Kad mātei neļāva pat atvadīties... Bēgot no bijušā dzīvesbiedra, bērns no Rīgas nokļuva Gruzijā

2014. gada jūnijā Babītē privātajā sākumskolā Vinnijs ieradās vairāki policisti un, neielaižoties nekādās sarunās ar personālu, sāka tvarstīt divus septiņus un deviņus gadus vecus bērnus. Jandāliņš ildzis vairākas stundas, bijusi gan policistu lēkšana pa logu, gan bērnu dzenāšana pa sētu.

Bērnus atrāva ar spēku
Paguva ierasties arī māte, bērni vēl raudādami paspējuši viņai apķerties, bet policisti ar spēku viņus atrāvuši un, neko nevienam nepaskaidrojot, aizveduši nezināmā virzienā. Tas viss noticis darbinieku un audzēkņu, tostarp bērnudārznieku, acu priekšā, un šoks visiem bijis pamatīgs.

Aizvesto bērnu māte Zanda Alksne tomēr uzzināja, ka viņi aizvesti uz Allažu krīzes centru, un devās turp, taču darbinieki pie bērniem viņu tā arī nav pielaiduši un pat silti ieteikuši nerādīties ēkas tuvumā – bērni, lūk, visu laiku stāvot pie loga un varot atkal sākt raudāt.

Pa taisno uz lidostu
Alksne, sēžot automašīnā, dežurēja pie krīzes centra durvīm, līdz atbrauca viņas vīrs, Gruzijas pilsonis, kurš policijas apsardzībā devās pa taisno uz lidostu. Visu šo laiku policisti un bāriņtiesas pārstāvji mātei ar bērniem neļāva pat parunāt, un arī lidostā atvadīties neizdevās…

Izrādās, jau tā paša gada februārī tēvs bērnus bija vienu reizi centies no Latvijas izvest, taču tad lidostā viņi bija nonākuši līdz histēriskai raudāšanai un kategoriski atteikušies lidot prom. Tika pieaicināta lidostas apsardze, un bērni palika Latvijā.

Tēva ultimāts
Zandas stāsts ir visai pamācošs. Sākumā viņa ar vīru dzīvojusi Latvijā, taču tad īsā laikā nomiruši abi sievietes vecāki un sākusies depresija. Attiecības ar vīru sabojājušās, un viņš aizvedis abu kopīgos bērnus uz Gruziju.

Kad pēc kāda laika turp devusies arī Zanda, bērnu tēvs visai ultimatīvā tonī izteicis priekšlikumu. Viņai piedāvāts parakstīt vienošanos, ka bērni dzīvos Gruzijā, bet vasarā varēs braukt uz Latviju – ja sieviete dokumentu neparakstīs, dēlu un meitu vairs neredzēs.

Tobrīd Zanda arī nodomājusi, ka bērnu interesēs varētu tam piekrist un mēģināt visiem kopā dzīvot Gruzijā, tāpēc arī šādu dokumentu parakstījusi. Tomēr ātri kļuva skaidrs, ka iedzīvoties neizdosies, bērni sākuši lūgties braukt atpakaļ uz Latviju, un Zanda viņu lūgumiem arī pakļāvās.

Tiesa ignorēja ārsta brīdinājumu
Arī šajā gadījumā viņa automātiski nonāca bērnu nolaupītājas statusā, ka to paredz Hāgas starptautiskā konvencija. Bērnu tēvs vērsās Latvijas tiesā un pēc labvēlīgā pirmās instances lēmuma bērnus mēģināja izvest no valsts.

Pēc šā mēģinājuma Zanda nolēma ar bērniem slēpties, un tas viņai izdevās līdz brīdim, kamēr jau ar Rīgas apgabaltiesas spriedumu rokās tēvs kopā ar policistiem ieradās Vinnijā.
Kaut arī ārsts bija uzrakstījis slēdzienu un arī tiesā liecināja, ka piespiedu nogādāšana uz Gruziju var radīt nopietnus riskus bērnu veselībai, tiesa lēma par labu tēvam. Zandu "Kas Jauns Avīzei" Latvijā atrast neizdevās, tāpēc iespējams, ka viņa tomēr izlēmusi doties pie bērniem uz Gruziju.

Asaras nelīdz...
Rīgas bāriņtiesas vadītājs Aivars Krasnogolovs, komentējot šo situāciju, Kas Jauns Avīzei pauž, ka šis gadījums bijis viennozīmīgi novērtēts kā bērnu nolaupīšana.

“Lietas, kurās tiek skartas bērnu intereses, visu valstu tiesās ir prioritāras, un tās ir jāizskata dažu dienu laikā. Šajā gadījumā tiesa ņēma vērā arī apstākli, ka bērni zināmu laiku jau bija nodzīvojuši Gruzijā, un pēc starptautiskās prakses tā saucamais iedzīvošanās laiks ir pusgads. Bērnu izņemšana notika pēc tiesas lēmuma, un tas ir jāpilda, lai cik traģisks tas būtu vienai pusei,” saka Krasnogolovs.

Jāpiebilst gan, ka papildus mātei un tēvam ir arī trešā puse –  bērni, bet viņu asaras likumu nemīkstina...

Bēgt neiesaka
Jautāts, kā sievietēm (teorētiski Zandas vietā var būt arī vīrietis) rīkoties līdzīgās situācijās, Krasnogolovs iesaka vispirms rūpīgi iepazīties ar konkrētās valsts likumdošanu un neskaidrību gadījumā vērsties Latvijas vēstniecībā.

Ja kopdzīvē notiek vardarbība, noteikti jāpanāk, lai vietējā policija vai tiesa to fiksē un, vēlams, pieņem arī lēmumu par saskarsmes ierobežošanu.

Arī šādā gadījumā uz savu galvu bērnu vest prom nedrīkst, taču tas noteikti būs papildu arguments tiesā. Var, protams, mēģināt panākt, lai partneris pats rakstiskā veidā atsakās no tiesībām uz bērniem, bet konflikta gadījumā tā var nenotikt.

“Protams, var būt dažādas ekstremālas situācijas, taču bēgšana no valsts kopā ar bērniem ir jāvērtē kā absolūti galējs lēmums, un tādā gadījumā vajadzēs ļoti nopietnus pierādījumus, lai tiesa pieņemtu mātei pozitīvu lēmumu,” norāda Krasnogolovs.

Rīgas bāriņtiesas pārstāvji pēdējos divos gados ārvalstīs ir piedalījušies 11 tiesas procesos un apmēram 20 dažādās starpvalstu sadarbības lietās. Šajā laikā Latvijā tomēr ir atgriezti 12 bērni – Latvijas pilsoņi.

No portāla Jauns.lv