Preisu ģimene: “Ir jau viegli nolemt pārvākties uz laukiem, taču maizi par velti neviens nedod”

Par godu Starptautiskajai ģimenes dienai, ko Latvijā un pasaulē atzīmē 15. maijā, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv sadarbībā ar Labklājības ministriju veido interviju un stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”. Maija mēnesī ir lasāmas spēka intervijas ar ģimenēm Latvijā un diasporas latviešiem, kā arī sarunas ar speciālistiem, apskatot ģimeņu ārkārtas situācijas laika radītās problēmas un varbūt pat ieguvumus.

Preisu ģimene ir mamma Lelde, tētis Reinis un meitas Šarlote (8 gadi), Matilde (3 gadi) un mazulīte Vendija (1 gads), un līdzvērtīgs ģimenes loceklis ir arī kaķis Olafs Miltiņš. Lelde stāsta: “Olafs Miltiņš tika apsolīts meitai, vēl dzīvojot Rīgā. Vendija ir mūsu mazākais lolojums, viņa šobrīd ir visskaļākā ģimenē. Matildei ir trīs gadi, un viņa ir mūsu viesuļvētra. Šarlote ir vecākā meita – dziļie, klusie ūdeņi. Ar vīru Reini kopā esam jau teju 16 gadus. Kopspēlē esam ļoti spēcīga komanda.”

Kā ģimene ar trim maziem bērniem pavada pandēmijas laiku un kā nāca lēmums par dzīvošanu laukos, un cik viegli ir sameklēt savu sapņu māju, kur mierā un klusumā dzīvot izsapņoto 

dzīvi, stāsta Preisu ģimene – Lelde, Reinis un nedaudz Šarlote un Matilde.

Kā tieši šis Covid-19 laiks ir ietekmējis jūsu visu dzīvi un kādas izmaiņas ieviesis sadzīvē?

Lelde: Lielāko vētru radījis tieši tas, ka ierastais ikdienas ritms tika sagriezts kājām gaisā. Līdz šim darba dienas mājās tika veltītas mazākajai meitai un dažādu darbu veikšanai. Savukārt vakaros mana uzmanība vairāk tika iedalīta Matildei un Šarlotei. Visas meitas saņēma nedalītu laiku sev dienas gaitā. Šobrīd, kad galvenais ir, lai 2. klases skolnieces skolas darbi tiktu paveikti laikā un kvalitatīvi, uzmanība tiek nozagta visām. Jā, viņas visu dienu ir kopā ar mani, ar visām runāju, ar visām sasmaidos un samīļojos, un, protams, neizpaliek arī paraudāšana, taču centrālais notikums tomēr ir mācības. 

 Un mēs ik dienu sajūsmināti secinām, ka pārvākšanās uz laukiem ir bijis mūsu dzīves labākais lēmums. Sevišķi šobrīd, pandēmijas laikā. Mēs ejam laukā, dzīvojamies tur stundām, nav jādomā par diviem metriem, sejas aizsargmaskām

No malas tas varētu izklausīties šādi: “Lotiņ, šodien ētikā ir jāpārrunā, kas ir cieņa! Matilde, tev jau apnika krāsot? Vendija, kur tu atkal esi ierāpusies? Tātad, par cieņu… Jā, Zaķēn, tūliņ iedošu. Vai esi kādreiz dzirdējusi vārdu “cieņa”? Vendij, es zinu, ka Tev gribas ēst, tūliņ, tūliņ būs. Cieņa galvenokārt ir attieksme un izturēšanās pret citu cilvēku un pret sevi. Labi, es nolikšu Vendiju čučēt, iedošu Matildei odziņas, tu tikmēr mēģini izpildīt matemātiku. Pēc tam parunāsim par CIEŅU.” 

Es teju katru vakaru izdomāju, ko manas dāmas darīs nākamajā dienā, taču tas nekad nav gana, jo kas vienu dienu varētu noturēt uzmanību vismaz 20 minūtes, tas nākamajā atkal izrādīsies pats garlaicības kalngals.

Reinis: Darbdienu rīti palikuši mazliet vieglāki, jo nav jāpalīdz Šarlotei un Matildei sagatavoties skolai/dārziņam un vakaros pēc darba nav jābrauc pakaļ, taču jūtu, ka Lelde bieži ir piekususi no darbietilpīgās dienas. Bija iespēja mēnesi pastrādāt attālināti – no mājām. Patika, ka varēju saorganizēt savu darba laiku, cēlos agri, lai paspētu izdarīt darbus, kamēr vēl bērni guļ, lai kaut uz nelielu brīdi pēc tam pa dienu varētu atvieglot darbu Leldei. Patika, ka, pieceļoties no gultas, darbā nokļuvu piecu minūšu laikā un pēc darba uzreiz biju mājās. “Trakomājas” dienās gan bija grūti strādāt – Matilde sēdēja blakus un vēlējās runāties brīdī, kad man jākoncentrējas darbam.

Savukārt veikalu apmeklējums tagad sanāk vienu reizi nedēļā. Iepriekš, lai arī centāmies iepirkties retāk, tomēr, ja kaut kā pietrūka, uz veikalu devāmies biežāk.

Kas ir pats grūtākais šobrīd? Un kas iepriecina jūsu ģimeni šā brīža situācijā?

Lelde: Pirmajā nedēļā, kad pandēmija tika izsludināta, mēs, gluži tāpat kā jebkurš, saķērām galvu un nesapratām, kas un kā notiks tālāk. Taču… mums par brīnumu, mēs mājās mēneša laikā paveicām tik daudz! Daudz vairāk nekā pusotra gada laikā. Mums patīk mūsu draugi. Ļoti. Bet Covid-19 uzdāvināja laiku tikai mājai un ģimenei. Tas bija ļoti noderīgi. Darbdienās laiks gan ir nozagts pilnībā, bet brīvdienas ir mūsu. Un mēs ik dienu sajūsmināti secinām, ka pārvākšanās uz laukiem ir bijis mūsu dzīves labākais lēmums. Sevišķi šobrīd, pandēmijas laikā. Mēs ejam laukā, dzīvojamies tur stundām, nav jādomā par diviem metriem, sejas aizsargmaskām utt.

Reinis: Ja nu notiktu draņķīgākais scenārijs un būtu jāsēž pilnīgā pašizolācijā, tad tas mums nebūtu četrās sienās – varētu droši iet laukā un darboties.

9 FOTO

Dzīve laukos. Preisu ģimene

+ 5

Skatīt visus

Kā iepriecināt un uzmundrināt cits citu ģimenē?

Lelde: Mīļumu un bučas mēs savā saimītē dalām pa labi un pa kreisi. Smiekli plaukst un zeļ. Pat tad, ja ir asaras par “noķertu zaķi”. Šarlote vienmēr sasmīdina mazākās māsas ar kādu superbērnišķīgu joku, lai cik ļoti sabēdājušās viņas būtu. Vienmēr tās ir vislabākās un iedarbīgākās zāles. Pati labākā uzmundrinājuma vieta, kur nekas speciāli nav jādara, ir mūsu ēdamgalds. Pie tā visi sapulcējamies katrā ēdienreizē, kad esam kopā mājās. Vieta, kur padalīties, kā katrs no ģimenes jūtas. 

Reinis: Lelde ļoti bieži mūs iepriecina ar kādu gardu kūku vai citu saldā ēdiena šedevru. Savukārt pati reizēm tiek pie brīvdienu brokastīm gultā. Bērni ļoti priecājas par brīvdienu kafejnīcu, kad vecāki tēlo viesmīļus un bērni pasūta ēdienu pie letes. Bērniem lielākais prieks ir vizināties traktoriņa piekabē.

Matilde: Varam iepriecināt ar buču, noslēpumiem, ārā iešanu un pārsteigumiem. 

Lelde: Pārsteigumi nozīmē – sarullēt apzīmētu vai baltu papīru un apsiet ar lentīti.

Šarlote: Visādi. Spēlējoties ārā, samīļojot, sasmīdinot, ja ir bēdīgs, smaidot. Var arī uztaisīt brokastīs ceptu olu un maizītes un saklāt galdu. Un arī uztaisīt pārsteigumus, sakārtot istabu un uzrīkot kādu koncertu.

Kā radās lēmums pārcelties prom no Rīgas?

Lelde: Doma par dzīvi savā mājā, turklāt laukos, tika auklēta vairākus gadus.

Reinis: Rīgā dzīvojām īrētā dzīvoklī. Gribējām vietu, kur izpaust sevi un kaut ko radīt, kā arī ko nosaukt par savu. Rīgā un dzīvoklī jutāmies ierobežoti. Pilsētas dzīve mūs tā līdz galam nekad nebija uzrunājusi, lai gan nodzīvojām tur 14 gadus.

Lelde: Meklējot savu vietu, pusgada laikā tika aplūkoti vairāk nekā 30 īpašumi – gan ļoti saskumuši, gan priecīgi un lepni. Katru vietu apskatot, centāmies domāt racionāli – vai mēs tiešām šādu summu katru mēnesi varēsim atļauties atdot kredītiestādēm, pat tad, ja nāktu grūtāki laiki, vai tiešām varēsim ieguldīt savus spēkus mājas atjaunošanā, vai tas ir mājas un zemes lielums, kuru apdzīvosim un kurā apčubināsim katru stūrīti u.tml. 

Šo īpašumu, kurā tagad dzīvojam, noskatījām un iegādājāmies 2015. gada decembrī, taču dzīvei laukos nobriedām tikai 2018. gada vasarā. Bija pats, pats pavasara sākums. Šarlote gatavojās pirmajai klasei, Matildei bija laiks bērnudārzam, kā arī gaisā virmoja domas, ka ar diviem bērniem ir par maz. Sapratām – vai nu tagad pārvācamies, vai arī mēs uz to vispār nesaņemsimies. Kur vēl labāku laiku? Nu ne jau tad, kad 1. klase uzsākta un mazais bērns pieradis pie bērnudārza. Nē! Vilkām, vilkām garumā, līdz vienā dienā sapratām – PIETIKS! Arī viss apkārt lika saprast, ka šis ir īstais laiks. Bija skaidrs, ka sapnis pats uzprasās, un likteni izaicināt nenāca ne prātā! 

Kā to praktiski īstenojāt? Citkārt tas ir sarežģīti – jāpērk īpašumi, kurus bankas ne visai grib finansēt, jāiegulda lieli līdzekļi remontos. Ne vienmēr nāk mantojums, kur uzreiz var iet uz dzīvot.

Lelde: Šī māja bija uz robežas (15 kilometru attālumā no apdzīvotas vietas), taču banka tomēr nolēma kredītu piešķirt, jo kopsumma nebija liela. Vairākus gadus bijām krājuši pirmajai iemaksai, tāpēc šajā gadījumā mums pietika. Iepriekš par kredīta iespējām interesējāmies vēl diviem īpašumiem. Ar tiem gan tik veiksmīgi negāja, un šobrīd šķiet – labi, ka tā! Bankai nepatika, ja māja atradās tālāk nekā desmit kilometru no pilsētas, nevarējām veikt pietiekami lielu pirmo iemaksu vai māja nebija tāda, kas viņiem nepieciešamības gadījumā atmaksātos. Šīs mājas iegādes procesā mums bija arī iespēja izmantot “Altum” piešķirto atbalstu ģimenēm ar bērniem īpašuma iegādei. 

Mēs zinājām, ka rokas būs jāpieliek mājas uzlabošanā, jo tā bija remontēta pirms desmit gadiem, pirmskrīzes laikā, kad jebkurš varēja būt celtnieks, taču diemžēl, kā mēs smejam, strādnieki savu amata prasmi mācījušies pie šuvējas. Lai arī kuram stūrim ķertos klāt, priekšā pārsteigums – te elektrība ievilkta tā, ka spēj tik brīnīties, kā tā var iedomāties, te noskopojušies ar materiālu, te sienām līmenis novirzījies katrai uz savu pusi. Taču mūsu mīnuss ir arī mūsu pluss. Mēs visu, visu gribam paveikt savām rokām. Šķiet, tikai apavus vēl neprotam uztaisīt. Un, ja būtu pavisam spiedīgi, “izpīpētu” arī to. Nav jau tā, ka visu izdarām kā pēc grāmatas. Arī mēs kļūdāmies, bet tad varam vainot tikai sevi, nevis raidīt nelaipnu vārdu un skatu citu virzienā. Tā arī apčubinām savu īpašumu – kā nu protam, bet tikai savām rokām.

Šķiet, tikai apavus vēl neprotam uztaisīt. Un, ja būtu pavisam spiedīgi, “izpīpētu” arī to.

Bieži lēmums pārcelties ir cieši saistīts ar vecāku nodarbinātību. Vai nācās mainīt nodarbošanos? 

Reinis: Jā, protams, darbs radīja pārdomas arī mums. Ir jau viegli nolemt pārvākties uz laukiem, taču maizi par velti neviens nedod. Darba jautājums bija vislielākais izaicinājums. Braukāt katru dienu uz Rīgu vairāk nekā 85 kilometrus vienā virzienā nebija tas, ko mēs vēlējāmies gan laika, gan izmaksu ziņā, un, ja pa vidu ir bērni, tas, manuprāt, ģimenei nemaz nenāk par labu. Citam tā ir pieņemama ikdienas sastāvdaļa, bet ne mums. Manī bija liela pārliecība, ka es darbu atradīšu un, ja vajadzēs, iemācīšos kaut ko jaunu.

Ja vēl neilgi pirms pārvākšanās darbavieta bija apzināta, tad, jau esot pie vietas, savā mājā, aina mainījās. Potenciālā darbavieta atteica – laikam nenoticēja, ka spēju darīt arī kaut ko citu, ne tikai to, kas CV rakstīts. Pēc divu nedēļu nelielas nervozēšanas, CV sūtīšanas uz tuvākām un tālākām vietām, tomēr darbu atradu. No daudzu gadu darbošanās galdnieka amatā nācās pārkvalificēties uz karkasa ēku ražošanas nozari.

Vai bērni bija jau tādā vecumā, ka varēja izteikt savas sajūtas par pārcelšanos – kā viņi to izjuta? 

Lelde: Tā kā iepriekš divus gadus teju katrās brīvdienās ar pārkrautu mašīnu devāmies uz savām lauku mājām, tad Šarlote šo vietu bija iemīļojusi un pati diezgan bieži teica, ka ļoti gribētu te dzīvot pavisam. Joprojām pāris reižu nedēļā dzirdam: “Te ir daudz labāk nekā Rīgā! Mēs visu laiku varam skraidīt iekšā un ārā no mājas, mēs varam skaļi uzvesties, mums ir puķes, smiltis…” Rīgas dārziņa draugi nepavisam nav aizmirsti. Viņi ir bijuši ciemos arī pie mums. Mēs pie viņiem. Viss notiek! Mūsdienās tas taču ir tik vienkārši. Piezvanām, sarunājam un gaidām ciemos. Tā kā Šarlote 1. klasi uzsāka šeit, Lādezerā, arī visi pulciņi, kas nomainījās, neradīja problēmas. Arī Rīgā skolas gaitu uzsākšana būtu līdzīga – jauni klasesbiedri, skolotāji, mācību process. 

Reinis: Matildei pārvācoties bija tikai gads un deviņi mēneši. Viņa no Rīgas praktiski neko vairs neatceras. Domāju, ka ar maziem bērniem vides maiņa ir krietni vieglāka. Pusaudžu gados droši vien būtu pavisam cita aina.

Vai saņēmāt komentārus un spriedumus no draugiem, radiem – esat traki? Vai tieši otrādi – viņi  atbalstīja jūs?

Lelde: Jā, protams, dzirdējām dažādus viedokļus. Daļa atbalstīja un teica, ka esam malači, ļoti drosmīgi un uzņēmīgi. Iedvesmojoši. Citi biedēja, ka tas būs ļoti grūti, vai mēs maz saprotam, ko uzņemamies. “Laukos taču ļoti grūti atrast darbu, ja atradīsiet, alga būs ļoti maza, mājas darbiem neredzēsiet ne gala, ne malas u.tml.” Bet mūs šādi viedokļi neietekmē, ja esam kaut ko izlēmuši. Pietiekami daudz plusu un mīnusu bijām iztirzājuši līdz pēdējai vīlītei. 

Reinis: Šobrīd nepavisam nevēlamies pilsētas dzīvi, bet smejoties spriežam, ka varbūt lauki pēc desmit gadiem apniks un gribēsim pilsētu. Dzīvē visādi notiek, vai tāpēc nepamēģināt dzīvot, kā šobrīd vēlamies? Mēs nepieskaitām sevi pie tās cilvēku grupas, kas redz tikai lauku idilli ar putniņiem, klusumu un puķu smaržu, bet apzināmies, ka jāiegulda pamatīgs darbs, lai baudītu augļus.

Vai jūtaties kā ienācēji savā dzīvesvietā?

Lelde: Sākumā dzirdējām vārdu “rīdzinieki”, taču tas nebija ar negatīvu pieskaņu. Drīzāk izjutām pat tādu kā nelielu apbrīnu, ka esam saņēmušies tādam solim ar diviem bērniem. Skolā un dārziņā sagaidīja ar lielu laipnību. Pat tad, kad vēl īsti nezinājām, vai tiešām lemsim par labu laukiem, skolas direktore jau bija nolēmusi nodrošināt Šarlotei skolas formu un to, ka skolas autobuss katru rītu un vakaru izvadās bērnus.

Reinis: Jūtams ir tas, ka apkārtējie cilvēki cits citu pazīst un zina, kur un kas notiek, jo kopā auguši, skolās gājuši vai kā citādi, mēs savukārt visu iepazīstam pamazām.

Ko gaidāt no vasaras, ko plānojat, kad skolas laiks beigsies?

Lelde: Skolas laika beigas mums atkal ļaus ķerties klāt pie darbošanās mājā un tās apkārtnē. 

Vasara nozīmē gaišākus, siltākus rītus un vakarus. Tas pagarina stundas, kurās varam paveikt kaut ko lietderīgu. Tāpat es ceru atgūt mācībās pazaudēto laiku, ko gribēju veltīt, lai padarbotos ar Vendiju un Matildi. Protams, korītī ar Šarloti. Pats galvenais – vasarā ir mūsu bišu medus!!! Jau esam nobaudījuši pirmo pieneņu medu šūniņās no šā gada ienesuma, bet esam tik lieli medusmīļi, ka gribam vēl un vēl.

Reinis: Ceram, ka tā nepaskries tik ātri kā citas, taču vienmēr tieši tā arī notiek. Abas lielās meitenes noteikti paciemosies pie vecāsmammas, tikmēr varēsim mazliet gūt atelpu no ikdienas rutīnas.

Šarlote: Braukšu daudz kur ciemos, gulēšu koka namiņā, šļūkšu ūdens un bumbu baseinā un atpūtīšos no mācībām!

Stāstu sarunu sērija “Ģimene tuvplānā”

Par godu Starptautiskajai ģimenes dienai, ko Latvijā un pasaulē atzīmē 15. maijā, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv uzsāk interviju un stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”. Tās ietvaros maija mēnesī būs lasāmas spēka sarunas - sirsnīgu un spēcinošu interviju sērija ar ģimenēm, mammām, tētiem Latvijā, kā arī ar diasporas latviešiem par to, ko ģimenēm nesis Covid-19 gads un kādu redz tuvāku un tālāku nākotni. Spēka stāstos atklājas arī ikviena kā cilvēka vājums un vienlaikus arī spēks šo grūto posmu izdzīvot, līdzi ņemot un rodot arvien jaunas atziņas un saskatot iespējas. Gaidāmas arī sarunas ar speciālistiem, apskatot ģimeņu jauno situāciju “tuvplānā”. Spēka stāstus un intervijas ar speciālistiem veido vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv sadarbībā ar Labklājības ministriju. Stāsti lasāmi www.mammamuntetiem.lv, savukārt video formātā skatāmi Mammamuntetiem.lv Facebook profilā un Youtube.com kanālā.