Vientuļās mātes rokasgrāmata bērna audzināšanā un sevis mīlēšanā

Autors: Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas sekretāre, psihoterapeite Andžāne Gunta

Salīdzinot Eiropas Savienības valstis, Latvijā ir ļoti daudz vientuļo vecāku un maz precēto pāru. Latvijā 53,6% ģimeņu ir laulāti pāri, 13,1% dzīvo nereģistrētās attiecībās, 29,1% ir vientuļās mātes, savukārt 4,3% ir vientuļie tēvi. Savukārt Eiropas Savienības valstīs vidēji 71,2% ģimeņu ir laulāti pāri, 12,6% dzīvo nereģistrētās attiecībās, 13,4% ir vientuļās mātes, savukārt 2,6% ir vientuļie tēvi.

Gribētu pievērst uzmanību kādai būtiskai detaļai – viena un/vai vientuļa. Korekti tomēr būtu runāt par sievieti, kura audzina bērnu viena un nejūtas vientuļa, kaut grūtību ir nesalīdzināmi vairāk. Iemesli, kāpēc tā, ir daudz un dažādi, ieskaitot to, ka tā var būt gan brīvprātīga izvēle, gan apstākļu sakritība vai likumsakarība. Realitātē, nonākot situācijā “viena audzina bērnu”, būtu svarīgi saprast, kā jūtas pati sieviete. Arī pilnā ģimenē, ja partneris ir ilgstoši bez darba un/vai nekādā veidā nepiedalās ģimenes dzīve un bērnu audzināšanā, sieviete viena uztur un audzina bērnu(-us), bet juridiski neskaitās vientuļā māte. Šajā situācijā vīrietis tēlaini varētu būt salīdzināms ar AkMen(-i) uz viesistabas dīvāna. Katrai tautai savi “varoņi” – Spider-Man (Zirnekļcilvēks), Batman (Sikspārņcilvēks), Akman (cilvēks uz dīvāna).

Bērniņš rodas seksuālās attiecībās starp sievieti un vīrieti, izņemot medicīniskās apaugļošanas gadījumus. Apstāklis, vai mīlestība bijusi klātesoša vai ne, maz ietekmē sekas. Stāvoklī var palikt tikai sieviete, un viņai nākas uzņemties arī lielāku atbildību.

Audzinot bērnu vienai, ir īpaši svarīgi rūpēties par to, lai pati sieviete justos labi, skaidri zinātu savas, bērna un attiecību robežas, kā arī biežāk padomātu par sevis lutināšanu. Izkopt spēju uzticēties citiem, kas var ik pa brīdim parūpēties par bērnu, lai sieviete paņemtu atelpas brīdi.

Kad esam mazas meitenes un sākam spēlēties ar lellēm (vairumā gadījumu), tās ir simulētas bērna un mātes attiecības. Meitenes jau agrā vecumā “trenējas” tikt galā vienas. Protams, ka var spēlēt ģimenēs, ja rotaļu biedru vidū ir arī zēns, kuram tiek uzticēta tēva loma. Bērni, rotaļājoties kopē tās attiecības, ko pieredzējuši savās ģimenēs. Vērojot šādas spēles, var secināt, kāds attiecību modelis, iespējams, būs tajā ģimenē, kad meitene, būdama pieaugusi, kļūs par māti.

Ja meitene aug pilnā ģimenē un viņai ir iespēja identificēties ar sievieti, kurai ir veselīga pašcieņa, pašvērtība, līdzsvarota psihoemocionālā veselība, un abi vecāki demonstrē veselīgas partnerattiecības, tad nokļūšana tādā dzīves situācijā – vientuļā māte, pēc būtības, būs situācija – māte, kas viena audzina bērnu. Visticamāk, ka tas būs tikai laika jautājums, lai sieviete atkal izveidotu ģimeni, kurā ir abi vecāki.

Ja sievietes un mātes lomas identifikācija, ko “apgūst” meitene, nav pietiekami veselīga psihoemocionāli, nokļūšana vientuļās mātes lomā būs ļoti sāpīga, komplicēta un grūta gan materiāli, gan fiziski, gan emocionāli. Meitene augot katru mīļi brīdi vēro un mācās būt tāda sieviete, kāds ir paraugs, varam to saukt arī par “spoguli”.

Kā uzturēt attiecības ar bērna tēvu?

Bērna tēvs ir pieaugušais, kam ir tieši 50% atbildības pret savu bērnu. Tātad, būtu sagaidāms, ka bērna tēva rīcība būs kā nobrieduša, emocionāli stabila pieaugušā uzvedība. Diemžēl ne vienmēr sieviete un vīrietis izveido divu pieaugušu, nobriedušu cilvēku attiecības. Ja sieviete ir tā, kura audzina bērnu vai bērnus viena, ir jāsaprot, kāds ir attiecību modelis ar bērna tēvu. Piemēram, ja bērna tēvs ir bezatbildīgs puišelis, kuram nav ne darba, ne iztikšanas un kuram nav pastāvīgas dzīvesvietas, tad, veidojot attiecības, visticamāk, palīdzēs juridiski strikti definēti noteikumi un atbildības. 

Cits attiecību modelis veidosies, ja bērna vecāki ir šķīrušies un vīrietis jūtas apvainots un uztver sievieti kā vienīgo vainīgo attiecību iziršanā. Šajā gadījumā, visticamāk, arī bērns kļūs par manipulāciju objektu un vecāku savstarpējo attiecību ķīlnieku. Sievietei ir ļoti grūti realizēt cieņpilnas attiecības ar bērna tēvu, kas tendenciozi atgriežas apvainotā lomā. Šeit palīdzētu pašas sievietes vērtību, spēju un varēšanas apzināšanās. Universālas attiecību receptes nav, bet svarīgi būtu uzturēt tādas attiecības, kas nepazemo ne sievieti, ne bērnu.

Vecāki, kuri strīdās savā starpā, nereti aizmirst par bērnu 

Vairumā gadījumu, radot bērnu un veidojot attiecības, ideālās nākotnes fantāzijas bieži vien ir visu bērnības pasaku beigu teikums – un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Tajā brīdī, kad ideālo attiecību modelis sabrūk, bērna vecāki ir dusmīgi, apjukuši, jūtas nodoti un vīlušies, izjūt vainu un kaunu, ir apvainojušies un ļoti sāpināti. Ne vienmēr cilvēki šādās situācijās spēj domāt konstruktīvi, racionāli un emocionāli ieturēti. Strīdu karstumā tiek aizmirsts, ka blakus ir bērns, kurš ne tikai redz un dzird, bet izjūt daudz un dažādas ļoti nesaprotamas, grūtas un sāpīgas emocijas. Bērns jūtas atstāts viens un bezpalīdzīgs. Uzvedības traucējumi un saslimšanas ir tikai dažas “izejas”, ko bērns izmanto, lai mazinātu savu psihoemocionālo spriedzi, ko rada viņam vismīļākie un vissvarīgākie cilvēki.

Kurš cieš no vecāku sliktajām attiecībām? 

Neviens pēc būtības nav viens. Katram ir ģimenes un dzimtas satvars, kurā iederēties. Ir vecāki, vecvecāki, brāļi, māsas, radi un draugi. Katram blakus ir cilvēki, kuri rūpējas, pārdzīvo un jūt līdzi gan veiksmēs, gan neveiksmēs. Šķiršanās un attiecību sarežģījumi apmulsina, sāpina un sadusmo savējos, apkārtējos. 

Pieaugušie katrs savā veidā mēģina tikt galā ar radušos situāciju, bet bērns ir burtiski apstākļu upuris un cieš visvairāk. Arī situācijās, kad šķiršanās brīdī bērns ir pusaudža vecumā un braši paziņo, ka viņu pat iepriecina šī situācija. Proti, vai nu varēs manipulēt un no katra vecāka iegūt sev izdevīgāko variantu, vai iestājies miers un pielikts punkts nebeidzamajiem strīdiem un konfliktiem. Jāatgādina, ka tā ir tikai aizsardzība un maska.

Kā vienai audzināt zēnu un meiteni?

Pirmais bērniņa gads ir ļoti cieši saistīts tikai ar māmiņas aprūpi. Tēva klātbūtne ir atbalsts, praktisko lietu padarīšana un drošības un mīlestības sajūtu radīšana mātei ar bērnu. Sākot ar otro gadu, bērna audzināšanā tēva loma tikai pieaug. Trīs gadu vecums ir īpaši svarīgs zēnam, lai būtu vīrietis, ar kuru identificēties, tātad mācīties būt vīrietim.

Meitai tēvs ir pirmais pretējā dzimuma vīrietis, ar kuru izveidotās attiecības ir zelta standarts, kādas, visticamāk, tiks veidotas perspektīvā pusaudžu vecumā un visā dzīvē. Jāatceras, ka tieši pusaudža vecumā katrs vecāks un abu vecāku savstarpējās attiecības ir bērna identifikācijas ar savu dzimumu un attiecību piemērs.

Audzinot bērnu vienai, ir sarežģīti apvienot divas lomas un nekļūt “mammtētim”, bet alternatīva ir sievietei tuvu esoši vīriešu lomas nesēji – vectēvs, krusttēvs, brālis, draugs, kaimiņš. Šķiet, ka parādīt meitai, ka mamma var visu, ka nekādu vīriešu vai otra palīdzība nav vajadzīga, rada izkropļotu priekšstatu par supermammām un attiecību loma cilvēku dzīvēs tiek nobīdīta malā. Savukārt, ja māte piešķir dēlam arī vīra un vīrieša lomu vai dzīves jēgas nesēja lomu vai dēls kļūst atbildīgs par mātes labsajūtu un laimīgu dzīvi, personību traģēdijas ir neizbēgamas. Tieši māte bieži vien ar savu “aklo” mīlestību ir topošā vīra/vīrieša audzinātāja, kura rada nākotnes vīrieti, kurš turpmākajā dzīvē, iespējams, pametīs savu sievieti ar bērnu.

Kā audzināt bērnu, neaizmirstot par sevi? 

Saskaņā ar Oksfordas psihiatrijas rokasgrāmatas (Oxford Handbook of Psychiatry, 2005) definīciju garīgā veselība ir:

• pašpietiekamības, pašvērtējuma, pašvērtības sajūta;
• spēja dot un saņemt draudzību, pieķeršanos, mīlestību;
• spēja uzticēties citam;
• spēja veidot ilgstošas emocionālas attiecības;
• spēja just dziļas emocijas;
• spēja piedot citiem un pašam sev;
• spēja izvērtēt sevi un savas izmaiņas;
• spēja mācīties no pieredzes;
• spēja pieņemt nenoteiktību un uzņemties risku;
• spēja nodoties sapņiem un fantāzijām.

Protams, reālajā dzīvē ir vēl vairākas spējas un īpašības, kas ļauj justies labi un būt priecīgai. Svarīgi ir analītiski domāt, pamatojoties uz savām jūtām un zināšanām, neciest no jūtu uzkrāšanas, īpaši baiļu, kauna un vainas izjūtām, mācēt apmulst un dusmoties par pāri nodarījumu un rīkoties saskaņā ar savām jūtām, ignorēt, ko citi saka, ja uzskati, ka jādara citādi.

Audzinot bērnu vienai, ir īpaši svarīgi rūpēties par to, lai pati sieviete justos labi, skaidri zinātu savas, bērna un attiecību robežas, kā arī biežāk padomātu par sevis lutināšanu. Izkopt spēju uzticēties citiem, kas var ik pa brīdim parūpēties par bērnu, lai sieviete paņemtu atelpas brīdi.

Sevis mīlēšanas prasmei ir arī atsauce uz audzināšanu. Bērns iemācīsies, ka rūpes par sevi ir svarīgas un primāras. Mēdz teikt, ka labām mammām ir lipīgas grīdas, netīra virtuve, veļas kalni un priecīgi bērni, jo spēlēšanās, kopā būšana, sevis pasaudzēšana ir svarīgāka par perfektu kārtību. Tas nav aicinājums pārvērsties par sušķiem, bet jāprot atšķirt svarīgais no otršķirīgā. Laimīgām mammām ir laimīgi bērni!

Autore Diāna Lūmansa, kuras domas iekļautas Šantalas Gazalas rokasgrāmatā “Laimīgais mazulis. Rokasgrāmata laimīga un pārliecināta bērna audzināšanā”, ko izdevusi Zvaigzne ABC 2010. gadā, atzinusi:

“Ja man būtu iespēja vēlreiz audzināt savu bērnu,
Es vispirms radītu pašcieņu, bet māju – pēc tam.
Es pirkstus vairāk izmantotu zīmēšanai, nevis norādīšanai.
Es mazāk aizrādītu, bet vairāk censtos piesaistīt.
Es biežāk dotos pārgājienos un laistu pūķus debesīs.
Es pārstātu tēlot nopietno, bet nopietni nodotos rotaļām.
Es biežāk bristu cauri pļavām un vairāk lūkotos zvaigznēs.
Es vairāk apskautu un mazāk raustītu.
Es biežāk, lūkojoties uz zīli, saskatītu ozolu.
Es daudz retāk būtu stingra un biežāk ļautos, lai mani pārliecina.
Es mazāk domātu par to, cik patīkami apzināties savu varu,
Bet vairāk tīksminātos par mīlestības spēku.”

Kad var meklēt jaunas attiecības un iepazīstināt ar bērnu? 

Mēdz teikt, ka par gaumi nestrīdas, tāpēc var pieņemt, ka attiecības tiek veidotas dažādi. Kāda ar aprēķinu, kāda, ievērojot tradīcijas vai ģimeņu vienošanos, kāda cita – spontāni, bez apdoma, cita –, ilgi un rūpīgi izauklējot draudzību par mīlestību. Cik pāru, tik iespēju. Neviena izvēle nav peļama, jo katra izvēlas to modeli un veidu, kas tobrīd šķiet pieņemamākais. Tad, kad mainās bērnam svarīgie aprūpētāji – māte un/vai tēvs, svarīgi nemelot un būt godīgiem, izstāstot, kādas turpmāk būs jaunās attiecības, noteikumi un ģimenes struktūra.

Brīdis, kad sieviete izlemj dot kādam citam iespēju būt kopā ar viņu un bērnu, ir tieši tas īstais laiks. Piedzīvojot šķiršanos no bērna tēva, zaudējot iespēju kopīgi izbaudīt bērna pieaugšanu, maz ticams, ka sieviete vieglprātīgi izlems par kāda trešā “ielaišanu” attiecību diādē ar bērnu. Ja tas tā notiek, tad, visticamāk, aiz izmisuma, bailēm un šauboties, ka viena nespēs bērnu aprūpēt un audzināt.

Svarīgi būtu ievērot bērna vecumu un viņa spēju pieņemt, pieķerties un veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Tiešām ir svarīgi vērot un saprast bērna jūtas, būt gataviem runāt un atbildēt uz jebkura rakstura jautājumiem, lai mazinātu bērna bažas, bailes, apjukumu, greizsirdību un dusmas. Mēdz teikt, ka tēvs ir tas, kurš uzaudzināja, nevis tas, kurš bija klāt tikai radīšanas brīdī.

Lai atspoguļotu, kas dažkārt notiek sievietes prātā un kā mainās viņas attieksme pret bērnu, lieti noder Rūdolfa Blaumaņa pamācošā novele “Raudupiete”. Kad Kārlis atsakās precēties ar Raudupu saimnieci, minot, ka par iemeslu ir viņas mazais dēls Matīsiņš, Raudupietei rodas nepatika pret savu bērnu un krasi mainās attieksme pret viņu. Mīlestība pret vīrieti pilnībā iznīcina mātes rūpes par savu dēlu. Ar ļaunu nolūku Raudupiete pārstāj uztraukties par to, kas notiek ar Matīsiņu, paļaudamās uz nelaimes gadījumu: “[..] tagad bērns var darīt, ko grib. Tas ar uguni var kavēties kā ar puķīti; tas stundām var sēdēt pie akas un tanī mest mazus sprungulīšus vai tur citu ko darīt [..] – Raudupiete visa tā neliekas ne redzot.” Un nelaime atnāk ne saukta, ne aicināta.

Mūsdienās vientuļa sieviete var arī izvēlēties nevis citu vīrieti, bet gan darbu ārzemēs vai alkoholismu. Dažkārt sieviete vairs nevēlas audzināt savu bērnu, kurš nokļūst citu aprūpē. Labākajā gadījumā – ģimenes ietvarā, sliktākajā – valsts iestādē.

Gan jau pati vainīga, ka ir vientuļā māte!

Grāmatas “Cilvēka psihe” autors – psihiatrs, psihoterapeits Artūrs Utināns – raksta: “Cilvēks savā bioloģiskajā būtībā nav antisociāls egoists, kas tendēts tikai uz seksu, agresiju un bailēm par savu dzīvību, bet morāli apgūst tikai no sabiedrības. Cilvēkam bioloģiski piemīt arī sociālie instinkti, ieskaitot tendenci uz altruismu, un ārkārtīgi plastiskas iespējas šo uzvedību realizēt. Līdz ar savu pēcnācēju aprūpi, bioloģisku monogāmiju un grupas piederības instinktiem daudzām sugām radās tāda funkcija kā altruisms. Altruisms ir bioloģiska morāles sistēma, kas liek rūpēties par otra labklājību. 

Cilvēkiem to regulē tādas īpašības kā spēja izjust otram līdzīgas emocijas, spēja mīlēt, empātija (sastopama arī augstākajiem zīdītājiem), līdzcietība un vainas apziņa. Ideāls vairs nav tik daudz izskata vai asa prāta spožums, bet egoisma iztrūkums, ziedošanās citu labā, gādīgums un spēja izjust savu vainu. Kristietības ideāli izcēla Jēzus Kristus labprātīgo ziedošanos cilvēces labā un vainas apziņu kā cīņu ar cilvēku grēcīgo dabu. 

Pasakās paustajos tautas ideālos pazīstamais muļķītis (tātad ne pārāk saprātīgais) ieguva labsirdību – īpašību kā pretpolu vecāko brāļu egoismam – un galu galā spēja ar to iekarot gan labāku sociālo statusu, gan labāku laulības partneri – pat princesi. Lai gan tādas laulības parasti neatbilda realitātei nevienā sabiedrības vēstures posmā, tomēr zināms, ka kopumā laulības partneri asi izjūt un reaģē negatīvi, ja otrs ir pārāk egoistisks un nejūtas vainīgs par savām nepareizajām darbībām vai arī uzvedas tā, it kā vienmēr vainojama būtu tikai viena puse. Tas var kļūt par attiecību pārtraukšanas iemeslu, neraugoties uz to, ka citas partnera īpašības šķiet pietiekami pievilcīgas.”

Tātad vainas apziņa liek cilvēkam sāpīgi pārdzīvot par kaitējuma nodarīšanu, šajā gadījumā otra vecāka klātbūtnes nenodrošināšanu bērnam. Evolucionāri vainas apziņas palaidējmehānismi ir otra cilvēka nāve vai ciešanu izpausmes vārdos, mīmikā un ķermeņa valodā. Cilvēka psihe reaģē, radot nospiedoša vainīguma sajūtu, redzot otra sāpes, bēdas, aizvainojumu un asaras, un tas vainīgo motivē kaitējumu labot. Ja tas izdodas un vainīgais saņem vārdiskus (verbālus) un neverbālus piedošanas signālus, vainas apziņa tiek dezaktivēta.

Sajūtot vainas apziņu kāda priekšā, pastāv divi ceļi, kā to atrisināt: tiek vai netiek saskatītas kaitējuma novēršanas iespējas. Redzot kaitējuma likvidācijas veidu, proti, atjaunot attiecības ar bērna tēvu, aizvietot tās vai praktiski uzņemties mātes, kura viena audzina bērnu, lomu, sievietei ir iespēja atjaunot savu pozitīvo morālo tēlu. Dažreiz, nespējot labot kaitējumu, vainas apziņu atslābina sabiedrības attieksme un vērtējums, piemēram, labāk augt pie labas mātes nekā pie pāra, kas nespēj radīt bērnam veselīgu vidi. Neatrodot veidu, kā sev par labu definēt situāciju, ka bērns tiek audzināts viena vecāka aprūpē, sieviete nevar atbrīvoties no savas iekšējās morālās šaustīšanas. Un, ja vainas sajūta ir aktīva pašai, jebkura cita cilvēka attieksme vārdos vai rīcībā to tikai pastiprina.

Psihoterapija ir ārstēšanas metode un veids, kā tikt skaidrībā ar savām sajūtām, fiziskas un psiholoģiskas nelabsajūtas, slimības un emociju cēloņiem, kopsakarībām un ļaut saprast veidu, kā justies labi pašai un bērnam. Kā teicis psihoterapeits un psihoanalītiķis Arkādijs Pancs: “Laime ir iespējama, ciešanas nav obligātas, bet nepatikšanas ir pārejošas.”

Avots: