Linda un Ēriks: "Pilsētā piecu bērnu mums nebūtu". FOTOreportāža

Par jauno un bērniem bagāto Krūžu ģimeni “Mammamuntetiem.lv” uzzināja, rīkojot Māmiņdienas konkursu. Galvenā balva bija ģimenes ikdienas gaitu iemūžināšana dokumentālās bildēs. Tie ir foto, kur iztiek bez īpašas pozēšanas – fotogrāfe Laura Appena ķēra mirkli, sajūtu un noskaņu. Ģimene ļāva mums ieskatīties tapušo bilžu albumā. 
 

Lauku un pilsētas labumi
Atgriezties pie dabas, dzīves meža ielokā, iztiekot bez veikalu vilinājumiem un putekļainā pilsētas gaisa – šādu lēmumu Linda un Ēriks pieņēma, kad bija trešā bērna gaidībās. Ar trim bērniem Rīgā īrētā dzīvoklī palikt šķita neiespējami. Sākās mājas meklējumi. Tai bija jābūt sasniedzamā attālumā no Rīgas un uzreiz apdzīvojamai. Ja skaidri zini, ko vajag, tad sapnis reiz piepildīsies – un viņi atrada “Pūces”. ““Pūces” ātri iemīlējām. Pirmajā mājas apciemošanas reizē bija vēls ziemas vakars, sniegs. Ieejot mājā, bija silti, omulīgi. Uzreiz bija doma, ka jāņem.

​Linda godīgi teic, ka viņai no pilsētas labumiem pietrūkst “šopinga”. Gribas tā sievišķīgi pastaigāt pa veikaliem

Toreiz mums bija tikai divi bērni. Kopš te dzīvojam, pagājuši pieci gadi, piedzimuši vēl trīs mazie,” stāsta Linda. “Ja būtu palikuši pilsētā, mums noteikti nebūtu tik daudz bērnu. Jo te, laukos, viss ir vienkāršāk, dabiskāk un vieglāk.” Tomēr Linda godīgi teic, ka viņai no pilsētas labumiem pietrūkst “šopinga”. “Gribas tā sievišķīgi pastaigāt pa veikaliem. Bet ziemā es varu iztikt bez Rīgas. Man ļoti patīk ziema, sniegs, aukstums. Tā ir mana paradīze! Mēs abi ar vīru esam ziemas cilvēki, kas bauda tieši ziemas dabu,” teic Linda. 
 

Ikdienas gaitas
Tētis Ēriks ir ihtiologs, kas brauc jūrā un pēta zivis: “Pirmais, ko domāju, kad pārvācāmies no Rīgas uz laukiem, – nu tik iešu makšķerēt un medībās katru otro dienu! Tiklīdz bērni paaugsies, darīsim to kopā un pa āru dzīvosimies no gaismas līdz gaismai, vienalga – ziema vai vasara. Realitātē ar klasisku aktīvo atpūtu, dzīvojot Rīgā, nodarbojos daudz biežāk. Šobrīd ikdiena šķiet pietiekami interesanta un jēgpilna, lai lieki netērētu laiku un enerģiju, vēl kaut kur dzenoties. Tagad uz copi un mežu eju retāk, taču kā uz svētkiem.”
Ēriks ir tas, kas šobrīd nodrošina ģimenes vajadzības. “Finansiālais un tehniskais nodrošinājums ir uz maniem pleciem, Linda organizē ikdienu un publiskās attiecības, bet mums nekad nav bijuši dalīti pienākumi attiecībā uz bērniem. Manuprāt, ja atskaita zīdīšanas periodu, tad nevajadzētu kaut kā īpaši atdalīt tēva un mātes lomu un pienākumus.”

Linda: “Mūsu ģimenes mīļākā nodarbe ir pavadīt laiku dabā, pārgājieni mežā, purvā, peldēšanās, makšķerēšana un medības. Vasarā priekšplānā ir lielais galds dārzā; tur norit lielākā daļa mūsu ikdienas, gan ēdienreizes, gan rotaļas. Izejam ārā no rīta un vakarā tikai ejam iekšā.”
 

Linda – mamma uz pilnu slodzi. Tētis Ēriks – ihtiologs. Brauc jūrā un pēta zivis. Bērni: Emīls, Olivers, Līna, Niklāvs un Gusts. Sunene Bella, kas fotografēšanas brīdī bija septiņu kucēnu mamma. 

Ēriks: “Galvenais ir pašiem vecākiem dzīvot pilnvērtīgu un interesantu dzīvi, jo var mēģināt kaut ko liegt bērniem vai mēģināt piepildīt savus neīstenotos sapņus, taču finālā bērns tāpat kā pirmo piemēru ņems vecāku un varbūt vecvecāku pieredzi.”

Kad tētis ir ar bērniem, viņi vairāk dzīvo iekšā, ēd saldumus, treknu ēdienu un makaronus. Tētis ir uztaisījis bērniem mājiņu, kur rotaļāties, šūpoles, iemācījis ar lupu dedzināt kokā rakstus un braukt ar zāles pļaujamo traktoru, peldēties. Toties tētis nezina, kādas skolas lietas jāpērk, kuri apģērbi ir mājas un kuri – izejamie. 

“Man ar puikām vieglāk tikt galā. Puikas es saprotu labāk, meitu Līnu īsti ne. Tagad, kad viņai tūlīt būs pieci gadi, sākam saprasties labāk. Meiteņu untumus nesaprotu. Bet varbūt viņa ir iedomājusies, ka viņai ir īpašs statuss brāļu kompānijā. Esmu dzirdējusi, ka viņa saka: “Bet es esmu vienīgā māsiņa”,” godīgi atklāj piecu bērnu mamma. 

Krūžu ģimenei ir viensēta. Nav kaimiņu bērnu – tikai tie, kas ir skolā un bērnudārzā. Mājās nav spēlēšanās ar citiem bērniem, bet pagaidām vecākiem izskatās, ka mazajiem pietiek citam ar citu. “Pieciem ir savā starpā, ko darīt. Laukos ir vieglāk – vairāk vietas, vairāk, ar ko bērniem nodarboties. Dzīvoklī bērns jānēsā iekšā, ārā, speciāli jāizklaidē. Šeit tādu problēmu nav. Bērnu izved ratos ārā un var ravēt vai iekšā gatavot ēst. Pārtika arī ir lētāka. Nav pieejams veikals, un nav kārdinājumu pirkt to, kas nav vajadzīgs. Gribas kaut ko garšīgu? Salasīsim ābolus, saliksim uz maizītes, uzliksim cukuru, krējumu, sacepsim, un būs mums kūka,” stāsta vecāki. 

Linda: “No visiem pieciem bērniem neplānots ir tikai pirmais, pārējie – plānoti. Ierastā apkārtējo reakcija: “Ko! Jums ir pieci bērni! Nopietni?! Kā jūs tiekat galā?” Bet šajā izbrīnā nav negatīvas attieksmes. Par četriem bērniem bijām stingri pārliecināti. Piekto gribēju es. Pieci ir tādēļ, lai bērni nedalās. Citādi viņi dalās pa divi, bet pieci tomēr tāds pabeigts, vienots skaitlis.” 

Tikai pēdējais – piektais – bērniņš Lindai iemācīja, ka pilnīgi ar visu sievietei nemaz nevajag tikt galā. “Pēc Gustiņa piedzimšanas pēkšņi sapratu, ka man vajag laiku sev, ka ir grūti saņemties un saņemties. Ka vairs nevaru un negribu saņemties. Mammai vajadzīgs laiks sev. Sakārtot sevi, izdomāt, ar ko nodarbošos. Atklāju garās pastaigas vienatnē, kas tik labi iztīra galvu. Tās atbrīvo galvu, prātu. Zinu, ka bērni ir mājās ar omi, un par viņiem nemaz nav jādomā. Tu vari domāt tikai par mirkli mežā šeit un tagad. Citreiz vīrs palaiž paskriet, lai varu izvēdināt galvu. Nākotnē varētu apmācīt Bellu kanikrosam – kad suns skrien saimniekam pa priekšu speciālā saitē. Slodze būtu mums abām.”

Linda un Ēriks ir pārliecināti, ka lauku bērni pieaug ātrāk, viņi iemācās darboties un strādāt dabiskā veidā. Šovasar bērnu pienākumi ir savākt ābolus, kuru ir īpaši daudz, vai sagrābt zāli pēc pļaušanas. Emīls ar pļaujamo traktoriņu pļauj zāli pats. Arī citi atrod, ko rosīties. 

14 FOTO

Krūžu ģimenes ikdiena

+ 10

Skatīt visus