Atklāti par to, vai viegli būt vecākajam bērnam ģimenē

Vecākā bērna sindroma dēļ var sākties ne tikai zagšana un visnegaidītākās izmaiņas uzvedībā, bet arī problēmas ar veselību. Ja bērns jūt, ka mīlestība un uzmanība, ko viņš līdz šim saņēmis viens pats, pēkšņi tiek dalīta ar vēl kādu, viņš pat neapzinoties ar savu izturēšanos sāk pret to protestēt. Tas izpaužas gan uzvedības maiņā, gan organisma funkcionālajās reakcijās. Ja vecāki ar savu izturēšanos šai ugunij vēl piemet kādu pagalīti, bērnā sākas īsta psiholoģiskā zemestrīce.  

Kā stabiņi V burtā?

Kad pirms gadiem piecpadsmit hipnopsihoterapeite Dace Rolava ieteica žurnālistiem pievērst vairāk uzmanības zemūdens akmeņiem, kas iespējami attiecībās starp vecāko bērnu un viņa jaunāko brālīti vai māsiņu, man šis temats nešķita gana nozīmīgs. Kas gan šādās situācijās var atšķirties no daudzkārt dzirdētā – te kā suns ar kaķi, te kā divi stabiņi V burtā? Vai kā viena otru balstošas redeles āboliņa zārdā.  

Nesenā saruna ar speciālisti līdzšinējo priekšstatu kardināli mainījusi. Precīzāk – satikšanās ar dažādām no dzīves norakstītām likteņstāstu situācijām, kurās par sāpīgu ikdienas sastāvdaļu ir kļuvusi tieši šo attiecību rēbusa risināšana.

Piemēram, situācija – daudzstāvu nama dzīvoklī viena pati mīt kundze gados. Viņa ir sasirgusi, bērni tālu, nav neviena, kas atnestu produktus un izvestu pastaigā suni. Beidzot viņas aprūpi uzņemas kaimiņiene no pretējā dzīvokļa. Kad slimniece jau tikusi uz kājām, atklājas, ka tajā pašā mājā, tikai citas kāpņu telpas dzīvoklī, mīt viņas jaunākā māsa. Sasalums starp abām ir tik dziļš, ka šo ledu nespēj izkausēt ne slimības uzlikta nevarība, ne līdzjūtība pret bezpalīdzīgumā atstātu dzīvnieku. 

Cits liktenis. Piecgadīgas meitenītes māte ir narkomāne, tāpēc mazo audzina vecmāmiņa. Otra vecmāmiņas meita abām daudz palīdz. Taču tad viņa apprecas, ģimenē gaidāms pieaugums. Runas ap to vien grozās – būšot meitenīte. Kad mazulīte piedzimst, protams, ka vecmāmiņa sāk veltīt uzmanību arī otrai mazmeitiņai. Taču piecus gadus vecā meitenīte pārvēršas – no piemīlīga un rātna bērniņa īsā laikā kļūst par adatainu ezi.

Bet ar to sarežģījumi vēl nebeidzas – vecmāmiņa, cenšoties mazo iepriecināt, pa reizei iedod naudiņu, lai viņa ciema veikalā nopērk kādu kārumu. Bērns atnes čupačupu. Vecmāmiņa paskatās makā – naudiņa neskarta. Kur dabūji ledenīti? Pārdevēja pacienājusi. Vienreiz, otrreiz. Līdz brīdim, kad labdarīgā pārdevēja ierodas ciemos, lai sirmgalvei paziņotu, ka viņas mazmeita zog.

Nezinātājam diez vai ienāktu prātā šādus starpgadījumus saistīt ar vecākā bērna sindromu, bet tas diemžēl visbiežāk ir pamats šādai rīcībai. Šā sindroma dēļ var sākties ne tikai zagšana un visnegaidītākie izklupieni uzvedībā, bet arī sevišķi komplicētas novirzes veselībā. Ja bērnībā piedzīvots vecākā bērna sindroms, zīmogs paliek uz visu mūžu, saka Dace Rolava.

Palīdziet dēlam ar to samierināties!

Mērsradzniece Līga Valdmane pēc radurakstiem ir Agitas māte un divu puišu – Rodrigo un Bruno – vecmāmiņa. Pie vecvecākiem bērni pavada tikai trīs četrus vasaras mēnešus, jo īstās mājas puikām citur, Īrijā. Bruno dižai runāšanai vēl par mazu, tikai divarpus gadu pasaulē nodzīvoti, taču piecus gadus vecais Rodrigo, atbraucis ciemos, augu dienu laimīgs sauc pa visu pagalmu: “Līga! Līga! Nāc! Skaties! Iesim! Darīsim!”

Vārdu "vecmāmiņa" viņš gan tikpat kā nelieto, bet mīl viņu ļoti. Kā gan tādu Līgu var nemīlēt – prot mazdēliņus gan palutināt un iesaistīt visdažādākajās spēlēs, gan, būdama rūdīta autosportiste, kopā ar opi rallijos pamanās vinnēt spožus kausus, gan saprot izvadāt Rodrigo pie tādiem dakteriem, no kuriem vizītes beigās zēnam netīk prom iet, jo vēl tik daudz runājamā uz sirds.

“Gribētos, lai cilvēki – kā vecāki, tā vecvecāki – ieklausījušies manā stāstā, saprastu, cik svarīgi nenokļūt tai neapskaužamajā situācijā, kurā jau vairākus gadus atrodas manas meitas Agitas ģimene,” cilādama fotogrāfijas, saka Līga.

Bēdu epopeja sākusies pirms divarpus gadiem. Meita palikusi stāvoklī ar otru bērniņu. Par to mājās daudz runājuši, mazais iesaistījies brāļa gaidīšanā, taču tad Rodrigo kuplajā frizūrā pēkšņi parādījies pleķītis, kurā neviena mata. Agita uzreiz vedusi bērnu pie ārsta. Nomierināta, ka tas no steroīdiem, jo pirms tam zēnam pret dažiem pārtikas produktiem bijusi alerģija, tāpēc viņam izrakstītas dažādas smērītes.

Pēc trim mēnešiem – otrs bezmatu plankums. Kad pagāja trīs nedēļas pēc brālīša Bruno piedzimšanas, puisēnam izkrituši visi mati. Rodrigo māte Agita stāsta, ka Īrijā izgājuši ļoti daudz izmeklējumu – sākot ar dermatologu, lai pārliecinātos par sēnīšu neesamību, beidzot ar kobras rīšanu, jo matu izkrišanu varot izraisīt arī kuņģa problēmas. Ziedes, citu veidu medikamenti. Noteikta pat lāzerterapija, bet nekas nav līdzējis.

Kad viss iespējamais bija pārbaudīts, bet nekas netika atrasts, mammai paziņoja – alopēcija, kļūdaina imūnsistēmas uzvedība, kas izraisa matu izkrišanu. Mierināja, ka ar šādu kaiti sirgst daudzi, īpaši bērni, bet mēdzot gadīties, ka tikpat negaidīti, kā mati izkrituši, tie var arī ataugt. Tā arī dēlam paskaidrojiet, ārsti teikuši: “Tev ir alopēcija.” Un tā lai viņš atbild visiem, kas kaut ko prasa. Ļaujiet dēlam ar to samierināties un dzīvot.

Bet atgādināts par to zēnam tiek katru dienu. Un visdažādākajās situācijās. Tas, ka puika vairs neiziet cilvēkos bez cepurītes, prasītāju interesi tikai uzkurināja. Kāpēc tu esi plikgalvis? Tu esi mazs, bet jau vecs, ka tev nav matu? Agita ļoti pārdzīvojusi, ka nav bijis nekāda padoma, kā pašai attiekties pret dēlam adresētiem jautājumiem, kā rosināt uz tiem reaģēt puiku.

Samierināties ģimene negrasījās, tāpēc vērsās pēc palīdzības arī Latvijā. “Mūsu mediķiem iejūtīguma ziņā citāda attieksme, vairāk virzīta uz iedziļināšanos. Tā kā matu saknītes joprojām ir dzīvas, vairāki Latvijas speciālisti pieļāva varbūtību, ka tas varētu būt noticis uz nervu pamata, saistāms ar stresu un vairāk uztverams kā dziļa pārdzīvojuma sekas, tāpēc pirmām kārtām jāmeklē iekšējā problēma, psiholoģiskā,” tagad saprot Agita.

“Cenšoties atrast kaites psiholoģisko pamatu, Īrijā sākām apmeklēt gan spēļu, gan dusmu terapiju, taču drīz sapratām, ka liela labuma no šīm nodarbībām nav, tikai spēlēšanās ar bērnu, kas piekļuvi situāciju mainošai informācijai tomēr neveicināja. Tāpēc biju ļoti priecīga, ka šāpavasara braucienā uz Latviju mums ieteica vērsties pie hipnopsihoterapeites Daces Rolavas.” Sarunas ar ārsti rosinājušas uz ikdienišķām, it kā ierastām un pašsaprotamām situācijām palūkoties no tāda skatpunkta, kam centrā vecākā bērna sindroma jēdziens.

Tu taču esi lielāks – kā nesaproti?

Psihoterapija ilga tikai nepilnus četrus mēnešus, taču tās pēcgarša būtiski ietekmējusi kā Līgas, tā Agitas, Rodrigo un pārējo ģimenei piederīgo dzīvi. Galvenokārt – pieļaujot un nostiprinot viedokli, ka gan pirmo bezmatu pleķīšu parādīšanās uz Rodrigo galvas Agitas grūtniecības laikā, gan matu izkrišana pēc tam var būt saistīta ar vecākā bērna sindromu.  

 “Ja bērns jūt, ka mīlestība un uzmanība, kas līdz šim saņemta pilnā apjomā, pēkšņi tiek dalīta vēl ar kādu, pat neapzinādamies viņš ar savu izturēšanos sāk pret to protestēt. Tas parādās gan uzvedības maiņā, gan organisma funkcionālajās reakcijās. Ja vecāki ar savu izturēšanos šai ugunij vēl piemet kādu pagalīti – kāpēc nedod mantiņu brālītim? Tu taču esi lielāks – vai nesaproti? – bērnā sākas īsta psiholoģiskā zemestrīce. Pat pieaugušais, būdams iekšēju dusmu un trauksmes stāvoklī, neko sakarīgu saprast nevar, kur nu vēl bērns, kuram šķiet, ka pēkšņi kļuvis lieks,” skaidro hipnopsihoterapeite.

Šis sindroms, laikus neatpazīts, dažbrīd var izpausties arī ļoti bīstamos veidos, pat vardarbībā, sīkos un ne tik sīkos centienos nodarīt mazajam ko sliktu. Daudzi pieaugušie vēlāk atceras, kā mēģinājuši mazajam aizspiest ar roku muti, lai nebrēc, bet vēlāk, kad jau sākas savu mantu un teritorijas aizsardzība, ar visādiem paņēmieniem centušies pierādīt savu pārākumu.

“Mazais paņem, vecākais cenšas atņemt, jaunākais atbildei brēc. Tā rodas konflikti. Ja to risināšanā vecākiem trūkst padoma, rezultātā visbiežāk cieš vecākais bērns. Viņš jūtas gan pabīdīts maliņā, gan sāpināts, gan apdalīts uzmanības ziņā. Lai pievērstu vairāk vecāku uzmanības sev, sāk visādi izrādīties. Var krist uz grīdas un niķoties, kaut agrāk tā nav darījis. Uzstājīgāk sev kaut ko pieprasīt, publiski izrādīt sakāpinātas emocijas, kļūt agresīvs. Diemžēl vecāki to pārāk bieži uztver kā noteikta attīstības posma specifisku uzvedību, nesasaistot ar vecākā bērna sindromu – katram bērnam atšķirīgo reakciju uz objektīvi sajustu uzmanības deficītu.”
 

Tu esi īpašs

Vecmāmiņa Līga priecājas, ka pārliecību par Rodrigo matu problēmas saistību ar psiholoģisko traumu, ko zēnam varētu būt radījusi brālīša piedzimšana, tik sakāpinātu emociju izvirdumos nav bijis jāiegūst. Tomēr jaunās zināšanas likušas pārskatīt daudz ko ierastajā ikdienas rutīnā.

“Mums visiem tika doti vairāki mājas uzdevumi, kas attiecas arī uz darbu ar sevi. Man, piemēram, vajadzēja iemācīties atšķirt mazdēla dusmas no niķiem. Taču, lai to izdarītu, vispirms bija jāpieņem, ka viņam dusmas drīkst būt, jo bērns taču nemāk sevi aizsargāt kā pieaugušais – trauksmes brīdī aiziet izpeldēties, paskaldīt malku vai citādi nolaist tvaiku. Bijušas pat reizes, kad viņš tā uzvilkās, ka metās man virsū ar dūrēm. Atkodu, ka īsto dusmu brīžos šāda plosīšanās ir kopā ar asarām. Veiksmīgi iemācījos ar jokiem un dažādu rotaļu piedāvājumu aizvirzīt tās prom. Man galva pilna šādām situācijām piemērotām idejām – te spilvenu kaujas, te burtu un vārdu spēles. Galvenais ir neuzvilkties pašai līdzi,” Līga dalās ar savu pieredzi.

Vecākā bērna sindroms parasti saistīts ar domu zaudējumu atdarīt, nodarot mazajam ko sliktu. Tas saasinās, kad, jaunākajam pieaugot, sākas mantu un teritorijas dalīšana, bet pieaugušie nostājas jaunākā pusē. 

Viesojoties pie meitas ģimenes Īrijā, Līgai ne reizes neesot gadījies no Agitas dzirdēt atrunu – man nav laika. Viņai tā pietiek visam un visiem. Šajā ziņā Līga apbrīno arī znotu – Edijs neesot nokaitināms. Tikai Rodrigo tas reizēm izdodoties. “Bet tāds puikam raksturs. Dzimis līderis. Taču vienlaikus ļoti emocionāls. Vadītāja, virzītāja un komandiera īpašības, spītību ieskaitot, viņā ir tik izteiktas, ka ar tām nerēķināties nedrīkst, tikai tas jādara pietiekami prasmīgi un uzmanīgi. Agrāk tik dziļi neizpratu, cik ļoti vecākiem jāvēro, jāpazīst, jāizprot un jāpieņem savi bērni, lai katram no viņiem atrastu pareizo pieeju. Tā vienmēr ir individuāla, bet nekādā ziņā nenozīmē izdabāšanu vai visatļautību.”

Tu – tik saprātīgs un nozīmīgs

Kad jautāju Agitai, ko viņa, apzinoties vecākā bērna sindroma iespējamību, tagad darītu citādi, ja gaidītu vēl vienu mazulīti, enerģiskā sieviete uzsver: “Ar katru izturēšanās niansi pēc iespējas vairāk un biežāk izceltu vecākā bērna svaru un nozīmīgumu. Tieši tāpēc, ka tu esi tāds saprātīgs un lielisks, mēs varējām atļauties vēl vienu bērniņu. Mēs tevi ļoti mīlam un tev uzticamies, tāpēc būsi mazā brāļa vai māsas skolotājs. Tu vislabāk zini, kas puišiem patīk, tāpēc, lūdzu, palīdzi izvēlēties brālim gultiņu, pirmās mantiņas. Tādā garā. Un, lai kā gribētos bužināt, mīļot un paijāt maziņo, svarīgi atcerēties, ka tikpat daudz siltas klātbūtnes un fiziska maiguma vajadzīgs arī vecākajam. Un viņam varbūt pat vairāk.”

Taču, atbildot uz šajā situācijā svarīgāko jautājumu – vai ir pamats cerībai, ka apzināti gudrākai attieksmei pret bērniem būs pa spēkam pamodināt arī aizmigušos matu sīpoliņus, – Agita domīgi saka: “Kamēr Rodrigo matu nebūs, atbilde var būt tikai aptuvena. Pagaidām par savu neapšaubāmo ieguvumu varu uzskatīt to, ka esmu kļuvusi daudz mierīgāka, sevī stabilāka.

Zinot, cik ļoti bērna psihe saistīta ar vecāku emocijām, tagad brīžos, kad dēlam bēda par matiem atkal neliek mieru, varu sniegt viņam daudz dziļākā pārliecībā sakņotu atbalstu un stiprinājumu. Piemēram – palūkojies, cik daudz laužu mums apkārt, un katrs atšķirīgs! Paskaties uz abiem saviem draugiem – tu gaišs, viņi tumšādaini.

Citam puisītim ir zaķalūpa, vēl kāds ir ar īpašām vajadzībām. Tu savukārt esi īpašs ar to, ka pagaidām tev nav matiņu.” Arī savām interneta draudzenēm, ar kurām kopā savedušas problēmas ar bērnu matiem, Agita no sirds iesaka – pirms parakstieties uz jaunu analīžu un medikamentu lietošanas apli, aizvediet bērnus uz vizīti pie kārtīga psihoterapeita.

Pavisam nesen, drīz pēc atgriešanās Īrijā, Rodrigo galvas priekšpusē jau parādījušās pirmās melnu matiņu salas. Agita cer, kā līdz nākamajai vasarai, kad ģimene iecerējusi atgriezties Latvijā, lai skolas gaitas dēls varētu sākt te, īstajās mājās, viņam būs tikpat kupls ērkulis kā pirms divarpus gadiem uzņemtā fotogrāfijā. 

Par vecākā bērna sindromu

* Vecākā bērna sindroms – paaugstināts bērna psiholoģiskais jutīgums, ko var provocēt brāļa vai māsas piedzimšana. Vecākajam bērnam vairāk vai mazāk objektīvi sāk likties, ka viņš ir atstumts malā, jo mazais atņēmis to mīlestības un uzmanības daļu, kas līdz šim veltīta viņam vienam. Šis sindroms var izpausties ne vien vecākajai atvasei divu bērnu ģimenē, bet jebkuram bērnam, kuram ir jaunāks brālis vai māsa. Vai arī jaunākajam, ja kaut kādu apstākļu dēļ ģimenē ierastais ritms kardināli mainās, piemēram, vecākais bērns smagi saslimst un visa uzmanība tiek veltīta viņam.

* Vecākā bērna sindroms parasti saistīts ar domu zaudējumu atdarīt, nodarot mazajam ko sliktu. Tas saasinās, kad, jaunākajam pieaugot, sākas mantu un teritorijas dalīšana, bet pieaugušie nostājas jaunākā pusē. Vecākajā rodas nekontrolējamas dusmas un trauksme, sajūta, ka viņš nesaņem pietiekami daudz uzmanības, ir nemīlēts, kļuvis lieks. Lai pievērstu sev uzmanību, viņš sāk visādi izrādīties, nonākot pat līdz traucētas uzvedības modeļiem.

*Ja stress, kuru bērns pats nevar vadīt, sasniedz noteiktu robežu, kas katram ir individuāla, var sākties smagas veselības problēmas, tāpēc ļoti svarīgi ar šādu risku iespējamību rēķināties, tos laikus pamanīt un novērst.

Autore: Selga Amata, žurnāls "Patiesā Dzīve"