Žurnālists un daudzbērnu tēvs Ansis Bogustovs par Covid-19 laiku: “Paldies interneta kompānijām un dārza preču veikaliem!”

Pozitīvais un enerģiskais žurnālists, 4 bērnu tēvs, kas šobrīd ir arī students, sarunā ar Mammamuntetiem.lv atzīst: Covid laiks ir interesants, bet tas ieviesa vērā ņemamas izmaiņas visas ģimenes dzīvē.

Tusiņš ar vecmāmiņu
Pirmkārt, ģimene – Ansis ar sievu un četriem bērniem – uz laiku pārcēlās uz laukiem Bauskas pusē, apmetoties uz dzīvi pie vecmāmiņas. A. Bogustovs atzīst, ka tas, iespējams, nebija gluži pēc ieteikumiem, tomēr uzsver, ka pirms šī lēmuma ģimenē tas tika kārtīgi apspriests: “Kad mēs ar sievu sapratām, ka viss šis ir nopietni un uz ilgāku laiku, mēs pārvācāmies uz laukiem Bauskas pusē pie mūsu vecmāmiņas. Lai arī tas nebija pēc rekomendācijām, tomēr, aprunājoties ar vecmammu un savā starpā, sapratām, ka tas būs labākais risinājums.”
Tas ģimenei, kurā aug četri bērni, no kuriem trīs ir skolēni, bet viens – bērnudārznieks – deva zināmu plašumu, bet vecmāmiņa, kurai jau ir 91 gads, saņēma krietnu devas uzmanības un bērnu klātbūtni ik dienas.

Novēroju – lai dzīve visiem kopā izdoties veiksmīga, katram ir nepieciešami apmēram 20 kvadrātmetri telpas.

Otrkārt, ģimene, lai nodrošinātu katram bērnam savu stūri, ķērās pie mēbeļu pārbīdīšanas: “Daudzbērnu ģimenei raksturīgās regulārās dzirksteles laukos kliedēt bija daudz vienkāršāk. Mēs piestrādājām pie tā, lai katram skolēnam būtu sava unikālā darba vieta un savs stūris. Novēroju – lai dzīve visiem kopā izdoties veiksmīga, katram ir nepieciešami apmēram 20 kvadrātmetri telpas.”

Galvas izvēdināšana – obligāta
Kā saka žurnālists, viņu ģimenē katrs no tās locekļiem ir zināmā izglītības posmā: “Es ar sievu studēju, jaunākais bērns bija bērnu dārza pēdējā grupiņā, bet pārējie bērni jau ir skolēni. Es novēroju, ka ir ļoti atšķirīgi, kā mācās katras vecuma grupas skolēns. 9. klases skolniecei sekmes uzlabojās, jo viņa jau bija pati iemācījusies mācīties, bet jaunāko klašu bērniem bija jūtams, ka kontakts ar vienaudžiem un skolotāju ir vairāk nepieciešams. Iespējams, ka mēs kā vecāki nenoķērām to, ka vidējai meitai ir nepieciešama lielāka mūsu uzmanība pie mācībām. Tas ir tikai loģiski, ka tādi mazi čiekuriņi no sākumskolas un pamatskolas nespēj ielauzties jaunajā vielā patstāvīgi!”
Tomēr Ansis stāsta, ka, lai padarītu mācību procesu visiem vieglāku, viņu ģimenē tika ieviesta obligātā galvas izvēdināšana, braucot ar riteni: “Kad nebija skaidrs, kā turpināsies mācības un darbi, mēs mācībām bērniem ieviesām cikla pieeju – ik pa noteiktam laikam pēc mācīšanās bija obligātā galvas izvēdināšana – izbrauciens ar riteni. Tas pēc būtības pagarināja mācību dienu – ja parasti mācības skolā beidzās ap vieniem, diviem, tad tagad tas mācību laiks bija izstiepts, tomēr tas bija ar loģiskām porcijām.”

Tā ir pagājušo gadsimtu relikvija, ka tikai bagātu vecāku bērni var iegūt izglītību.

Sāp sirds par tiem, kam kaut kā pietrūka
A.Bogustovs atzīmē, ka viņu ļoti aizskāris fakts, ka, iestājoties ārkārtējai situācijai, daudzas ģimenes ar bērniem tika nostādītas situācijā, ka bērnu izglītība tiek apdraudēta tikai tā iemesla dēļ, ka ģimene nav pietiekami turīga, lai nodrošinātu nepieciešamās tehnoloģijas: “Mani emocionāli aizskāra, ka Covid laiks mūsu sabiedrībā atvēra kaut ko, ko mēs visu laiku mēģinājām aizvērt. Proti, ka no ģimenes sociālā statusa ir atkarīga pieejamība izglītības pamatiem. Tas nav pieļaujams, ka no vecāku materiālā stāvokļa ir atkarīga bērnu izglītības nākotnē. Tā ir pagājušo gadsimtu relikvija, ka tikai bagātu vecāku bērni var iegūt izglītību.” Ansis stāsta, ka arī viņš ziedoja sev vairs nevajadzīgās iekārtas un, lai nodrošinātu savas ģimenes vajadzības, bija spiests restaurēt vecos datorus, bet priecājas, ka ģimene šajā jautājumā tika galā saviem spēkiem.

Paldies internetam un būvniecības veikaliem
Žurnālists īpaši uzsver divas jomas, kuras, viņaprāt, īpaši palīdzēja cilvēkiem pārdzīvot ārkārtējo situāciju: “Man jāsaka paldies visām interneta un sakaru kompānijām, kas nodrošināja, ka viss tomēr strādāja un bija iespējamas gan mācības, gan darbs. Otra lieta, ko es īpaši novērtēju, bija tas, ka valdība tomēr atļāva strādāt saimniecības un būvniecības preču veikaliem. Daudziem bija paaugstināts iekšējais stress, taču to ļoti labi mazina darbošanās ar rokām. Kad cilvēks ir stresā, ja apkārt valda haoss, tad cilvēks tiecas vismaz kaut ko kontrolēt un sakārtot visā tajā morālajā juceklī, mēģinot vismaz dažas lietas strukturēt un sakārtot. Es domāju, ka daudziem cilvēkiem dārzkopība un māju atputekļošana, vai remonta veikšana vienkārši piesēja prātu struktūrai un ļāva ar to meditēt, sakārot domas un pie kaut kā vismaz stabili turēties. Tā ir forša metode. Tādā ziņā paldies Latvijas valdībai, ka viņi saprata, ka tieši dārzkopības un būvniecības veikaliem obligāti ir jābūt vaļā un pieejamam, jo tam ir ļoti objektīvs pamats.”

Tādā ziņā paldies Latvijas valdībai, ka viņi saprata, ka tieši dārzkopības un būvniecības veikaliem obligāti ir jābūt vaļā un pieejamam, jo tam ir ļoti objektīvs pamats.

Kultūru izbaudīt neizdevās
Mazliet ar nožēlu žurnālists atzīst, ka visus tolaik pieejamos kultūras resursus izbaudīt neizdevās. Viņš norāda, ka darba apjoms, kas bija jāpaveic, ievērojami bija pieaudzis, tāpat bija vairāk laika jāvelta bērnu mācībām, kā arī vēl pašiem ar sievu jāturpina savi studiju darbi: “Bija brīži, kad es jutos kā ieslēgts gludeklis, kas nekad netiek izslēgts. Mēs noskatījāmies vienu izrādi un noklausījāmies pāris koncertu, jo mums nebija spēka nekam vairāk. Vakaros mēs uzlikām Spotifajā Elīnu Garanču un vienkārši klausījāmies. Protams, tā bija unikāla pieeja kultūras un izglītības saturiem, bet es neticu, ka mēs viņus pilnvērtīgi lietojām.”
Par to, lai darbs un mācības nesaplūstu ar atpūtu un laiku ģimenei, A. Bogustovs stāsta: “Mums ģimenē bija jāmācās ar nazi nogriezt to, kad mēs atpūšamies un kas strādājam. Tāpēc mēs brīvdienās visu nolikām malā un to laiku veltījām vienīgi atpūtai. Tas ir loti būtiski, lai atpūta ar darbu nesajaucas vienā lielā juceklī, un tas bija viens no paradumiem, kas bija jāievieš. Tāpat tika ieviestas spēļu sestdienas vai svētdienas, kad ģimene pulcējas ap galdu. Ja daba ļāva, braucām izbraukumos pa dzimto novadu. Bērniem bija iespēja redzēt slēgto robežu – kas mums ir kaut kas svaigā atmiņā palicis, tas bērniem nav saprotams. Bērniem nav skaidrs koncepts stāvēt rindā pēc vīzām, piemēram.”

Varbūt esam iemācījušies būt tādā pārsātinājumā līdz šim – obligātie ceļojumi, obligātie slēpojumi.

Esam tuvāk realitātei
Kā savai ģimenei lielāko zaudējumu A. Bogustovs uzskata atcelto nometni 3x3: “No ģimenes vajadzību viedokļa neraža ir tas, ka netiksim uz 3x3 nometni, uz kuru parasti braucam. Esam pieraduši uz to doties, tāpēc tagad to izjūtam ar lielu nožēlu, ka netiksim. Parasti tur emocionāli uzlādējamies, katru reizi piedzīvojam kaut ko jaunu un satiekam jēdzīgākos cilvēkus valstī, bet šogad tas izpaliek.”
Žurnālists stāsta, ka to mēģina kompensēt ar ceļojumiem tepat pa Latviju: “Braucam tepat pa Latviju dažādos virzienos. Nav jau tā, ka neesam bijuši ne Cēsīs, ne Liepājā, bet citādākā ritmā un ar unikāliem kultūras pieminekļiem mēģinām to kompensēt. Mēģinām būt vairāk zinātkāri pret pasauli, nevis ar tiem pārsteigumiem, ko sagādā katrs ārzemju ceļojums, bet ar tādu garšīgāku izjūtu pret to, kas ir sajūtams parastajā situācijā. Attīstām citas garšas kārpiņas. Galvenais to pozitīvi sev noformulēt – tas nav nekas sliktāks vai labāks. Varbūt esam iemācījušies būt tādā pārsātinājumā līdz šim – obligātie ceļojumi, obligātie slēpojumi. Savā ziņā mēs jau esam kļuvuši par diezgan parastu rietumu sabiedrību. Tagad esam tuvāk patiesībai un realitātei.”