Vai Covid-19 veicina šķiršanos? Psihoterapeits: "Latvijā bieži šķiras arī bez pandēmijas"

Izrādās, nepārtraukta kopābūšana daudziem ir smags pārbaudījums. “Iespējams, sākumā daudzi domāja, cik tas ir skaisti un jauki, ka uz darbu vairs nav jāiet un beidzot varam būt visi kopā. Tikai vēlāk nāca atskārta, cik svarīgi tomēr ir nebūt nemitīgi kopā,” saka Gatis Bušs. Cilvēki saprata, ka nemaz nav tik slikti iet uz darbu, jo tad nav visu laiku jāatrodas visiem vienā dzīvoklī ciešā saskarē.

“Ziņās vēstīja, ka ģimenēs palielinājusies vardarbība. Starp citu, agresiju uzrāda pētījumi ar pērtiķiem. Ja šos dzīvniekus saliek vienā slēgtā telpā, viņi nepārtraukti plēšas savā starpā. Iespējams, cilvēkiem nepatīk, ja viņus salīdzina ar pērtiķiem, tomēr nekur tālu neesam aizgājuši. Arī cilvēki kļūst agresīvi, kad nokļūst slēgtā telpā. Agresija ģimenēs – tas ir stāsts, ka cilvēkiem ir par šauru, viņi ir pārāk tuvu viens otram. Jāteic, Latvijā vēl bija ļoti maigs izolēšanās režīms, nebija tik traki kā, piemēram, Itālijā, Spānijā, Francijā vai Beļģijā, kur cilvēki vispār netika ārā no mājas.”

Ja abi spiesti būt kopā 24 stundas diennaktī, uz daudz ko vairs nevar pievērt acis

– Vienmēr visu var pagriezt otrādi. Var taču teikt – tas ir lieliski, ka bija tāds izolācijas režīms. Cilvēki bija spiesti pārbaudīt savas attiecības, atklāt vājās vietas un tās novērst.
– Jā. Tas bija kaut kas nebijis, un jebkura jauna situācija ir izaicinājums attiecībām. Ar ikvienu izaicinājumu mums jāmācās tikt galā.

– To, ka cilvēkam vajadzīga privātā telpa, mēs zinājām vēl pirms Covid-19. Gadās, cilvēki stundām ilgi plunčājas vannā, jo tā ir iespēja pabūt vienam.
– Var gulēt vannā, var doties pastaigā. Normālā dzīvē cilvēkam, atrodoties darbā, dota iespēja atpūsties no partnerattiecībām, savukārt karantīnas laikā viņam jāmeklē kāds stūris, kur nolīst, lai neviens netraucētu. Arī attiecību var būt daudz, un, kas par daudz, tas par skādi. 

Agrāk daudziem ierastais ģimenes modelis bija tāds, ka darbadienās katrs bija atsevišķi, bet brīvdienas visi pavadīja kopā. Tagad situācija ir mainījusies, daudzi ir kopā arī darbadienās. Un tas nozīmē, ka brīvdienās nav obligāti jābūt visiem kopā. Tas nepavisam nav stāsts, ka būtu sliktas attiecības. Var taču visādi.

– Kā prognozējat, vai Latvijā gaidāms šķiršanās vilnis?
– Kā liecina statistika, Latvijā bieži šķiras arī bez izolācijas režīma. Gandrīz puse laulību tiek šķirtas. Iespējams, statistika tiks papildināta ar jauniem šķiršanās gadījumiem. Kā tas izvērtīsies turpmāk, es nezinu.

– Kas notiek ar cilvēkiem, ja viņi ir spiesti ilgstoši uzturēties vienā telpā? Labāk atklājas, kādi viņi patiesībā ir?
– Attiecībās atklājas jaunas šķautnes. Jaunā situācijā cilvēks reaģē pavisam citādi nekā agrāk. Piemēram, agrāk viens no partneriem uz daudz ko pievēra acis un otram neaizrādīja, taču, ja abi spiesti būt kopā 24 stundas diennaktī, uz daudz ko vairs nav iespējas pievērt acis. Atklājas tādi aspekti, kurus nav iespējams ignorēt. Rodas konflikti. Var gadīties, ka izolācijas laikā virspusē uzpeld tās cilvēka rakstura iezīmes, kas ikdienā bija paslēptas kaut kur dziļumā. Agrāk tas viss arī bija, bet mazās devās un neuzkrītoši, savukārt karantīnā – stipri vairāk un kaitinoši.

– Cilvēki ir dažādi. Viens grib dzīvot ciešā apskāvienā, cits – distancēti. 
– Tās ir pāra rotaļas. Nepieciešamība pēc tuvības vai distances abiem ir samērā līdzīga, tikai izpausmes var būt atšķirīgas. Jāpiesauc klasiskais piemērs par vistu, kas bēg no gaiļa, tomēr skatās atpakaļ. Vista skatās, lai neaizbēgtu pārāk tālu; gailim jāpaspēj viņu noķert. Šis princips darbojas arī pāra attiecībās. Kad abi ir kopā, distance samazinās. Distanci var viegli atgūt ar kādu konfliktu vai izrādītu nepatiku. Faktiski distance ir nepieciešama abiem, tikai katrs par to cīnās citādi.

– Vai stāsts nav par to, cik ļoti mēs esam nemierīgi un satraukti? Ja mēs būtu relaksēti, nebūtu nekādu problēmu pasēdēt dzīvoklī arī ilgāku laiku. Jo nemierīgāks prāts, jo grūtāk nosēdēt uz vietas.
– Jā. Piemēram, pirms izolācijas režīma, kad bija normāla dzīve, partneri savstarpēju distanci nodrošināja ar dažādām atrakcijām. Viņi devās izklaidēs, kaut kur gāja, kaut kur brauca un kaut ko darīja. Bieži vien šādas izklaides nemaz nav īsta kopā būšana – viņi tiekas ar citiem cilvēkiem un kaut ko dara. Pat sēžot kopā kinoteātrī, pāris bieži vien nav kopā. Taču karantīnas režīmā, kad pa īstam jābūt kopā, cilvēki nemaz nezina, ko iesākt. Parasti tiek runāts par dažādām lietām – par politiku, kaimiņiem, bērniem –, taču tās nav sarunas par tevi un mani.

Tagad, protams, var runāt un šausmināties par Covid-19. Bet cik ilgi šausmināsies?  Pienāk brīdis, kad jāsāk meklēt ceļš pie sevis. Vai nu mēs atrodam šo ceļu, vai arī ne. 

Vieniem distance der, bet citiem ne. Ja pāris nedzīvo kopā un tā jūtas labi, viss ir kārtībā
 

– Vai nav tā, ka cilvēki, kas bez problēmām spēj būt vienatnē, spēj būt arī divatā? 
– Varbūt tas izklausīsies dīvaini, bet, manuprāt, cilvēki saiet kopā tāpēc, ka viņiem ir defekti. Cilvēks nav pilnvērtīgs, viņam kaut kā trūkst, tāpēc blakus vajadzīgs otrs cilvēks. Tiem, kas var būt vieni paši, bieži vien nekādas attiecības nevajag. Var teikt, ka satiekas divi nepilnīgie, un kopdzīvē tās nepilnības nāk ārā.

– Kopdzīve kā kooperatīvs? Tēlaini izsakoties, man ir zirgs, bet nav arkla, tāpēc vajag otru, kam ir arkls.
– Tieši tā. Ja man ir zirgs un arkls, tad kāpēc man vajag vēl kādu?

– Varbūt tāds ir attiecību ideālais modelis – kad visi ir pašpietiekami un neviens nav atkarīgs no otra, kad var brīvi rotaļāties.

– Aina, ko jūs uzbūrāt, izklausās ļoti skaista. Tādi piemēri ir jauki, bet reizēm tie nav realizējami; tad tie ir tukši ziedi. Tā ir skaista bilde, bet tā neuzrunā. Pārāk skaisti, lai būtu īstenība.

– Vai uz to nevajag tiekties? Jo cilvēks pašpietiekamāks, jo mazāk viņam prasību un  pretenziju pret citiem, līdz ar to mazāk konfliktu un skandālu.
– Pilnīgi piekrītu. Tikai ir viena problēma – to pašpietiekamību veikalā nevar nopirkt. Ja reiz es neesmu pašpietiekams un arī izvēlētais partneris tāds nav, mums nekas cits neatliek, kā dzīvot tādiem, kādi esam. Tikai jāatrod veids, kā mēs ar to savu nepašpietiekamību varam tikt galā. 

– Izolācijas laiks atklāja vēl kādu problēmu – pastiprinātu alkohola lietošanu.
– Kad automašīnai noņem bremzes, tā kļūst bīstama. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kad alkohola reibumā viņiem pazūd bremzes. Tas ir jautājums, kā cilvēki risina savas problēmas. Starp citu, alkohols un tā lietošana – tā ir tēma, par ko partneri var nepārtraukti kasīties. Šo problēmu nevar atrisināt. Alkohols bija, ir un būs. Alkohola lietošana var būt arī veids, kā cilvēks atklāti demonstrē savu gribu. Iespējams, citās jomās viņš nav tik izlēmīgs, tāpēc savas tiesības realizē, dzerot alkoholu. Es gribu, un es dzeršu. Man ir tādas tiesības. 

– Vai izolācijas laikam ir arī pozitīvi aspekti?
– Neapšaubāmi. Cilvēki atrod jaunus veidus, kā strādāt un pelnīt. Kļūst radoši.

Arī partnerattiecībās iespējami ieguvumi. Ja izolācijas laikā pāris piedzīvojis grūtu, smagu periodu, no kura ticis ārā, tas var nokļūt jaunā attiecību līmenī. Un tad, kā lasām pasakās, dzīvot ilgi un laimīgi. Cilvēkam ir vajadzīgas grūtības, it sevišķi tādas, kas ir atrisināmas.

– Ko jūs ieteiktu pāriem, kas piedzīvo grūtības?
– Es ieteiktu runāt. Daudz runāt. Par to, kā viņi jūtas un ko vēlas. Pēc kā ilgojas. Cilvēkiem ir jārunā, lai viņi viens otru labāk iepazītu. Var gadīties, pirms Covid-19 kādam šķita, ka viņš par savu partneri zinu visu, bet izrādījās, ka tomēr ne. Jaunā situācijā atklājās jauni, agrāk nezināmi aspekti.

– Ja partneri ir noguruši, varbūt ieteicams paņemt brīvdienas vienam no otra?
– Jā, to var darīt. Tikai nevajag to realizēt piespiedu kārtā, kad viens partneris uzsit dūri galdā un paziņo, ka tagad būs brīvdienas. Tam jābūt kopīgam lēmumam.

– Šķietams paradokss, ka reizēm pāri kopā notur distance. Toties, kad abi sāk dzīvot kopā, drīz vien šķiras.
– Tā mēdz būt. Nav universāla risinājuma visiem. Tādi gadījumi tikai apliecina, ka vieniem distance der, bet citiem ne. Ja pāris, kas nedzīvo kopā, jūtas labi, viss ir kārtībā.

Latvijā cilvēki ir ar pieredzi – mēs jau esam pārdzīvojuši vairākas krīzes. Rietumos daudziem šādas pieredzes nav

– Zinu sievieti, kura savā dzīvoklī dzīvo nevis ar dzīvesbiedru, bet ar sešiem suņiem. Viņai neviena karantīna nav par smagu.
– Dzīvnieks nodrošina dzīvas radības tuvuma sajūtu, sevišķi suns, mazāk – kaķis. Parasti ir tā, ka suns dievina savu saimnieku, sunim viņš ir vislabākais cilvēks pasaulē. Ar suni ir drošāk nekā ar cilvēku. Suns nemelo un nenodod, viņš ir absolūti uzticīgs. Tāpēc gadās, ka viens otrs izvēlas dzīvot kopā ar suņiem, nevis cilvēkiem. Uz suni var paļauties, viņš nekad nepagriezīs muguru un neaizies projām. Par otru cilvēku mēs nevaram būt tik droši.

– Vai suns nav kaut kas tāds, ar ko cilvēks aizlāpa savu nepašpietiekamību? 
– Var teikt arī tā. Es gan nedomāju, ka pašpietiekamība būtu kaut kas tāds, pēc kā mums visiem būtu jātiecas. Cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Ja viņam vajag suni, lai ir suns.

Cilvēks tomēr ir bara dzīvnieks, un bars – tā ir vide, kurā cilvēks dzīvo. Ja kāds jūtas ļoti pašpietiekams, var iet projām no bara.

– Pandēmija labi atklāja, cik ļoti mēs esam pakļauti bailēm. Tas ir labi vai slikti, ka tik ļoti baidāmies? 
– Šajā laikā it sevišķi aktivizējās eksistenciālās bailes par savu dzīvību. Daudzi aizdomājās, ka tiešām var saslimt un nokļūt slimnīcā. Un ka, iespējams, nepalīdzēs nekādas plaušu ventilēšanas sistēmas… Tomēr baidīties – tas nav slikti. Ja nebūtu baiļu, nebūtu iespējami nekādi izolēšanās pasākumi. Tie, kuriem nav baiļu, jau sen ir nositušies, noslīkuši vai kā citādi gājuši bojā. Bailes ir vajadzīgas, lai cilvēks izdzīvotu.

– Vai pasauli nepārņēma masu panika?
– Sākumā bija lielas bailes, jo neviens īsti nezināja, kas tas vispār ir. Vēlāk, kad sāka krāties informācija, baiļu kļuva mazāk. Cilvēkus vienmēr biedē kaut kas jauns un nezināms. Ar to jātiek galā. Tas ir kā karavīram kaujas laukā. Sākumā viņš pieliecas pie katras spindzošas lodes, bet vēlāk pierod un labi zina, kad vajag un kad nevajag pieliekties.

Šajā gadījumā vislabākās zāles pret paniku ir informētība, un Latvijā cilvēki tika ļoti labi informēti. Pie mums nebija tik lielas panikas kā vienā otrā Eiropas valstī, kur veikalus izpirka pilnīgi tukšus. Turklāt Latvijā cilvēki ir ar pieredzi – mēs jau esam pārdzīvojuši vairākas krīzes. Rietumos daudziem šādas pieredzes nav.

– Covid-19 ir radījis milzīgas finansiālas problēmas. 
– Pandēmijas laikā atklājās kāda unikāla lieta – lielākā daļa pasaules valstu skaidri nodemonstrēja, ka beidzot cilvēks ir svarīgāks par ekonomiku. Un ekonomiku aiztaisīja ciet. Agrāk tas nebūtu bijis iespējams. Tas nozīmē, ka cilvēka vērtība ir augusi, un tas ir milzīgs sasniegums. Protams, būs sekas, būs zaudējumi. Iespējams, daudziem vajadzēs atrast jaunu nodarbošanos, būs jākustas un jāmācās darīt jaunas lietas. 

– Vai mums, lai labāk pārdzīvotu pandēmiju, vajag vairāk telpas?
– Iespējams, kādam vajag savu istabu, bet citam nevajag. Skaidrs – ja divās istabās dzīvo četri cilvēki, katram savu istabu nedabūt. Tas gan nenozīmē dzīves beigas.

Lai cilvēks pabūtu viens, nav obligāti jābūt savai istabai. Var taču iziet pastaigāties. Vai uzlikt austiņas un paklausīties mūziku. Tikai svarīgi, lai viss notiek ar savstarpēju vienošanos, nevis tā, ka es uzlieku austiņas, bet partneris tās rauj man nost. Tas neiet krastā. Par to ir jārunā, bet cilvēki nav pieraduši par to runāt. Es ceru, kas šis laiks mums sniegs kādu ieguvumu, proti, cilvēki iemācīsies vairāk komunicēt, stāstīt par savām vajadzībām. Ja man tiešām tas otrs cilvēks ir svarīgs, kāpēc lai es nerespektētu viņa vajadzības? Kad tas notiks – kad sāksim respektēt otra vajadzības –, mēs dzīvosim daudz saskanīgāk.

Kad jāmet šķīvis pret sienu

– Tātad izolācijas laiks atklāja, ka ilgi būt kopā – tas nemaz nav viegli.
– Jau agrāk Amerikā bija pētījums, cik daudz laika pāris pavada kopā. Tās bija divas vai trīs minūtes dienā. Protams, fiziski viņi bija kopā vairāk nekā trīs minūtes, bet tā, pa īstam, nebija.

– Ko tas nozīmē – pa īstam būt kopā?
 –  To var redzēt, kad cilvēki ir iemīlējušies. Viņi stundām var runāt un stāstīt par sevi. Tā ir īsta kopā būšana. Tas gan nenozīmē, ka pēc divdesmit laulībā pavadītiem gadiem to vajag atkārtot un stāstīt vienu un to pašu. 

Pa īstam mēs esam kopā, kad es stāstu par sevi un uzklausu otru. Turklāt mēs labi dzirdam, ko viens otram stāstām. Uzklausām ar patiesu interesi. Taču interese var rasties, ja es stāstu kaut ko jaunu, nevis atkārtojos. Man jāatveras. Tā parasti dara iemīlējušies cilvēki – viņi atveras un atklājas otram. Tas ir interesanti.

– Karantīna vienam otram liedza iespēju turpināt sānsoļus – jau agrāk iesāktās ārlaulības attiecības. Un, tas protams, vairoja spriedzi. Jūsuprāt, cik apsveicami ir mēģinājumi saglābt laulību ar attiecībām ārpus laulības? 
– Neesmu mācītājs, lai pateiktu, ka tas ir labi vai slikti. Ja cilvēki tā dara, skaidrs, ka viņiem tā patīk. Savā veidā arī tas ir problēmas risinājums. Tomēr neviens risinājums nav perfekts, katram ir savi pozitīvie un negatīvie aspekti. Katram pašam jāizlemj, ko viņš īsti grib. Ir dažādi risinājumi situācijai, piemēram, var skaļi aizcirst durvis un aiziet pastaigāties, var aizskriet pie mīļākā vai mīļākās.

Svarīgi tomēr saprast, ko es ar tiem risinājumiem gribu pateikt. Visbiežāk notiek tā, ka partneris tomēr nesaprot, ko pauž otra rīcība, uzvedība.

– Kopdzīvē mēs parasti kaut ko gaidām no otra. Varbūt nemaz nevajag gaidīt, lai nebūtu vilšanās?
– Lai kāds pamēģina negaidīt! Tas nav iespējams. Tikai miroņi neko negaida. Tas ir dabiski – kaut ko gaidīt no otra. Mēs vienmēr kaut ko gaidām. Ejot uz eksāmenu, mēs gaidām, ka patrāpīsies veiksmīga biļete; braucot ar autobusu, mēs gaidām, ka mums nepieķersies vīruss. Visu laiku kaut ko gaidām, un kā var neko negaidīt no partnera?

Viskonstruktīvākais ir risinājums, ka mēs partnerim izstāstām savas gaidas, lai viņš zina, ko mēs īsti gribam. Nevis klusībā gaidām un skatāmies, piepildās vai nepiepildās. Un tad vēl izdarām aplamus secinājumus: “Ja piepildās – mīl mani, ja nepiepildās – nemīl.” Ja gaidas ir reālistiskas un otram saprotamas, tās ir iespējams piepildīt. Taču gaidas var būt arī kosmiski netveramas un nepiepildāmas: aizej tur – nezin kur, atnes to –nezin ko. Tādā gadījumā cilvēkam pašam jāuzņemas atbildība par savām nerealizētajām gaidām.

– Teicāt, ka cilvēkam nepieciešamas grūtības. Kāpēc? Mēs taču bēgam no grūtībām. 
– Iespējams, biologi mani apstrīdēs, bet man nāk prātā kāds nostāsts par lenteni. Senos laikos lentenis bija parasts tārpiņš ar actiņām un kājiņām, tas staigāja pa zemi un meklēja barību. Ja neatrada, jutās noskumis, ja atrada, bija priecīgs. Vienā jaukā dienā viņš ielīda kāda siltasiņu dzīvnieka vēderā un nopriecājās – te nu gan ir paradīze! Tik daudz ēdiena! Un tagad lentenis ir pavisam truls dzīvnieks ar lielu muti un vairošanās orgānu. Un vēl tam ir spēja pieķerties pie zarnām, lai neizkakā ārā. Tas arī viss. Viņam nav nekādu grūtību.

Ir divu veidu mūļi – skaistumam un darbam. Kad pēc nāves abiem uztaisa sekciju, atklājas, ka darba mūlim ir ievērojami lielākas smadzenes nekā skaistuma mūlim. Strādājot viņš domā un attīstās. Tāpat notiek ar cilvēku – grūtības viņu attīsta. Tikai svarīgi, lai grūtības nebūtu pārāk milzīga  – lai tās mūs neapēd un neiznīcina.

– Tad jau labums ir arī no smagām attiecībām, kurās netrūkst konfliktu. Mēs kaut ko iemācāmies.
– Jā. Runājot vispārīgi, konflikts un neapmierinātība ir lietas, kuras mums liek kustēties uz priekšu. Konflikts nozīmē, ka cilvēks vēl nav miris, ka viņam kaut ko vajag. Tas nav slikti, ka ir konflikts. Arī bizness attīstās, kad ir konflikti, konkurence, grūtības. Pavisam cits stāsts, kā šie konflikti tiek risināti. Mēdz būt arī nekonstruktīvi risinājumi, piemēram, ar kaušanos, apsaukāšanos un pazemošanu.

– Strīda laikā mest šķīvi pret sienu – tas ir labi vai slikti? 
– Nebūšu īstais cilvēks, kas spēs sniegt viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu. Tomēr ir skaidrs – lai tas šķīvis labāk lido pret sienu nekā partnera galvu. Iespējams, tas kādā konkrētā situācijā ir vislabākais veids, kā pavēstīt partnerim – kaut kas nav kārtībā. Citādi viņš nesaprot. Mest šķīvis pret sienu – tā ir pavisam skaidra un nepārprotama zīme, ka ir problēma. Un, jo dārgāks šķīvis vai servīze, jo spēcīgāks problēmas pieteikums. Iespējams, daļa vainas jāuzņemas arī pašam šķīvja metējam, jo viņš agrāk nav spējis par konkrēto problēmu mierīgā veidā pavēstīt partnerim. Taču ir lietas, ko partneri reizēm nesaprot, un tad, iespējams, var līdzēt šķīvis pret sienu.

– Gudrās grāmatās rakstīts, ka pamatā visai neapmierinātībai, kad vainojam dzīvesbiedru, priekšnieku vai valdību, ir neapmierinātība pašam ar sevi. Iekšējo neapmierinātību mēs parasti novirzām uz ārpusi. Jūsuprāt, cik pareiza ir šāda atziņa? 
– Zināmā mērā tā tiešām ir. Jebkuram notikumam pasaulē ir neitrāla nozīme – tas ir vienkārši notikums. Taču ikviens cilvēks konkrētajam notikumam pieliek klāt savu nozīmi – labu vai sliktu.

Ja esmu pielicis kādam notikumam negatīvu nozīmi, es sāku cepties un meklēt vainīgos. Bieži vien, vainojot citus, mēs patiesībā neesam apmierināti ar sevi. Ja partneris ir tāds un šitāds, kāds man nepatīk, man jāatzīst, ka tāda bija mana izvēle. Ja visi mani partneri ir cūkas un maitas, tad, protams, vieglāk ir vainot viņus, nevis sevi par kļūdaino izvēli.