un tētim var būt dažādi viedokļi un tas nav nekas briesmīgs.

2. Veselīgais uzturs pret frī kartupeļiem

Mazā Kārlīša (4 gadi) ģimenē ir radušās domstarpības. Tētis ir atļāvies aizvest dēlu uz ātro uzkodu restorānu un nopirkt visu mazo bērnu prieku – frī kartupeļus ar kečupu. Nodevīgo tomātu mērces pleķi uz krekliņa mamma uzreiz pamana, un vecāku vidū sākas strīds par to, kā var bērnam atļaut ēst tik neveselīgi! 

Ko darīt? Veselīgs uzturs ir jauno vecāku jājamzirdziņš. Īpaši ar to mēdz aizrauties tieši mammas, kas seko jaunākajiem veselīga uztura blogiem un meklē neparastākas receptes, ar kurām pievērst atvasi veselīgai ēšanai. Kopumā atbalstāma ideja. Tētis ir gatavs pievērt acis uz ēšanas lietām un uzskata, ka reizēm var gan našķēties, gan ēst neveselīgi. Šādā ģimenē svinības vai pasākumi ārpus mājas bērniem un vecākiem var izvērsties diezgan saspringti, ja pieaugušie nebūs atraduši kompromisu. 
Būtu labi, ja vecāki tomēr spētu savstarpēji vienoties, kādās situācijās tiek pievērtas acis uz veselīgo ēšanu, lai sīki pārkāpumi nekļūtu par iemeslu lieliem strīdiem un vēlmei slēpties un melot par nodarīto. 

Ir iespējami kompromisi. Piemēram, kad tētis iet ar bērniem kaut kur ārpus mājas, viņi ēd to, ko vēlas. Mamma to zina, tas nav noslēpums, un bērniem nesākas panika vai vainas sajūta, kad uz apģērba uzpilējis kečups. Mamma nebūs dusmīga uz bērniem un nebārs tēti. Savukārt tētis respektē, ka mājās tiek ēsts veselīgi, un neizsaka nievājošas piezīmes par veselīgu uzturu. Viņš pat neizvairās no salātu ēšanas! 
Adekvāti būtu, ja mamma pati censtos tikt galā ar bailēm, kas saistītas ar ēšanu, spētu izveidot veselīgas attiecības ar ēdienu un mācītu to arī bērniem. 

Ir situācijas un vietas, kur bērni var našķēties ar kaut ko mazāk veselīgu un svinēt, neuztraucoties par pārmetumiem. 
Jāatzīst, ka neviena galējība nav laba, arī tad, ja runa ir par tādu visnotaļ atbalstāmu lietu kā veselīgs uzturs. Pārlieku stingru un principiālu vecāku bērni viesībās nosēž visu dienu pie popkorna vai čipsu trauka, kamēr citi bērni spēlējas. 

3. Gan jau paspēs izgulēties!

Elizabetes (5 gadi) mamma regulāri sastrīdas ar meitenes tēti, jo abi nav vienisprātis par gulētiešanas laiku. Mamma vēlas, lai tas katru vakaru notiek laikus, turklāt vienā un tajā pašā laikā, taču tētis mēdz nostāties meitas pusē, sakot, ka gan jau mazā paspēs izgulēties. Rezultātā faktiski katrs vakars izvēršas par lielu traci, kas arī ievelkas. 
Ko darīt? Vienam no vecākiem ir jābūt tam, kas atgādina laiku, noteiktu vakara rituālu secību, bet otram – kurš to atbalsta. Svarīgi atcerēties, ka nevienam nepatīk būt sliktajam vecākam, mammai un tētim nav jākonkurē savā starpā, bet jāpadomā gan par bērnu, gan savām vajadzībām un interesēm. Pietiekami ilgs miegs ir svarīgs bērnu veselībai un tam, lai nākamā dienā viņš nebūtu kašķīgs. Vienlaikus daudz maz vienāds gulētiešanas laiks nozīmē to, ka vecāki var plānot savu vakaru, ir vieglāk bērnus nolikt gulēt un no rīta piecelt, kas padara vakaru/rītu patīkamāku un ērtāku visiem.

Apkopojot var teikt, ka pats galvenais, lai vecāki mēģina būt atklāti pret sevi un ieklausās viens otrā, lai saprastu, kāpēc un kā ir izveidojušies konkrētie audzināšanas uzskati un ka audzināšana nenozīmē cīnīties par vai pret kaut ko, bet gan ir rīks, kas nepieciešams, lai bērni varētu augt veseli, zinātkāri un priecīgi. Savstarpēja saruna un piekāpšanās palīdzēs atrast labāko risinājumu, kas der katrai ģimenei, lai tajā visi varētu justies labi, ērti un droši, nepadarot ikdienas lietas neciešamas. Vēl svarīgi atcerēties, ka visi audzināšanas principi, bērniem augot un kļūstot vecākiem un zinošākiem, mainīsies. Bērniem pieaugot, arī viņi var tikt iesaistīti, lai kopīgi izveidotu principus/noteikumus, kurus ievēro visa ģimene.

Izmantotā literatūra: 
1. Strahan, E. Y.; Dixon, W. E; Banks J. B. Parenting With Reason: Evidence-based Approaches to Parenting Dilemmas. New York: Routledge, 2010.
2. Ginott, H. G.; Ginott, A.; Goddard, H. W. Between Parent and Child: Revised and Updated: The Bestselling Classic That Revolutionized Parent-Child Communication. New York: Random House; London: Hi Marketing, 2004.

Raksts no žurnāla "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks"