Kā mācīties dzīvot pa vienai – stāsta dvīņu māsas, Happeak veikala Latvijā saimnieces

Nu abas māsas ir kļuvušas par mammām un apstiprina – labāk savu mammu saprot tikai tagad, kad pašas audzina bērnus. Līga ar vīru audzina 5 un 3 gadus vecas meitiņas Emīliju un Esteri, bet Zane ar vīru auklē pirmdzimto 5 mēnešus veco meitiņu Amēliju. Bērnību pavadījušas plecu pie pleca skolā un pulciņu dzīvē, tikai 18 gados māsas sākušas mācīties dzīvot “pa vienai”. Dažādas, bet ļoti līdzīgas. Kā ir būt dvīnim, vai otrā māsā var saskatīt sevi un kā sabrūk viena dvīņa pasaule, kad otrs izlemj dibināt ģimeni, atklātā sarunā stāsta māsas – Līga Riekstiņa un Zane Breidaka, Happeak veikala Latvijā saimnieces.

Vislabākās draudzenes
Abas māsas atzīst, ka, tikai pieaugot, vairāk ir sākušas novērtēt to, ka viņām ir dvīņu māsa. Bērnība nereti pavadīta tik ciešā saiknē, ka tomēr brīdi pa brīdim gribējies kādu laiku un vietu tikai sev. Līga stāsta: “Mēs visu laiku viena otrai esam bijušas vislabākās draudzenes, līdz ar to mums skolas laikā citu draudzeņu nebija. Tikai universitātes laikā, kad mēs uzsākām mācības katra savā augstskolā, mēs sākām pulcēt katra ap sevi savu draugu loku. Laikam varētu teikt, ka tā ir tāda kopīga pašpietiekamība – tā ir būt dvīnim. Tiesa, burvību un spēku – būt dvīnēm, mēs sākām saprast, tikai pieaugot.”

Jau mammas puncī mēs esam saliktas kopā, savstarpējās attiecības esam veidojušas pirms dzimšanas, tāpēc mums izdodas bez piepūles saprasties. Mums drīzāk ir jāmācās veidot attiecības ar citiem, ārpus mūsu attiecībām.

Tomēr abas māsas apstiprina, ka saikne, kas starp abām ir izveidojusies, nav izskaidrojama un to reizēm nesaprot pat abu vīri. “Jau mammas puncī mēs esam saliktas kopā, savstarpējās attiecības esam veidojušas pirms dzimšanas, tāpēc mums izdodas bez piepūles saprasties. Mums drīzāk ir jāmācās veidot attiecības ar citiem, ārpus mūsu attiecībām. Mūsu vīriem ir izaicinājums, jo mūsu bezvārdu saprašanās ir ļoti augstā līmenī un viņi reizēm nesaprot, kā mēs viena otru spējam nolasīt, bet viņi – nē,” stāsta Zane.

17 FOTO

Māsu radošā dzīve: teātrī, mūzikā, ģimenēs

+ 13

Skatīt visus

Izpalīdzēt bez vārda runas
Jautātas par tradicionālo dvīņu izlikšanos vienam par otru, māsas atklāj, ka arī viņām ir šāda pieredze. Interesanti, ka viņas to nav izmantojušas mazākajos gados, kad it kā būtu vieglāk vienai otras vietā aiziet noskaitīt dzejoli. Zane atzīst, ka viņai nez vai būtu bijusi drosme uzdoties par māsu, bet novērtē Līgas azartu: “Līga aizgāja manā vietā aizstāvēt studiju darbu. Man šķiet, ka tobrīd pat studiju biedri nesaprata, ka kaut kas ir mainījies.”
Līga skaidro, ka iestāties par savu dvīņu māsu ir tik dabīgi, ka viņai par to nav bijušas ne mazākās šaubas: “Vai tu iestātos tolaik par kādu citu cilvēku tik ļoti? Nezinu. Bet par dvīņu māsu – noteikti. Tā ir pašsaprotama līdzatbildība. Un kāpēc gan vienreiz dzīvē to neizmantot? Lielu daļu dzīves mēs esam bijušas pārpietiekoši godprātīgas un apzinīgas. Mēs mācījāmies katra savā augstskolā un jau bijām it kā pieaugušā vecumā, kad to uzdrīkstējāmies. Es pat vairs neatceros, kā es zināju, kas man ir jāstāsta prezentācijā, jo Zane studēja tūrisma vadību, kamēr es mācījos mūzikas menedžmentu. Bet tolaik man nebija bail!”
Uz randiņu otras vietā gan nav nācies iet tā iemesla dēļ, ka māsām patīk stipri atšķirīgi vīrieši. Tagad māsas smejoties teic, ka žēl, ka šī pieredze nav tikusi izmantota.

8 FOTO

Līgas ģimene un Happeak

+ 4

Skatīt visus

Māsas kāzas – laiks, kad sabrūk pamats zem kājām
Viens no lielākajiem emocionālajiem pārdzīvojumiem māsām bija, kad Līga izlēmusi dibināt ģimeni. Zane, kurai tajā brīdī nav bijušu nopietnu attiecību atzīst – nezināju, ka man dzīvē nāksies iet cauri arī šādām emocijām: “Līga nodibināja ģimeni pirmā, un man tā bija sāpīga pieredze. Mana pasaule sabruka. Tieši tā es to arī uztvēru, ka man tiek atņemts vismīļākais cilvēks. Turklāt viņa tik patstāvīgi bija gatava turpināt savu dzīvi, un es arī uz to biju mazliet aizvainota.” Tomēr tas nav bijis iemesls, lai pasliktinātos abu māsu attiecības. Līga, kura pirmā devās savā ģimenes dzīvē atzīst: “Jā, mūsu savstarpējā komunikācija bija ļoti patiesa un dziļa, dzīva, bez noslēpumiem. Pie sevis lietas nepaturam tikai tāpēc, lai būtu labākas draudzenes. Zane par savām jūtām runāja atklāti. Būt atklātam – tā ir kvalitātes zīme, kura man ir ļoti svarīga. Tā ir ikdienas sastāvdaļa. Tā ir īpašība, kuru mācu saviem bērniem; tā ir darbība, kuru novērtēju savos teātra audzēkņos; tā ir cieņas forma, kuru pieprasu no saviem darbiniekiem; tā ir svarīga attiecību komponente.”

Divi dažādi cilvēki nevis kopija viena otrai
Māsas atzīst, ka arī ir sastapušās ar to, ka sabiedrībai patīk domāt, ka dvīņi ir vienādi un viņiem patīk vienas un tās pašas lietas. Tomēr Zane iezīmē un uzsver, ka katrs dvīnis ir atsevišķa personība. Jauskolas laikos abas māsas ir bijušas ar atšķirīgu ģērbšanās stilu un vizuālo tēlu. “Dvīnis neuztver otru dvīni kā savu kopiju. Es nekad māsu neesmu uztvērusi kā savu spoguļattēlu,” uzsver Zane. 
Bieži apkārtējie mīl dvīņiem jautāt, kurš ir vecākais. Zane stāsta, ka tas ir būtisks jautājums: “Jā, arī mums ir svarīgs jautājums par to, kura ir vecākā. Es esmu piedzimusi agrāk, es esmu vecākā un Līga ir jaunāka! 10 minūtes, tā ir. Es ļoti ilgi viņu saukāju par sīko. Mamma stāstīja, ka es esmu bijusi apzinīgāka un pacietīgāka, ja vajadzēja, es Līgai paskaidroju nepieciešamo.

Jā, arī mums ir svarīgs jautājums par to, kura ir vecākā. Es esmu piedzimusi agrāk, es esmu vecākā, un Līga ir jaunāka! 10 minūtes, tā ir.

Jautātas, vai mamma ir daudz stāstījusi par laiku, kad dvīnes bija mazas, viņas atzīst, ka mamma nekad nav sūdzējusies vai stāstījusi, cik grūti ir bijis viņas audzināt. Lai arī augušas lielākoties bez tēva atbalsta, māsās ir jaušams vieglums un pozitīvisms. Tas arī palīdz nečīkstēt par dzīves piespēlētajiem izaicinājumiem, bet ar vieglumu un smaidu tos pārvarēt. Māsu mamma vienmēr ir bijusi aktīva un radoša (Rīgas Skolēnu pils teātra “Zīļuks” vadītāja) un tādas ir arī Līga un Zane. Mācījušās Rīgas Doma kora skolā un vēlākos gados muzicējušas kopā ar tādiem māksliniekiem kā grupa “Aparāts”, “Labvēlīgais tips”, Andris Ābelīte, Ingus Pētersons un Kaspars Bindemanis. “Mūzika ir mūsu kaislība. Interesanti, kā skolas laikos to nenovērtējām, bet vēlākos gados labprāt piedalījāmies aktīvajā muzicēšanā,” spriež Līga.

Darbs, ko var nodot māsai
Un atkal pēc laika, kad māsas jau bija uzsākušas katra savu dzīvi, tā atkārtoti saveda Zani un Līgu kopā jau biznesa vidē. Pirms pāris gadiem Zane ļāvās avantūrai un uzdrošinājās Latvijā pārstāvēt Happeak – Lietuvā radītu apģērbu zīmolu. Zane sākumā pārņēma vadības funkcijas, bet Līga tajā brīdī audzināja bērnus. Tomēr pēc laika, kad Līga saprata, ka ir mazliet jāizkāpj no mājas rutīnas ar diviem maziem bērniem, viņa apzināti sākusi organizēt laiku sev. “Tā es svētdienās sāku strādāt Happeak veikalā par pārdevēju - konsultanti. Un man nenormāli iepatikās! Manī atvērās tāds pārdošanas azarts, par kuru es vispār nenojautu. Iepriekš mans priekšstats par pārdevēja darbu bija, ka tas nav domāts man. Taču tad man tas bija īpašs laiks sev – strādāt ar cilvēkiem ļoti mājīgā vidē, pārdodot augstvērtīgas, atbildīgi iegūtas kokvilnas apģērbus visai ģimenei no zīmola, kurā apvienots gan komforts, gan askētisks stils un augsta kvalitāte, turklāt Happeak apģērbi ir tik mīksti un visiem patīk! Protams, ka iepatikās arī man. Pat ļoti iepatikās!” izteiksmīgi stāsta Līga. Tomēr pēc laika Zane plānoja doties dekrētā un viņai likās pašsaprotami, ka veikala vadītājas pienākumus nodos māsai – Līgai. Zane atzīst, ka lai arī Līga sākumā ļoti baidījusies par sevi, vai viņai sanāks tikt galā ar veikala vadītājas darbu, Zane ne mirkli nav šaubījusies par māsu.

Tā es svētdienās sāku strādāt Happeak veikalā par pārdevēju - konsultanti. Un man nenormāli iepatikās! Manī atvērās tāds pārdošanas azarts, par kuru es vispār nenojautu.

“Es negribēju uzņemties šo lietu, jo biju iegājusi harmonijā un biju apmierināta ar savu dzīvi! Zane uzstāja, ka ir izvēlējusies mani – man vienkārši nebija citu variantu, kā pārņemt veikala vadību! (Smejas) Sākumā tas aprija brīvdienas, aprija nakts stundas un vakarus, aprija ģimenes dzīvi, līdz es nostabilizējos un sāku lidot – man viss sanāks! Šeit bez vīra praktiskā, emocionālā atbalsta un māsas ticības nebūtu varējusi iztikt,” atceras Līga.

Neredzamā nabas saite
Īpaša ir bijusi arī māsu komunikācija un saskarsme bērnu audzināšanas jautājumos – Līga, kurai pirmajai piedzima bērni, bija kā iedvesmotājs Zanei: “Mani Līgas pieredze iedvesmoja un, zinot cik tas sievietei ir fiziski un emocionāli sajūtām piepildīts piedzīvojums, man bija vieglāk iet cauri visām grūtībām un posmiem, kas mani sagaidīja.” Līga papildina: “Kad man piedzima pirmā meitiņa, mēs ar vīru sajutāmies tik vieni ar savu bērniņu, un man nebija ar ko pārrunāt savas grūtības, ar kurām, es ticu, saskaras visi jaunie vecāki. Kad es to pārdzīvoju un tiku tam pāri, es nebaidījos ar to dalīties, lai manai dvīņu māsai, esot mammas lomā, nebūtu tik sūra pieredze kāda bija man. Un es priecājos, ka Zanei tas palīdzēja. Man liekas, ka viņa ar savu vīru ir paši labākie vecāki, tik gudri un sagatavoti!” Līga velta atzinīgus vārdus māsai.
 

“Neredzamā nabassaite! Vai esam to pārgriezušas?” filozofiski spriež Līga, cieši lūkojoties māsā.

Māsas nenoliedz, ka jūtas savā starpā ļoti saistītas. “Ilgošanās vienai pēc otras ir pilnīgi normāls mūsu ikdienas stāvoklis. Kad Zane aizgāja dekrētā un es veikalā paliku viena, es atkal, jau pieaugušā vecumā sajutu dziļas ilgas pēc māsas,” atzīst Līga. Dvīnes atzīst, ka viņas tiekas vismaz reizi nedēļā, bet nepaiet ne diena, kad māsas nesazinās vai nepamainās ar ziņām. Nav iedomājama situācija, ka kāda dotos kāda ceļojumā vai piedzīvotu ko īpašu un nepadalītos tajā ar māsu. “Neredzamā nabassaite! Vai esam to pārgriezušas?” filozofiski spriež Līga, cieši lūkojoties māsā.