Laimīgā māmiņa un sieviņa

Ļoti vēlējos strādāt par viesmīli, un tieši tolaik vērās vaļā picērija, kur meklēja viesmīļus. Mani pieņēma darbiņā, taču bija jābrauc uz Liepāju uz divu nedēļu mācībām. Tur dzīvojām viesnīcā. Pirmajā nedēļā sarunājām, ka palikšu Liepājā, bet ne — mans puisis klāt. Izstāstīju, kur dzīvojam un kā līdz mums nokļūt. Viņš man zvana, saka, ka esot jau atradis, lai nākot ārā. Paskatos pa logu — viņš uzvalkā! Man šoks. Zvanu, prasu: kāpēc uzvalkā? Neesot bijušas tīras drēbes, tāpēc uzvilcis vienīgo, kas tīrs... Pār mani gāzās dusmas, domāju — vai tiešām tik slinks?! Dusmu pārmākta, kāpu lejā, kolēģes ar savu mīļo, kā solīts, tā arī neiepazīstinot. Braucām paēst vakariņas un — bums! — BILDINĀJUMS! Pārsteigums un smaids pa visu seju. Jutos ļoti laimīga!

Sarunājām kāzas rīkot vasarā — tā foršāk, bet tad sekoja nākamais pārsteigums — pieteicās dēliņš. Kādu dienu, kad no darba devos mājup, kaut kas iekšā mani urdīja, lai nopērku grūtniecības testu, un, jā, pozitīvs! Ko vairāk pilnai laimei vajag? Tā nu mēs apprecējāmies maijā, jo gribējām, lai bērniņš dzimst laulībā, un oktobrī mazais bija klāt.

Iesūtījusi: mamma + sieva, konkursa Kā es kļuvu par ģimenes cilvēku dalībniece