Tīnis neievēro karantīnu. Lūgties vai biedēt?

Bieži ir gadījumi, kad paši jaunieši atzīst – attālinātās mācības ir kā brīvdienas, kad atpūsties, satikties un izklaidēties sabiedriskās vietās. Kā labāk pārliecināt pusaudžus par situācijas nopietnību un kā ar viņiem runāt par radušos situāciju un ierobežojumiem, kas ir ieviesti un varbūt vēl tiks pastiprināti, attālinātā sarunā ar Mammāmuntētiem.lv stāsta klīniskā psiholoģe, Kristīne Balode.

Krīze izgaismo problēmas
Pirmkārt, vecākiem ir jāatceras, ka nonākot krīzes situācijā, izgaismojas visas problēmas – arī mūsu attiecībās ar pusaudzi, ja tādas ir bijušas. Ja attiecības līdz šim ir bijušas labas, atbilstoši reaģējot, būtiskas izmaiņas šāda krīze nevar nest, taču, ja jau iepriekš attiecībās ir bijuši saasinājumi, krīzes laikā tie pastiprināsies un sagādās vecākiem ne mazums izaicinājumu. Tomēr vecākiem ir jāatceras, ka pusaudzis nav pieaugušas, un tieši pieaugušie vēl joprojām ir atbildīgi pa pusaudžiem.

Atsaukties uz ekspertiem
Vispirms vecākiem pašiem sev godīgi ir jāatbild – vai mēs vispār esam pusaudzim izskaidrojuši vai aprunājušies par šo situāciju? Nevaram gaidīt, ka pusaudži paši no sevis to sapratīs un uztvers. Tāpēc pirmais, kas ir jāņem vērā – ar pusaudzi par esošo situāciju ir jārunā nevis no audzinošām, biedējošām un draudošām pozīcijām, bet pieiet sarunai analītiski. Pusaudzis ir spriest spējīgs, tāpēc ir vērts kopā situāciju izpētīt un – sadarboties. 
Ļoti ieteicams irs atsaukties uz ekspertiem (Pasaules veselības organizācija, Veselības ministrija un citu iestāžu datiem), kuru viedoklis šobrīd ir ļoti plaši pieejams. Apspriežot šos datus un ekspertu atzinumus, vislabāk pārrunāt šo situāciju.

Nē pazemošanai un varas demonstrēšana
Nereti vecāki atzīst, ka jūtas bezspēcīgi savu bērnu priekšā, tāpēc ķeras pie tādiem disciplinēšanas līdzekļiem kā telefonu atņemšana, interneta atslēgšana, kabatas naudas samazināšana vai pastiprināta mājas darbu uzdošana. Nereti šīs ir metodes, ko vecāki vēlas pielietot, lai panāktu vēlamo pusaudža rīcību – šajā situācijā – neapmeklēt lielveikalus, nedoties ciemos pie draugiem, neiet uz ballītēm. Speciāliste norāda, ka neviens no šiem paņēmieniem nav cieņpilns un atbalstāms pat krīzes situācijā.

Varbūt apelēt pie sirdsapziņas?!
K. Balode norāda, ka tas, kā mēs iziesim cauri šim krīzes posmam, atstās iespaidu uz mūsu tālākajām attiecībām. Ir vērts piepūlēties un saprast, ka vecāki ir tie, kas veido attiecības ar bērnu arī pusaudža vecumā, un tie, kas ir atbildīgi par šīm attiecībām. Tāpēc apelēt pie jaunieša sirdsapziņas – ja tu iesi uz veikalu, omīte var saslimt un nomirt – arī nav tas labākais, ko darīt. Kā jau iepriekš minēts, vispirms ar datiem un to analīzi ir jāizskaidro tīnim situācijas nopietnība un jāpajautā bērnam pašam: “Un kā tu domā, ko vajadzētu darīt šajā situācijā?” Draudot ar omītes vai kāda cita radinieka nāvi, vecāki tikai parāda savu nespēju un to, ka viņi pusaudzi neuztver kā līdzvērtīgu ģimenes locekli.

Dialogs. Sapulces. Vienošanās par noteikumiem
Tas arī nenozīmē, ka bērniem ir visatļautība. Jebkurā dzīves situācijā un arī krīzes laikā nav izslēgti ģimenes noteikumi, par kuriem visai ģimenei ir kopīgi ir jāvienojas. Šajā laikā ir ļoti vērtīgi veidot ģimenes sapulces, kurās ik vakaru vai rītu piedalās visa ģimene un aprunājas, plāno, runā par savām vajadzībām. Ieviešot noteikumus kļūst skaidrs, ka ir normāli, ka noteikta rīcība izraisa sekas. Taču nevajadzētu šīs sekas pasniegt kā draudu (atņemšu telefonu un izslēgšu internetu, ja neklausīsi!), bet kopā, sarunā ar pusaudzi izrunāt, kādai rīcībai sekos kādas sekas. Racionāli apspriest situāciju (pamatojoties uz datiem un ekspertu viedokļiem) un to, kā dzīve mainīsies visai ģimenei. Piemēram – vai ir racionāli iet tērēt naudu lielveikalā, ja, pirmkārt, tas nav droši, un otrkārt, ģimenes finansiālā situācija var mainīties?
Pusaudži ir saprātīgi un ar viņiem ir jāveido dialogs, un šī noteikti ir tā reize, kad var viņam pajautāt un viņu atbildēs ieklausīties – un kā domā tu?

Tīnis – komandas biedrs un resurss
Jebkurš ģimenes loceklis, arī mazāks bērns un arī pusaudzis, ir jāuztver kā komandas biedrs nevis traucēklis. K. Balode uzsver, ka katram ir savi resursi un potenciāls, tikai jāmāk tas atrast. Pusaudži ir ļoti spēcīgi tehnoloģiju lietās, tāpēc var lūgt palīdzību viņiem šajos jautājumos. Palūgt palīdzēt mammai uzinstalēt kādas programmas datorā vai palīdzēt pieslēgties video konferencei. Var arī kopīgi izklaidēties tehnoloģiju jomā – uzņemt Youtube vai TikTok video, vai, piemēram, palūgt pusaudzim sagatavot dokumentālu filmu par ģimenes laiku karantīnā. Mazākiem bērniem un pusaudžiem patīk jokoties – kādu var deleģēt būt par jautrības uzturētāju ģimenē.
Galvenais ir neatstum nevienu ģimenes locekli un katru uztvert kā resursu ar savu pienesumu ģimenes dzīves uzlabošanai.

Ieteikumus, kā ģimenei sadzīvot karantīnas laikā zem viena jumta, lasi te.