5 vienkārši ieteikumi, lai ar pusaudzi veidotos reāla saruna

Aplūkosim tipisku scenāriju: tu vēlies parunāt ar savu dēlu pusaudzi par viņa ‘’bezatbildīgo’’ attieksmi (varbūt tiek spēlētas par daudz video spēles, netiek pildīti mājas darbi). Tu uzsāc sarunu ar ‘’Vai mēs varam parunāt?’’, viņš izbola acis un smagi nopūšas, kas nozīmē ‘’Jau atkal sākas..’’. Tiklīdz tu sāc ar ‘’Tev jākļūst atbildīgākam,’’ viņš sēž sašļucis ar stiklainām acīm, ko varētu raksturot ar ‘’man vienalga’’. Viņš bezrūpīgi ieskatās pulkstenī. Redzot šādu pusaudža atbildi tu zaudē savaldīšanos un uzkliedz, ka ‘’Tu taču zini, ka es vēlu tev visu to labāko, bet tu pat neliecies ne zinis!’’. Un tieši tik ātri šāda vārdu apmaiņa ir pārvērtusies kliegšanā un durvju aizciršanā. Jūs abi jūtaties dusmīgi, bezpalīdzīgi un apjukuši. Lietu izrunāšanai taču vajadzētu visu atrisināt, vai ne? 

Pēc savas pieredzes kā vecākam un psihologam vairāk nekā 25 gadus, esmu izpratis, ka eksistē piecas būtiskas stratēģijas, kas var radīt milzīgu atšķirību, veidojot ciešāku saikni.

1. Izvairieties no vārdiem ‘’tagad parunāsim’’

Tas var šķist kā dabiskākais veids, kā uzsākt sarunu. Bet, kad mēs sakām šos vārdus saviem pusaudžiem, viņu smadzenēs atskan trauksmes signāli, padarot šo situāciju neiespējamu jēgpilnai sarunai. Tā vietā, pirms kaut ko sakat, lieciet pusaudzim justies neapdraudētam. Piemēram, citreiz es paņemu grāmatu un vienkārši apsēžos meitas istabā uz krēsla to palasīt. Vienmēr šādos gadījumos viņa ir tā, kas uzsāk sarunu. Izpētiet situācijas, kas ir piemērotākās jēgpilnām sarunām. Tas var būt pa ceļam, vedot pusaudzi ciemos pie draugiem, kopā darbojoties virtuvē vai ķemmējot suni.

2. Jautā; nepamāci

Cenšoties viņiem palīdzēt, mēs bieži vien norādam, kā būtu jāizturas, kā pareizi jārunā, kā jāattiecas pret lietām un situācijām. Ir daudz, daudz svarīgāk viņiem to jautāt. Tā vietā, lai teiktu ‘’Tev ir jāmācās - es redzu, ka tu vispār nemācies,’’ būs daudz iedarbīgāk, ja pavaicāsiet ‘’Kā notiek gatavošanās eksāmeniem?’’. Tas, ka tu centies pamācīt, vienmēr pusaudzi atgrūdīs. Taču, ja ziņkārīgi pajautāsi, tu nodosi ziņu, ka cieni viņu un viņa spēju izdarīt pareizās izvēles.

3. Atbildi no sirds

Šis var būt sarežģīti. Piemērs: pusaudzis saka, ka nav gatavs eksāmeniem un ir noraizējies par izgāšanos. Tava tūlītējā reakcija varētu būt ‘’Es taču teicu, ka tev ir jāmācās cītīgāk!’’. Tomēr šajā situācijā viņam ir vajadzīga jūsu līdzjūtība. Tā vietā būtu jāsaka kas līdzīgs ‘’Tas galīgi nav viegli, vaine?’’. Kad mēs no sirds jūtam līdzi, pusaudzis nejutīsies vainots pie šādām savām sajūtām, nejutīsies apkaunots. Tas viņam ļaus vairāk atvērties sarunā.

4. Kad jums radušās domstarpības, ievēro tu-es-mēs pieeju

Visās ģimenēs ir konflikti. Māci bērnam smalko sadarbošanās mākslu, kopīgi izejot cauri šiem soļiem: 

• Es tevī ieklausos un izprotu tavu perspektīvu (pat ja es tai nepiekrītu).
• Es dalos savā kā vecāka skatījumā (pat ja tu tam nepiekrīti).
• Tad mēs šo visu atrisinām kopā.

Piemēram, jūs uztrauc dēla pārmērīgā datora, telefona vai citu gadžetu izmantošana. Tā vietā, lai lasītu kārtējo lekciju, uzsāc ar jautājumu ‘’Vai mēs varētu aprunāties par to, kas šeit notiek?’’, tad patiešām ieklausies pusaudzī un centies atbrīvoties no savām iepriekšējām dusmām. Dodiet iespēju izteikties un paskaidrot savas sajūtas bez jebkādas pārtraukšanas, tādā veidā izrādot cieņu. Kad bērns ir izskaidrojis savu domu, izskaidrojiet viņam savu redzējumu par radušos situāciju. Kāpēc šāda pusaudža uzvedība jūs uztrauc? Skaidrojiet pavisam mierīgi, neļaujot emocijām gūt virsroku. 

Visbeidzot jums abiem jārod kopējs risinājums, zinot abu pušu viedokļus.

5. Atvainojies, ja esi izdarījis ko muļķīgu; pieļāvis kļūdu

Visi vecāki pieļauj kļūdas. Kad mēs izsakām kaut ko, ko nožēlojam, vislabāk būtu atvainoties uzreiz ar vienkāršu ‘’Es atvainojos, es kļūdījos. Ko es varu darīt, lai vērstu visu par labu?’’. Tīņi var būt diezgan piedodoši, kad runājam godīgi un no sirds.

No: http://ideas.ted.com