"Tava laulība var izjukt un vecāki nomirt, bet brālis un māsa būs līdzās vienmēr." Kā nepazaudēt saikni dzīves garumā

Viņa nāk no kuplas sešu bērnu ģimenes, un savu pieredzi izmanto, lai pētītu pieaugušo brāļu un māsu attiecības.  Parasti psiholoģijas teorijas pievēršas mazu bērnu problemātikai un tam, kā vecākiem labāk audzināt mazuļus, mazināt viņu strīdus, risināt sāncensības jautājumus. Bet kā sadzīvot un veidot veselīgas attiecības vēlāk - kad šie bērni ir aizgājušie pieaugušo dzīvē, izveidojuši savas ģimenes? Kas notiek ar brāļu un māsu attiecībām visas dzīves garumā? Viņu starpā joprojām ir svarīgas emocionālas saites, bet viņus šķir lieli attālumi, dažreiz pat kontinenti, satikties neļauj straujas dzīves temps... 

Nereti šīs svarīgās bērnības attiecības pārtrūkst un diemžēl dažreiz pat neatjaunojas. 

Bet, ja tev ir paveicies, un tev ir kupls brāļu un māsu pulciņš, tad rēķinies, ka tie ir cilvēki, ar kuriem tu būsi kopā visilgāko savu dzīves laiku. Tu jau piedzimsti starp viņiem, audz kopā, un vēlāk arī noveco vienlaikus... Tavas laulības var būt šķirtas un vecāki aiziet pirmie, bet brāļi un māsas ies tev līdzās visu tavu apzināto un neapzināto dzīvi.

Mišela ir vecākā māsa ģimenē, kurā bez viņas uzauga vēl pieci bērni, kas piedzima vecākiem nākamo desmit gadu laikā. 
 

"Mani brāļi un māsas piešķīra manai dzīvei noteiktu faktūru un ritmu, viņi mani ir iepriecinājuši un nokaitinājuši, esmu viņus mīlējusi bez nosacījumiem un nīdusi līdz izmisumam. Tagad, kad man ir pāri 40, esmu sapratusi, kādas dzīves mācības mēs viens otram esam snieguši. Ko mēs viens otram nozīmējām dažādos dzīves posmos, un, kas zina, kas mūs vēl sagaida priekšā..." 

Bērnības gadi: satuvināšanās caur apkaunojošu karnevālu kostīmu pieredzi

Manas atmiņas par agrīnu bērnību mūsu mājās saistās ar smiekliem, kautiņiem un dauzīšanos ar manu jaunāko brāli un māsu Zafāru un Foziju. Tagad, kad man pašai ir divi dēli, viņi ir tieši tādi paši kā bijā  mēs. Viņi ir kā virpuļviesuļi, kas viens otru modina agros rītos, ir skaļi un kauslīgi. Vienlaikus viņi ir labākie draugi un domubiedri.  

Sirsnīga un mierpilna draudzība šajā vecumā starp brāļiem ir Neiespējamā Misija. Jūsu attiecības ir lineāras, proti, tava vieta ģimenes hierarhijā ir strikti noteikta pēc vecuma vai tev tas patīk vai nepatīk.

Bērnu un pusaudžu klīniskā psiholoģe un konsultante Annas Freida Nacionālajā bērnu un ģimeņu centrā Londonā Šeila Redferna, saka, ka šīs agrīnās attiecības ietekmē mūsu pasaules uztveri. Novērots, ka daudzbērnu ģimeņu bērni, kas piedzīvo smagus emocionālus pārdzīvojumus, piemēram, ievietošanu audžuģimenēs, esot kopā, tiek pāri šai pieredzei vieglāk un ar mazākām sekām nekā tie bērni, kas nāk no viena bērna ģimenes.
 

Sirsnīga un mierpilna draudzība šajā vecumā starp brāļiem ir Neiespējamā Misija. Jūsu attiecības ir lineāras, proti, tava vieta ģimenes hierarhijā ir strikti noteikta pēc vecuma vai tev tas patīk vai nepatīk.

Man brāļi un māsas bija kā sabiedroties, ar kuriem kopā nostāties pret pasaules muļķību bija vieglāk un drošāk. Viena no spilgtākajām pamatskolas atmiņām saistās ar ikgadējo skolas karnevālu, uz kuru vecāki mani ietērpa "Āzijas meitenes" tērpā. Es ienīdu šo imidžu, bet mainīt vecāku domas neizdevās. Vēl sliktāk kļuva tad, kad skolas gaitas uzsāka mans brālis Zafars. Viņš tika pie "Āzijas zēna" kostīma. Visi citi bērni bija tērpti "normālos" karnevāla kostīmos. Viņi bija Supervaroņi un tēli no Donalda Daka multenēm.  Lietas mainījās, kad skolā sāka iet mūsu nākamā jaunākā māsiņa Fozija. Viņa izcēlās ar īpaši stūrgalvīgu raksturu, tāpēc kategoriski attiecās velt vilkt vecāku sagādāto tautisko tērpu. 

Viņa gribēja doties uz ikgadējo karnevālu stilīgā kostīmā nevis pārstāvēt ģimenes kultūras kanonus. Beidzot mamma un tēvs padevās... Viņi visu nakti darināja mums tērpus... Šobrīd es tos uzskatītu par ģeniāliem, bet tobrīd, ieraugot, kas mums būs jāvelk mugurā, mēs sastingām šausmās. Mēs visi tikam pie dārzeņu kostīmiem un skolas pasākumā tikām apbalvoti ar tādiem pazemojošiem tituliem kā "Gada Dārzenis" un "Misters Dārzeņu Smalcinātājs", bet drosmīgā Fozija, kostīmu revolūcijas ierosinātāja, tika pie titula “Modernias Oliņš Boliņš”, jo viņas kostīms bija darināts no kartona kārba.  Tobrīd mūsu kauns bija neizmērojams, bet kopīgā sajūta, ko piedzīvojām visi trīs, saistīja mūs ar īpašu emocionālu piedzīvojumu, ko atcerējāmies visu mūžu. 

Pusaudžu gadi: mūžīgā mazo bērnu pieskatīšana un savstarpējs naids

Līdz manai 13. dzimšanas dienai bez manis ģimenē bija piedzimuši vēl trīs mazuļi. Ikreiz maniem vecākiem bija patiess pārsteigums, ka viņi ietilpst tajā 1% pāru, uz kuriem neiedarbojās neviens no pieejamajiem kontracepcijas veidiem. Rezultātā visi mani tīņa gadi pagāja nemitīgi pieskatot, auklējot, barojot, pārtinot mazākos ģimenes locekļus. Es slaucīju viņu puņķainos degunus  un mainīju autiņbiksītes. 

Mana jaunākā māsa Frozija ir trīs gadus jaunāka par mani, un tolaik mēs nepārtraukti plēsāmies. Viņa gribēja manas grāmatas un saulesbrilles, viņa krita man uz nerviem visos iespējamajos veidos. Es viņu ienīdu vairāk par visu uz šīs planētas.

Nesen mēs ar māsu pētījām manu dēlu fotogrāfijas, un viņa iesaucās "Paskaties, ar kādu nāvējošu skatienu viņš skatās uz savu brāli. Es jutos tieši tāpat, un man tik ļoti toreiz gribējās līdzināties tev". 

Es biju "uz pauzes". Mums vajadzēja nodzīvot līdz pusmūžam, lai to pateiktu viena otrai. Bet tad mēs atcerējāmies, kā reizēs, kad vecāki vakarā divatā kaut kur devās, tētis mums atstāja 20 mārciņas "ārkārtas gadījumiem". Tas bija koda apzīmējums "naudiņa picai". Mēs pasūtījām picu, sakrāvām segas un spilvenus dzīvojamā istabā uz grīdas, un visi kopā skatījāmies "Indianu Džonsu". Tās ir atmiņas, kas atsauc atmiņā īpaši siltu kopības sajūtu. 
 

Mana jaunākā māsa Frozija ir trīs gadus jaunāka par mani, un tolaik mēs nepārtraukti plēsāmies. Viņa gribēja manas grāmatas un saulesbrilles, viņa krita man uz nerviem visos iespējamajos veidos. Es viņu ienīdu vairāk par visu uz šīs planētas.

Jaunība: No neveiksmēm laulībā līdz savstarpējam atbalstam 
Jaunībā esam pārņemti ar sevi, savām jaunajām attiecībām, ģimenes un karjeras veidošanu, ceļošanu un sajūtu, ka beidzot nav nekādu pienākumu pret mazākajiem brāļiem un māsām. Tas bija laiks, kad attālinājāmies. Iespējams, ka tā dabā arī ir paredzēts. 
Kad esat ilgi dzīvojuši zem viena jumta, un pēkšņi vairs neesam vienā mājā un vietā telpā, ieslēdzas tāds kā centrbēdzes spēks - mēs katrs aizskrējām uz savu pusi. Veidojas pirmās mīlestības attiecības, pāri, ģimenes. Ja kādam no tavas vecāku ģimenes nepatīk tava otra pusīte, tad atgrūšanās process notiek vēl ātrāk un izteiktāk. 

Tā notika arī ar mani un Foziju. Viņas nu jau bijušais vīrs ieguldīta ne mazums spēka un enerģijas, lai mūs abas attālinātu. 10 gadus ilgās laulības laikā māsa man piezvanīja dažas reizes. Redzējāmies mēs tikai divas reizes. Arī mana pirmā laulība, kas sākās 20 gados, izrādījās neveiksmīga. Kad manas un māsas ģimenes izjuka, mēs atgriezāmies vecāku mājās. Vecā, labā bērnības dienu alianse atjaunojās. Mēs bijām izaugušas un aizgājušas katra savā dzīvē, bet joprojām bijām emocionāli tuvas. Mūsu vecuma starpība - 3 gadi, kas bērnībā likās milzīga, pieaugušo dzīvē izrādījās niecīga.  Tagad, jau būdamas pieaugušas sievietes, mēs gribējām pavadīt laiku kopā.

Mēs kļuvām par tādu komandu, kāda nebijām nekad līdz šim. Mūsu vecāki, to visu redzot, saprata, ka beidzot atbildība par bērnu dzīvēm vairs nav tikai uz viņu pleciem. Mēs bijām viens otram. 

Mēs esam vecāki: Prioritātes mainās 

"Nesaki tā!" Es zvanu savai mammai cau Skype, lai pasūdzētos par sava dēla rokrakstu. Mans brālis Khizer sēž uz manas mammas dīvāna un aizstāv manas piecgadīgā dēla ķeburus. Viņam pievienojas mana mazākā māsiņa māsa Khola.  Hierarhija mūsu attiecībās ir mainījusies, jo ģimenē ir ienākuši mūsu bērni. Mans brālis un māsa kļuvuši lojāli maniem bērniem, nevis man. Es par to nepārdzīvoju, jo zinu, ka par maniem bērniem rūpi tur mani tuvākie cilvēki pasaulē. 

Es uzticos viņu viedoklim vairāk kā jebkuram citam. Tieši kļūšana par mammu man ļāva īpaši novērtēt, cik svarīgas un noderīgas ir tuvas attiecības ar māsām. Viņu mājās es varētu atslābināties un paļauties, ka manus rāpojošos, skrienošos un vienmēr badā esošos bērnus apmīļos, pabaros un pieskatīs. 
Labākas vietas vasaras brīvlaikā maniem puikām kā mana brāļa, viņu onkuļa, lauku māja nav iespējams atrast.  Viņu tantes un onkuļi ir viņu sabiedrotie no piedzimšanas brīža. 

Brieduma gadi: Vecāki noveco, mēs apmaināmies vietām 

Kad vecāki paliek veci un slimi, māsu un brāļu savstarpējā atbalsta sistēma ir ārkārtīgi svarīga. Mūsu mamma saslima ar limfomu, nokļuva slimnīcā un saņēma nopietnu ķīmijterapiju, pēc kuras zaudēja visus matus. Mēs visi 6 sanācām kopā pie viņas un un tā vietā, lai raudātu, jokojām tā, kā to var darīt tikai tie, kas viens otru pazīst  līdz pēdējai šūnai. Mūsu mazākie - Khaizers un Khola, uzvilka parūkas, fotografējās un sūtīja mums bildes no mammas palātas.

Es nevarēju palikt dzimtajā pilsētā ilgāk kā divas nedēļas, tāpēc rūpes par mammu uzņēmās jaunākā māsa. Bet mēs uzturējām komunikāciju un ikdienas sapulces caurs Skype,  zinājām, kā atbalstīt māsu un mammu. Un arī tēti, kas palika arvien vecāks un vārgāks. Mūsu lomas tagad bija pilnībā mainījušās. Tagad mēs visu kopā rūpējāmies par vecākiem. Agrāk viņi rūpējās par mums.

Tieši kļūšana par mammu man ļāva īpaši novērtēt, cik svarīgas un noderīgas ir tuvas attiecības ar māsām. Viņu mājās es varētu atslābināties un paļauties, ka manus rāpojošos, skrienošos un vienmēr badā esošos bērnus apmīļos, pabaros un pieskatīs. 

Novecošana: Ķermenis noveco, bet sirdī paliekam jauni 

“Viņš man sūta WhatsApp ziņu, ka viņš mani mīl,” stāsta tēvs, kas saņēmis ziņu no savas māsas.  Dažreiz mana tante viesojas pie mums. Viņi ir acīmredzami novecojuši, bet, esot kopā, var redzēt, ka viņi viens otrā joprojām redz tos jaunos cilvēkus, kas bija agrāk, kad auga kopā. Viņi atkal ir jauni.

Manai māmiņai un viņas brāļiem un māsām, kas ir izkaisīti pa pasauli, ir kopīga WhatsApp grupa, kur viņi dalās ar jaunumiem par saviem bērniem un mazbērniem. Viņi ir nemitīgā kontaktā viens ar otru. Par laimi, trīs viņas māsas dzīvo netālu. “Vecumdienās tu vari justies ļoti vientuļš, tāpēc mēs viens otru atbalstam kā vien varam. Emocionāls atbalsts, finansiāla palīdzība - mēs viens otram to piedāvājam pat tad, ja otrs to neprasa. Es jebkurā laikā varu piezvanīt māsām un runāt par jebko. Tas, ko es viņiem saku, paliek starp mums.” 

Ja man paveiksies, arī es kādu dienu būšu veca. Un man būs vismaz piecas mājas, kur es varu aiziet pusdienās, parunāties un nejusties viena. 

Tur ēdiens garšos tāpat kā tas, ko bērnībā mums gatavoja mamma. Mēs sēdēsim ap kopīgo galdu un mums būs ko atcerēties, jo mūsu attiecības ir ilgākās un ciešākās mūsu dzīvēs. 

Kā saglabāt brāļu un māsu saites ciešas visu mūžu 

• Atbrīvojaties no tās emocionālās bagāžas, kas uzkrāta bērnībā un traucē atjaunot attiecības ar saviem brāļiem un māsām. Iepazīsti viņus no jauna, tagad jau kā pieaugušus cilvēkus. Garīgajai veselībai tas nāks par labu.
• Iemācieties no jauna risināt konfliktus, bet konstruktīvi. Runas tonalitātei, izteiksmes veidam un savstarpējai cieņai ir nozīme. 
• Sviniet viens otra panākumus, ģimenes pieaugumu, svētkus, dzimšanas dienas. Bet pieņemiet, ka dažreiz jūs varat just vieglu skaudību vai greizsirdību. Jā, pat pieaugušo vecumā...
• Esiet atbalstoši un nevērtējiet viens otru. 
• Esiet draugi, atrodiet iespēju pavadīt laiku kopā kvalitatīvi un dažreiz dariet to bez savām ģimenēm. 
  Tikai brāļu un māsu pasākumi ir svētīgi, lai atjaunotu pajukušās ģimenes saites.  Atrodiet laiku viens otram bez vīriem un bez bērniem. 
• Māsas var būt labas draudzenes, bet ievies sev draugus arī ārpus ģimenes loka. Draugi mazinās spriedzi, kas var dažreiz rasties starp tik tuviem cilvēkiem kā brāļi un māsas. 
• Uzņemieties atbildību un iemācies atvainoties par to, kas noticis pagātnē. Un tur noteikti ir kādi neatrisināti konflikti vai slēpts rūgtums. Ir svarīgi atvainoties, lai pagātne netraucētu virzīties uz priekšu.
• Sazināties caur sociālajiem tīkliem un izveidotu WatsApp grupu ir ērti, bet neaizmirstiet laiku pa laikam tikties arī dzīvē.